Latvijas Universitātes Muzeja Ģeoloģijas kolekciju krājumā glabājas Latvijas Universitātes profesora Otto Meļļa (1906-1970) optiskās mikroskopijas metodēm veiktā, ģeoloģijā nozīmīgā pētījuma un zinātniskā jaunatklājuma rokraksta oriģināls par savdabīgu un reti sastopamu iezi – helsinkītu.

O.Meļļa pētījumā publiskotas jaunās atziņas par helsinkīta izcelsmi un atklājums, kas izskaidro ieža veidošanās sarežģītos ģenētiskos procesus. Tas tika publicēts 1928., 1931. gadā Vācijā, 1930. gadā Latvijā un 1932.gadā Zviedrijā, kad arī izpelnījās īpašu ievērību un atzinību ārzemju zinātniskajās publikācijās. O.Mellis 1929. – 1933. gadā bija LU Ķīmijas fakultātes Mineraloģijas institūta subasistents, par kuru tā laika izcilais Latvijas mineralogs, LU profesors Boriss Popovs rakstīja atzinīgus vārdus. Tika uzsvērts, ka Otto Mellis ir specializējies mineraloģiskajā petroloģijā un ir pazīstams kā erudīts un apzinīgs zinātnieks, kā arī atzīmēts, ka O.Meļļa darbi ir vērtīgas zinātniskās etīdes un pētījumi un tajos izteiktas jaunas idejas, kuras visas apstiprinātas ar pozitīviem pierādījumiem (no Grosvalds, 2006b).

Pētījums par ieža helsinkīta sastopamību, īpatnībām un zinātniskie secinājumi par tā veidošanos galvenokārt metamorfisma procesu rezultātā, nevis tieši kristalizējoties no magmas, kas bija ietverti jau darbā ‘’Helsinkīti Latvijā un to nozīme helsinkīta jēdziena izpratnē”, 1930. gadā tika apbalvots ar Krišjāņa Barona prēmiju. Darbs tika iesniegts manuskriptā un prēmēts ar 500 latiem. Interesanti, ka 1939.gadā O. Mellis būdams LU privātdocents šo pašu prēmiju saņēma otro reizi par pētījumu “Limonīta atradnes Latvijā” (Lēmums…, 1930; Grosvalds, 2006). (Krišjāņa Barona prēmija bija Latvijas valdības naudas balva, kuru no budžeta līdzekļiem laika posmā no 1926. līdz 1940. gadam katru gadu 8. martā, K. Barona nāves gadadienā, Izglītības ministrijas sevišķa komisija piešķīra par darbiem Latvijas dabas un kultūras laukā.)

O.Mellis minerālu un iežu ģenēzes pētījumus turpina arī vēlāk. Tā kā rezultātu gūšanai tolaik visnozīmīgākās ir optiskās pētījumu metodes izmantojot polarizētas gaismas mikroskopus, pētnieks kardināli uzlabo un ievieš izmantošanai praksē mikroskopa palīgierīces minerālu optisko īpašību un konstanšu precīzai noteikšanai. Tās atzinīgi novērtēja un izmantoja gan ārzemju pētnieki, gan studējošie. Šādus mikroskopus un optiskās palīginstalācijas var apskatīt un izmēģināt arī tagad pēc 90 gadiem LU Muzeja Ģeoloģijas ekspozīcijā, turklāt ikvienam ir iespēja pašam apzināt arī muzejā saglabāto memoriālo priekšmetu vēsturisko nozīmību.

Liela vērtība ir profesora O. Meļļa atstātajam mantojumam, kurā saglabāti gan  pētnieciskā darba  rokraksti, gan izpētes un paraugu ievākšanas vietu karte Dienvidsomijā, fotogrāfijas un citi materiāli. Tajos konstatējama pirms deviņdesmit gadiem LU veiktā ģeoloģiskā pētījuma savdabība, jo pētījuma objekts – komplicētas izcelsmes iezis helsinkīts Latvijā sastopams tikai kā kvartāra perioda ledāja (kas Latvijas teritorijai sāka uzvirzīties no ziemeļiem ap 2 miljonu gadu  atpakaļ) atnesti laukakmeņi. Veicot to mineraloģisku un petrogrāfisku izpēti, O. Mellis secināja, ka Latvijā sastopami divi helsinkīta paveidi. Viens, kurā minerāls epidots kļuvis sārti brūns no mikroskopiskiem minerāla hematīta (dzelzs oksīda) kristāliņiem, un kurš laukakmeņu vai oļu veidā sastopams Latvijas centrālajā un austrumu daļā. Otrs helsinkīta paveids (specializētajā literatūrā saukts par unakītu) ar plaši izplatīto zāles zaļo epidotu sastopams ledāja nogulumos galvenokārt Latvijas rietumdaļā. Skaidrojot šo likumsakarību un pētot paraugus no Latvijai tuvākajiem reģioniem Somijā, Zviedrijā, iekļaujot savā kolekcijā arī paraugus no Polijas, Vācijas un citurienes, O. Mellis norāda uz attiecīgo iežu rašanās jeb cilmvietām Ziemeļvalstīs, no kurām ledāja erodējošās darbības rezultātā lielas iežu atlūzas arī transportētas ledāja virzības ceļā uz dienvidiem un nonākušas Latvijas nogulumu slāņos. Muzeja krājumā saglabāto makroparaugu gan nav daudz. Atsevišķus helsinkītu paraugus, kas ievākti Latvijā, var ieraudzīt arī citu muzeju ekspozīcijās, piemēram, Latvijas Dabas muzejā.

