CONFERENCE
Vai zināji, ka Latvijas Universitātei (LU) ir bijusi pašai sava aptieka? Jā, tā patiešām pastāvējusi un pat vienu brīdi bijusi viena no lielākajām aptiekām Rīgā! Apkalpojusi ne tikai LU saimi, bet visas Latvijas iedzīvotājus. Drīzumā, 23. februārī, būs pagājuši vairāk kā 100 gadi kopš LU aptiekas dibināšanas.
Latvijas Universitātes Ķīmijas fakultātes Farmācijas nodaļa
Jau 1919. gadā, dibinot LU, tika izveidota komisija, kuras mērķis bija Ķīmijas fakultātes Farmācijas nodaļas izveide (Vīksna, 1993, 108). Pirmais, kas norādīja pēc šādas nodaļas nepieciešamības bija profesors Eduards Zariņš, kurš arī bija komisijas loceklis (Kuļiņenko, Mauriņa, Lauze, 2014). Komisijā bez profesora E. Zariņa, vēl bija farmācijas maģistrs Eduards Svirlovskis un provizors Mārtiņš Pusbarnieks. Komisija sekmīgi panāca Farmācijas nodaļas izveidi, bet mācības sākās tikai 1920. gadā, jo to sākumu pārtrauca Bermonta uzbrukums (Vīksna, 1993, 108; Kuļiņenko, Mauriņa, Lauze, 2014). Farmācijas nodaļa sākumā atradās kādreizējā LU Ķīmijas fakultātes ēkā Kronvalda bulvārī 4, bet 1925. gadā pārcēlās uz telpām Baznīcas ielā 5 (Vīksna, 1993, 108).
Kopumā tika izveidotas vairākas katedras - Uztura un baudvielu ķīmijas katedra, Farmakognozijas katedra, Farmācijas ķīmijas katedra un Praktiskās farmācijas katedra. Profesors E. Zariņš gādāja par labāko mācībspēku piesaistīšanu, lai nodrošinātu augsta līmeņa izglītību farmaceitiem un izstrādātu mācību programmas farmācijas studijām, par kolēģiem izvēloties jau minētos komisijas locekļus E. Svirlovski, Jāni Kupci, Jāni Maizīti un Dāvi Blūmentālu (Kuļiņenko, Mauriņa, Lauze, 2014).
E. Zariņš bija arī LU aptiekas atvēršanas iniciators, kuru viņš vadīja no dibināšanas dienas līdz pat izceļošanai uz Vāciju 1944. gadā (Cīrule, Vilistere, 2023; Kuļiņenko, Mauriņa, Lauze, 2014).
Latvijas Universitātes aptiekas dibināšana
Farmācijas nodaļas darbības sākumā tika ierosināts dibināt aptieku kā studentu prakses vietu. No dibināšanas dienas - 1923. gada 23. februārī līdz pat slēgšanai 1944. gadā, tā atradās Elizabetes ielā 63, Tērbatas ielas stūrī (Cīrule, Vilistere, 2023; Belēvičs, 2000).
21 pastāvēšanas gadu laikā aptiekas un ielu nosaukumi mainījušies vairākas reizes atbilstoši Latvijā valdošajai varai. Aptiekas nosaukumi:
- Latvijas Augstskolas aptieka (1923);
- Latvijas Universitātes aptieka (1924-1940);
- LPSR Universitātes aptieka (1940-1941);
- Universitātes aptieka (1941-1944).
Ielas nosaukumi:
- Elizabetes 63 (1923-1940);
- Kirova 63 (1940);
- V. fon Pletenberga gatve 63 (1941-1944) (Belēvičs, 2000).
Sākumā valdība noraidīja LU aptiekas dibināšanu, jo nebija pārliecība, ka aptieka pati spēs sevi uzturēt. Bet 1922. gadā atvēlēja nepieciešamos līdzekļus aptiekas atvēršanai - Ls 20 000, toties tālākos uzlabojumus - izbūvi un papildināšanu, izdarīja par aptiekas peļņu (Latvijas Universitāte divdesmit gados, 1, 1939, 386).
Aptieka medikamentus izsniegusi ne tikai LU saimei, bet arī privātpersonām, tādējādi neapgrūtinot LU budžetu un iegūstot līdzekļus sevis uzturēšanai. LU saimei - studentiem, mācībspēkiem un darbiniekiem, bija iespēja medikamentus iegādāties ar 25% atlaidi (Cīrule, Vilistere, 2023; Students, 23, 1923). Līdz 1939. gadam aptieka no savas peļņas valsts kasē bija iemaksājusi Ls 90 000, bet apgrozījums pieaudzis (skaitot izdevumus un ienākumus kopā) līdz Ls 400 000. Juridiski LU aptieka bija valsts uzņēmums, bet faktiski tajā saimniekoja LU Ķīmijas fakultātes Farmācijas nodaļa (Latvijas Universitāte divdesmit gados, 1, 1939, 386). Drīz vien LU aptieka kļuva par vienu no lielākajām aptiekām Rīgā (Cīrule, Vilistere, 2023).
LU Ķīmijas fakultātes Farmācijas nodaļa nozīmēja aptiekas pārvaldnieku, ko LU padome apstiprināja uz 3 gadiem. Nemainīgi to vadīja E. Zariņš, bet pārvaldnieki mainījās. Pirmais pārvaldnieks līdz 1924. gadam bija provizors Fricis Dekmeiers, no 1924. gadam līdz 1928. gadam - provizors Aleksandrs Krīgers, un no 1928. gadam līdz slēgšanai - Hugo Freijs, bet viņu slimības dēļ aizstājuši - 1936. gadā farmācijas kandidāts Jānis Okšis un 1942. gadā farmācijas maģistre Alvīne Lidurts (Latvijas Universitāte divdesmit gados, 1, 1939, 386; Cīrule, Vilistere, 2023).
