Zinātnieku nakts 2025
1936. gada 4. novembrī dzimis Latvijas Zinātņu Akadēmijas (LZA) korespondētājloceklis, Latvijas Universitātes (LU) profesor emeritus, latviešu studentu korporācijas Gersicania biedrs un latviešu fiziķis Juris Zaķis.
Akadēmiskās gaitas LU sāka 1955. gada septembrī, kad iestājās tā laika Latvijas Valsts Universitātes (LVU) Fizikas un matemātikas fakultātē, par spīti mazajam konkursam. Studiju laikā bijis centīgs students, par ko liecina viņa aizraušanās ar fiziku un ķīmiju, kā arī elektroniku vidusskolā. J. Zaķim jaunībā bija izveidojusies spītība pret PSRS okupācijas režīmu, kas izpaudās ar atteikšanos iestāties PSKP jaunatnes organizācijās - pionieros un komjaunatnē. Viņš to pamatoja nevis ar politiskiem apsvērumiem, bet ar dziļo interesi par dabu un tehniku. Studiju laikā, paralēli strādājot vakaros LVU Pusvadītāju fizikas problēmu laboratorijā, viņš iesaistījās LVU Studentu zinātniskās biedrības vadīšanā, kurā pats arī lasīja priekšlasījumus studentu zinātniskajās konferencēs tā laika Igaunijas PSR, Latvijas PSR,
Lietuvas PSR un Baltkrievijas PSR. J. Zaķis specializējās cietvielu fizikā, pētot modificēto sārmu metālu halogēnīdu optiskās īpašības, aizstāvot diplomdarbu "Sārmmetālu halogēnīdu kristālu, ar sestās grupas elementu piejaukumiem, īpašības". Tajā laikā fiziķi šo tēmu atzina par novatorisku, ka jaunais fiziķis ar savu zinātnisko vadītāju, LVU Fizikas un matemātikas fakultātes vecāko docentu Ojāru Šmitu prezentēja pētījumu Kijivā, Ukrainas PSR.
1960. gada vasarā J. Zaķis absolvēja tā laika Pētera Stučkas LVU ar izcilību, un palika strādāt savā Alma Mater fakultātē par laborantu.
J. Zaķis bieži brauca komandējumos uz zinātnes iestādēm visā PSRS, lai gūtu pieredzi un sagādātu nepieciešamo aparatūru zinātniskajam darbam savā universitātē. Arī viņš lasīja lekcijas 4. kursa fizikas studentiem no 1960. līdz 1976. gadam, paralēli iestājoties aspirantūrā (doktorantūrā)
1964. gadā. 1966. gadā aizstāvēja savu zinātniskā kandidāta disertāciju "Sārmu metālu halogēnīdi ar anjonu piejaukumu optiskajās īpašībās", iegūstot zinātņu kandidāta grādu (doktora grādu). Kļuvis par zinātņu kandidātu, J. Zaķis lika pamatus stikla fizikas skolai Latvijā. Viņš arī bija viens no latviešu zinātniekiem, kuram izdevās "dzelzs priekškara" rietumu pusē aizbraukt komandējumos uz ASV 1969.-1972. gadā. Tur Čikāgas Universitātē un Masačūsetsas Tehnoloģiskajā institūtā iepazinās ar amerikāņu sasniegumiem kodolfizikā. 1975. gadā aizstāvēja habilitētā doktora disertāciju "Defektu un jonu procesu pētīšana jonu kristālos", ko Latvijas PSR ZA Fizikas institūts atzina par ļoti augstu. Liels akadēmiskais sasniegums J. Zaķim bija LVU/LU Cietvielu fizikas institūta (CFI) nodibināšana un vadīšana no 1978. līdz 1984. gadam, kļūstot par tās pirmo direktoru. J. Zaķis tika ievēlēts par fizikas profesoru, bet 1982. gadā par Latvijas PSR ZA korespondētājlocekli. Zaķis bija demokrātisks priekšnieks LVU CFI, kurš regulāri uzklausīja darbinieku viedokļus, izvērtējot tos un izvēlējās pareizāko.
1984. gada Pētera Stučkas LVU rektorāts uzaicināja J. Zaķi strādāt universitātes vadībā, jo novērtēja viņa plašās zināšanas un organizatora spējas. Viņam tika piedāvāts
Pētera Stučkas LVU zinātņu prorektora amats tā laika rektora, latviešu jurista Visvara Millera vadībā, ko arī akceptēja. Arī rektorātā J. Zaķis bija izteikts demokrāts, kurš uzklausīja darbinieku un studentu viedokļus, nonākot pie optimāliem risinājumiem.
1987. gadā J. Zaķis tika ievēlēts par Pētera Stučkas LVU rektoru, kad PSRS prezidents,
PSKP CK ģenerālsekretārs Mihails Gorbačovs sāka demokratizēt PSRS. J. Zaķi ievēlēja pirmajās demokrātiskajās padomju rektora vēlēšanās, un viņš ķērās klāt pie demokratizācijas – atcēla obligātos ideoloģiskos kursus, atjaunoja universitātes autonomiju, izstrādāja un apstiprināja jaunu LU Satversmi, izveidoja jaunas pārvaldes institūcijas
(LU Satversmes sapulci un LU Senātu), atjaunoja LU vēsturisko nosaukumu, atjaunoja
LU Teoloģijas fakultāti, stiprināja akadēmiskos sakarus ar Rietumeiropas valstīm un Baltijas valstīm komunisma sairšanās laikā Centrāleiropā un Austrumeiropā. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1990. gados J. Zaķis kļuva par pirmo LU rektoru atjaunotajā Latvijas valstī, kad LU aktīvi turpināja eiroatlantisko integrāciju. Šajā laikā tika ieviesta trīs pakāpju augstākā izglītība - bakalaura, maģistra un doktora. Gadu pirms LU rektora amata termiņa beigām J. Zaķis panāca LU Lielās aulas kapitālo remontu un restaurāciju; 1990. gados notika arī LU galvenās ēkas ārējās fasādes restaurācija, atjaunojot smilšu krāsas ķieģeļu oriģinālo krāsu.
2017. gada 18. jūlijā J. Zaķis aizgāja aizsaulē 80 gadu vecumā. Daudzi LU saimes locekļi atceras J. Zaķi kā izcilu personību, kura rektorēšanas laiks LU vēsturē ir iegājies ar zināmām nostaļģijas piesātinātām jūtām – viņa laikā LU sāka apzināt savu piederību Latvijas Republikai, ko pusgadsimtu ilgā PSRS okupācija bija centusies izdzēst.
Latvijas Universitātes rektori
Ogres Centrālā bibliotēka - Juris Zaķis
Studentu korporācija “Gersicania”
Vb. Konstantīna Čakstes piemiņas plākšņu atklāšana 1993. un 1994. gadā (2/3 daļa)- 48:56-58:00
Konstantīna Čakstes piemiņas plāksnes atklāšanas fotogrāfija