Devona vecuma sārtais marmorveida dolmīts ar lieliem kalcīta kristāliem un gliemežu fosīlijām. Ievākts Saulkalnē. LUM nodevusi M. Zosāre 2010. gadā. Foto: V. Hodireva
Devona vecuma sārtais marmorveida dolmīts ar lieliem kalcīta kristāliem un gliemežu fosīlijām. Ievākts Saulkalnē. LUM nodevusi M. Zosāre 2010. gadā. Foto: V. Hodireva

Latvijas Universitātes Muzeja Ģeoloģijas ekspozīcijās ikviens var ievērot marmorveida dolomītu, kas ir nozīmīgs zinātniskai izpētei un praktiskai izmantošanai, turklāt arī interesants vizuālai apskatei. Vienā akmens paraugā dabas “grāmatas lasītājs’’ var ieraudzīt gan Latvijā reti sastopamu marmorveida dolomīta paveidu gliemeždolomītu, kas veidojies vairāk nekā pirms 370 miljoniem gadu un kurā ir gan dažādas gliemežu fosīlijas, gan izcili, iespējams, lielākie līdz šim Latvijā konstatētie kalcīta kristāli. Turklāt ieža īpašības ir atbilstošas tā gadsimtu ilgajai izmantošanai ievērojamās kultūrvēsturiskajās būvēs. 

Vēsturisks atskats

Latvijas Universitātes (LU) Muzejs par 2024. gada aprīļa mēneša priekšmetu izvēlējies īpašu devona vecuma Latvijas dolomīta paveidu ar izciliem kalcīta kristāliem tajā. 

Unikālais dolomīta paraugs LU Muzejā nonācis pateicoties vairāku cilvēku – entuziastu gādībai. Informācijā, kas vienmēr tiek pievienota muzeja jaunieguvumiem, par dāvinātājiem zināms tikai, ka objektu ievācis Vilnis Vasermanis Saulkalnē (visdrīzāk Saulkalnes senās dolomīta atradnes tuvumā,  kur dolomītu lauza vairāk nekā 600 gadu līdz 1974. gadā uzpludināja Rīgas HES ūdenskrātuvi,  un derīgo izrakteni galvenokārt izmantoja dedzināto kaļķu ieguvei). Paraugs ievākts ap 1968. - 1970. gadu, bet toreizējam LU Ģeoloģijas muzejam 2010. gadā to nodevusi Madara Zosāre, kurai arī bija radusies nopietna interese par ģeoloģiju.   

Kad 2017. gadā LU Muzeja Ģeoloģijas kolekcijas, iekārtojot jaunas telpas Kronvalda bulvārī 4,  pārveidoja un papildināja minerālu ekspozīciju, arī minētais dolomīta paraugs tajā tika izstādīts. Tieši minerālu ekspozīcijā krājuma paraugs tika iekļauts ne tikai minerāla dolomīta (kas veido iezi ar tādu pašu nosaukumu) sārtās nokrāsas dēļ, bet īpaši akcentējot tā dobumos dabā izaugušo minerāla kalcīta lielo kristālu dēļ.  

Arī šodien detalizētāk izpētot paraugu, salīdzinot ar līdzīgiem muzeja kolekcijā un citos vākumos, varēja daudz labāk izprast tā ‘’dzīves norises’’  ne tikai tad, kad tas veidojās un pārveidojās Zemes dzīlēs miljoniem gadu ilgajos dabas procesos, bet arī tad, kad tas jau izrakts kļuvis noderīgs cilvēkiem. 

Dolomīta rašanās – tā dzīve un izcilās īpatnības

Jau 20. gadsimtā Latvijas zinātnieki detalizētajos pētījumos noskaidroja, ka dolomītus var iedalīt  atšķirīgos struktūrģenētiskajos tipos, parasti raksturojot deviņus [3, 8]. Vairāk pārkristalizēto dolomītu grupā tika izdalīti atšķirīgi dolomīta paveidi, turklāt viens no tiem (ar ciešu iezi veidojošo minerāla dolomīta sīko kristāliņu saaugumu, ko skaidrāk var saskatīt lielākā palielinājumā) tika nosaukts par marmorveida dolomītu.  

Interesanti, ka tieši LU Muzeja mēneša priekšmetam nominētajā paraugā izteiksmīgi var ieraudzīt tādu ieža tekstūras īpatnību pēc kuras 20.gadsimta sākumā tieši to dēvēja par “kārpaino gliemežu dolomītu” [12].  

Paraugā ieraugāmās gliemežu – gastropodu un citu jūras organismu pārakmeņojušās atliekas viennozīmīgi norāda uz ieža sākotni kā nogulumiem senajā, vēlā devona perioda jūrā [10].

