29. oktobrī plkst. 16.00 Latvijas Universitātes Sociālo Zinātņu fakultātē Berlina auditorijā notika jau trešā diskusija no cikla par augstākās izglītības problēmām Latvijā. Šoreiz par augstākās izglītības finansējumu: Latvijas iespējām un pasaules pieredzi.

Paneļa diskusijā piedalījās Baltijas Starptautiskās akadēmijas Senāta priekšsēdētājs Staņislavs Buka, Ventspils augstskolas rektors Jānis Vucāns, LU Studentu padomes priekšsēdētāja vietniece Ilze Stundiņa, LU SZF Komunikācijas studiju nodaļas vadītāja, profesore Inta Brikše. Sākotnēji bija iecerēta Tatjanas Koķes līdzdalība šajā pasākumā, taču Izglītības un zinātnes ministriju paneļa diskusijā pārstāvēja Kristīne Vāgnere - IZM valsts sekretāres vietniece nozares politikas jautājumos.

Katrs no paneļa dalībniekiem atvēlētajā laikā, septiņās minūtēs, deva ieskatu par to, kas šobrīd būtu aktuāls attiecībā uz augstākās izglītības finansējumu nākotnē un tuvākajā laikā.

Diskusiju iesāka Kristīne Vāgnere, akcentējot trīs augstākās izglītības prioritātes un nosacījumus sekmīgai darbībai un attīstībai Latvijā šobrīd – pieejamību, kvalitāti un efektivitāti. Šobrīd nepieciešama aktīva diskusija par to, vai mums ir nepieciešama viena augstskola, vai augstākā izglītība būs tikai par maksu vai būs arī budžeta vietas un par mācību kvalitāti. Runājot par vispārējo izglītību, Vāgnere piedāvā pārvērtēt un sabalansēt izglītības saturu tā, lai iegūtās zināšanas būtu iespējams pielietot tieši un praktiski.

Inta Brikše izvirzīja četras galvenās problēmas, kuras šobrīd skar izglītības sistēmu Latvijā. Pirmkārt, valstij trūkst naudas. No šīs problēmas izriet jau nākamā, proti, īsti nav zināms, cik daudz reāli trūkst naudas. Zināms ir tikai tas, ka tās nav pietiekami. Treškārt, valsts nezina, kam vajadzētu piešķirt dotācijas, lai segtu studiju maksas, un, ceturtkārt, studēt gribētāju ir krietni vairāk, nekā vajadzība pēc tiem. Vairums vidusskolēnu pēc vidējās izglītības iegūšanas darba tirgū nespēj konkurēt, tāpēc nolemj pilnveidot sevi, uzsākot studijas.

Ilze Stundiņa no Studentu padomes kreditēšanas sistēmu raksturoja kā problemātisku un līdz galam nesakārtotu. Viņa uzskata, ka līdzfinansējuma maksājumu un kreditēšanas sistēmas pārveides modeļi būtu risinājums, līdzīgi domā arī Inta Brikše.

Taču, pirms sākt domāt par kreditēšanas iespējām un līdzfinansējumu, nepieciešams saprast, vai mēs esam gatavi pārmaiņām un vai tās mums vispār ir vajadzīgas.

„Šī brīža situācijā mums ir skaidri jāapzinās, ka tāds finanšu apjoms, ar kādu esam pieraduši rēķināties līdz šim, tuvākajos gados nebūs, tāpēc turpmāk būs nepieciešams realizēt augstāko izglītību pēc citas shēmas,” - tā Ventspils augstskolas rektors Jānis Vucāns. Viņš atgādināja arī, ka bez valsts budžeta finansējuma un pašu iedzīvotāju maksājumiem pastāv arī pašvaldību finansējums un uzņēmēju tiešie maksājumi, par ko bieži aizmirstam.

Staņislavs Buka mudināja nedzīvot ilūzijās, bet apzināties patieso situāciju. Apzināties, kādu vietu mēs ieņemam Eiropas Savienībā, neiedomāties, ka esam Oksforda. Tāpat arī nesākt dalīt naudu pirms tam, kad vēl neesam izdomājuši, kādiem mērķiem to izlietot. Mūsu izglītības sistēmu dēvēja par pseido izglītības sistēmu, pamatojot šo izteikumu ar domu, ka valsts līmenī šādas sistēmas nemaz nepastāv. Un reformu imitācija ir tikai ierocis naudas iegūšanai. Dīvaini šķiet tas, ka pašvaldības grib, lai viņu teritorijās būtu augstskolas vai to filiāles, taču tajā pašā laikā finansiālajā procesā iesaistīties negrib. Varbūt vērtīgāk būtu izveidot valstī vienu divas lielās, pētnieciskās augstskolas un divas līdz trīs reģionālās?