Inta Urbanoviča
 Latviešu valodas īpatnības internetā
 

Inta Urbanoviča, Ingrīda Pauniņa
 Izplatītākie neprecizitāšu tipi interneta portālu ziņās
 

Dite Liepa
Ziņu žanra raksturojums  interneta portālos
 

Aija Priedīte
 Kādu valodu lietojam interneta ziņu portālos – ārvalstu prakse
 

Jānis Kušķis
Moderni vārdi bez nozīmes
 

Dace Sokolova
 Korektora darba specifika, strādājot ar ziņu tekstiem
 

Andra Kalnača
 Virsraksti interneta portālu ziņās

Ziņu žanra raksturojums

publicistikas stilā

Latviešu valodas stila klasiķis Jānis Rozenbergs savā hrestomātiskajā mācību grāmatā „Latviešu valodas stilistika” (R. : 1995, 232), analizējot latviešu valodas funkcionālos stilus, norāda publicistikas stila žanrus vienojošās kopīgas iezīmes. Autors, pirmkārt, min publicistikas stila raksturojošo aktualitāti un mērķtiecību, jo tieši informatīvie publicistikas žanri (un ziņa pie tiem neapšaubāmi pieder) asā skatījumā runā par aktuāliem dzīves notikumiem un uzdevumiem. Otrkārt, tiek uzsvērta valodas vienkāršība, trāpīgums, izteiksmes konkrētība, skaidrums un nepārprotamība, jo tieši šī valodas funkcionālā stilā sniegtā informācija ir paredzēta plašiem sabiedrības slāņiem. Lai informācija, propaganda un aģitācija būtu konkrēta, tiek izmantoti fakti, skaitļi, dati, laiks, piemēri, citāti utt. Turklāt iedarbīgumu panāk ar faktiem un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem. 

 

Publicistika iedarbojas ne tikai uz adresāta prātu, bet arī uz jūtām, tieksmēm, gribu, tāpēc šī stila valodai jābūt tēlainai. Šai nolūkā izmanto tēlainās izteiksmes līdzekļus – epitetus, salīdzinājumus, tropus, retoriskus jautājumus, uzrunu, atkārtojumus utt. (Rozenbergs, 1995, 93).

Rakstītajā preses valodā īpaši jādomā par mākslinieciskajiem izteiksmes līdzekļiem, jo šajā gadījumā teksta autoram un lasītājam nav tieša kontakta, kā tas ir runātajā tekstā, kurā iespējams izmantot runas mākslinieciskos un citus komunikācijas izteiksmes līdzekļus.

Publicistikas valodas stila īpatnības atspoguļojas arī leksikā:

1) valodai raksturīga speciāla un dažādu nozaru terminoloģija, profesionālismi;

2) daudzveidīgs īpašvārdu lietojums: iestāžu, organizāciju, iestāžu, rūpnīcu, valstu, ģeogrāfisku vietu nosaukumi un to abreviatūras, saīsinājumi, kā arī personvārdi.

 

Papildinot un attiecinot šo teoriju uz ziņu žanru, var piebilst, ka ziņa ir informatīva rakstura žanrs, kura pamatuzdevums ir informēt, ietekmēt,  izglītot, audzināt, organizēt, ja nepieciešams un to paredz attiecīgās izdevuma (nodaļas) specifika, pat uzjautrināt vai izklaidēt, tāpēc dažkārt pieļaujama arī sarunvalodas un pat neliterārās valodas elementu izmantošana. Taču par prioritāti atzīstama tik nozīmīgā informējošā funkcija, kas nosaka ziņas specifiku – pēc iespējas ātrāk darīt zināmus jaunākos un aktuālākos notikumus. Šīs  funkcijas realizēšanu ietekmē žurnālista (reportiera) esošais laiks, kas ietekmē teksta valodisko un stilistisko izteiksmi. Tieši nepietiekamais laiks ir galvenais arguments, ko autori visbiežāk min, runājot par valodas līdzekļu izvēli un valodas kvalitāti kopumā. Turklāt laika trūkums ir abpusējs – tas gan mazāk saistīts ar žurnālistiku, bet ar lasīšanai atvēlēto laiku. Vecākajai paaudzei ir laiks preses izdevumu lasīšanai, jaunākajai tā nav, turklāt daudzi savu darba dienu pavada pie datora, tātad ērti pieejamā interneta vidē.

