Akadēmiskais centrs
Ceļotāji ir trīs – suns Kāravs ar savu labāko draugu kaķi Muri, kā arī gailis Pēcis. Suns un kaķis plūdos kopā ar visu māju tiek ierauti Daugavas straumē, necik ilgi pēc tam viņiem pievienojas gailis, un neparastais ceļojums pa upi caur Rīgu var sākties. Sižeta galvenā līnija šķiet kaut kur jau lasīta vai pat piedzīvota, ceļojums pa Rīgas Daugavu nav nedz eksotisks, nedz neiedomājams. Un tieši tas šo stāstu padara tik ļoti dzīvu, tajā ir viegli iejusties, elementāri iedomāties visas aprakstītās garāmslīdošās ainas. Turklāt tās ir vissvaigākās, vismūsdienīgākās šodienas ainas – ar jaunajiem Ķengaraga kvartāliem un promenādi, lielveikaliem, Dienvidu tiltu, jauno Nacionālās bibliotēkas ēku... Grāmata ir kā brīnišķīgs mūsdienu Rīgas ceļvedis bērniem, tā ir gan izglītojoša, gan aizraujoša, notikumi risinās tikpat plūstoši kā straume Daugavā, un tie ir tikpat raibi kā likteņupes krasti. Pat prezidenta kungs ir iesaistīts šajā stāstā! Bet kā ar jebkuru pasaku par zvēriem arī „Ahoi! Plūdi Daugavā” var vilkt paralēles ar mums, cilvēkiem – suns Kāravs un kaķis Muris varētu būt divi pieredzējuši krietna vecuma vīri, kas dzīvo Daugavas krastā mierīgu un pozitīvi mietpilsonisku dzīvi līdz brīdim, kad viņi un viss viņu nams, un iedzīve tiek ierauta plūdos Daugavas straumē. Kāravs – vīrs ar lāga dvēseli, viegli satraucas un jūtas atbildīgs par māju un Muri. Muris savukārt ir nosvērts un lēnprātīgs, un tas, ka stāstā Kāravs viņu ieceļ par kapteini, ir tikai likumsakarīgi – droši vien arī mājās (lasīt – parastos apstākļos) Muris ir noteicējs, un viņam pieder galavārds. Gailis Pēcis ir, ja tā var teikt, jaunpienācējs – viņš „uzlec uz borta” no kāda ledusgabala, kas arī nelaimīgā kārtā ticis ierauts upes straumē. Pēcis ir inteliģents, mazliet artistisks un varbūt pašpārliecinātāks nekā abi pārējie biedri, un, ja Kāravs savas zināšanas savārstījis no televīzijas pārraidēm un personīgās pieredzes (tāpat arī Muris), tad viņš, gailis Pēcis, ir pats zināšanu stūrakmens – kā viņš pats kādā sarunā ar jaunajiem draugiem saka, gailis taču ir uz ābeces vāka! Taču Pēcis ir arī kā stabilizators – kas zina, kādi ķīviņi varētu rasties starp tik atšķirīgajiem Kāravu un Muri, ja viņi visu ceļu līdz jūrai šajos sarežģītajos apstākļos mērotu divi vien.