LU Ķīmijas fakultātē pagrabstāvā atradās ārstniecības vielu pagatavošanas laboratorija, ko pārvaldīja Praktiskās farmācijas katedra. Tā kalpoja par studentu prakses vietu, kur to vadīja mācībspēki kopā ar aptiekas darbiniekiem. Laboratorijā pagatavotos preparātus realizēja LU aptiekā. Tā kā tajā laikā Latvijas iedzīvotāji bija labi apgādāti ar dažādiem ārstniecības līdzekļiem, LU aptiekā izgatavoja tikai līdzekļus pēc ārstu receptēm individuālai lietošanai (Cīrule, Vilistere, 2023).
Latvijas Universitātes aptiekas priekšmeti
Lai iepazītos ar LU aptiekas priekšmetiem, jāizprot kas ir aptieka un kādi ir tās uzdevumi. Aptieka ir veselības aprūpes iestāde, kuras pamatuzdevums ir apgādāt iedzīvotājus, profilaktiskās un ārstniecības iestādes ar zāļu līdzekļiem, pārsienamo materiālu, slimnieku kopšanas priekšmetiem, sanitārijas un higiēnas precēm. Darbības pamatā ir zāļu gatavošana, iepakošana un pārdošana. Aptieku pienākumi ietver zāļu izgatavošanu un izsniegšanu uz ārstu izrakstītām receptēm, kā arī produktu - bezrecepšu rūpnieciski ražoto zāļu līdzekļu un veselību uzturošu, tirgošanu (Cīrule, Vilistere, 2023).
Latvijā, starpkaru periodā, bija 3 aptieku veidi:
- normālaptiekas (tiesiskas izsniegt ārstniecības, higiēniskos un diētiskos līdzekļus);
- homeopātiskās (izgatavoja un izsniedza ārstnieciskos līdzekļus pēc homeopātiskās farmakopejas priekšrakstiem);
- lauku, slimnīcu un veterinārklīniku aptiekas (Cīrule, Vilistere, 2023).
LU aptieka tika atvērta kā normālaptieka (Belēvičs, 2000).
Aptieku galvenās telpas ir officīna jeb klientu apkalpošanas zāle un asistentu istaba jeb zāļu pagatavošanas telpa (Cīrule, Vilistere, 2023). No LU aptiekas vienīgā zināmā fotogrāfija, uzņemta 1930. gados, saglabājusies tieši ar asistentu istabu, kura glabājas Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja filiālē - Farmācijas muzejā, bet iesieta grāmatā “Latvijas Universitāte ilustrācijās 1919-1929” 37. lpp. Fotogrāfijā redzami LU aptiekas pārvaldnieks H. Freijs un farmācijas maģistrs Artūrs Neilands, kā arī redzamas asistentu istabas svarīgākās mēbeles - asistentu galdi, kuru tuvumā novietotas grozules un skapji medikamentu uzglabāšanai.
Fotogrāfijā tālākajā labajā stūrī pie spoguļa redzami zāļu trauciņi ar signatūrām. Raksta tapšanas laikā, LU Muzejs no Ingūnas Cīrules kā jaunieguvumu saņēma tieši LU aptiekas signatūru. Tās katrai aptiekai bija īpaši sevišķas, izteikti individualitāte parādījās, kad signatūras sāka drukāt. Signatūras tika piestiprinātas pie izsniegtajām zālēm - aizzīmogota zāļu trauciņa, pudeles, paciņas vai aploksnes, uz kuras bija minēts receptes sastāvs, ārsta un slimnieka vārds, datums, zāļu lietošanas instrukcija un cena (Vīksna, 1993, 49).
LU aptieka ne tikai gatavoja zāles, bet arī izgatavoja higiēnas preces un kosmētiku. LU Muzeja krājumā 2022. gadā no Ingūnas Cīrules kā dāvinājums tika pieņemti 4 iepakojumi - dienas un nakts krēma, un zobu pastas. Farmācijas muzeja ekspozīcijā ir redzama ziežu pildāmā ierīce, ko izmantoja LU aptiekā.
Tā kā aptieku pamatuzdevumā viens no apgādes līdzekļiem ir pārsienamais materiāls, LU aptieka arī to nodrošināja. LU Muzeja krājumā ir divu izmēru ķīmiski tīras pārsienamās vates iepakojumi, kuriem saglabājušās uzlīmes, kas izmantotas iepakojumu aizzīmogošanai.
No LU aptiekas saglabājies arī ziepju skaidiņu iepakojums, kurā ievietoja sasmalcināta Dienvidamerikas kvillaja koka (Quillaja saponaria) mizu saukta arī par “ziepju mizu”, tās ūdens novārījumu lieto atklepošanas veicināšanai.
LU aptieka Farmācijas muzejā
Pēc otrreizējas padomju okupācijas 1944. gadā LU aptieka izbeidz savu darbību. Visa aptiekas iekārta, mēbeles un ārstniecības līdzekļi paliek Farmācijas nodaļai kā uzskates līdzekļi, bet 1950. gadā nonāk jaundibinātajā Rīgas Medicīnas institūtā. LU aptiekas iekārtas Zāļu formu tehnoloģijas katedrā kā uzskates līdzekļus mācību procesā izmantoja līdz 1960. gadam, kur tās pamazām nomaina uz jaunām, PSRS standartiem atbilstošām. Vecās iekārtas 60. gados nodod 1957. gadā dibinātajā Medicīnas vēstures muzejā (Cīrule, Vilistere, 2023). Tagad tās ir apskatāmas Farmācijas muzejā.
