Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes profesore Laima Geikina ieguvusi doktora grādu pedagoģijā, bet pavasarī plāno aizstāvēt promocijas darbu teoloģijā, abas zinātnes nozares veiksmīgi savienojot pētniecībā. Nesen viņa izdevusi savu pirmo monogrāfiju „Mācīties būt... un dzīvot kopā! Reliģiskā izglītība valsts skolās: Latvijas un Eiropas pieredze”. Turklāt L. Geikina vada arī nelielu teātri, gribētu dejot flamenko un jau ieplānojusi tēmas arī divām nākamajām monogrāfijām.

Jūsu tēmas ir pedagoģija un teoloģija. Kā jūs nonācāt pie abiem virzieniem? Jāsaka, ka savās jaunības dienās jeb skolas laikā nedomāju ne par vienu, ne par otru. Nevarēju pat iedomāties, ka varētu būt saistīta ar šīm divām jomām, vismazāk ar pedagoģiju, jo skaidri zināju, ka negribu būt par skolotāju. Kā saka - cilvēks plāno, Dievs dara. Kļuvu par skolotāju. Strādājot skolā, man bija iespēja satikties ar cilvēkiem, kas izveidoja kristīgās morāles un ētikas skolotāju programmu mūsu Universitātes Pedagoģijas fakultātē, un es ieguvu kristīgās ētikas un morāles skolotāja kvalifikāciju. Kā notika virzība uz teoloģiju? Ieguvu visus grādus pedagoģijā (L. Geikina Latvijas Universitātē 2007. gadā ieguvusi doktora grādu pedagoģijā – L.A.). Bija doma kļūt par skolotāju programmas vadītāju Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, bet šo kvalifikācijas programmu nelicenzēja. Paralēli bija reliģijas un ētikas skolotāju programma šeit, Teoloģijas fakultātē. Vēlāk šeit tiku uzaicināta par studiju metodiķi un arī lasīju dažus kursus skolotājiem. Esmu fakultātē no 2001. gada janvāra. Gandrīz tikpat, cik biju strādājusi skolā, tik arī tagad esmu Teoloģijas fakultātē. Kļuvu par reliģijas un ētikas skolotāju programmas direktori un tagad jau par praktiskās teoloģijas profesori. Vai pedagoģijas zināšanas palīdz darbā ar studentiem? Pilnīgi noteikti. Katram ir savas mīļākās tēmas. Viena no manām tēmām ir didaktika jeb „kā mācīt”. Tas arī mani atturēja no pedagoģijas. Atceroties savus skolas laikus, bija diezgan garlaicīgi sēdēt klasē. Es domāju – kā padarīt mācības tādas, lai būtu kaut cik interesanti gan pašam pedagogam, gan arī skolēniem. Profesionālu pedagogu pienākums ir radīt studiju vidi, kurā students pats var iegūt no pasniedzēja personības un viņa zināšanām, bet tajā pašā laikā radīt vidi, kurā ar prieku un gandarījumu pats iegūst jaunas zināšanas un prasmes, kļūstot kompetentāks savā jomā. Ir jauki, ja piedzīvo labu sadarbību ar studentiem. Jūs esat pētījusi abas nozares. Kādas ir lielākās problēmas, ko esat saskatījusi? No kā tās rodas? Es domāju, ka vienā un otrā jomā pamatproblēma ir cilvēku bailes un nespēja uzticēties ne savstarpēji, ne sev pašam. Vispirms pieņemt pašam sevi un uzticēties sev, tad uzticēties citiem un tad mēģināt sadarboties un darīt lietas kopā. Dzīves pieredze un arī darba pieredze liecina, ka neprotam sadarboties, lai sasniegtu lielākus mērķus. Mums ir grūti, jo baidāmies viens no otra, konkurējam. Domāju, ka tā ir vakardiena. Šodien varam iziet plašākā pasaulē tikai esot kopā un darot lietas kopā, un katrs dodot savu gabaliņu klāt. Varbūt bailes ir tas, kāpēc sabiedrībā reizēm ir diskusijas par to, vai vajag kristīgo mācību skolās? Protams! Mēs 50 gadus esam dzīvojuši ateistiskā valstī, kur no pirmās dienas ir stāstīts, ka ticēt Dievam ir vājības pazīme, aplamība un muļķība. Tagad pēkšņi mums ir jāieņem pretējā pozīcija. Pirmkārt, jāsaprot, kas ir ateisms, vai cilvēks patiešām par to ir pārliecināts, kas ir šīs ideoloģijas pamatpostulāti. Tad katram jāizvērtē sava ticība, kam tic un kāpēc tic. Protams, ir bailes par to, ka, nedod Dievs, pievērsīs kaut kam. Cilvēki nesaprot, ka nevienam nevar