Tāpēc tieši jaunatne ir tā sabiedrības daļa, kas visbiežāk izmanto interneta tehnoloģijas, tādējādi arī iegūst informāciju.

Mūsdienās, kad ir tik daudz un dažādu informācijas ieguves veidu, pieaug sabiedrības atkarība no informācijas līdzekļiem. Informācijas pārbagātībā cilvēkam nav laika pārbaudīt faktus, tāpēc praktiski visās jomās  cilvēki ir spiesti izmanot plašsaziņas līdzekļu sniegto informāciju. Turklāt valodas daudzveidība mūsdienās izpaužas tieši plašsaziņas līdzekļu valodā.
Savā starpā sacenšas televīzija, radio, prese un internets. Ziņu veidošana ir industrializēta, tajā nodarbināti daudzi cilvēki, ziņa biznesa apgrozījumā ir ienesīga nozare. Tāpēc ziņu piegādātāju starpā eksistē asa konkurence, kurā uzvar uzņēmums, kurš ātrāk un labāk piegādā ziņas, kas (pēc piegādātāja domām) interesē auditoriju. Rakstošajiem žurnālistiem jāatrod interesantākais veids, kā pasniegt ziņas, piedāvājot lasītājiem elementus, kurus, iespējams, nav uztvēruši vai atspoguļojuši konkurenti.

Elektroniskā komunikācija ir nodrošinājusi ziņu izplatīšanās paātrinājumu. Aktuālāku ziņu piegāde dod priekšrocības konkurences situācijā. Interneta arvien pieaugošā loma un jau apliecinātais nozīmīgums elektronisko plašsaziņas līdzekļu konkurencē nosaka šī komunikācijas veida aktualitāti.

„Ziņa ir noteiktā veidā atlasīta, apstrādāta un sakārtota informācija par iepriekš nezināmu notikumu, cilvēku rīcību vai izteikumu  pēdējās diennakts laikā” (Kruks 2005, 56). Notikums, kas iestiepjas laikā, zaudē aktualitāti un līdz ar to arī ziņas vērtību. „Reāli traģiski notikumi, piem., bada situācija Centrālāfrikas valstī, zaudē ziņas statusu, ja process notiek ilgstoši un notiekošais periodiski atkārtojas. Tajā pašā laikā dramatiski noziegumi, atgadījumi, kas sašūpo sabiedrisko domu, saglabā ziņas vērtību arī samērā triviālās situācijās. Īpaši pieprasītas ir situācijas, kurās ir iekšējs dramatisms (piem., lidmašīnu nolaupīšana, ķīlnieku sagūstīšana)”(Veinberga 2004, 287).

Ziņas jeb informācija ir ierastākais žurnālistikas pamatžanrs, kura pamatā ir fakts. Nav fakta, nav arī informācijas. Faktu informācijā nevar aizstāt  ar vispārīgiem spriedumiem, vispārinājumiem vai secinājumiem. Ziņas jāraksta un jāpasniedz ātri un īsi. Ziņu materiāls veidojas, savstarpēji iedarbojoties reportieru uztverei un notikumiem – interakcijas rezultātā.

Amerikāņu žurnālists Volters Lipmens jau 1924.gadā centās formulēt mediju ziņu jēdziena saturu. „Viņš pievērsās tikai vienam ziņas aspektam, proti, ziņa ir svarīga tad, ja žurnālistam šķiet, ka tā interesē sabiedrību. Tai jāizraisa izjūtas auditorijā (A) un jāpiedāvā iespēja identificēt notiekošo  ar sevi (B). V.Lipmenam šķita, ka svarīgākais ir iešūpot izjūtas” (Veinberga 2004, 287).