Cīrule, I. un Vilistere, I. “Latvijas Universitātes aptiekas materiālais mantojums Farmācijas muzejā”. PowerPoint prezentēts 81. Latvijas Universitātes starptautiskajā zinātniskajā konferencē, Rīgā, 2023. Pieejams: https://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/LU.LV/Apaksvietnes/Izstrade/Muzejs/farmacijas_muzejs.pdf
Vīksna, A. 1993. Vecās aptiekas. Rīga: Zinātne.
Kuļiņenko, I., Mauriņa, B., un Lauze, S. (2014). Eduards Zariņš – augstākās farmaceitiskās izglītības pamatlicējs Latvijā XX gadsimta pirmajā pusē. Izgūts: https://www.rsu.lv/zinatniskie-raksti/eduards-zarins-augstakas-farmaceitiskas-izglitibas-pamatlicejs-latvija-xx
Latvijas Universitāte divdesmit gados, 1919-1939 (1939). Rīga: Latvijas Universitāte. 2 sējumi. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/31827
Augšāmcelšanās. (21.03.1923). Students, Nr. 23. Pieejams: https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pa|issue:1006113|article:DIVL10|query:Universitātes%20aptieka%20
Latvijas Universitāte ilustrācijās (1929). Rīga: Gulbis. 30-37.lpp. Pieejams: https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/34940
Belēvičs, G. 2000. Aptiekas gadagrāmata 2000. Rīga: Aptiekāra padoms.
Santa Puķīte, krājuma glabātāja
2025. gada maijā atzīmēsim 100 gadus kopš Latvijas Universitātes (LU) daudzgadīgajam darbiniekam, astronoma Leonida Rozes dzimšanas. Jubilāra darbību LU Astronomiskajā observatorijā vislabāk raksturo tāds Laika dienesta novērojumu instruments kā pasāžinstruments, tāpēc arī šis rīks tika izvēlēts par aprīļa mēneša priekšmetu. Aplūkot pasāžinstrumentu un uzzināt vairāk par Laika dienestu un tā darbību var piesakoties LU Muzeja astronomijas ekspozīcijas apmeklējumam Raiņa bulvārī 19, Rīgā.
1922. gadā, trīs gadus pēc Latvijas Universitātes dibināšanas, tika izveidota Astronomiskā observatorija un viens no tās svarīgākajiem uzdevumiem, neskaitot studentu apmācību, bija pareizā laika noteikšana. Tika organizēts Laika dienests, iekārtota pulksteņu istaba, uzbūvēts pulksteņu pagrabs un novērojumu paviljons. Jau no 1925. gada dienests sāka pilnvērtīgi darboties un nodrošināja valsts iestādes ar pareizo laiku.
Pasāžinstruments ir viens no svarīgākajiem laika dienesta instrumentiem, un lai observatorija varētu pilnvērtīgi strādāt, tika iegādāti vairāki eksemplāri. 1924. gada rudenī LU Astronomiskā observatorija iegādājās firmas Sartorius Werke pasāžinstrumentu par 2410 latiem ar 53 mm objektīvu un 630 mm fokusa attālumu, ražotu Vācijā, Getingenē. [1] 1929. gadā par 8525 Vācijas markām nopirkts Askania Werke pasāžinstruments ar objektīva diametru 70 mm un fokusa attālumu 650 mm, ražots Vācijā, Berlīnē. [2] Abi instrumenti saglabājušies un aplūkojami LU Muzeja astronomijas ekspozīcijā. Trešais pasāžinstruments – tā sauktais lielais Heide, kas ražots Vācijā, Drēzdenē, firmā Gustav Heyde, diemžēl nav saglabājies. [3]
Universitātes pagalmā vai uz jumta nebija pietiekami stabilas pamatnes instrumentu novietošanai, tāpēc 1926. gadā observatorija uzsāka novērošanas paviljona būvniecību. Vietu atrada turpat netālu kanāla malā – pietiekoši tālu, lai apkārt esošās ēkas neaizsegtu skatu uz debesīm, bet arī pietiekoši tuvu, lai varētu novilkt kabeli un savienot paviljonu ar pulksteņu istabu LU ēkā. Paviljons bija ērti atverams – tas bija novietots uz sliedēm, kas ļāva abas puses atbīdīt uz sāniem. Uz dziļi zemē ieraktiem, stabiliem pamatiem tika uzmūrēti divi stabi. [4] Uz lielākā bija uzstādīts Heides pasāžinstruments, uz mazākā, apaļā staba, pēc vajadzības novietoja mazākus instrumentus, visbiežāk – Askania Werke pasāžinstrumentu.
Kā tad darbojās pasāžinstruments un kā ar tā palīdzību noteica precīzo laiku? Ar pasāžinstrumentu novērotājs sekoja, kā zvaigzne pārvietojas instrumenta redzeslaukā, un reģistrēja laika momentu, kad zvaigzne šķērso debess meridiānu. Tomēr ar vienkāršu slēdža nospiešanu, cilvēka reakcijas kavēšanās dēļ, kļūda būtu pārāk liela. Tāpēc izmantoja speciālu ierīci – mikrometru, kas apvienots ar okulāru. Okulāra redzeslaukā atradās kustīgs pavediens, ko pārvietoja ar mikrometrisko skrūvi. Novērotājs grieza skrūvi, lai pavediens nepārtraukti sekotu zvaigznei, bet mikrometrs ik pēc dažām sekundēm noslēdza elektriskos kontaktus, noraidot elektriskos signālus uz hronogrāfu. Jo lielāka bija precizitāte, ar kādu novērotājs sekoja zvaigznei, jo mazāka bija laika mērījuma kļūda. [5]
Lai izslēgtu citas pasāžinstrumenta darbības neprecizitātes, laiku reģistrēja abpus debess meridiānam, pa starpu instruments bija “jāapgriež asīs”. Nolasīja precīza līmeņrāža rādīto slīpumu un veica noteiktu zvaigžņu novērojumus, lai aprēķinātu instrumenta vērsumu (azimutu).