Jā – līdz jūrai. Lai gan uz mirkli visiem plostotājiem šķiet, ka nu tikai piedzīvojumi sākušies, nu tikai īstā ceļošanas garša sajusta, jūras plašumi viņus tomēr nevilina, un plostotājiem uznāk nostalģija pēc sauszemes, siltuma un stabilām, nedreifējošām mājām. Te nevaru atturēties neiemest mazu akmentiņu autora dārziņā – panika uz klāja sākas uzreiz aiz Vanšu tilta, kad viņi pabraukuši garām Prezidenta pilij un ierauga Tallink pasažieru prāmi – no turienes līdz jūrai, kā zināms, ir jāmēro vēl gandrīz tikpat garš ceļš kā no Doles salas (no kurienes sākās neparedzētais ceļojums) līdz Vecrīgai. Neviļus rodas jautājums – kādēļ tik pāragra panika? Vēl jau Andrejsala un Ķīpsalas lielākā daļa, Kundziņsala un Daugavgrīvas šoseja, un Voleri, viss Vecmīlgrāvis no vienas puses un Bolderāja no otras puses, kā arī visbeidzot Mangaļsala un Daugavgrīva ir priekšā! Tomēr grāmatas nākamais atvērums jau vēsta par pilnīgi pietuvošanos jūras vārtiem... Taisnības labad gan jāsaka, ka te autors sižetā ieviesis nelielu atkāpi, t.i, tiek izsekota amatpersonu rīcība – un var jau būt, var jau būt, - kā jau tas dzīvē arī patiešām notiek - svarīgo lēmumu pieņemšana aizņem to diezgan ilgo laiku, kas nepieciešams, lai, plostojot pa Daugavu no Vecrīgas, sasniegtu jūru.
Stāsta lūzuma punkts ar visu tam pienākošos spriedzi un intrigu ir brīdis, kad rodas jautājums, vai dzīvnieciņu trijotnei izdosies izglābties. Jāpiebilst, glābējs nāks un turklāt ne tas parastākais – taču, kā un kāpēc un visu pārējo glābšanas operācijas detaļu noskaidrošanu atstāšu lasītāju ziņā. Piebildīšu tikai, ka gan ilustrāciju, gan teksta autors spējis fantastiski precīzi attēlot mūsu valsts augstāko amatpersonu – lasot stāstu, ausīs tā vien skan viņa balss tembrs un intonācijas, un, lūkojoties ilustrācijās, ir viegli iedomāties viņa mīmiku un žestus, kas palikuši „ārpus kadra”.
Un šis, nenoliedzami, ir kopdarbs – bez Alekseja Naumova bagātīgajām ilustrācijām grāmata būtu uz pusi grūtāk uztverama un tikpat mazāk pievilcīga. Ilustrācijas ir tieši tik reālistiskas, lai lasītājs iegrimtu tajās un iedzīvinātu sižeta ainu, kārtējo atrašanās vietu, un tieši tik mākslinieciski radošas, lai perfekti atspoguļotu stāsta kopējo noskaņu un plūsmu. Piemērotākas ilustrācijas šai grāmatai būtu grūti piemeklēt. Īpaši aizkustinoša ir mākslinieka prasme attēlot dzīvnieciņu emocijas un zināmā mērā arī raksturus, pamatojoties tekstā aprakstītajās situācijās un notikumos. Nepacietība, satraukums, kaķisks miers un nesatricināmība, aizdomīgums un līdzjūtība (satiekot gaili), izbrīns, dižošanās, vakarīgs elēģiskums, izbailes, atvieglojums, lepnums un pacilātība – to visu var lasīt suņa, kaķa un gaiļa uzgleznotajās sejās (pat īsti neiederētos teikt – purnos)! Un Rīgas panorāmas – jā, tādas tās arī ir! – ik dienas redzētas un tajā pašā laikā tik neparastas...
Grāmatas mērķauditorijas vecums ir tikpat kā neierobežots – tā būtu vienlīdz interesanta kā mazam bērnam, tā viņa vecākiem, un arī sirmgalvim, jo Rīga taču mūžam jauna un nepabeigta, par to uzzināt varam arvien ko jaunu, turklāt ceļojošie mājdzīvnieki, kas dažādos jautājumos ir viens par otru gudrāks, itin labi izskaidro lietas un terminus, kas pašiem mazākajiem lasītājiem varētu būt vēl sveši. Šī varētu būt lieliska dāvana ne tikai bērnam vai mazbērnam, bet arī savam tautietim trimdā vai ārzemju viesim (kurš saprot latviski) – tā teikt, nopietni nenopietns ceļvedis pa Rīgu.
