„No vienas puses – mēs dzīvniekus ignorējam un neievērojam, no otras puses – visu laiku gan sevi salīdzinām ar dzīvniekiem, gan definējam sevi pēc viņiem,” skaidro Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultātes (VFF) lektors Artis Svece. Sarunā A. Svece atzīst, ka apzināti cenšas nebūt ideologs, viņa mērķis ir pievērst uzmanību, neaizstāvot kādas noteiktas ētiskas vai politiskas teorijas.

Jūs pasniedzāt kursu Dzīvnieku tiesības „LU Open Minded” un pasniedzat arī VFF. Kas jūsos radīja interesi par šo tematu? Interese par dzīvniekiem laikam ir bijusi ļoti sen, kāpēc tāda ir radusies, nezinu. Bērniem jau vispār ir interese par dzīvniekiem, bet kāpēc man tā nav pazudusi, to grūti pateikt. Kaut kādā mirklī konstatēju, ka var nodarboties ar filozofiju un vienlaicīgi interesēties par dzīvniekiem, un tas man bija zināms atklājums. Savulaik studējot Kanādā, pirmo reizi sastapos ar dzīvnieku ētiku. Pēc tam – deviņdesmito gadu beigās – Budapeštas Central European University, ko finansēja Sorosa fonds, rīkoja konkursu par jaunu kursu sagatavošanu, tur piedalījās pasniedzēji no visas Austrumeiropas. Domāju, ka varētu strādāt pie kāda neparastāka kursa – par dzīvnieku un cilvēku attiecībām. Viņi atbalstīja, piešķīra finansējumu, lai sagatavotu saturu un materiālus. Kopš tā laikā es VFF tādu kursu pasniedzu. Neinteresējos tikai par dzīvnieku tiesībām, tas kurss ir par cilvēku un dzīvnieku attiecībām plašākā nozīmē, un ētika ir tikai viens no aspektiem. Tad var teikt, ka tā interese par dzīvniekiem saglabājusies no bērnības? Man tā liekas. To racionāli nevaru izskaidrot. Nevar pat tā teikt, ka man dzīvnieki patīk. Tas nav tā, ka līdz ko es sastopu kādu kustoni, es to sāku apmīļot un bužināt, bet kaut kas man viņos liekas fascinējošs un noslēpumains. Proti, viņi visu laiku mums ir līdzās. No vienas puses – mēs dzīvniekus ignorējam un neievērojam, no otras puses visu laiku gan sevi salīdzinām ar dzīvniekiem, gan definējam sevi pēc viņiem, gan arī nepārtraukti ar viņiem kontaktējamies. Šīs attiecības ir ļoti daudzveidīgas un pretrunīgas. Tieši tas mani interesē visvairāk. Es nemēģinu aizstāvēt kādu noteiktu ētikas teoriju, mani interesē gan dzīvnieku noslēpums, kuram ir daudz un dažādu aspektu un līmeņu, gan cilvēku izpratne pret dzīvniekiem. Varētu teikt, ka jūs esat Latvijā uzsācis diskusiju par cilvēkiem un dzīvniekiem? To es, pirmkārt, nezinu, otrkārt, protams, Latvijā kaut ko aizsākt nav sarežģīti. Cilvēku te ir maz, savā ziņā tas nav nekas labs, proti, valstī kaut kas parādās, jo vienu cilvēku kaut kas ieinteresē. Savā ziņā tas ir mazas valsts fenomens. Droši vien, ka filozofu vidē šo tēmu es esmu aktualizējis, bet, protams, man patiktu, ja interese būtu arī citiem. Katram šeit ir savs interešu lauks, un bieži vien tie nepārklājas. Man ir doma, ka nākamajā semestrī ar dažiem pasniedzējiem, jaunajiem doktoriem vai doktorantiem varētu sarīkot vairākus publiskus seminārus par kontinentālās filozofijas tekstiem, kas ir veltīti dzīvniekiem. Protams, Rietumu universitātēs šī tēma gana plaši tiek skatīta. Šobrīd tur ir, var teikt, vesela industrija izveidojusies. Pasaulē visa ir daudz. Jūs paņemat