CONFERENCE
Edgars Lejnieks (pilnā vārdā Edgars Georgs Jakobs Lejnieks) dzimis 1889.gada 19. maijā (pēc vecā stila 7.maijā) kalpu bērnu ģimenē, kas Rīgā ienāca no Kurzemes. Tēvs Juris Lejnieks (? – 21.05.1902.) pabeidza Tukuma apriņķa skolu, sauktu par “Kreicskolu”, strādājis Rindzeles muižā [6] (Zentenes pagastā, Tukuma novadā) par skrīveru. Vēlāk 14 gadus, līdz pat savai nāvei, strādājis Selmera labības eksporta firmā par kantoristu (Vaļņu iela 23, Rīga). Strādājot Rindzeles muižā iepazinies ar E. Lejnieka māti. Māte Margrieta Lejnieks (30.08.1859. – 10.01.1937.) dzimusi Tukuma apriņķī, Engures pagasta, Ķesterciemā, bet mācījusies Rīgā. E. Lejnieka mātei labi padevās rēķināšana, zīmēšana un dziedāšana.
Jura un Margrietas Lejnieku ģimenē auga 4 bērni – Edgars, māsa Lida un dvīņubrāļi, kurā E. Lejnieks bija vecākais bērns ģimenē. E. Lejnieks piedzima svētdienas rītā, svēra 10 mārciņas (apmēram 4,5kg) un vecmāte teikusi [1] “No šī bērna iznāks lielas lietas, viņam ir savāda galva un tā rāda, ka viņš būs gudrs”. Tēvs vēlējās dot latvisku vārdu – Austris, bet māte augusi vairāk vāciskā vidē izvēlējās vārdu Edgars. Kad E. Lejniekam bija 7 gadi ģimene pārcēlās uz savu māju Iļģuciemā (Ilgeciems), Šauļu ielā 5.
1898.gadā būdams 9 gadu vecs uzsāka mācības Iļģuciema zēnu elementārskolā, sauktu par “Tīlava skolu”. Elementārskola bija 4-gadīga, bet E. Lejnieks to pabeidza 2 gados. Pēc Iļģuciema zēnu elementārskolas pabeigšanas vecāki plānoja E. Lejnieku tālāk sūtīt mācīties uz Biržas komercskolu, tomēr vēlāk izvēlējās Pētera I reālskolu [7]. 1900.gada pavasarī E. Lejnieks labi nolika iestājpārbaudījumus un tika uzņemts 1. klasē (3.att.). Mācoties reālskolā E. Lejniekam padevās zīmēšana un gleznošana, skolotāji ieteica kļūt par gleznotāju, paralēli tam E. Lejnieks aizrāvās ar fotografēšanu, kā arī sāka mācīties spēlēt vijoli, kuru spēlēja skolas orķestrī līdz pat skolas beigšanai. 13 gadu vecumā E. Lejnieks piedzīvoja smagu zaudējumu – pēc 3 mēnešu ilgas slimošanas nomira tēvs. Lai materiāli palīdzētu mātei E. Lejnieks sāka piestrādāt kā fotogrāfs un pasniegt privātstundas matemātikā. Māsa Lida savā atmiņu vēstulē rakstīja [1] “Pēdējos 3 skolas gados arvien viņam bija tik daudz privātskolēnu, ka daudzus vajadzēja noraidīt. Laikam tak viņš labi pasniedza, ja pie 14 – 15 g. cilvēki, kam stāvēja priekšā abiturijas eksāmeni matemātikā”.
1907.gada pavasarī E. Lejnieks pabeidza Pētera I reālskolu un sūtīja lūguma vēstuli Maskavas Universitātei (Импера́торскiй Московскiй университеть) [8], uzņemt viņu Matemātikas fakultātē. Diemžēl 1907.gada rudenī pienāca atbilde, ka viņa lūgums noraidīts latīņu valodas trūkuma dēļ. Neskatoties uz atteikumu E. Lejnieks bija apņēmības pilns doties uz Maskavas Universitāti, lai lūgtu viņu pieņemt ja ne par studentu, tad “kauču par Augstskolas kalpotāju, cerēdams tādā ceļā kaut ko tomēr izdzirdēt no mīļās zinātnes” [1].
Pirms braukšanas uz Maskavu, Pētera I reālskolas skolotājs Pavļinovs E. Lejniekam iedevis vēstuli adresētu Maskavas Universitātes prof. Volkovam. Ar vēstules palīdzību E. Lejnieks tika uzņemts Maskavas Universitātes Matemātikas fakultātē [5] kā brīvklausītājs, ar noteikumu, ka gada laikā nokārtos eksāmenu latīņu valodā. Latīņu valodas eksāmenu viņš nokārtoja, bet latīņu valoda E. Lejniekam tā arī palikusi kā visnemīlētākais priekšmets. Lai sevi materiāli nodrošinātu un palīdzētu mātei, paralēli mācībām E. Lejnieks strādāja par mājskolotāju turīgā krievu ģimenē, kā arī saņēmis 10 rubļu aizņēmumu no Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas (4.att.). Maskavas Universitāti E. Lejnieks pabeidza pēc 4 gadiem, 1911.gadā 22 gadu vecumā (5.att.).
1912.gada 1. jūlijā Maskavā Spiridona pareizticīgo baznīcā salaulājās ar Ludmilu Tomasons (Thomasson, 28.03.1887. – 16.09.1970.) [2]. Ģimenē auga 3 bērni (1.att.) - meita Irēne (09.02.1916. – 1991.), meita Margarete Skaidrīte Lidija (05.04.1921. – 1992.) un dēls Ilgvars Valdis Edgars (25.08.1922. – 21.03.2001.) [3]. Ģimene dzīvoja Rīgā, Stabu ielā 9 - 20, 6. stāvā 4-istabu dzīvoklī, pārējo ēku aizņēma LU Medicīnas fakultātes Zobārstniecības institūts. Dzīvokļa lielākajā istabā atradās E. Lejnieka kabinets, kurā bērniem ienākt bija aizliegts.