Pēc Otrā pasaules kara Latvijas Valsts universitātē (LVU) atjaunoja laika dienesta darbību, bet sākotnēji pulksteņa korekcijas noteica tikai pēc radio signāliem. 1947. gadā izstrādāja jaunu plānu, kas paredzēja gan precīzā laika glabāšanu un laika signālu noraidīšanu iestādēm, gan arī precīzā laika noteikšanu, veicot novērojumus. Gada laikā tika izremontēts novērojumu paviljons, savesti kārtībā instrumenti un veikti pirmie novērojumi, noteiktas pulksteņu korekcijas.
Kopš 1957. gada viens no novērotājiem bija jaunais observatorijas darbinieks Leonids Roze. Vēl arvien tika lietots vecais Askania Werke pasāžinstruments, novērojot ar vizuālo metodi, un Riefler pulksteņi, kas bija saglabājušies no pirmskara laikiem. Lielais Heides pasāžinstruments deva nekvalitatīvus attēlus, tāpēc to neizmantoja. Novērojumi notika aptuveni 60 naktis gadā, vienā naktī novēroja vidēji 10 zvaigznes, līdz ar to katru nakti ieguva vienu pulksteņa korekciju. Salīdzinājumā ar citām Padomju Savienības laika dienesta stacijām, LVU laika dienesta aparatūra bija sliktāka, bet iegūtie rezultāti – labāki. [6]
1958. gada septembrī LVU Astronomiskā observatorija saņēma Ļeņingradā izgatavoto pasāžinstrumentu APM-10 ar objektīva diametru 10 cm un fokusa attālumu 100 cm, tā vērtība bija 206 tūkstoši rubļu. [7] Sākotnēji APM-10 uzstādīja kanālmalas paviljonā, un veica izmēģinājuma novērojumus, bet kad uzbūvēja satelītu novērošanas staciju LVU Botāniskajā dārzā, laika dienesta galvenie instrumenti pārcēlās uz Pārdaugavu. Pasāžinstruments APM-10 ir saglabājies, taču lielo gabarītu dēļ neatrodas LU Muzeja kolekcijā, bet kādreizējā darba vietā – satelītu novērojumu stacijā.
Laika dienestā Leonids Roze nostrādāja 35 gadus, veicot regulārus novērojumus ar pasāžinstrumentu un zinātniskos pētījumus par precīzā laika noteikšanu. Muzejā glabājas L. Rozes disertācijas manuskripts, kas veltīts laika novērojumu specifikai: "Zvaigžņu cauriešanas fotoelektriskās reģistrācijas metodes izpēte, to ieviešot LVU Laika dienestā". 1969. gadā viņš aizstāvēja disertāciju un ieguva fizikas un matemātikas zinātņu kandidāta grādu. [8]
[1] CM784, Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes Astronomiskās Observatorijas inventāra žurnāls, 22., 43. lpp.
[2] CM784, Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes Astronomiskās Observatorijas inventāra žurnāls, 33. lpp.
[3] CM784, Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes Astronomiskās Observatorijas inventāra žurnāls, 9. lpp.
[4] CM882 Novērojumu paviljona celtniecība.
[5] Vilks. I. (2024) Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. I daļa. LU Akadēmiskais apgāds: Rīga (98–101 lpp.)
[6] Vilks. I. (2024) Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. I daļa. LU Akadēmiskais apgāds: Rīga (263–269 lpp.)
[7] CM2926 LVU Astronomiskās observatorijas inventāra saraksts, pieņemšanas-nodošanas akti, 1947–1958. gads.
[8] CM1700 Roze. L. Zvaigžņu cauriešanas fotoelektriskās reģistrācijas metodes izpēte, to ieviešot LVU Laika dienestā. Disertācijas manuskripts.
Gunta Vilka, krājuma glabātāja palīgs
Šogad simto dibināšanas jubileju svin Latvijas Universitātes (LU) jauktais koris “Dziesmuvara”. Sveicot kora dalībniekus un vadītājus nozīmīgajā jubilejā, LU Muzejs piedāvā ieskatu kora vēsturē, iepazīstinot ar muzeja krājumā esošajiem priekšmetiem.
Jauktā kora "Dziesmuvara" idejas iniciatori ir bijušie "Latvijas Augstskolas studentu kora" dalībnieki, kuri konflikta rezultātā ar diriģentu Artūru Bobkovicu tika izslēgti no kora. Viņi nolēma, ka dibināms jauns koris un par diriģentu uzaicināja komponistu Alfrēdu Kalniņu.
1925. gada 9. aprīlī, Pūpolu svētdienā, uz pirmo LU jauktā kora “Dziesmuvara” biedrības sapulci sanāca desmit dalībnieki: Alīse Rozentāle (alts), Olga Vītiņa (alts), Zenta Šmite-Jubase (soprāns), Anna Plato (soprāns), Augusts Podiņš (bass), Jūlijs Gundars (bass), Verners Vītiņš (bass), Aleksandrs Vilnieks (bass), Nikolajs Plato (tenors) un Juris Plato (tenors) (1.att.). Juris Plato korim deva nosaukumu “Dziesmuvara” un par biedrības valdes priekšsēdētāju tika ievēlēts Verners Vītiņš, kurš izstrādāja kora statūtus. Tie lasāmi 1975. gada izdevumā “Dziesmuvaras 50 gadi. 1925 – 1975”, ko Nikolajs Plato sastādīja un iespieda Kalamazū, Mičiganā, ASV, esot trimdā (2.att.). Šajā izdevumā lasāmas laikabiedru atmiņas, kas papildinātas ar fotogrāfijām, atspoguļojot LU jauktā kora "Dziesmuvara" dzīvi [1].
