Academic Centre
1906. gada 10. martā Pēterburgā dzimis Oto Mellis, latviešu mineralogs. O. Mellis studējis Pēterburgas Universitātes Mineraloģijas-ģeoloģijas nodaļā, 1924. gadā iestājies Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē, ko ar dabaszinātņu kandidāta grādu beidzis 1933. gadā. Profesora Borisa Popova vadībā, kurš vadīja Ķīmijas fakultātes Petroloģijas institūtu, viņš specializējās mineraloģijā. Jau no pirmajiem zinātniskajiem darbiem vēl studenta gados viņš parādīja sevi kā talantīgu pētnieku optiskās mineraloģijas jomā. Ar laiku O. Mellis kļuva par starptautiski atzītu autoritāti. Pētījumos pierādīja kļūdas valdošajos uzskatos par helsinkīta ģenēzi. 1935. gadā O. Mellis tika ievēlēts par biedru Somijas Ģeologu biedrībā, bet 1937. gadā - Zviedrijas Ģeologu biedrībā. 1939. gadā Somijas valdība viņam piešķīra Baltās Rozes ordeni. Latvijā O. Mellis strādāja Latvijas Universitātē. Veica pētījumus par Latvijas iežiem, īpaši par ģipšakmeni, purva rūdu, krāsu zemēm un smilšakmeņiem; izstrādāja doktora disertāciju par Latvijas šķiedrģipsi un celestīnu (1943.). O. Mellis deva padomus polarizācijas mikroskopu uzlabošanai slavenām optikas firmām Zeiss un Leitz.
1944. gadā O. Mellis ar ģimeni devās trimdā. 1944.–1946. gadā viņš darbojās Vācijā Greifsvaldes Universitātē, vēlāk bija ārkārtas profesors Baltijas Universitātē Hamburgā. No 1946. līdz 1949. gadam strādāja Upsalas Universitātē, bet no 1948. gada paralēli arī Čalmeras Tehniskajā augstskolā Gēteborgā. 1949. gadā O. Mellis pārgāja uz Stokholmas Universitāti. 1960. gadā viņš Pasaules Ģeoloģijas kongresā pārstāvēja Zviedrijas ģeologus, kādu laiku viņš bija Zviedrijas Mineralogu biedrības priekšsēdētājs.
O. Mellis apvienoja klasiskos pētījumus ar polarizācijas mikroskopu un rentgenogrāfiskos pētījumus. Veica dārgakmeņu mineraloģiskos izpēti, publicēja pētījumus par granātiem viduslaiku dārglietās. Zviedru gemologu biedrība ievēlēja viņu par savu Goda biedru. O. Mellis iesaistījās darbā Gēteborgas Okeanogrāfijas institūtā. Pētīja ekspedīcijas “Albatross” iegūtos Vidusjūras dziļjūras iežus, veica to mineraloģisko izvērtēšanu. Vulkānisko pelnu klātbūtne ļāva O. Mellim vienam no pirmajiem apstiprināt tolaik no senām hronikām un Svētajiem rakstiem zināmo, bet zinātnes neatzīto hipotēzi par vulkāniskas dabas katastrofu Vidusjūras reģionā ap 1500. g. p.m.ē. Vēlāk O. Meļļa viedokli apstiprināja citi pētījumi, un tagad Santorines (Tīras) vulkāna izvirdums, tā sprādziens un cunami vilnis ir atzīts vēstures notikums, kas sakrīt ar Minosas kultūras pēkšņo sabrukumu.
Dreimanis A. Profesors Otto Mellis. Latvijas Ģeoloģijas Vēstis, 2, 1997, 46.–47. lpp.
Dreimanis A. Pasaules zinātnieka mūžs. Mineralogu, profesoru Dr. Otto Melli atceroties. Laiks, 1970.09.30. http://www.periodika.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:10789|article:DIVL274|query:MELLI%20Mellis%20
Grosvalds I., Alksnis U., Zabele A. Mineralogs profesors Oto Mellis (1906–1970). Mineralogist Professor Oto Mellis (1906–1970). LU Raksti, 716. sēj. Zinātņu vēsture un muzejniecība. Rīga: LU, 2008, 94.–105. lpp.
https://www.lu.lv/materiali/apgads/raksti/716.pdf
Oto Meļļa darbu saraksts.
Grosvalds I. Mineraloga Otto Meļļa simtgadē. Jaunais Inženieris, 22/23, 2006. 22-23 lpp.
Klētnieks J. Ēģipte - Krēta - Santorins. Senās pasaules brīnumu meklējot. Jaunais Inženieris, 2003. 18. dec. 29-31 lpp.
Latvijas Universitātes Muzejs - ZEM LUPAS. Otto Meļļa iežu optiskā pētījuma un atklājuma 90-gade