Ieža helsinkīta un tā minerālā sastāva ļoti detalizēti apraksti doti jau LU Muzeja krājumā saglabātajā rokraksta variantā, ko O.Mellis rakstījis, visdrīzāk, 1930.gadā pirms pētījuma rezultātu publikācijas ārzemju izdevumos (Mellis, 1931a; 1931b; 1932).

Raksturoti gan laukšpati, kvarcs, epidots, gan granāti un iezī retāk sastaptie minerāli. Helsinkīta galvenās sastāvdaļas - laukšpatu grupas minerālu kristālu deformācijas, kuras var ieraudzīt tikai mikroskopā un diagnosticēt pēc optiskām īpašībām, pārliecinoši pierādīja, ka iezis veidošanās procesā “pārcietis” deformējošu spēku ietekmi.

No manuskripta var secināt par minerālu īpašībām un to, kā pēc laukšpatu salauzīto, ģeoloģisku spēku deformētu struktūru un tekstūru izpētes plānslīpējumā tika konstatētas šo minerālu kristālu ‘’dzīves’’ īpatnības.

Tika detalizēti pamatoti secinājumi un konstatēti sarežģīti iežu izmaiņu daudzfāzu metamorfisma procesi, kas bija pretrunā ar tā laika ģeologu atziņām. Vēlāk gan ievērojamam tā laika pētniekam un helsinkītu magmatiskās izcelsmes skaidrotājam Eskola bija jāatzīst secinājumu neatbilstība un jaunā, cītīgā zinātnieka atzinumu pareizība.

Tādējādi īpaši nozīmīgs, ar lielu zinātnisko un vēsturisko vērtību ir LU Muzejā saglabātā O.Meļļa pētnieciskā darba rokraksts kopā ar zinātniskajā izpētē izmantoto iežu paraugu plānslīpējumu kolekciju. LU Muzeja krājuma datubāzē tai piešķirts viens numurs (apzīmējums), lai gan tā ietver 211 uz nelieliem priekšmetstikliņiem (ap 2x3 cm) pielīmētas 0,03 mm plānas un tādēļ caurspīdīgas iežu plāksnītes - plānslīpējumus, kuras arī šodien ir nevainojamas kvalitātes un derīgas jebkura pētnieka darbam pielietojot optiskās minerālu un iežu izpētes metodes. Plānslīpējumu kolekcija ietver paraugus no plaša reģiona: Latvijas, Somijas, Zviedrijas un citām ārvalstīm. Uz katra no plānslīpējumiem ir informatīvās uzlīmes ar identifikācijas numuru un kurās atrodam informāciju par ieža parauga izcelsmes vietu, ievācēja uzvārdu, kā arī preparāta izgatavošanas vietu. Šos datus apkopojusi LU Muzeja krājuma glabātāja V.Visocka (Visocka, 2018). Statistika norāda, ka Latvijā ievākto paraugu ir 44%, Somijā (g.k. Dienvidsomijā) – 37%, Polijā - 35% un nedaudz arī citu. Helsinkīts (no Dienvidsomijas ar brūno epidotu) un tā paveids unakīts (no Zviedrijas un citiem reģioniem ar zaļo epidotu) sastopams 45% plānslīpējumu. Zīmīgi, ka Latvijā paraugus ievācis ne tikai pētījuma autors, bet arī viņa kolēģi ģeologi - LU profesors Verners Zāns, docents Nikolajs Delle un citi. No informācijas, kas rakstīta uz paša mikroskopijas preparāta var secināt, ka 83 plānslīpējumi izgatavoti LU Mineraloģijas institūtā (iespējams, to izgatavotājs ir tehniķis Sīpols), 24 plānslīpējumi izgatavoti kristalogrāfijas un optisko instrumentu ražotnē «Voigt & Hochgesang», Getingenē, Vācijā, uz citiem gan nav tik precīzas norādes.