nedz iemācīt ticēt, nedz pievērst kādai reliģiskai kustībai, ja pats esi stiprs savā personībā, identitātē, pārliecībā, ja pats apzinies, kas tu esi un ko uz pasaules dari. Cilvēki baidās arī izrādīt savu nekompetenci. Bailes traucē pašiem sev ļaut kļūdīties. Gan pedagoģija, gan teoloģija šodien runā par to, ka esam cilvēki, esam nepilnīgi un mums ir tiesības kļūdīties. Pats svarīgākais ir saprast šo kļūmju iemeslus un apzināties to, ka ir vērts mēģināt vēlreiz un labot kļūdas. Kā norit jūsu pētniecība? Reliģija sabiedrībā ir tāda slidena tēma. Reliģiskā izglītība Latvijā ir maz pētīta tēma. Pamatā ir teorētiskā literatūra, kas tiek apzināta, dažādi arhīvu materiāli, iepriekšējie socioloģiskie pētījumi. Ļoti nozīmīga ir kontekstualitāte un indivīda interpretācija, vērojums, novērojums, katra individuālā pieredze. Protams, lai cik censtos būt objektīvs, ikviena pētnieka pieredze, novērojums, subjektivitāte izpaužas pētījumā. No pētījuma rezultātiem to var manīt. Jūs veicāt aptauju? Iegūstot pedagoģijas doktora grādu, disertācijā obligāti bija jāietver empīrisks pētījums. Mans pētījums saistījās ar kristīgās audzināšanas ietekmi uz cilvēka attieksmju veidošanos. Izmantoju divus instrumentus un pētīju korelāciju starp skolēnu dzīvi apliecinošu attieksmi un agresivitāti. Rezultāti bija ļoti interesanti. Parādījās neliela tendence – ja esi iepazinis kristīgo vērtību sistēmu, tad ir izteiktāka dzīvi un dzīvību apliecinoša attieksme. Protams, arī vide ir noteicoša. Mazo pilsētu, lauku skolēniem bija daudz pozitīvāki rezultāti nekā lielpilsētu skolēniem. Tā saikne ar dzīvo, dzīvību un rūpes ar to ļoti daudz ko dod. Vai pētniecībā ir bijuši kādi interesanti, pat amizanti gadījumi? Ne konkrēti, bet vispārīgi – mani vienmēr uzjautrina cilvēki, kas visu zina, visu prot un, galvenais, viņiem pieder pareizās atbildes. Tad vienmēr jāpasmaida situācijās, kad apstākļi izveidojas tādi, ka nākas pārvērtēt savas pareizās atbildes un zināšanas. Ar gadiem arvien vairāk mācos ļaut katram piedzīvot savas darbības konsekvences. Ja kāds kā ceļa rullis rullē pāri cilvēkiem, kaut kur jau būs tas mazais cinītis, kas to apstādinās. Ja cilvēks nav gatavs saprast, ka pasaule ir daudzveidīga un līdz ar to bagātina arī viņu pašu, jebkurš mēģinājums apturēt šo cilvēku var beigties ar konfliktu. Jūs darbojaties teātrī „Piektais tramvajs”. Jā, esmu režisore. Jums ir arī citi pienākumi? Mums vadītājs ir arī režisors. Esam gana mazs ansamblis, 10 cilvēki kopā. Kāda ir jūsu darbība teātrī? Divreiz nedēļā sanākam uz mēģinājumiem kultūras centrā „Iļģuciems”. Esam diezgan ražīgi, iestudējam vienu izrādi gadā. Šis amatieransamblis ir mana mirušā vīra, Ārija Geikina teātris, kurš ir saistīts arī ar LU studentu teātri. Mēs pieturamies pie principa, ka iestudējam tikai latviešu oriģināldramaturģiju, jo tas Ārijam bija ļoti svarīgi. Katru gadu piedalāmies festivālā „Rīga spēlē teātri”, startējam ar jaunu iestudējumu. Režija nav mana pamata specialitāte, nebiju domājusi kļūt par režisori, bet tā tas ir iznācis. Jūs iestudējat jaunāko laiku oriģināldarbus vai vecākus? Mums bija ļoti veiksmīgs iestudējums, Elīnas Zālītes „Ērika”, kas ir pirmās republikas laika luga. Pašiem ļoti patika, mūs arī atzinīgi novērtēja. No pēdējiem darbiem viena ir Baibas Jukņevičas komēdija „Pavasara neprāts”, otra ir mūsu pašu aktrises sarakstīta neliela ludziņa „Atgriezt sūtītājam”. Vienmēr cenšamies kaut ko pateikt. Tā caur ludziņām mēģinām uzrunāt līdzcilvēkus par tām tēmām, kas visiem ir aktuālas: meli, mīlestība, līdzjūtība, piederības sajūta, uzticība. Tas vairāk ir kā sirdsdarbs? Tas ir misijas darbs. Ansamblī cilvēki nāk pēc darba. Viņiem neviens par to nemaksā, bet