Lai arī bērni E. Lejnieku ikdienā redzējuši maz, jo “agri no rīta ģērbies pelēki melnās svītrotās biksēs, baltā kreklā ar iecietinātu apkakli, aplicis melnu, aizmugurē aizāķējamu kaklasaiti un uzvilcis melnus garus vizītsvārkus, viņš devās uz augstskolu”[4] dēla Ilgvara atmiņās tēvs palicis “liela auguma, stalts, spēcīgs vīrietis, pazemu, vienmēr laipnu balsi”[4], kā arī nevarēja atcerēties, ka tēvs kādreiz būtu kļuvis neiecietīgs vai pacēlis uz kādu balsi. Vislielākā jautrība bērniem saistījās ar brīžiem, kad tēvs steidzoties uz darbu visur meklējis savas brilles – penseju, kas jau atradušās E. Lejniekam uz deguna.
Neskatoties uz to, ka E. Lejnieks ieņēma augstus amatus un piedalījās daudzos oficiālajos pasākumos un pieņemšanās, tomēr pēc sava rakstura nebija īpaši sabiedrisks cilvēks, jo vislabāk jutās sev pazīstamo cilvēku lokā. E. Lejniekam piemita laba humora izjūta, tā kā viņš neprata dejot, ja tika aicināts uz deju, tad atbildējis, ka “labāk rakstot integrāļus ar roku uz tāfeles nekā ar kājām uz grīdas”[4].
Vasaras ģimene pavadīja Majoros īrētā vasarnīcā. E. Lejnieks dodoties uz vasarnīcu ņēma līdzi molbertu un kasti ar eļļas krāsām, lai nodotos savai bērnības kaislībai – gleznošanai.
Kopš bērnības interese izzināt visu jauno E. Lejnieku nepameta arī pieaugušā vecumā. Dēls Ilgvars Lejnieks atceras, ka parādoties radio “vēlu vakaros tēvs mēdza meistarot uztvērēju un sauca mūs visus klausīties, ja izdevās uztvert kādu attālu raidītāju. Pats izgatavoja skaļruni ar visu kasti, kā tagad teiktu, akustisko sistēmu”[4]. Viens no šādiem mēģinājumiem, diemžēl, izrādījās liktenīgs – vasarnīcā E. Lejnieks bija nolēmis izvilkt radio antenu augstāk, lai radio varētu klausīties Mellužos. Par notikušos dēls Ilgvars Lejnieks vēlāk stāstīja, ka tēvs “iesēja auklā krietnu akmeni un centās to pārmest paaugstam priedes zaram, lai vēlāk tur uzvilktu antenu. Diemžēl akmens mainīja trajektoriju un, krītot atpakaļ, trāpīja tēvam pa pieri. Pēc apmēram pusotra gada tēvs sāka slimot. Krasi pasliktinājās redze un vispārējais veselības stāvoklis. Sākās pakāpeniska pirkstu, rokas, mēles paralīze. Ārsti konstatēja audzēju smadzenēs.”[4].
1937. gada 11. februārī, 47 gadu vecumā slimība pārtrauca profesora, matemātikas zinātņu goda doktora, viena no Latvijas Universitātes dibinātāja, Matemātikas un dabas zinātņu fakultātes pirmā un ilggadējā dekāna, kā arī Latvijas Universitātes centrālās bibliotēkas izveidotāja un vadītāja Edgara Lejnieka dzīves gaitas. E. Lejnieks apglabāts Rīgā, Mārtiņa kapos, blakus savam brālim un mātei (6.att.).
Papildus informācija :
Ludvigs Reiters. “Prof. Dr. h.c. math. Edgara Lejnieka 100 gadu piemiņai (1889-1989)”
- Edgara Lejnieka māsas Lidas atmiņu vēstule “Pēdējais sveiciens brālim”, Latvijas Universitātes Muzeja LU kolekcijas, LU Personību apakškolekcija, inv. Nr.LUM127
- LNA-LVVA, 7427-13-1004, 3.lp.
- Edgara Lejnieka ģimenes fotogrāfija, Latvijas Universitātes Muzeja LU kolekcijas, LU Personību apakškolekcija, inv. Nr.LUM112
- Ilgvars Lejnieks. Atmiņas par manu tēvu. (17.05.1989.). Skolotāju avīze, Nr. 20. Pieejams: https://periodika.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:704935|article:DIVL302
- Maskavas Universitāte https://lv.wikipedia.org/wiki/Maskavas_Valsts_universit%C4%81te
- Rindzeles muiža https://zudusilatvija.lv/objects/object/8080/
- Pētera I reālskola https://lv.wikipedia.org/wiki/P%C4%93tera_I_re%C4%81lskola#:~:text=P%C4%93tera%20I%20re%C4%81lskola%20jeb%20R%C4%ABgas,1%20(1890%E2%80%941915)
- Maskavas Universitāte https://artsandculture.google.com/asset/moscow-imperial-university/wAGYMM1vpdk1UA?hl=ru
 Matemātikas un dabaszinātņu fakultātes pirmais dekāns, kura profesionālā darbība ievērojami ietekmēja Latvijas augstākās izglītības un zinātnes attīstību. LU Muzeja krājumā nonākušie materiāli atklāja Edgara Lejnieka bērnības gaitas un neremdināmās slāpes pēc zināšanām. Ikviens tiek aicināts doties ceļojumā uz pagātni, lai iepazītu izcilā matemātiķa personību.){kind=link}