jebkuru tematu un atrodat, ka ir 100-200 autoru, kas par to raksta. Jūs darbojaties idejas vārdā vai jums ir mērķis rosināt diskusiju un veicināt sabiedrības izpratni? Pirmkārt, apzināti cenšos nebūt ideologs un nemēģinu nest kaut kādu karogu. Cita lieta, ka manu kursu, cik es saprotu, klausījušies dzīvnieku tiesību aizstāvji, kā arī filozofijas studenti, kuri ļoti aktīvi darbojas organizācijā „Dzīvnieku brīvība” un tamlīdzīgi. Ja jūs formulējat mērķi kā “pievērst uzmanību”, tad – jā, tam varētu piekrist. Manā gadījumā tam pamatā nav kaut kādas noteiktas ētiskas vai politiskas teorijas aizstāvība, es cenšos vairāk reflektēt. Piemēram, mūsdienās pamazām veidojas jauna nozare – dzīvnieku studijas. Te ir zināma analoģija ar to, kā savā laikā izveidojās sieviešu un postkoloniālās studijas, kur ir dažādu nozaru pētnieki, kuri sanāk kopā un būvē diskusijas ap tēmu. Piemēram, par sieviešu vai melnādaino stāvokli. Dzīvnieku studijās pārklājas vēsture, socioloģija, antropoloģija, filozofija, ētika un kognitīvā filozofija. Tā nav tikai ētika, tā nav tikai filozofija. Tur ir gan empīriskais, gan filozofiskais, gan kultūrvēsturiskais. Tas mani patiešām interesē. Mums ir arī filozofu studiju beidzēju izveidots filozofijai un literatūrai veltīts portāls „Punctum Magazine”. Tur es veidoju rakstu sēriju par Latvijas dzīvnieku vēsturi. Mana iecere ir, izmantojot filozofijas un kultūras studiju ietvaru, paskatīties, kā dzīvnieka tēls vai izpratne par dzīvnieku ir būvēta Latvijā un ne tikai šeit. Pāris mani raksti tur jau ir publicēti. Esmu apsolījis, ka decembrī nodošu vēl vienu. Viens no tiem bija par ornitologu Kārli Griguli, kurš savā laikā bija ļoti populārs un rakstīja par putniem. Es mēģinu analizēt šo tekstu – kādā veidā rodas bērniem domāti stāsti par putniem un kāds ir to vēstījums, tai skaitā – kā padomju laikā tiek konstruētas cilvēku attiecības ar dzīvnieku. Es lasīju, ka jūs esat arī recenzējis deputāta Ingmāra Līdakas grāmatu „Dzīvnieki manā pagalmā”. Jā. (Smejas) Tā ir. To varbūt jūs arī analizēsiet no mūsdienu perspektīvas? Es nezinu, vai pie I. Līdakas grāmatas atgriezīšos “Punctum Magazine” tekstos, bet, jā, man šķiet interesanti, ka I. Līdakas grāmatā, kas stāsta par dabu, mēs vienlaicīgi uzzinām ne tikai par dabu, bet arī par to, kā I. Līdaka domā par dabu, kā viņš iedomājas cilvēku un dabas attiecības. Interesants šajā metodoloģijā, kas attīstās no kultūras studijām, ir tas, ka bieži vien tekstā parādās kaut kas tāds, par ko autors, iespējams, pat nav domājis vai nav gribējis pateikt. Kad analizējam tekstu, varam pamanīt, ka tajā ir kaut kādi slēpti vai negaidīti aspekti. Atkal nākas pārliecināties, ka cilvēku attieksme pret dzīvniekiem ir ļoti sarežģīta un daudzslāņaina. Man ir sajūta, ka dzīvnieku tiesību aizstāvji ir kļuvuši aktīvāki. Gan regulārie piketi pie cirka, gan protesti pret kažokzvēru audzētavām, kā jūs uz to raugāties, vai šīs darbības ir kļuvušas vairāk vai tas vienkārši ir tāds labs PR viņiem? To daudzumu grūti noteikt, jo skaidrs, ka ir dažādas sociālās grupas ar dažādām interesēm. Vienus uztrauc cirks, otri par cirku nav dzirdējuši. Man grūti vispārināt, taču ir sajūta, ka