Kā minēts N. Plato izdevumā “Dziesmuvara” dibināta kā: “studentu biedrība ar mērķi apvienot Latvijas Universitātes studentus, izkopt viņos skaņu mākslas mīlestību un izpratni, veicināt biedrībā apvienoto studentu sabiedrisko un kulturālo attīstību un savstarpēju draudzību. Ar savu garu, ar savu paraugu un darbu veicināt latviešu tautas garīgo un fizisko atdzimšanu un spēka briedumu.” Pēc statūtu apstiprināšanas tika izziņota koristu uzņemšana un pirmajā gadā tika uzņemti 110 koristi, kora mēģinājumi notika Ķeniņa Komercskolas aktu zālē Tērbatas ielā 15/17. Pirmo koncertu 1926. gada 11. maijā Latvijas Konservatorijas zālē dziesmuvarieši atklāja ar savu kora motto: “Mēs vienoti dziesmā, šai cēlajā varā, mūsu mērķi un centieni latvju garā”, to kā tradīciju turpinot arī visos tālākos koncertos [2].
1927. gada 9. aprīlī jauktā kora “Dziesmuvara” biedrības kopsapulcē tika pieņemts lēmums par īpašās cepures ieviešanu un 18. novembrī LU gājienā uz Rīgas Brāļu kapiem "Dziesmuvaras" studenti izgāja vienveida galvas segās pēc Skandināvijas studentu parauga – baltu virsu un brūnu apmali, kas simbolizēja "Dziesmuvaras" devīzi: daiļumu un darbu, kas vienojas draudzībā [2]. Arī LU muzeja krājumā ir šāds deķelis, diemžēl nav zināms tā nēsātājs (3.att.).
1927. gada rudens semestrī Alfrēds Kalniņš saistībā ar savu pārcelšanos uz Ameriku kora vadību nodeva Ādolfam Ābelem pēc kora priekšsēdētāja Vernera Vītiņa ierosinājuma (4.att).
Divdesmito gadu otrajā pusē pieauga kora dalībnieku skaits un studentiem iesaistoties valsts veidošanas darbā un politiskajā dzīvē, arī LU studentu biedrība "Dziesmuvara" 1928. gadā nodibināja kopu ar mērķi - veicināt biedru sabiedriski kulturālo attīstību un savstarpēju sadraudzību. Biedri dalījās saviešos - balsstiesīgos un jauniešos, bez balss tiesībām. Kopa izstrādāja savas tradīcijas - jauniešu uzņemšanā, nodošanā uzraudzībā krustvecākiem un jaunieša izvešanā par savieti. Katrs krustvecāks pieņēma savu tikumu, kas bija visas viņa cilts tikums. Savieši sanāksmēs valkāja 5 cm platu krāsu lentu (baltā krāsa 3 cm, brūnā 2 cm) [2]. LU studentu biedrības "Dziesmuvara" biedra lenta un nozīmīte ir apskatāma LU muzeja krājumā (5.att.).
1930. gada 9. aprīlī, LU jauktā kora "Dziesmuvaras" piecu gadu jubilejā, 10 kora dibinātāji uzdāvināja karogu, kuram tika sacerēta dziesma (6.att.). Karoga dziesmai vārdus sacerēja savietis Jānis Rudzītis, bet mūziku komponēja Ādolfs Ābele. Karogu iesvētīja mācītājs Voldemārs Maldonis [2]. 1942.gadā, divpadsmit gadus vēlāk, Kuldīgā notika viens no pēdējiem LU jauktā kora "Dziesmuvaras" koncertiem, kur karogs tika noglabāts zemē. 1995.gadā karogu izraka un nogādāja Rīgas Vēstures un Kuģniecības muzejā [3]. Joprojām pastāv intriga, vai LU Muzeja krājumā esošā karoga fragments, ir vai nav apraktais karogs, jo priekšmeta aprakstā lasāms: "no kora "Dziesmuvaras" pirmā karoga noplēsts gabaliņš" (7.att.).
Koris vairākkārt mainīja mēģinājuma telpas - 1932. gadā koris noīrēja telpas Palasta ielā 9, kādreizējais Pētera I palasts, no kā cēlies ielas nosaukums (8.att.). 1938. gadā korim nācās pārcelties, jo namu nopirka C.H. Šmita cementa fabrika savām vajadzībām un "Dziesmuvara" noīrēja namu Elizabetes ielā 15, kur arī mājoja līdz 1941. gadam kad ienākot vācu armijai, pienāca rīkojums telpas atstāt (9.att.). Vēlāk "Dziesmuvara" pārcēlās uz Aspazijas bulvāri 6, kur atradās Sergeja Vachramejeva (Vahramejeva) dejas skola un tur pastāvēja līdz savai likvidēšanai 1944. gadā.
Pēc LU jauktā kora "Dziesmuvaras "darbības pārtraukšanas, daudzi tās biedri tika represēti. Uz rietumvalstīm aizbraukušie turpināja darbību svešumā – sākotnēji Rietumvācijā, vēlāk ASV. No 1958. līdz pat 1969. gadam Ņujorkas dziesmuvarieši dziedāja Bruno Skultes vadībā [4]. Atzīmējot "Dziesmuvaras" trīsdesmit piecus gadus, trimdā tika atjaunots "Dziesmuvaras" karogs, kuru 1960. gadā Ņujorkā iesvētīja mācītājs Rihards Zariņš (10.att.). Karogs bijis klāt gan koncertos, gan svētkos un saietos. Atjaunojoties Latvijas neatkarībai "Dziesmuvaras" pārstāvis Arvīds Līdacis karogu atveda un uzdāvināja Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijai. Karogu kā dāvanu pasniedza rektoram, profesoram Jurim Karlsonam un profesoram Oļģertam Grāvītim, Jāzepa Vītola piemiņas istabā 1996. gada 26. maijā, piedaloties trimdas "Dziesmuvara" koristiem (11.att.) [5].
