Ja nu gadījumā no visiem pērn publicētajiem vēsturiskas ievirzes prozas darbiem ārpus redzesloka tīši vai netīši palicis talantīgā latviešu kinorežisora un rakstnieka Aivara Freimaņa romāns "Katls", tad būtu tomēr vērtīgi pakavēties pie šī savdabīgā darba. Romāns, kurš tika izdots burtiski dažus mēnešus pirms autora aiziešanas mūžībā, latviešu literatūras kritikā tika aplūkots visai maz, taču tuvākajā laikā (par laimi!) varētu raisīt lielāku interesi – saistībā ar drīzumā gaidāmo uzvedumu Latvijas Nacionālajā teātrī [1].

Freimanis, gluži kā Jānis Lejiņš, demitoloģizē cilvēka un varas attiecības Otrā pasaules kara laikā, turklāt vēl piemiedz ar aci Jurim Zvirgzdiņam un pat Egonam Līvam, Dzintaram Sodumam, Albertam Belam un Vilim Lācim. Patiesi – no tādiem visai nesen publicētajiem oriģinālprozas darbiem kā "Dancis uz virves" vai "Vīrieša sirds" ne tikai klātesošo, bet caurstrāvojošo un kūsājošo ironiju Freimanis ir aizguvis un transformējis par klaji ņirdzīgu smīniņu, vietumis – nežēlīgu sarkasmu. Šķietami bieži aplūkotie motīvi (vācu un padomju okupāciju mija 1940.–1944. gadā, Kurzemes katla situācija, Latvijas Nacionālo partizānu liktenis) romānā "Katls" tiek no jauna aktualizēti īpatnējā, rotaļīgi traģikomiskā intonācijā, pie kuras lasītājam var nākties pierast lēni un pakāpeniski. Spēju pasmieties par "nesmieklīgo" autors kā motīvu deklaratīvi ieraksta jau romāna ekspozīcijā: "Arī karā ir daudz jautrības, kā to jau iepriekšējā vispasaules slaktiņā bij atklājis krietnais kareivis Šveiks." (22) Vairākas naturālas ainas (viss viens – vai tā būtu neveiksmīga cūkas kaušana, izvarošana, spīdzināšana, vai cilvēku apšaušana no tuva attāluma) tiek pārradītas vulgārā šaržā; vardarbīgi un šokējoši skati aprakstīti rotaļīgā un nepiespiesti vieglā manierē: "Citreiz gan sanāca vesela izrāde: gaismas kūlis, aizķerdams lidaparātu, uzmirdzināja to kā spožu punktu. Alumīnija kukainītis izmisīgi centās iekārpīties atpakaļ tumsā, bet, piesteidzoties vēl otrai stara šautrai, nonāca kā knaiblēs. Nu no zemes traucās trasējošo ložu švīkas, kamēr pēkšņi lidmašīna uzliesmoja līdzīgi lāpai." (32) Daudzi (jo īpaši – vāciešu un krievu) tēli romānā atgādina karikatūras; nereti autors izmanto arī vairākas izklaides literatūras klišejas, pāri kara un pēckara burzmai novietojot ne mazāk destruktīvu mīlas trijstūri un "femme fatale" motīvu. Šādas šķietami neloģiskas un absurdas izvēles tiek pamatotas ar pašu paradoksālo vēstures situāciju – Dievs ir "sarkano bezdievju" pusē, jo aizdzen vāciešus no Piemaskavas atpakaļ uz dzimteni, savukārt "varen plašā" top atkarota, kamēr mazā Kurzemīte – iesprostota "katlā".

Tomēr par pašmērķīgo humoru būtiskāka romānā ir dažādu sadzīvisku pārpratumu folklorizēšanās un pārtapšana par "vietējo anekdotēm". Jāpiebilst, ka Freimanis tādējādi darbojas sev ierastā žanra robežās – rakstnieks iepriekšējo 25–30 gadu laikā galvenokārt publicējis tieši "humoristiskus stāstiņus" par saviem laikabiedriem, galvenokārt – kultūras darbiniekiem. Romānā šādi atgadījumi virknējas gan kara, gan pēckara epizodēs: partorgs, neko nesaprazdams no zvejniecības, piedāvā reņģes apkaisīt ar DDT pulveri, lai iznīcinātu "reņģu utis"; bombardēšanas laikā meža būdiņā tiek tecināta kandža; vēlēšanu iecirknī balsošanas kabīne tiek noturēta par mazmājiņu; kinoseansa laikā nepareizā secībā atskaņoti ruļļi ļauj kņazam divreiz izdzīvot pēc nošaušanas; vietējā aģitpunkta vandalismā vainīgie skolēni iedvesmu šādu darbību veikšanai smēlušies nevis no "fašistiskās" vai "buržuāziskās" literatūras, bet gan no sociālistiskā reālisma kanoniskākajiem un tobrīd aktuālajiem darbiem "Jaunā gvarde" un "Mazie partizāni"; pārdzērušies robežsargi greizsirdības pārpratuma rezultātā teju vai apšauj civiliedzīvotājus; vietējie iedzīvotāji filtrāciju pārprot par kastrāciju utt.