dzīvnieku aizstāvju aktivitātes nepārprotami ir pieaugušas. Lai gan tam ir diezgan senas saknes Latvijā, vismaz kopš astoņdesmitajiem gadiem, kad pastāvēja Vides aizsardzības klubs, kurus, iespējams, dzīvnieki mazāk interesēja, bet viņi ielika pamatus tradīcijai, ka mūs interesē ne tikai izdevīgums vai kā uzcelt labāku metro, vai uzpludināt Daugavu, lai tā dotu enerģiju. Tā ir tā pati organizācija, kas bija pret metro būvniecību Rīgā? Jā, ja runājam tieši par metro, tad klubs bija tas, kurš protestēja. Pret Daugavas hidroelektrostacijas būvniecību protesti sākās ātrāk, šeit liela loma bija Dainim Īvānam un Artūram Snipam. Toreiz, astoņdesmitajos gados, vides un ekoloģiskās katastrofas apziņa Latvijā, es nezinu, vai bija pilnīgi jauna, bet tas bija kaut kas tāds, ko visi pamanīja. Domāju, ka mūsdienu sabiedrisko kustību saknes ir meklējamas arī tā laika idejās. Kaut gan, protams, tā laika izpratne vai problēmas un organizācijas „Dzīvnieku brīvība” darbība būtiski atšķiras. Acīmredzami, ir tas, ka izpratne par ekoloģisko katastrofu ir daudz lielāka, izpratne par dzīvnieku situāciju arī ir daudz lielāka. Protams, vēl tālu līdz tam, ka cilvēki atteiktos no kažokādu nēsāšanas vai ādu izmantošanas vai gaļas ēšanas. Tomēr, piemēram, veģetārisms un vegānisms, vairs nešķiet nekas ekstraordinārs, bet pirms 10 gadiem tā vēl bija. Bet atkal – es šeit runāju par procesiem sabiedrībā, pats neesmu veģetārietis. Manā uztverē dzīvnieku ētika ir viens no veidiem, kā cilvēks domā par dzīvnieku. Runājot par veģetārismu, nereti tiek piesaukta mūsu vēsture, ka agrāk mēs nebūtu izdzīvojuši, ja neēstu gaļu, ka latviešiem vai Latvijas teritorijā dzīvojošiem tas nav vajadzīgs. Tas esot no Austrumiem „ievazāts”. Šī ir vismaz ceturtā reize, kad pēdējā laikā dzirdu šo argumentu. Un tā atbilde, pirmkārt, ir, ka Latvijā viss ir “ievazāts”. Sākot ar apģērbu, kāds jums ir. Burtnīca un pildspalva, kuru turat rokā, Latvijā nav izgudrota. Tiesības, parlaments, konstitūcija nav Latvijā izgudroti. Visi principi no kaut kurienes ir pārņemti. Tomēr tie nekad netiek mehāniski pārņemti, tie vienmēr iegūst savu skanējumu uz vietas. Jautājums ir, kādā veidā dzīvnieku tiesību kustība, veģetārisms, vegānisms kļūs vai nekļūs par latviešu dzīves sastāvdaļu? To mēs nezinām, šeit šīs idejas un kustības ir gana jaunas. Tas, ka tās ir no citurienes nākušas ir diezgan otršķirīgs jautājums. Neatkarīgi no tā, vai latviešiem mūsu klimatā vajag ēst gaļu, lai izdzīvotu ziemas apstākļos, saglabājas jautājums, kā tiek turēti dzīvnieki mūsdienu fermās, kā viņi tiek kauti, kas notiek ar gaļu. Tāpēc šis nav labs pretarguments dzīvnieku tiesību aizstāvjiem. Senais latvietis neaudzēja cūkas, lai pēc tam pusi izsviestu ārā atkritumos. Kā arī no vistām neēda tikai stilbiņus. Mūsdienās industrija darbojas pavisam citā veidā nekā senie latvieši dzīvoja. Latviešu izdzīvošanā vajag daudz mazāk gaļas un izšķērdības nekā tas raksturīgs mūsdienu sabiedrībai. Vai jūs uzņematies prognozēt, kā nākamajos, piemēram, 10 gados attīstīsies dzīvnieku tiesības Latvijas kontekstā? To man grūti pateikt. Dzīvnieku tiesību problēma nekur nepazudīs. Diemžēl, lai sabiedrībā notiktu pārmaiņas, parasti ir vajadzīgas kaut kādas personīgas, sāpīgas pieredzes un upuri. Dzīvnieku tiesību gadījumā arī. Tādi kā ar lāceni Madi. Ar laiku vairāk cilvēki uzzinās par praksēm, par kurām viņi nenojauš un kuras, iespējams, neatbalstītu, ja par tām zinātu un padomātu. Visticamāk, attieksme mainīsies. 