Trimdas laikā jauktais koris "Dziesmuvara" savu darbu turpināja izdodot nošu izdevumus un piedaloties Dziesmu svētkos. 1988. gadā tika nodibināts Latviešu mūzikas fonds, kas organizēja sacensības latviešu dziesmu jaunradei. Godalgotās dziesmas tika publicētas un dāvinātas koriem, diriģentiem, mūzikas mācību iestādēm un bibliotēkām. Tāpat Latviešu mūzikas fonds iedibināja profesora Ādolfa Ābeles piemiņas godalgu jauktajiem amatieru koriem par izciliem latviešu dziesmu a capella atskaņojumiem [6]. LU Muzeja krājumā var iepazīties ar Latviešu mūzikas fonda godalgoto koru dziesmu izdevumiem no 1991. gada līdz 1998. gadam (12.-14.att.).
2000. gadā koris "Dziesmuvara" tika atkal atjaunots Latvijā un joprojām pulcē jaunos LU studentus. Kopš kora atjaunošanas to vadījuši Ainārs Rubiķis, Edgars Račevskis, Krista Audere, Aivis Greters un Nora Žeigure (atvaļinājumā). Šobrīd kori vada mākslinieciskā vadītāja Laura Ozoliņa un vokālais pedagogs Edgars Auniņš [7].
Literatūra
Grāvītis, O. 2009. Ādolfs Ābele un Dziesmuvara. Rīga: Dziesmuvaras Latviešu mūzikas fonds.
- Plato, N. 1975. Dziesmuvaras 50 gadi. 1925 – 1975. Kalamazū, Mičigana, ASV. LU Muzeja krājums, LU vēstures kolekcija, Nr. LUM3253
- Plato, N. 1975. Dziesmuvaras vēsture. Dziesmuvaras 50 gadi. 1925 – 1975. 12 – 17 lp, Kalamazū, Mičigana, ASV. LU Muzeja krājums, LU vēstures kolekcija, inv. Nr. LUM3253
- Dziesmuvara. (b.g.) Vēsture. Izgūts no https://www.dziesmuvara.lv/history
- Ezeriete, I. 09.04.2025. Dziesmuvarai 100. Izgūts no https://dziesmusvetkutelpa.lv/dziesmuvarai-100/
- Laikraksts "Dziesmuvaras Ziņas", Nr. 21. LU Muzeja krājums, LU vēstures kolekcija, inv. Nr. LUM3260
- Komponista prof. Ādolfa Ābeles piemiņas godalgas jauktajiem koriem nolikums. 1996. gads. LU Muzeja krājums, LU vēstures kolekcija, inv. Nr. LUM3095
- Koris Dziesmuvara. Izgūts no https://www.kultura.lu.lv/kolektivi/jauktie-kori/koris-dziesmuvara/
Liene Filipa, krājuma glabātāja
Viena no interesantākajām nozarēm bioloģijā ir bioakustika – dzīvnieku balsu ierakstīšana un pētīšana. Bioakustika pēta, kā dzīvnieki savstarpēji sazinās un pielieto skaņas. Šīs zināšanas palīdz daudzās jomās, piemēram, zvejniecībā, lai pievilinātu zivis, vai aviācijā, lai atbaidītu lidostas no putniem. Bioakustika ir kompleksa zinātne, jo ar to nodarbojas ne tikai zoologi, bet arī pētnieki no citām nozarēm – fizikas, etoloģijas. Savukārt bioakustikas ierīču izveidei un labošanai ir nepieciešami inženieri. Bioakustikai ir ļoti svarīga loma izmirušu vai retu un apdraudētu dzīvnieku balsu saglabāšanā un šo sugu identificēšanā. Dzīvnieku balsu ieraksti ir noderīgi mācīšanās procesā gan skolniekiem, gan topošajiem biologiem.
Latvijas Universitātes Muzeja Zooloģijas kolekcijās glabājas 11 skaņuplates ar putnu, zivju un abinieku balsu ierakstiem. No tām trīs skaņuplates ir 1982. Gadā izdota sērija ar putnu balsu ierakstiem, ko ierakstījis Boriss Veprincevs. Biofiziķis Boriss Veprincevs (Борис Вепринцев, 1928–1990) bija viens no slavenākajiem padomju ornitologiem, kas nodarbojās ar bioakustiku. Viņš bija ne tikai putnu balsu ierakstītājs, bet arī to kolekcionārs un inventarizācijas veidotājs [1]. Muzejā glabājas arī sešu skaņuplašu komplekts ar putnu balsīm, ko kopā ierakstījuši B. Veprincevs un R. Naumovs (Р. Наумов, 1902-1987). Pieejama viena skaņuplate ar zivju skaņu ierakstiem un viena skaņuplate ar abinieku balsu ierakstiem. Abos gadījumos balsis ierakstījis I. Ņikoļskis (И. Никольский, 1910-1977). Visas skaņuplates izdotas slavenajā PSRS skaņu ierakstu firmā ”Melodija” ("Мелодия"), un tās ir "Melodijas" un PSRS Zinātņu akadēmijas kopprodukts.