viņi nāk, viņiem tas ir nepieciešams. Tas ir ļoti svarīgi – apzināties, ka tie cilvēki, kas ir iesaistīti tautas mākslā, ir mūsu valsts radošuma potenciāls. Viņi iegūst enerģiju un idejas savam ikdienas darbam, darot kaut ko citu. Paši sevi realizē citādā veidā. Mums ir ļoti daudz talantīgu cilvēku. Februāris ir teoloģijas mēnesis. Šogad man radās doma rīkot radošuma dienu, kur pasniedzēji, studenti un absolventi parādīs sevi no citas puses. Mēs būsim mākslinieki dažādos veidos. Es ceru, ka mums izdosies, jo, nedod Dievs, sevi pazaudēt rutīnā un ikdienas steigā. Vedīsit savu teātri? Teātrī ir divi absolventi, tā ka mēģināšu viņus uzrunāt. Mums pašā fakultātē ir ļoti daudz fotogrāfu, gleznotāju, mūziķu, dzejnieku, rakstnieku. Koncepcija ir tāda, ka mūsu pašu cilvēki, kas ikdienā, teiksim, lasa grieķu valodu vai docē sarežģītas filozofiskas tēmas, parāda, ka viņi ir ļoti talantīgi kā mākslinieki, rakstot dzeju vai prozu. Vai arī mūsu studenti, kas reizēm auditorijā sēž pēdējā solā un pasniedzējiem jācīnās ar viņiem, atklāj sevi citā izteiksmē un kapacitātē. Man liekas, ka tas ir svarīgi – ieraudzīt gan sevi, gan citus citā perspektīvā. Kādi ir jūsu pētnieciskie plāni? Man ir ļoti konkrēti plāni. Protams, kā jau teicu – es plānoju, bet Dievs dara. Šobrīd ir tapusi mana pirmā monogrāfija par reliģisko izglītību Eiropā un Latvijā. Padomā ir vēl divas monogrāfijas. Otru gribētu veltīt kristīgajai izglītībai, vairāk pievērsties pedagoģijai teoloģijā. Tik daudz diskusiju ir bijis un tik daudz aplamu lietu ir runāts, ka ļoti gribētos uzrakstīt pētījumu par to, kas tad tā kristīgā izglītība ir. Pirmajā monogrāfijā nevarēju visu iekļaut. Protams, gribētu izpētīt kristīgās izglītības optimālos modeļus, ko varbūt varētu izmantot arī valsts skolās. Nedomāju, ka tādā veidā, kā šobrīd tiek īstenota kristīgā izglītība, tā atbilst visas sabiedrības interesēm. Bet esmu pārliecināta, ka ir modeļi un iespējas, piemēram, kā daļa no vērtību izglītības vai kādas raksturu veidojošas programmas, kur kristīgo saturu var izmantot kā pamatu. Trešais pētījums, ko ļoti gribētu uzrakstīt, būtu par didaktiku. Tas būtu vairāk par pedagoģiju? Trešais pētījums būtu vairāk par pedagoģiju, jā. Vienmēr metodikas lekcijās uzsveru, ka metodika nav iekrāsota ideoloģiski. Jābūt gudriem lietotājiem, lai varētu izvēlēties atbilstošāko jebkurā priekšmetā. Tā varētu būt arī reliģijas pedagoģijas jomā, kas ir praktiskā teoloģija, jo pamatā, protams, izmantotu piemērus no pieredzes. Gribētos iedot plašāku skatījumu un vadlīnijas uz to, kā padarīt saistošākas mācības, kā izmantot jaunās tehnoloģijas. Internets ir pilns ar resursiem, mums nebūtu īpaši jāpiepūlas, lai nodarbības padarītu saistošākas un saturīgākas. Jums ir arī citi vaļasprieki, hobiji, ko darāt ārpus Universitātes un teātra? Varbūt rakstāt lugas? Nē, patiesībā laika jau arī nav. Rakstīju stāstus, bet tas bija laiks, kad pati spēlēju teātri. Diemžēl tie bija vienā eksemplārā un cieta ugunsgrēkā. Universitāte paņem ļoti daudz laika, arī teātris. Tas jau nav tikai aiziet uz mēģinājumiem. Tie ir festivāli, izrādes, gatavošanās, mēģinājumi. Tā ir lielā spriedze - kā sadalīt laiku, lai visur varu izdarīt lietas kvalitatīvi. Man ļoti gribas zīmēt. Kad biju vidusskolā, mani vecāki virzīja uz mākslas akadēmiju. Ja nebūtu saslimusi ar teātra spēlēšanu, varbūt būtu aizgājusi akadēmijas virzienā. Arī dejot flamenko, to gan es gribētu. Mani brīdināja, ka tas varētu būt fiziski apgrūtinoši, bet mēģināts nav zaudēts.    

Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

 

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus.

 

Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!

Dalīties