Līdztekus izdomātajai (taču Kurzemes piekrastes ciemu reālijās balstītajai! [2]) Aizsilciema folklorai romānā liela nozīme piešķirta valodai. Lībiešu, vācu un krievu valodas lietojuma biežums rada daudz zemsvītras piezīmju un pārsātina romāna lasījumu ar blakustekstu. Vairākos gadījumos šādi komentāri pilda būtisku funkciju un ļauj atklāt dažādas kultūrvēsturiskas nozīmes un situācijas ("Latviešiem ir kāds sadzīvē nepieciešams un svarīgs, bet, ja padomā dziļāk, – nesmuks vārds: "precēties". Iznāk, ka tas nākamais kopdzīves pārinieks ir tikai prece. Galīgs kapitālisms! Turpretī no lībiešiem pārņemtais vārds "laulāties" ir skaists, jo cēlies no loul – dziesma. Krietna dziedāšana jeb loulāšana ir kāzu lielākais izgreznojums." (381)), taču atsevišķu jēdzienu, frazeoloģismu vai pat kalku skaidrojums šķiet gluži lieks – vai patiešām būtu nepieciešams iztirzāt pufaikas, "tikšanas uz grauda" vai 14. jūnija nozīmi? Par spīti tam, spēlēšanās ar valodu un tās plašajām iespējām nepārprotami ir viens no Aivara Freimaņa trumpjiem, kuru autors attiecīgi nekautrējas izlietot lielākajā daļā romāna epizožu.

Lībiešu projicēšana uz Otrā pasaules kara un mainīgo okupācijas varu fona [3] iegūst papildu nozīmi – autors īpaši akcentē zūdošo kultūrslāni tieši pārkrievošanas un mērķtiecīgi organizētās sovjetizācijas laikā. Iebraucēji neizprot, kā var nezināt krievu valodu, savukārt sīkstie kurzemnieki un lībieši rod izdevības iznest cauri šķietami neattapīgos vai pat klaji aprobežotos militāristus. Vārdu sakot – valodu nezināšanas dēļ dažādās divdomīgās situācijās nonāk kā vieni, tā arī otri.

Par romāna moto izvēloties citātu no pārfrāzētā Raiņa dzejoļa "Atgādņa vārds""Veciem, kas aizmirst, / Jauniem, kas nezin," – Freimanis rādītājpirkstu trāpīgi vērš problemātiskās vēstures virzienā un gluži vai Viļa Daudziņa "Vectēva" manierē rada diskusiju par būtiskiem jautājumiem, kuri joprojām tirda sabiedrību arī vairākas paaudzes pēc Otro pasaules karu piedzīvojušajām: "Nebūtu Ulmanis nolikvidējis Saeimu, varbūt tā būtu nobalsojusi par karošanu, bet tik un tā asins izliešana būtu veltīga: somu bargās ziemas un purvaino mežu vietā latviešiem bija vasara un līdzenums ar labiem ceļiem." (175) Romānā aprakstītos notikumus ir iespējams vērot ar "dažādu pušu" acīm, un, lai arī darba centrā šķietami izvirzītas spilgtas un konkrētas personas, "Katls" gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ir "romāns bez varoņa". Freimanis no teju vai visiem aplūkotajiem cilvēkiem ir spējīgs izvilkt tumsu (vai tumsonību?), gļēvumu un strutas – no kura vairāk, no kura mazāk. Arī pret "krievu sātaniem" karojošie mežabrāļi ir šķietami varonīgi un pat motivē lasītāju ar tiem kaut daļēji identificēties (jo čekistu zvērību aprakstu romānā patiesi netrūkst), taču turpat jau nākamajā nodaļā autors atgādina šo cilvēku darbību vācu laikā, kad meža dziļumā apšauto ebreju vidū bija pat starpkaru laika tuvie ģimenes draugi ar maziem bērniem. Romānā tādējādi akcentēta šai literatūrai žanriski hrestomātiskā cilvēciskuma zaudēšanas ideja, kur no neviltotas mīlestības līdz absolūtam empātijas trūkumam ir viens solis, un agri vai vēlu cilvēka dzīvība ir zaudējusi jebkādu vērtību: "Tas, izrādās, notiek tikpat vienkārši kā šautuvē trāpīt iekrāsotam bleķa zaķim, kurš, mazkalibra lodīti saņēmis, nograb vien un uz nagliņas apmetas kājām gaisā." (234)