10 gadu laikā latvieši gan nekļūs par vegāniem vai neatteiksies no suņu un kaķu turēšanas mājās. Tāda iespēja ir mazticama. Vai varētu būt izmaiņas tieši no likumdošanas puses? Es domāju, ka, jā, turklāt Latvijā daudzi likumi nāk no Eiropas, un Eiropā attieksme pret dzīvniekiem mainās arī juridiskā līmenī. Cita lieta, ka šeit ir dažādas problēmas, uz kurām dzīvnieku aizstāvji norāda, piemēram, ka bieži vien jautājumus par dzīvnieku labturību risina caur Zemkopības ministriju, kas ir āža-dārznieka gadījums. Man patīk ideja, ko dzīvnieku tiesību aizstāvji apspēlējuši par dzīvnieku Tiesībsargu. Proti, ka ir no dzīvnieku izmantotājiem neatkarīga institūcija, kas pārstāv dzīvnieku intereses. Tādā veidā varētu risināt noteiktas juridiskas problēmas. Ja dzīvnieks nav mans īpašums, kādā sakarā es varētu vērsties pret kādu tiesā, kurš dzīvniekam ir nodarījis pāri. Rietumu pasaulē dzīvnieks ir īpašums un viņam nav pašam par sevi tiesību. Tiesībsargs varētu nodrošināt citu skatpunktu. Vai jums pašam ir kādi mājdzīvnieki? Šobrīd nav, bet kādreiz bija kaķene vārdā Ķeska. Man jau patiktu mājās dzīvnieki, bet tas ir sarežģīti. Vienmēr kādam ir jāpieskata. Atstāt dzīvnieku ieslēgtu istabā negribētos. Kas jums ir mīļākais dzīvnieks? To gan nevarēšu pateikt, man nav tāda mīļākā dzīvnieka. Mēdzu iedalīt cilvēkus – “kaķcilvēkos” un “suņcilvēkos”. Tādā ziņā – kaķi man ir mīļāki. Jūs jau minējāt, ka rakstīsiet „Punctum Magazine”, kas jums vēl nākotnē plānots? Viena lieta, kas mani interesē un kas ir saistīta ar to, ko esmu darījis, ir kritiskā domāšana. Tā ir viena no lietām, ko paņēmu līdzi no svešatnes, Kanādas studiju laikiem. Tur pirmo reizi uzzināju par tādu kursu kā kritiskā domāšana. Tas ir mācību priekšmets, kas septiņdesmitajos gados kļuva populārs ASV, tajā ir kaut kas no loģikas, retorikas un teksta analīzes. Tāds mikslis, bet ļoti noderīgs mikslis. Manuprāt, studentiem ļoti noderīgs. Jau daudzus gadus esmu šādu kursu pasniedzis VFF, un varbūt vajadzētu uzlikt šajā laikā saprasto uz papīra. Bet tas nav konkrēts solījums. Pārsteidzošā kārtā augstskolu līmenī kritiskā domāšana nav populāra Latvijā. Jebkurš šejienes skolotājs zina, kas ir kritiskā domāšana, jo kā pedagoģiskā metode tā ir vismaz oficiāli akceptēta. Kā augstskolas priekšmets vai kaut kas tāds, kas visiem ir pazīstams vismaz pamatprincipu līmenī, – tā Latvijā vēl nav, bet būtu nepieciešams. Esmu mēģinājis visu laiku kritisko domāšanu aizstāvēt un popularizēt. Nevar teikt, ka tas panākumi ir izcili, bet vismaz no savas puses esmu kaut kā mēģinājis to visu uzturēt spēkā. A. Sveces LU Open Minded kursa "Dzīvnieku un vides ētika" lekcijas var noskatīties šeit

Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

 

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus.

 

Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!

Dalīties