1982. gadā izdotā ierakstu sērija "Птицы СССР. Определитель по голосам" (PSRS putni. Noteicējs pēc balsīm) acīmredzot bija paredzēta izplatīšanai arī ārzemēs, jo uz vākiem ir nosaukums arī angļu valodā. Kā vēsta apraksts uz skaņuplašu vāka, šie ieraksti ir domāti plašam zoologu, dabas pētnieku un interesentu lokam. Par pamatu ierakstiem ņemta dzīvnieku fonotēkas kolekcija no PSRS Zinātņu akadēmijas Bioloģijas pētījumu Zinātnes centra Puščinā pie Okas. B. Veprincevs šos ierakstus ne tikai savāca, bet arī atšifrēja, uzrakstīja paskaidrojumus un sagatavoja izdošanai. Lai pilnvērtīgi sagatavotu ierakstus publicēšanai, tika piesaistīti vēl 3 speciālisti un mākslinieks. Lai uzskatāmi parādītu, kādi izskatās ierakstu dzīvnieki, tika uzaicināts nevis jebkuras specialitātes mākslinieks, bet gan mākslinieks-animālists, biologs Nikolajs Kondakovs (Николай Кондаков, 1908–1999). Viņa ilustrācijas publicētas arī Lielajā padomju enciklopēdijā [2].
Ierakstu sērijā iekļauti bridējputni, tādi kā puskuitalas, pūslīši, šņibīši, tilbītes, mērkaziņas, kuitalas, dzeltenie tārtiņi, tārtiņi, ķīvītes, gārgales. Uz trim skaņuplatēm abās puses kopumā ir 61 ieraksts. Turklāt tie nav parasti ieraksti. Vienas sugas putnu balsis ir ierakstītas dažādās situācijās: gan lidojumā, gan uz zemes, gan putnu barā, gan dažādos attālumos, ir ierakstītas arī divu putnu “sarunas”, mazuļu čivināšana u.c. Ieraksti tika veikti no maija līdz jūlijam, lielākoties jūnijā. Pats agrākais ieraksts ir bijis aprīlī. Ierakstu veikšanu vasaras mēnešos var viegli izskaidrot, jo putni vasaras sākumā ir aktīvāki, pie tam tas ir arī vairošanās periods, kad var ierakstīt mazuļu balsis. Vasarā arī ir vienkāršāk doties ekspedīcijās un novērot putnus, jo īpaši ziemeļu apgabalos.
Ierakstu ģeogrāfija ir iespaidīga – no Sanktpēterburgas rietumos līdz Beringa salai Krievijas tālajos austrumos un no Franča Jozefa Zemes Ziemeļu Ledus okeānā līdz pat Tadžikistānai dienvidos. Arī laika periods, kad tika veikti ieraksti, ir ļoti garš – no 1961. līdz 1981. gadam, kas kopā ir 20 gadi. Tas parāda, cik tas bija apjomīgs darbs ne tikai iekļauto teritoriju, bet arī laika ziņā. Vēl viens gads pagāja, lai albumu sēriju apstrādātu un sakārtotu.
Otra putnu balsu ierakstu sērija ir “Голоса птиц в природе “ (Putnu balsis dabā), kas iznākusi 1971. gadā – vairāk nekā desmit gadus pirms "Птицы СССР. Определитель по голосам". Arī šajā ierakstīšanā piedalījās Boriss Veprincevs, kā arī R. Naumovs (Р. Наумов), N. Liviņenko (Н. Литвиненко, 1935-2001), J. Šibajevs (Ю. Шибаев, 1937-2015) un I. Neifelde (И. Неифельд, 1920-2020). Sērijā iekļautas sešas skaņuplates ar putnu balsīm no Sibīrijas, Tālajiem Austrumiem un Krievijas centrālas daļas. Tā kā šajā sērijā ir vairākas skaņuplates, tad arī ierakstu ir ļoti daudz: kopā 98 ieraksti, kas ievākti no 1959. līdz 1965. gadam. Šajās skaņuplatēs var dzirdēt ļoti daudz putnu, fonā skan arī neatšifrētu putnu balsis, kas padara ierakstus dzīvākus un interesantākus. Katrai skaņuplatei klāt ir arī paskaidrojošs apraksts, kas norāda, kur konkrēti tika ierakstītas balsis un kādus putnus var dzirdēt dotajā ierakstā. Skaņuplates ir sadalītas pa reģioniem un gadiem. Aprakstos var atrast arī visu ierakstīto putnu nosaukumus latīņu valodā.
Interesanti, ka dzīvnieku balsu ieraksti ir veikti ne tikai dziedošajiem putniem. Ir ierakstītas arī abinieku un zivju balsis. LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās glabājas skaņuplates arī ar zivju skaņām un abinieku (konkrēti, varžu un krupju) balsīm. Atšķirībā no putnu balsīm, zivs signālu ierakstīšana ir sarežģītāka. Ierakstīšanai izmanto hidrofonu – speciālu iekārtu, ar kuru uztver zemūdens skaņas.