Muzeja darbā turpmāk ļoti vajadzīgs vaidot šo materiālu elektroniskās mikro(foto)grāfijas, kuras var iegūt ar mūsdienu aprīkojuma binokulārajām lupām vai polarizētas gaismas mikroskopiem, fotografējot pietiekami lielā palielinājumā. Dažiem plānslīpējumiem eksperimentāli tas tika veikts sadarbojoties ar LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultāti (ĢZZF) strādājot pie O.Meļļa kolekcijas izpētes, turklāt šādu sadarbību plānslīpējumu fotodokumentācijā būtu nepieciešams turpināt arī nākotnē.

Akmens plānslīpējumu preparāti nav unikāli veidojumi. Tādus izgatavo arī šodien ģeoloģijas studenti pētnieciskiem darbiem, bet zinātniski pamatota, sakārtota, sistematizēta tematiskā iežu plānslīpējumu kolekcija, kas saglabāta pēc pētnieciskā darba rezultātu publikācijas, ir ieguvums. Muzeja krājumā ir vairāku ģeologu muzejam nodotas ļoti vērtīgas plānslīpējumu kolekcijas, kuras bijušas noderīgas arī mūsdienu pētniekiem. Īpaši tādi ir to iežu preparāti, kuri šodien grūti pieejami dažādu iemeslu dēļ, piemēram Latvijas kristāliskā pamatklintāja (kas ieguļ dziļāk kā 1000 metru) iežu plānslīpējumi, kurus pētīja ne tikai LU ĢZZF studenti izstrādājot maģistra darbus, bet arī zinātnisko projektu realizētāji. Iežu plānslīpējumi tiek saglabāti arī nākamām paaudzēm kā references materiāls un savdabīga datu bāze, kā arī faktiskais materiāls, ko varēs izmantot Zemes dzīļu izpētē arī nākotnes metodēm. 

O.Meļļa atstātais mantojums ticis izmantots un rosinājis Latvijas Universitātes, Rīgas Tehniskās universitātes un citus pētniekus, tai skaitā arī ārzemju kolēģus (Dreimanis, 1997), kuri ar iegūtām atziņām un rezultātiem vairakkārt dalījušies un referējuši LU zinātniskajās konferencēs (Grosvalds u.c., 2007; Visocka, 2018), kā arī tikušas sagatavotas apjomīgākas publikācijas (Grosvalds, 2007; Grosvalds u.c., 2015) .

Papildus informācija:

Visocka V. 2019. Oto Meļļa (1906-1970) plānslīpējumu kolekcija LU Muzeja Ģeoloģijas krājumā (prezentācija), LU 77. starptautiskā zinātniskā konference. LU Muzeja Ģeoloģijas krājums.

Literatūra

Dreimanis A. 1997. Profesors Otto Mellis. 46.-47.lpp.

Grosvalds I. 2006a. Mineraloga Otto Meļļa simtgadē. Inženieris, 22.-23.lpp.

Grosvalds I. 2006b. Mineralogam Otto Mellim – 100. Latvijas ķīmijas žurnāls. 2006, Nr. 2, 200.-201.lpp. 

Grosvalds I., Alksnis U., Zabele A., 2007. Mineralogs profesors Otto Mellis (1906-1970). LU raksti, 716.sējums. Zinātņu vēsture un muzejniecība. Rīga, LU. 94.-105.lpp.

Grosvalds I., Rudzītis M., Zabele A. 2015. Ģeoloģija Latvijas Universitātē (1919-1944). LU raksti, 809.sējums. Zinātņu vēsture un muzejniecība. Rīga, LU. 14.-41.lpp.

Lēmums par Krišjāņa Barona prēmijas piešķiršanu 1930.gadā. Valdības vēstnesis, Nr. 57 (10.03.1930).

Mellis O. 1931a. Einige Erganzungen zu J.Hesemanns Aufsatz: ‘’Uber einige neuere petrographische Arbeiten aus Schweden und Finnland (Helsinkite, Rapakiwi)”. Sonderabdruck aus ‘’Zeitschrift fur Geschiebeforschung” Bd. VII Heft I.  S. 34-37.

Mellis O. 1931b. Beitrag zur Kenntnis deutscher Helsinkitgeschiebe. Sonderabdruck aus ‘’Zeitschrift fur Geschiebeforschung” Bd. VII Heft 4. S.160 – 173.

Mellis O. 1932. Zur Genesis der Helsinkits. Vorläufige Mitteilung. Geologiska Föreningens i Stockholm Förhandlingar, Bd. 54, H. 4, 1932, S. 419–435.

Privātdocents Otto Mellis. 1939. Latvijas Universitāte divdesmit gados 1919-1939. II daļa. Rīga, LU. 197. -198. lpp.

Dalīties