CONFERENCE
1986. gada 3. aprīlī Vecgulbenes pagastā dzimusi pirmā sieviete Latvijā medicīnas zinātņu doktore un ārste Anna Bormane.
Dzimusi Vecgulbenes pagasta skrīvera Otto Bormaņa un Ellas Bormanes (dz. Gailīte) ģimenē. 1893. gadā ģimenē piedzimst otrā atvase - dēls Pauls. Pauls Bormanis bija inženieris-agronoms, kurš pēc Pirmā pasaules kara izceļoja uz Franciju, kur no 1929. līdz 1940. gadam vadīja Parīzes Latviešu biedrību un bija sēklu selekcijas stacijas vadītājs.
1899. gadā ģimene pārcēlās dzīvot uz Pēterpili (tag. Sanktpēterburga), kur tēvs strādāja par ierēdni apdrošināšanas biedrībā “Krievija” (Страховое общество “Россия”) līdz tās likvidācijai 1919. gadā.
Dzīvojot Pēterpilī, Anna Bormane, 1914. gadā pabeidza sieviešu ģimnāziju Petrogradā (tag. Sanktpēterburga), tā paša gada rudenī pabeidza žēlsirdīgo māsu kursus un līdz 1915. gadam strādāja Petrogardas pilsētas pārvaldes ķirurģiskajā lazaretē kā žēlsirdīgā māsa. 1915. gadā A. Bormane nolika papildpārbaudījumus Petrogardas 5. vīriešu ģimnāzijā, kas deva tiesības iestāties kādā augstākās izglītības iestādē.
1916. gadā A. Bormane iestājās Petrogradas sieviešu institūtā. No 1919. līdz 1920. gadam viņa studēja Kijevas Universitātes Medicīnas fakultāte. 1920. gadā viņa atgriezās Petrogradas sieviešu medicīnas institūtā, bet studijas nepabeidza, jo 1921. gadā atgriezās Latvijā.
Atgriežoties dzimtenē, A. Bormane iestājās jaundibinātajā Latvijas Universitātes (LU) Medicīnas fakultātē. 1923. gadā pabeidz LU un sāk strādāt kā LU Operatīvās ķirurģijas un reģionālās anatomijas katedras asistente pie Paula Stradiņa un Jēkaba Alkšņa - sākumā kā subasistente (1922-1924), tad jaunākā asistente (1924-1928) un visbeidzot kā asistente (1928-1932).
1932. gadā A. Bormane beidz darbu LU un līdz 1944. gadam strādā dažādās Rīgas pilsētas slimnīcās.
1934. gadā ieiet vēsturē kā pirmā sieviete Latvijā, kas aizstāvēja medicīnas zinātņu doktora grādu ar disertāciju „Eksperimentāli pētījumi par trofiskām čūlām ekstremitātē pēc n. ischiadicus bojājuma”.
No 1934. līdz 1937. gadam A. Bormane bija Rīgas pilsētas Domes Revīzijas komitejas locekle. 1937. gadā iecelta par Latvijas Aizsargu organizācijas 5. aizsargu pulka aizsardžu ārsti.
Vācu okupācijas laikā kopā ar vēl deviņiem ārstiem uz laiku arestēta par viltus apliecību izsniegšanu latviešiem, pasargājot tos no iesaukšanas vācu armijā vai darba dienestā.
Anna Bormane bija viena no 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda parakstītājiem.
Otrā pasaules kara izskaņā, 1944. gadā, devusies bēgļu gaitās uz Vāciju. Strādājusi par ārsti Latvijas Sarkanā krusta karavīru aprūpes sekcijā Lībekā, aprūpējot internētos karavīrus.
1946. gadā ievēlēta Latviešu Karavīru Palīdzības pārvaldes valdē kā Latvijas Sarkanā krusta pārstāve.
1947. gadā A. Bormane repatriējās uz Latviju, kur līdz 1981. gadam strādāja Rīgas pilsētas 1. slimnīcā un poliklīnikā.
Aizgājusi mūžībā 1990. gada 2. oktobrī, apglabāta Rīgas 1. Meža kapos.