CONFERENCE
Šogad februāri aprit 100 gadi kopš astronomes, ilggadīgās Latvijas Valsts universitātes Astronomiskās observatorijas Laika dienesta darbinieces Elgas Kaupušas (dz. Dreimane) dzimšanas.
Elga Dreimane dzimusi 1926. gada 24. februārī Daugavpils apriņķa Krustpils pagastā. Viņas tēvs Jānis Dreimanis bija rakstvedis, bet pēc Otrā pasaules kara viņš strādāja kā pagasta valdes sekretārs. Elgas māte bija mājsaimniece. Bez Elgas ģimenē bija arī dēls Ēvalds, dzimis 1929. gadā. Pēc Krustpils pamatskolas beigšanas, Elga sākumā mācījās vidusskolā Cēsīs, bet pabeidza mācības Tukuma vidusskolā, kuru absolvēja ar zelta medaļu. Vecāki Otrā pasaules kara periodā bija pārcēlušies uz Tukumu, kur strādāja gadījuma darbus.
Tūlīt pēc vidusskolas beigšanas 1946. gadā Elga iestājās Latvijas Valsts universitātē (LVU) Fizikas un matemātikas fakultātē, kur ar labām sekmēm studēja astronomiju. Elgas vecāki šajā laika posmā bija stipri trūcīgi un studente Dreimane tika atbrīvota no mācību maksas. 1950. gadā Elga apprecējās ar Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas studentu Leonu Kaupušu. [1]
1951. gadā Elga, nu jau Kaupuša pabeidza studijas ar diplomdarbu „Gildena metode mazo planētu perturbāciju aprēķināšanai”, iegūstot astronoma kvalifikāciju. Astronomija viņai bija ne tikai darbs, bet arī aizraušanās un gadu vēlāk Elga iestājās Vissavienības Astronomijas un ģeodēzijas biedrības Rīgas nodaļā.
Tūlīt pēc studiju pabeigšanas 1951. gada augustā E. Kaupuša tika pieņemta darbā par laboranti, vēlāk kļuva par jaunāko zinātnisko līdzstrādnieci LVU Astronomiskajā observatorijā Laika dienestā. Pēc praktiskās apmācības viņa drīz vien uzsāka novērojumus ar pasāžinstrumentu un novērojumu apstrādi, ko turpināja veikt visu savu darba mūžu. No 1956. gada līdz 1959. gadam E. Kaupuša pat bija Laika dienesta vadītāja. [4]
Tālāko izglītību Elga ieguva studējot klātienes aspirantūrā Ļeņingradas Valsts universitātē, kur 1968. gadā aizstāvēja disertāciju „Mākslīgā zvaigzne momentu reģistrācijas fotoelektriskās ierīces nokavēšanās noteikšanai” – darba vadītājs bija profesors Kārlis Šteins. E. Kaupuša ieguva fizikas un matemātikas zinātņu kandidātes grādu. [2] Diemžēl pats instruments – mākslīgā zvaigzne – nav saglabājies, muzeja krājumā atrodas tikai tā attēli.
Kas ir un kam domāta mākslīgā zvaigzne? Laika dienesta pasāžinstrumenta fotoelektriskā iekārta reizēm radīja nokavēšanos, Astronomiskās observatorijas vadītājs K. Šteins vēlējās noskaidrot tās cēloņus, tā radās ideja izveidot mākslīgo zvaigzni – punktveida gaismas avotu, kas kontrolēti pārvietojas, imitējot zvaigznes kustību. Pētījumu veica profesors Kārlis Šteins, Elga Kaupuša un Kārlis Cīrulis, kurš izgatavoja pašu instrumentu. [8, 9] 1966. gadā tika pabeigta mākslīgās zvaigznes būve. Motors grieza skrūvi, pa kuru vienmērīgi pārvietojās spuldzīte. Rotējošs disks noteiktos laika momentos ieslēdza un izslēdza spuldzīti, ko novēroja ar pasāžinstrumentu un noteica fotoelektriskās iekārtas nokavēšanos. Tādā veidā E. Kaupuša izpētīja, kādi faktori šo nokavēšanos neizraisa. [10] Viņa secināja, ka fotoelektriskās iekārtas nokavēšanās nav atkarīga no zvaigznes spožuma, deklinācijas, jeb pārvietošanās ātruma, zvaigznes krāsas, temperatūras un optikas spektrālajām īpatnībām. Ar mākslīgo zvaigzni varēja izpētīt arī drukātāja hronogrāfa darbību. Iegūtie rezultāti saskanēja ar K. Šteina un Leonida Rozes izstrādāto nokavēšanās matemātisko modeli. Šie pētījumi tad arī kļuva par E. Kaupušas fizikas un matemātikas zinātņu kandidātes disertācijas pamatu. [11]