Nav teorētiski visaptveroša ziņu jēdziena skaidrojuma, tāpat kā nav vispāratzīta ziņas skaidrojuma. Taču ikviens žurnālists savu praktiskā darba pieredzi sāk ar ziņu (informācijas) rakstīšanu un pasniegšanu.

To varētu uzskatīt par primāro profesionālās pieredzes stiprinātāju  un balstu, tāpēc reizēm liekas, ka ziņas (informācijas) rakstīt un pasniegt ir viegli, jo tas ir pirmais, ko apgūst žurnālisti (reportieri) iesācēji. Pēc principa – tas ir vieglākais, ar ko sākt savu profesionālo darbību. Taču šķietamais vieglums ir mānīgs.

Tieši ziņu rakstīšanā tiek izvirzīti konkrēti pamatprincipi, kuru neievērošana pretēji iecerētajam rada pretēju efektu – ja fakti ir izklāstīti haotiski, teksts nav strukturēts, ziņa ir grūti uztverama; ja faktu nav vai materiāls ir savākts nepietiekami, ziņa kļūst garlaicīga, vārdi un pat teikumi atkārtojas, savukārt pārāk plaša autora subjektivitātes klātbūtne valodā jeb emocionālie uztveres līdzekļu pārdaudzums bez atbilstoša teksta pamatinformācijas rada emocionālās uztveres pārsvaru pār racionālo un objektīvo, kam jābūt šī žurnālistikas žanra pamatā.

„Parastākais un pagaidām iecienītākais paņēmiens ir ziņu vienkāršošana (elementarizācija).

 

lTam seko pavērsiens (viena konkrēta aspekta centrēšana un pārējo izvietošana ap šo centru) un visbeidzot – personifikācija (asociatīva sasaistīšana ar konkrētu cilvēku). Jāatzīmē, ka formas ietekme uz informācijas apsniegšanu nepārtraukti pieaug” (Veinberga 2004, 298).

Ziņu uztvere pamatojas indivīda praktiskā uztverē, nevis teorētisko pētījumos.

Ziņu pamatā ir fakts kā notikuma atspoguļotājs.

Seši K atgādina žurnālistam visu informatīvo rakstu satura būtību. Tie ir: kas?, ko?, kur?,  kad?, kāpēc?,  kā?

Atbildes uz šiem jautājumiem ir jebkura informatīva satura materiāla pamatā, vienalga, kādā plašsaziņas avotā tās tiek rakstītas, un vienalga, vai tas saistīts ar Saeimas vēlēšanām,  vai arī ar aktualitātēm sportā vai mūzikā. Līdzko ir savākti raksta pamatelementi, tie jāsakārto apgrieztas piramīdas secībā.

 Žurnālista darbā tas nozīmē lielāko, plašāko vissvarīgāko faktu likt virspusē, tam seko nākamais nozīmīgākais un tā turpinot dilstošā secībā.

Informācijas organizēšana ir ļoti būtiska. Tieši pareiza teksta struktūra organizē un virza notikumu tālāko gaitu. Rūpīgi rediģētā materiālā katrs vārds un teikums, katra rindkopa ir vajadzīga, tāpēc tai paredzēta sava vieta.

 

Ziņas struktūra
 

Visizplatītākā ir ziņa, kuru veido viens svarīgs notikums un kura pamatā ir viena galvenā ideja  vai fakts – tā ir viena elementa ziņa. Šāda veida ziņas struktūru veido ievads jeb līds (angl. leads), tam seko materiāls, kas paplašina un paskaidro līdu, pēc tam nepieciešamā fona informācija, savukārt ziņu nobeidz mazāk svarīgs materiāls.

 

 

Jebkurā gadījumā ziņas sākums ietver paša svarīgākā materiāla apkopojumu; sekojošais ziņas teksts  paplašina, nosauc piemērus  un paskaidro līdu, tas ietver arī fona informāciju un otršķirīgo informāciju. Ziņas nobeigums apkopo ziņā ietverto informāciju. Nobeigumā parādās skaidra ziņas ideja. Viena elementa ziņa var iekļaut arī vairākas tēmas vai idejas – otršķirīgu materiālu, bet reportieris nobeigumā uzsver svarīgāko pamatinformāciju, atgriežoties pie tās attīstīšanas.

