Divas Latvijas Universitātes (LU) īpašumā esošās 20. gadsimta latviešu gleznotāju O. Pladera (1897 – 1970) un H. Līkuma (1902 – 1980) ainavas turpmāk priecēs apmeklētājus LU Bibliotēkas Daudznozaru bibliotēkā: datorika, juridiskās zinātnes, teoloģija (Raiņa bulvārī 19, 2. stāvā).

Par Oto Pladeru
Vilhelma Purvīša 20. un 30. gados izaudzinātās ainavistu paaudzes - kādreizējās Latvijas Mākslas akadēmijas Dabasskatu glezniecības meistarklases audzēknis, ievērojams glezniecības meistars un dedzīgs pedagogs Oto (Otto) Pladers strādājis eļļas tehnikā visos glezniecības žanros – viņa māksliniecisko mantojumu veido portreti, žanra kompozīcijas, sadzīves ainas, klusās dabas, bet nozīmīgākais daiļrades sniegums – ainavas.

LU Bibliotēkā apskatāmā glezna ir piemērs mākslinieka daiļrades savdabībai, jūtīgam un vieglam atainojumam, ar kādu meistars gleznojis brīvā dabā, motīvus atrodot ierastos skatos.

O. Pladers ir impresionistiskā reālisma pārstāvis un pustoņa meistars latviešu mākslā, kas lielu uzmanību pievērsa kolorīta tīrskaņai, gleznojot sulīgā alla prima paņēmienā. Gaismēnās izmantojis visas toņu gradācijas: no tumšākā līdz pat spīdumam.

O. Pladers dzimis dzelzceļnieka ģimenē. Mācījās Rīgas pilsētas mākslas skolā (1913 – 1915). 1916. gadā O. Pladeru mobilizēja Krievijas armijā, no 1917. gada viņš dienēja latviešu strēlnieku pulkos. 1921. gadā iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā, mācījās Jāņa Roberta Tilberga Figurālās glezniecības meistardarbnīcā, bet no 1924. gada – Vilhelma Purvīša Dabasskatu glezniecības meistardarbnīcā, no kuras tika izslēgts 1929. gadā, jo bija parakstījis Romana Sutas ierosināto priekšlikumu Saeimai likvidēt Mākslas akadēmiju.

Viņš ir strādājis par skolotāju Dubultu vidusskolā, vēlāk Tartu mākslas skolā „Pallas” (1925 – 1926). Bijis dekorators Nacionālajā Operā (1936), restaurators Pilsētas mākslas muzejā (1938). Pēc Otrā pasaules kara strādājis par pasniedzēju J. Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolā, kur izaudzinājis ne vienu vien mākslinieku paaudzi, starp viņiem R. Valneri, U.  Zemzari, H. Klēbahu.

Oto Pladers bija Neatkarīgo mākslinieku biedrības biedrs (1923–1940) un piedalījās tās rīkotajās izstādēs.1930.gadā ar Kultūras fonda stipendiju devās radošā ceļojumā uz Parīzi un Briseli, pārvedot mājās augstas gleznieciskās kultūras izpratni, sajūsmu par impresionismu un pēcimpresionisma mākslas aktivitātēm, kas vēlāk iespaidoja viņa māksliniecisko darbību.

Par Herbertu Līkumu
Scenogrāfs un gleznotājs Herberts Līkums dzimis strādnieku ģimenē, studējis Latvijas Mākslas akadēmijā (1921 – 1931), bet 1925. gadā sācis mācīties J. Kugas Dekoratīvās glezniecības darbnīcā. Jau studiju gados strādājis par dekoratoru Valmieras, Nacionālajā un Rīgas Strādnieku teātros. H. Līkums piedalījās Liepājas Jaunā teātra, Daugavpils Latviešu dramatiskā teātra un brīvdabas uzvedumu sagatavošanā.

H. Līkums ir latviešu teātra dinastijas pārstāvis: sieva – ievērojamā aktrise Olga Lejaskalne, dēls – aktieris Juris Lejaskalns, Olgas Lejaskalnes brālis – Otrā pasaules kara laukos bezvēsts pazudušais Strādnieku teātra aktieris Nikolajs Lejaskalns.

H. Līkums bija viens no spilgtākajiem funkcionāli konstruktīvās scenogrāfijas pārstāvjiem 20. – 30.gados Latvijā. Bet viņš bija iesaistījies nelegālajā revolucionārajā kustībā, tāpēc 30.gados viņa iespējas strādāt savā profesijā bija ierobežotas.

Mākslinieks pievērsās stājglezniecībai, īpaši ainavai un klusajai dabai, cenšoties sniegt šajos žanros precīzu dabas un laikmeta atainojumu. LU Bibliotēkā apskatāmās 1924. gada gleznas motīvs precīzi ataino Latvijas dabu vēla rudens ainavā.

H. Līkums bija Latvijas PSR nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1962), pirmā sasaukuma Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāts, PSRS Augstākās Padomes deputāts, Rīgas Krievu drāmas teātra mākslinieks (1937–1940). LPSR Mākslinieku savienības organizācijas komitejas priekšsēdētājs (1941–1942, 1944–1946). Rīgas kinostudijas mākslinieciskais inscenētājs (1953–1976), veidojis vairāk nekā 20 mākslas filmas: „Salna pavasarī”, „Kā gulbji balti padebeši iet”, „Nauris”, „Latviešu strēlnieka stāsts”, „Purva bridējs”, „Jolanta”, Mērnieku laiki”, „Nāves ēnā” un citas. Līdzīgi šā perioda glezniecībai arī filmās centies tuvināt darbības vidi īstenības ilūzijai.

Gleznas aplūkojamas LU Bibliotēkas Daudznozaru bibliotēkas: datorika, juridiskās zinātnes, teoloģija darba laikā.

Informācijas avoti:
1. Brasliņa, A. Vilhelms Purvītis un Latvijas Mākslas akadēmija. No: Vilhelms Purvītis, 1872-1945. Sast. I. Riņķe. Rīga: Jumava, 2000, 102. lpp.      
2. Lāce, R. Līkums Herberts. No: Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2.sēj. Kal-Rum. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1996, 87. lpp.
3. Lejasmeijere, Ieva. Dāvana skolai. Studija : vizuālo mākslu žurnāls [tiešsaiste]. Nr.3, 2006 [skatīts 2011. g. 17.aug.]. Pieejams.
4. Ogle, K. Latvijas Mākslas akadēmijas Dabasskatu meistardarbnīca: Struktūra. Fakti. Audzēkņi. Mākslas vēsture un teorija, Nr. 1, 2003, 24.-37.lpp.
5. Reālisms. Talants. Draugs, Nr.1, 1986, 32.lpp.
6. Tidomane, G.  Pladers Oto. No: Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2.sēj. Kal-Rum. Rīga: Latvijas enciklopēdija, 1996, 181.lpp.
7. Valnere R., Zemzaris U. Oto Pladeru atceroties. Literatūra un Māksla, Nr.16, 1987, 10.apr., 16.lpp.
8. Līkums Herberts [tiešsaiste]. Letonika.lv, 2002 [skatīts 2011. g. 17.aug.]. Pieejams.
9. Ликумс Герберт (Херберт) Карлович : Herberts Līkums [tiešsaiste]. Кино-Театр.ru, 2006/2011 [skatīts 2011. g. 17.aug.]. Pieejams.