1957. gads tika pasludināts par Starptautisko ģeofizikas gadu, kas ļoti būtiski ietekmēja Astronomisko observatoriju – tika saņemti līdzekļi dažādu instrumentu iegādei, uzlaboti apstākļi novērojumiem un visā PSRS teritorijā tika organizēti interesanti, ar ģeofiziku saistīti projekti. Viens no tiem bija pētījums par vēja ietekmi uz Zemes rotācijas nevienmērību. Šajā pētījumā E. Kaupuša aktīvi piedalījās, eksperimentāli noteica koku pretestības spēku vēja brāzmām. [3, 5, 7] Pēc tam viņa turpināja pētījumus par Zemes atmosfēras vispārīgās cirkulācijas un citu ģeofizikālo faktoru ietekmi uz Zemes nevienmērīgo rotāciju un polu svārstībām. Sākotnēji E. Kaupuža arī savai disertācijai bija izvēlējusies ar šiem pētījumiem saistītu tēmu: „Zemes rotācijas ātruma izmaiņu pētījumi pēc Starptautiskā ģeofizikas gada datiem”, taču vēlāk to nomainīja uz tēmu par pasāžinstrumenta darbību, jo vēja ietekmes pētījumi observatorijā diezgan ātri apsīka. [4, 6]
Neskaitot darbu Laika dienestā, E. Kaupuša pildīja dažādus sabiedriskus pienākumus – veselus 20 gadus viņa bija Astronomiskās observatorijas zinātniskā sekretāre, sākot no 1966. gada. Viņa bija redaktore vairāk nekā desmit Astronomiskās observatorijas rakstu krājumiem. Pēc kolēģu atsauksmes, bijusi ļoti akurāta un punktuāla. Viņa veica arī citus pienākumus – bija publikāciju Ekspertu komisijas locekle; Astronomiskās observatorijas pabeigto zinātniski pētniecisko darbu pieņemšanas komisijas locekle; atbildēja par dokumentu saņemšanu un glabāšanu dienesta vajadzībām; atbildēja par dažādu universitātes un observatorijas veidlapu saņemšanu un glabāšanu. [2] No 1970. gada E. Kaupuša bija vecākā zinātniskā līdzstrādniece, bet 1992. gadā tika nostrificēta par fizikas doktori. Neilgi lasījusi lekcijas vispārīgajā astronomijā un vadījusi laboratorijas darbus Fizikas un matemātikas, kā arī Ģeogrāfijas fakultātes studentiem. Elga Kaupuša sarakstījusi 15 zinātniskās publikācijas par saviem pētījumiem saistībā ar Zemes atmosfēras cirkulācijas procesiem. [4] 1986. gada 1. martā E. Kaupuša devās pensijā. Mirusi 2010. gada 16. februārī.
[1] Elga Kaupuša. LU Arhīvs, LVU studentu f., 5. apr., 2072. l.
[2] Elga Kaupuša. LU Arhīvs, LVU darbinieku f., 7. apr., 9378. l.
[3] Klētnieks, J. Starptautiskā ģeofizikas gada atcerei. Zvaigžņotā Debess, Nr. 197, 2007, rudens, 74.–84. lpp.
[4] Vilks. I. Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. I daļa. LU Akadēmiskais apgāds: Rīga, 2024, (246.–247. lpp.)
[5] Mape „LVU Laika dienests, 1962. gads” (CM3225)
[6] Mape „LVU Laika dienests, 1963. gads” (CM3224)
[7] Roze. L. LVU Astronomiskās observatorijas dienas grāmata, 1962. gada ieraksti. (CM4768)
[8] Šteins, K., Kaupuša, E. Par dažām LVU Astronomiskās observatorijas fotoelektriskās iekārtas kļūdām. Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Zinātniskie raksti. 96. sējums. Rīga: LVU, 1967, 79.–96. lpp.
[9] Šteins, K., Kaupuša, E. Par zvaigžņu cauriešanas momentu reģistrēšanas fotoelektrisko iekārtu nokavēšanās teorijas pamatjautājumiem. Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Zinātniskie raksti. 96. sējums, Rīga: LVU, 1967, 97.–119. lpp.
[10] Šteins, K., Cīrulis K., Kaupuša, E. Mākslīgā zvaigzne fotoelektriskās iekārtas nokavēšanās noteikšanai. Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Zinātniskie raksti. 96. sējums. Rīga: LVU, 1967, 49.–78. lpp.
[11] Vilks. I. Astronomija Latvijā 20. gadsimtā. I daļa. LU Akadēmiskais apgāds: Rīga, 2024, (326. lpp.)