Vairāku elementu ziņai (reizēm tā ir divu elementu ziņa) nepieciešama jauna struktūra. Protams, tā ir līdzīga viena elementa ziņai, vienīgā atšķirība – ziņas pamatu veido divas vai vairākas idejas  vai tēmas. Šajā gadījumā jau līdā tiek nosauktas abas idejas vai tēmas. Pēc līda seko jau ierastais papildizskaidrojums,  kurā attīsta abas idejas vai tēmas. Tad seko otršķirīgas tēmas (apakštēmas papildinošie fakti), fona informācija un nobeigumā – rezumējums.

Ievērojot informācijas organizācijas principu, pirmā vai pirmās divas rindkopas, kas veido informācijas struktūras pamatu, ir līds, bet turpmākajās rindkopās, kas tūlīt seko pēc līda, ir teksta kopsavilkums, jo tieši ar tā palīdzību nokļūstam līdz raksta kodolam. Tas it kā atbild uz jautājumu „Nu un tad?” un ātri pastāsta, kāpēc lasītājs lasa šo materiālu un ko no tā uzzinās.
Līds ir darba struktūras pamats un dod lasītājam priekšstatu par turpmāku ziņas saturu.
Līdi var būt tieši – uzreiz pasaka lasītājam galvenos ziņas vai notikumu aspektus. Līdi var būt aizkavēti (novilcināti) – dod mājienu par ziņas saturu, ieintriģē lasītāju (Kruks 2005, 56). Var būt arī dažādi netradicionāli līdi – pārāk gari un plaši, tajos var tikt izmantoti citāti, joki vai citi līdiem neraksturīgi paņēmieni. Līds parasti ietver vienu ideju, ko var modulēt pēc vienkāršas teikuma struktūras (shēmas): subjekts – darbības vārds – objekts vai  teikuma priekšmets – izteicējs – papildinātājs.

Līdā parasti mēdz būt ne vairāk par 30-35 vārdiem. Lai uzrakstītu līdu, jāatbild uz  vairākiem jautājumiem.

Pirmkārt, jāatrod galvenie jautājumi: kas ir unikālais, neparastais un vissvarīgākais notikumā? Kas ir iesaistīts – kurš darbojas vai  kaut ko ir teicis? Varbūt ir kāds izteiksmīgs vārds vai frāze, ko ievadā varētu iekļaut? Kas ir darbības subjekts un kāds darbības vārds var vislabāk iesaistīt lasītāju turpmākajā notikumā?

Vienmēr jānovērtē, vai nav pārāk daudz detaļu, palīgteikumu, datums un laiks, kas attiecīgajā tekstā varbūt nemaz nav svarīgi, kā arī jāizvairās no pārprotamām konstrukcijām, piem., vārdu spēlēm.
Līdi var būt dažādi: viena elementa līds, ja ziņā ir kāds spēcīgs, akcentējams elements, piem., viss tiek koncentrēts uz personu, rezultātu, norises vietu vai laiku un apstākļiem.

Vairāku elementu līds – ja, atspoguļojot notikumu, informācijā iekļauti vairāki svarīgi elementi (vienlīdz svarīgas personas, rezultāti, laiks vai notikumi) un aspekti, kas ir savstarpēji saistīti un izskaidroti. Līda veids ir jāizvēlas reportierim, taču neatkarīgi no izvēles tajā jāizmanto konkrēti lietvārdi un izteiksmīgi darbības vārdi. Ievadam jābūt viegli lasāmam, lai lasītājs izlasītu arī turpmāko informāciju.
Pēc līda un kopsavilkuma rindiņām seko apgrieztās piramīdas materiāli, rindkopa (rindkopas), kas izskaidro un paplašina līdu, jo satur sīkākas, mazāk svarīgas detaļas – fona informāciju – ziņas, kas pašas par sevi ir interesantas, bet tomēr otršķirīgas un tās varētu izlaist, ja rakstu būtu nepieciešams saīsināt.
Ziņas tekstā iekļauj materiālu, kas skaidro un paplašina līdu. Šo saturu veido fakti, kurus iegūst, novērojot notikumus vai intervējot cilvēkus, kā arī fona materiālus (iepriekšējās zināšanas par notikuma priekšvēsturi, situācijas apraksts, dati par iesaistītajiem cilvēkiem).