Viens no autora mērķiem ir pierādīt nedalāmo vēstures sasaisti ar tagadni – atrastas fotogrāfijas atsviež romāna varoņus pagātnē, kāds iesnaudies skolēns Latvijas vēstures stundu laikā metafiziski atgādina savu vectēvu, kurš, būdams mežabrālis, pirms 60 gadiem līdzīgi, pārgurumā aizsnaudies, guļ slēpnī. Rakstnieks rīkojas viltīgi, jo, no vienas puses, ar patosu uzsver vēstures taisnīguma principu ("Pēc gara pusgadsimta notiks neticamais: karogkārtīs un mastos sarkano nomainīs sarkanbaltsarkanais, ietrunējušo danču dēļu vietā atkal parādīsies brāļu kapi." (58)), no otras puses, šādu principu apstrīd un noliedz, attēlojot zvejnieku un pārējo "mazo cilvēku" visnotaļ bezcerīgo situāciju mūsdienās, kad salīdzinājumā ar stāstiem par pēckara gadiem daudz izdevīgāk ir kļuvis vispār nezvejot, laivas pārzāģēt un kādreizējās saimniecības pārdot.

Lai arī romāna darbība norit salīdzinoši ierobežotā telpā, epizodiski tiek parādīta arī kara sagrautā Jelgava un Rīga, dzīve svešumā Krievijas ziemeļu tundrā, Freimanis ar kinorežisora vērienu un veiklumu izmanto asociācijas kā brīnišķīgu montāžas paņēmienu: zārkā guldītais sakropļotais dēls liek mātei atcerēties, kā, maziņš būdams, mēģinājis izberzēt actiņās iebirušus siena gruzīšus; pret zārku sviestās sasalušās māla pikas saplūst ar gaisā raidītajiem miliču karabīņu šāvieniem; partizāns ieplānotās slepkavības laikā upurim atgādina teju vai antropomorfisku un acu priekšā transformējošos vilkati, savukārt upuris, būdams attapīgs, atceras bērnībā noklausīto vecmāmiņas pamācību, kā rīkoties gadījumos ar ogošanā sastaptu vilku. "Uz peldēšanos" aicinātās piemānītās ebreju meitenītes rociņa pēc masu slaktiņa paliek groteski izbāzta no smilšu grēdas un savu slepkavu šoreiz šķietami aicina pie sevis. Tamlīdzīgas epizodes padara romānu par mākslinieciski augstvērtīgu darbu, kurā iepriekš aprakstītā vulgārā "māžošanās" atrodas intelektuālā līdzsvarā ar nopietnas intonācijas viedu rūgtumu. Ja atskaitītu vairākas romānā aprakstītās, absolūti liekās erotiskās epizodes un šķietami neveiklo kompozīciju vai darba ritmu (romāns tā īsti uzņem apgriezienus tikai pret vidusdaļu), "Katls" kopumā ir vērtējams kā būtisks pienesums pārējiem latviešu literatūras darbiem, kas ar nežēlīgu asumu mēģinājuši atklāt pagājušā gadsimta dažādo varu maltā un "katlā" maisītā cilvēka galējības.

 

[1] Kārļa Krūmiņa režijā tapis romāna inscenējums, kura pirmizrāde paredzēta 2018. gada 18. oktobrī.  

[2] Darbs ir personisks – atsevišķās epizodēs ir ierakstītas pat autobiogrāfiskas detaļas, piemēram, Kabiles muižas pagalmā piedzīvotie skati 1945. gada vasarā, kad autors ar ģimeni devies tur, lai mēģinātu satikt tēvu.

[3] Vācu okupācijas laiks attēlots tikai kādā ceturtajā daļā romāna, galvenokārt aplūkots padomju laiks pēc 1945. gada.

Dalīties