Dolomīts ilgajos ģeoloģiskajos procesos pārveidojas. Pārkristalizācija, plaisāšana, kā arī šķīšana pazemes ūdeņu ietekmē un dobumu izveidošanās, kuros iespējama lielo kalcīta kristālu augšana, ir biežāk konstatējamie. Tieši šādi radušos, izcilos, līdz 7 cm garos kalcīta veidojumus var labi atpazīt Muzeja mēneša priekšmetā. Latvijā, lielu un ar simetrijai atbilstošām, labi saskatāmām makrokristālu formām, atradumi ir reti, lai gan gandrīz katrā Latvijas minerālu kolekcijā, tai skaitā arī entuziastu personīgajās, kalcīta kristāliņi, to dabā veidojušies sakopojumi tiek saglabāti. Dolomītā iespējams atklāt arī citus interesantus minerālus: iekrāsojošos sarkanos vai dzeltenīgi brūnos dzelzs savienojumus – hematītu un gētītu, arī mālu minerālus, kurus pētnieki izmanto kā ieža pārveidošanās, ģeoloģiskās vides un klimata indikatorus. 

Marmorveida dolomīta īpatnējais paveids – gliemeždolomīts Latvijā ir sastopamas centrālajā daļā lēcveida iegulās jeb kā precizē ģeologi: rifiem līdzīgajās ģeoloģiskajās struktūrās, galvenokārt, Saulkalnes, Kranciema, Remīnes apkaimē, kur tos arī ieguva no neliela biezuma slāņiem [4, 9].

Noderība un izmantošana

Latvijas dolomītu daudzveidību varam redzēt pat vissenākajās 12. gadsimtā būvētajās mūra ēkās, kurām tagad piešķirts kultūrvēsturiskā pieminekļa statuss [2]

Par zīmīgo atšķirīgu tipu dolomīta pielietojumu kultūrvēsturiskajās būvēs, īpaši Rīgā, rakstījuši pētnieki vairakkārt [11, 6, 7], īpaši tādēļ ka dolomīta īpašības ir ļoti piemērotas un atbilstošas lai tas ilgi kalpotu dažādās celtnēs, arī kā dekoratīvs, ilgmūžīgs ēku apdares materiāls. J. Eiduka un M. Kalniņa grāmatā par Latvijas derīgajiem izrakteņiem jau 1961. gadā īpaši tika uzsvērts rožainais gliemeždolomīts, ar kuru jau 1685. gadā sāka apdarināt Pētera baznīcu: ”Izteiksmīgā virsas raksta un labās izturības dēļ Saulkalnes gliemežu dolomīts ir teicams ietērpa materiāls, un tas izlietots daudzās Rīgas celtnēs [1].”  

Sārtā gliemeždolomīta izmantošanu Vecrīgas nocietinājumu mūros, kā arī 20. gadsimta sākumā akmenī ietērptajos tiltos pār pilsētas kanālu un citās kultūrvēsturiskajās celtnēs, apraksta ģeologi, vēsturnieki un arhitekti. Daudz mazāk zināms ir fakts par marmorveida dolomīta gaišāko, dzeltenīgi iesārto varietāti no tām pašām dolomītu slāņkopām, kura tika zāģēta plāksnītēs un izmantota kā ietērpakmens visai Rīgas Kongresu nama ēkai kā vienīgajai celtnei, kas pilnībā apdarināta ar vietējo akmens materiālu. Tas iegūts Saulkalnei tuvajā Kranciema dolomīta atradnē.

LU Muzeja Ģeoloģijas kolekciju krājumā veidojas arī akmens materiālu kolekcijas, kas ataino kultūrvēsturisko objektu, ēku un citu būvju ietērpakmeņu tipus un paveidus, kuri izmantoti jau no senatnes un mūsdienās nokļūst speciālistu – restauratoru redzeslokā [5].  

Jāpiekrīt vēsturnieku apgalvojumam, ka marmorveida dolomīta paveids – gliemeždolomīts Rīgā sākts izmantot vairāk tikai no aptuveni 15. gadsimta. Lai gan tas nav bijis par iemeslu ieža izmaiņām pilsētvidē: lielākajā daļā celtņu tas saglabājis savas īpašības un vizuālo pievilcību, tikai reti kur atklājot pārveidošanos, pārklājoties ar melnām garoziņām īpaši porainajā sārtajā virskārtā un tad nepieciešama restauratoru palīdzība.  

Daudzi šī pētījuma aspekti un atklājumi fokusējušies vienā muzeja priekšmetā. Tā vizuālais izskats ir ļoti izteiksmīgs, ikviens muzeja apmeklētājs to ievēro un velta uzmanību, kā arī grib saprast tā daudzveidīgu un neparasto vēstījumu.  