Materiālu izstāsta dilstošā secībā pa vienam informācijas elementam. kad viena doma pabeigta, var ķerties pie nākamās. Vienā teikumā nedrīkst runāt par vairākām lietām. Mēdz teikt, ka slikta ir tā ziņa, precīzāk – savāktais ziņu materiāls, kuru nevar saīsināt – tātad informācijas daudzums bijis nepietiekams. Tieši papildinformācija palīdz ziņu žanram izvairīties no sausa pārstāsta, jo incidenti, reakcijas, fona apstākļi padara ziņas saistošākas un lasītāju ieinteresē izlasīt ziņu līdz galam. Valodai jābūt vienkāršai, bez sarežģītām teikuma konstrukcijām, neizprotamiem svešvārdiem, ciešamās kārtas konstrukciju pārdaudzuma, citātu sablīvējumiem.

Jāraksta tieši un konkrēti, jāizmanto lietvārdi un aktīvi darbības vārdi. Jāizvairās no krāšņiem un raksturojošiem īpašības vārdiem, apstākļa vārdiem,  kā arī dekoratīviem aprakstiem. Tieši tāpēc jādomā par racionālo un emocionālo izteiksmes līdzekļu sabalansētību.

 Racionālie izteiksmes līdzekļi iedarbojas uz prātu, tie ir fakti, skaitļi, dati, piemēri, citāti, kas vērtējami kā emocionāli neitrāli valodas resursi, kuri dod pamatinformāciju.

Emocionālie izteiksmes līdzekļi bez pamatinformācijas norāda arī uz autora attieksmi pret runas objektu un adresātu – dod pozitīvu vai negatīvu emocionālo vērtējumu: cildinājumu, uzslavu, nievājumu, nicinājumu, nosodījumu, nopēlumu, izsmieklu utt. vai izsaka emocionālo noskaņu – oficiālu, svinīgu, familiāru, humoristisku, ironisku, satīrisku u.c. (Rozenbergs 1995, 93). Emocionāli izteiksmes līdzekļi palīdz veidot ziņas par netaisnību, apspiestību, pārsteidzošiem notikumiem, nelaimēm, bērnu darbu, sociāli neaizsargātiem un nenodrošinātiem cilvēkiem, represētajiem, taču reportierim neatkarīgi no spēcīgu emociju klātbūtnes tās ir jāpārbauda un jāpretstatī ziņu faktiem. Nedrīkst uztvert informāciju, izmantojot tikai savus stereotipus un aizspriedumus.

Atkarībā no informācijas satura un apstākļiem, respektīvi, atkarībā no žanra, racionālo un emocionālo izteiksmes līdzekļu proporcionāli kvalitatīvais lietojums var būt dažāds. Turklāt notiek vienu un to pašu valodas izteiksmes līdzekļu automatizācija un aktualizācija, tāpat kā tas lielākā vai mazākā mērā notiek citos stilos. Ziņu valodā šiem procesiem ir savas īpatnības. Īpaši tas sakām par automatizāciju.  Ziņu analīze apliecina, ka reportieri izvēlas teikumus veidot no gataviem stabiliem vārdsavienojumiem, kas biežās lietošanas dēļ  ir kļuvuši par tradicionālām klišejām.

Tie ir: kā zināms, kā jau ziņots, kā informēja Latvijas sūtne (laikraksts, redaktors, vēstnieks utt.), kā paskaidroja cilvēki, kā paskaidroja direktors,  kā iepriekš tika ziņots, kā norādīja avoti, kā pastāstīja aculiecinieki utt.

Citāti, neapšaubāmi, piešķir autoritāti un spilgtumu.