Albums “Звуковые и биоэлектрические сигналы рыб” (Zivju skaņas un bioelektriskie signāli) iznāca 1980. gadā un arī to ir izdevusi "Melodija". Arī šajos ierakstos piedalījās izcili tā laika pētnieki: Igors Ņikoļskis, kas jau piedalījās putnu balss ierakstīšanā, E. Šiškova (Е. Шишковa) un B. Basovs (Б. Басов). Līdzīgi kā pārējie mācību ieraksti, arī šī skaņuplate iznāca pēc PSRS Izglītības ministrijas (Министерство просвещения СССР) pasūtījuma un bija paredzēta vidusskolu 7. klašu skolēniem. Zivju skaņu ieraksti tika veikti Melnajā jūrā 1979. gadā, kas nozīmē, ka ierakstus apstrādāja gada laikā. Kopā albumā ir 14 dažādu zivju ieraksti, kā piemēram, karpas, sama un zuša. Arī šajā albumā ir ierakstītas ne tikai viena veida zivju skaņas, bet arī skaņas, ko zivs izdod dažādās situācijās: zivs draudu skaņas, barošanās skaņas (arī barā), divu tēviņu cīņa, mātītes aplidošanas skaņas. Interesantas ir dažādās samu elektriskās izlādes skaņas: upura izbiedēšana no ligzdas, izsekošana, aizsardzības un elektrolokācija orientējoties. Ievērības vērts ir arī plašu vāka dizains. Līdzīgi kā putnu ierakstu skaņuplatēm, uz vāka uzzīmētie dzīvnieki attēloti dabiski – kādi tie ir dzīvē. Zīmējumu autors mākslinieks J. Smirins (Ю. Смирин, 1936-2012) uz vāka attēlojis sešas zivis, kā piemēram, parasto samu, karpu un zuti. Zīmējumi ļoti uzskatāmi parāda, par kādām zivīm skaņuplatē ir ieraksti.
LU Muzeja dzīvnieku balsu skaņuplašu kolekcijā pēdējā skaņuplate ir “Голоса земноводных” (Abinieku balsis). Šī skaņuplate iznāca 1980. gadā. Līdzīgi kā zivju skaņuplate, arī “Abinieku balsis” bija paredzēta 7. klases skolēniem, bet pēc tā laika PSRS programmas varēja tikt izmantota arī 10. klases skolēniem. Ierakstu veidošanā piedalījās teksta un ierakstu autors I. Nikoļskis, konsultants V. Konstantinovs (В. Констанинов, 1937-2012), kā arī redaktors un skaņu režisors. Ieraksti tika veidoti no 1968. līdz 1978. gadam. Teritoriju saraksts un ģeogrāfija, kur tika veikti ieraksti, ir plaša: Maskavas Valsts Universitātes Zvenigorodas biostacija (Звенигородская биостанция МГУ), Krima, dažādi akvāriji un Hoperskas dabas rezervāts (Хопёрский заповедник). Starp ieraksta vietām ir arī Engures ezers Latvijā. Kopā ierakstītas 10 abinieku balsis, starp tiem dīķa varde, ezera varde, kokvarde, zaļais krupis un parastais krupis. Arī abinieku balsu ieraksti ir dažādi: tie ir nārstu skaņas, koru dziesmas un atbrīvošanās skaņas (ierakstītas akvārijā). Lai uzskatāmi parādītu, par kādiem abiniekiem skaņuplatē ir runa, mākslinieks J. Smirins uz vāka attēlojis deviņus abiniekus, starp kuriem ir zaļais krupis, parastais krupis, dīķa varde, ezera varde, kokvarde. Pateicoties atraktīvajai diktora balsij, ieraksti ir ne tikai pamācoši un dod iespēju iepazīt abinieku izdotās skaņas, bet arī ieved klausītāju dzīvnieku valstībā. Tā vairs nav vienkārši skaņu klausīšanās, bet vesels stāsts.
Kā norādīts visu plašu aprakstos, tās tika veidotas mācību procesam. Tomēr jebkuram dabas entuziastam vai interesentam šie ieraksti var būt interesanti un ļoti izzinoši. Ieraksti ir veidoti tādā veidā, lai tos varētu saprast jebkurš – ar vienkāršiem paskaidrojumiem un poētisku diktora stāstu, kas nevis sausi stāsta par dzīvnieku valstību, bet burtiski “ierauj” tajā. Laikā, kad vēl nebija interneta un informācijas apmaiņa vai tās iegūšana nebija tik vienkārša, kā arī ceļošanas iespējas bija ierobežotas, šādi ieraksti bija liels palīgs mācību procesā, kā arī spilgts ieskats dabas dzīvē. Tolaik šādas skaņuplates bija izzinošs, aizraujošs un ikvienam pieejams informācijas avots. Diemžēl mūsdienās, kad visu var atrast internetā, tās ir zaudējušas savu nozīmi un kļuvušas par nostaļģijas avotu. Tomēr šādas skaņuplates ne tikai dod ieskatu pagātnē, bet savā veidā joprojām turpina būt aktuālas, jo dzīvnieku balsis laika gaitā nav mainījušās un arī metodes, kas tika izmantotas to ierakstīšanā, nav mainījušās.
Visu šo ierakstu veidošanā ir piedalījušies bioakustikas un zooloģijas pārstāvji. Savāktais materiāls ir ļoti plašs, un apstrādes darbs, kas ieguldīts, lai apkopotu un aprakstītu savākto materiālu, ir milzīgs. Laika posms, kurā tika veidoti ieraksti, arī ir pārsteidzoši liels – tas ir vairāku desmitgažu apjomīgs darbs.
Šobrīd daži no ierakstiem ir digitalizēti un brīvi pieejami internetā.
Uzzināt vairāk var LU Muzeja Zooloģijas kolekcijās Kronvalda bulvārī 4, Rīgā iepriekš piesakoties.
Literatūra:
Вепринцев Борис Николаевич
История создания серии "Голоса птиц в природе
Н.Н.Кондаков
Константинов, Владимир Михайлович (орнитолог)
Юрий Смирин – учёный, скульптор, художник
Ирэна Анатольевна Нейфельдт (1929-2020)
Об орнитологе Юрии Викторовиче Шибаеве по случаю его 85-летия
Никольский Георгий Васильевич (1910-1977)
Мелодия (фирма)
Anna Gajevska, krājuma glabātāja