Ievākto devona perioda Daugavas svītas marmorveida dolomīta paraugu ar unikālajiem kalcīta kristāliem no sadrupināšanas šķembās vai apdedzināšanas būvkaļķos paglābuši dabas izzināšanas entuziasti, kā arī visiem interesentiem pieejamu līdz mūsdienām saglabājis LU Muzejs.  

Muzeja darbinieki ir pateicīgi dāvinātājiem, kā arī iepriecināti un gandarīti par kolekciju papildināšanu, jo viens no LU Muzeja darba aspektiem ir akcentēt un darīt plaši atpazīstamus arī īpaši retus ģeoloģiskos veidojumus Latvijas dabā, līdz ar to mudinot sabiedrību saudzēt tos un izprast dabas daudzveidības vērtību. 

 

Pieteikšanās LU Muzeja Ģeoloģijas kolekciju apmeklējumam ŠEIT.

Papildus:

Iepazīties ar materiāliem iespējams LU E-repozitorijā Dspace. 

Buklets: Zemes dzīļu bagātības Latvijā: Dolomīts. Teksts, fotoattēli: V. Hodireva, dizains J. Komova. Latvijas Universitātes Muzejs, 2021.

Papildus informēs eksperte Vija Hodireva (e-pasts: vija.hodireva@lu.lv)

 

Literatūra 

[1] Eiduks J. Kalniņš M. 1961. Dolomīts. Latvijas PSR derīgie izrakteņi un to izmantošana. LVI, Rīga. 313.-290.lpp.  

[2] Dreimanis A., Liepiņš P. 1942. Latvijas minerāli un ieži. Universitāte Rīgā, mācību grāmatu sērija, Nr. 26. Universitātes apgāds, Rīga, 247. lpp. 

[3] Grāvītis V., Hodireva V. 1990. Vecrīgas ēku apdarē izmantojamo Rīgas apkārtnes devona dolomītu galveno tipu raksturojums. Rīga – LUM Ģeoloģijas institūta fonds. 

[4] Hodireva V. 1995. Gliemežakmens. Gliemeždolomīts. Enciklopēdija ‘’Latvijas daba’’ 2. sēj. , atb. red. G. Kavacs. Izd. ‘’Latvijas enciklopēdija’’, 1994. 112. lpp.  

[5] Hodireva V. 2014. Vecrīgas kultūrvēsturisko objektu dabīgo akmens materiālu pirmsrestaurācijas mineraloģiskās un petrogrāfiskās izpētes rezultāti. LU 72. zinātniskā konference. Ģeogrāfija. Ģeoloģija. Vides zinātne. Referātu tēzes. Rīga, Latvijas Universitāte.217. -219. lpp. Publicēts:  http://www.geo.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/projekti/gzzf/Konferences/Tezu_krajumi/A5_LU_72_konference_tezes_kopa_2014_crop_vers3.pdf.pdf  

[6] Hodireva V., Sidraba I., Purviņš E. 2010. Augšdevona dolomīta litoloģiski morfoloģiskie tipi Rīgas Kultūrvēsturiskajos pieminekļos. Rīgas Tehniskās universitātes zinātniskie raksti. Sērija 1: ‘’Materiālzinātne un lietišķā ķīmija’’, 22. sējums. RTU Izdevniecība. Rīga. 105. – 113. lpp.  

[7] Hodireva V., Sidraba I. 2010. Recognition and decay of Upper-Devonian dolomite lithological morphological types in Architectural Heritage. In: “Proceedings of the XIX CBGA Congress”, XIX Congress of the Carpatian Balkan Geological Association, special volume 99, Thessaloniki. 245-253 p.  

[8] Kondratjeva S., Hodireva V. 2000. Latvijas dolomīti. Valsts ģeoloģijas dienests. Rīga. 79 lpp. 

[9] Sorokins V. 1980. Saulkalnes rifveida sēkļa paleoekoloģiskā zonalitāte. Dabas un vēstures kalendārs. Izdevniecība ‘’Zinātne’’, Rīga. 133-138.lpp. 

[10] Stinkulis Ģ., Lukševičs E. 2018. Devona un karbona sedimentācijas baseini. Vēlā devona baseini. 6.4. nod. LU kolektīvā monogrāfija Latvija. Zeme, daba, tauta, valsts. Rīga. 156-160. lpp. 

[11] Tramdahs A. 1939. Mūsu būvju akmeņi. Latvijas arhitektūra, Nr. 7.  

[12] Tramdahs A. 1947. Saulkalnes gliemežu dolomīts kā būvakmens. Latvijas PSR ZA Ģeoloģijas un ģeogrāfijas institūta raksti, I. 207. - 222. lpp.  

Share

Related Content

“Zemes dzīļu bagātības Latvijā: dolomīts” – jauna ekspozīcija Dabas mājā
10.05.2021

“Zemes dzīļu bagātības Latvijā: dolomīts” – jauna ekspozīcija Dabas mājā