Taču, ja iebilstam pret citātu pārdaudzumu, tad šādu iespraudumu lietošana, gluži kā atstāstījuma izteiksmes formas, ir piemērots atstāstījuma veids. Turklāt interneta ziņās bieži vien citāti ir ļoti gari un plaši, acīmredzot reportieri, informēdami par kāda pasākuma norisi vai atreferējot runas, baidās patvaļīgi īsināt valstsvīru vai amatpersonu runas, turklāt tieši tekstu veidošana un rediģēšana tiek pakļauta ziņu operativitātei.

Tradicionāli ziņās klišejas funkcionē kā verbāli iespraudumi, kuru centrā ir darbības vārdu personas forma vai vārdu savienojumi, kas iesprausta piebilduma veidā norāda uz izteiktās domas autoru.

„Teikumi ar šāda veida iespraudumiem  tuvi teikumiem ar tiešo runu, kuru piebilde atbilst iespraudumam. Atšķirībā no teikumiem ar tiešo runu šādos teikumos izteikuma autoram ir mazāk svarīga nozīme, tāpat izteiktajai domai ir vairāk stāstījuma raksturs” (Blinkena 1969, 228).

Ne jau visās valstīs un it visas avīzes materiālus organizē vienādi. ASV atzīst neatkarīgu, bezpersonisku, objektīvu un līdzsvarotu rakstīšanas stilu. Reportiera viedoklis stāstījumā nav jūtams. Kaut gan tieši 2001.gada 11. septembra notikumi mainīja modernās žurnālistikas raksturu. „Žurnālisti kļuva analītiskāki, uzņemoties komentētāja  misiju. Saprotams, ka šāds pavērsiens bija negaidīts vecākās paaudzes žurnālistiem, kas savu lomu sabiedrības uzraudzībā un izglītošanā traktēja daudz piesardzīgāk” (Veinberga 2004, 306). Rietumeiropā tradicionāli reportierim ir ļāvuši vairāk iejaukties – no žurnālista tradicionāli gaida,  lai parādītos viņa ieskati, konteksti vismaz pāris teikumu komentāru veidā, dažkārt pat humors.

Latvijas plašsaziņas līdzekļi neatkarības atgūšanas gados piedzīvojuši lielas pārmaiņas.

Kā atzīst Sandra Veinberga, „no okupētas valsts galma apdziedātājiem tie kļuvuši par brīviem un neatkarīgiem informācijas nesējiem, uzņemoties grūtu un atbildīgu pienākumu – nodrošināt turpmāku valsts demokratizācijas procesu. Šis pienākums nav ne komfortabls, ne viegls. Žurnālistam jābūt apveltītam ar lielu atbildības un pienākuma izjūtu sava darba un līdzpilsoņu priekšā, viņiem jāievēro profesijas ētikas normas, jābūt enerģiskam, mērķtiecīgiem un, protams,  profesionāli jāveic savs darbs” (Veinberga, 2004, 5).

Pieaugušais ziņu plūduma klāsts pats sāk noteikt savu ritmu, impulsus un virzienus, kas daudzos gadījumos funkcionē autonomi un atrauti no sabiedrības ritma vai publikas prasībām.

Taču pamatā, protams, visās zemēs ir jautājums par žurnālista kompetenci – kas žurnālistam ir jāzina, rakstot ziņu vai sniedzot informāciju.

 

Neapšaubāmie pamatprincipi ir prasība pēc skaidras, precīzas un nepārprotamas valodas, profesionalitātes, lai nepieciešamības gadījumā sniegto informāciju spētu izskaidrot un komentēt.

 

 

 

 

 

Izmantotā literatūra:

 
Blinkena, Aina. Latviešu interpunkcija, R.; Zinātne 1969, 410.lpp.

Kruks, Sergejs. Radiožurnālistika, R.: Valters un Rapa 2005, 232.lpp.

Rozenbergs, Jānis. Latviešu valodas stilistika, R. : Zvaigzne ABC 1995, 232.lpp.

Veinberga, Sandra. Masmediji, R. : Zvaigzne ABC, 2004, 353.lpp.