„Esmu zvaigzne uz galvu reibinoša tukšuma fona“. Arturs Alliksārs „Dzeja“

Patiesi –, lasot Alliksāra dzeju, to negribas izprast līdz galam vai kā citādi piemeklēt pareizo formulu tās atšifrēšanai. Pati dzeja nevēlas izdabāt tās lasītājam. Uz to vedina arī Alliksārs pats: „Esmu neizmērojami liels mežs. Vai tu atrodi manī kādu taku? Ja atradīsi, tas būs zaudējums mums abiem.“ (35) Pieņemu, ka atklāt kārtis (ja vien tas vispār ir iespējams) par Alliksāra dzeju būtu nodevīgi, tāpēc vienīgais, ko varu darīt no savas puses, ir sniegt salīdzinoši pieticīgu ieskatu par dzejoļu izlasi un tajā rodamo.  

Lasot pirmos dzejoļus, nevar neievērot teju vai pārcilvēcisku precizitāti, saliedēto vārdu formu vienotību ar to jēdzieniskajām nozīmēm, kas rada pārliecinošu ilūziju, ka dzejolī esošie vārdi savas valodas eksistences vēsturē beidzot ir satikušies, un tas noticis konkrēta dzejoļa ietvaros. Šī ir viena no galvenajām Alliksāra rokraksta iezīmēm. „Viņa (Alliksāra – L.S.) stihija vienmēr ir bijusi valodas paplašināšana: salikteņu radīšana, pastāvošo valodas formu pārveidošana un neatkārtojama, tikai viņam raksturīga valodas muzikalitāte. Taču šajos vizuālajos un skaņu ornamentos nekas nav nejaušs. [...] Artura Alliksāra dzejas instrumentācijas pamatā ir senās igauņu tautasdziesmas uzbūves princips apvienojumā ar aforistisku, filosofisku, modernu, reizēm pat sirreālu domāšanu. [...] Viena vārda fonētiskā skaņa ar citu veido savdabīgu vārdu salikumu, paradoksālu tēlu sistēmu, īpatnēju domu pasauli,“ raksta G. Godiņš (13). No otras puses, rodas iespaids, ka dzejnieks, priecājoties par valodas labskanību, ir ļāvis vārdiem savirknēties tikai sev zināmā un „pareizā” kārtībā un tikai pēc tam ļāvis atklāties to netīši tīšajām tēlainajām attiecībām: „Jūra ļaunā priekā melnojas un velnojas“; „Airi ir gludi un glumi. Dvēseles ir nomadā un nomodā.“ (21). Var vienīgi baudīt valodas iespējas, kuras Alliksārs atklājis, jo viņa dzejā tās tiešām šķiet bezgalīgas. Ir pārsteidzoši, kā tik fonētiski līdzīgi vārdi var veidot ideālu un pabeigtu domu viena dzejoļa ietvaros. Vieglā un raitā dzejoļa intonācija rada sajūtu, ka dzejnieks tikai fiksējis jau viņa apziņā esošas vārdu kombinācijas un materializējis tās konkrētos dzejoļos, bet fonētisko ornamentu saskaņa var atklāties gan kā jēdzieniski, gan tēlaini pretmeti, izceļot paradoksālā klātbūtni: „Lietus pilieni lāsmo kā liesmas“ (31). Izmantojot aliterācijas, dzejā radītas negatīvas un attīstītas pat sirreālas asociācijas: „Magones metamorfozējas monstrālos koros.“ (80) Virknējot fonētiski radniecīgus vārdus, rodas jauns dzejas uztveres līmenis. Šī noteikti ir dzeja, kuru nevar „neievērot“, jo lasītājs iepazīstas ne tikai ar tās vēstījumu, bet arī ar vārdu fonētisko saskaņu. Gudrība, ar kādu ir radīta dzeja, lasītājam liek (tas gan notiek dabiski un pēc brīvas gribas) atgriezties teikuma sākumā un izlasīt to vēlreiz, līdz ar to Alliksāra dzejas iepazīšanu varētu raksturot ar vārdiem „viens solis uz priekšu, divi atpakaļ“ jeb „Mēs tagad kātojam no krasta uz krastu, pamanot neparasto pavisam parastajā“ (78). Ir grūti vienkopus aptvert visas tās valodas iespējas, kuras Alliksārs demonstrē savos dzejoļos; neiespējami ir atklāt viņa noslēpumu, kas ļāvis atgriezties valodas pirmsākumā un devis vaļu šīm valodas iespējām. Veidojas īpatns dzejas uztveres līmenis, kas apzināti liek pievērst uzmanību ne tikai dzejas vēstījumam un pat ne dzejas vizuālajam noformējumam vien, bet arī dzejas skaniskajam līmenim. Proti, lasītāja atmiņā nogulsnējas vārdu skaniskā radniecība, un tā dažkārt apziņā „dzīvo atsevišķu” dzīvi no tās jēdzieniskās nozīmes: „Ikvienam ir jāgodā sava goda gudrība.” (60) Alliksāra dzejas valodas muzikalitāte, kā to precīzi nodēvējis atdzejotājs G. Godiņš, ir atsevišķas uzmanības vērta, tomēr neizbēgami un ļoti organiski saistīta ar citiem dzejas elementiem, piemēram, ar nenoliedzamo faktu, ka Alliksāra dzeja ir filosofiska. Tas ir otrs viņa daiļradi raksturojošs elements. Taču tas nebūtu Alliksārs, ja filosofiskums viņa izpildījumā sevī neslēptu paradoksu vai vismaz durvju slieksni, aiz kā aizķerties. Tās ir Alliksāra lamatas. Ja izvēle ir neiekrist, dzejoli var uzskatīt par neizlasītu. Alliksāram patīk paradoksi; to „asprātība” var slēpties nosacīti neloģiskos risinājumos: „Aplis ir īpašs uz priekšu iešanas veids, domājams, pats pareizākais.” (81) Alliksāra dzejas cilvēks, apcerot lielas filosofiskas kategorijas, neslēpj savu emocionālo attieksmi un pat zināmu nicinošu nostāju: „Mums vajag tik raudulīgi daudz. Mēs uzdrīkstamies gribēt (pašu gribu gribam) tik smieklīgi maz. Lielākoties samierināmies ar tuvāko. Lielākoties samierināmies ar īsāko. Lielākoties samierināmies ar tukšāko. Un vienkāršības labad to visu vēl identificējam ar svētāko.” (34). Bieži dzejas cilvēks nonāk pie paradoksāliem un negaidītiem risinājumiem, kas atgādina par vispārcilvēciskām vērtībām: „Starp tevi un mani nevar robežu novilkt. Mēs esam cilvēki, un tas patiešām ir kas nebijis.“ (47)

Ievērojama ir Alliksāra dzejas pasaules tēlu daudzveidība. Alliksāra attieksme pret tēlu izvēli ir ļoti demokrātiska. Vienu dzejoli var apdzīvot putekļu sūcēji, ēzelis, cilvēki, orākuls, Prometejs, gulbji, pulss, liktenis, Damokla zobens u. c. (67). Interesantas ir arī tēlu savstarpējās attieksmes. Alliksāra dzejas vidē tradicionālais, kas zaudējis savu ierasto kārtību, ne tikai iegūst tēlainu bagātību, bet dažubrīd tiek pārkausēts sirreālās tēlu, telpu un vides attiecībās: „Pērļu mednieki noslīka pērlēm plaukstās. Krasts pavēra pārsteigto muti.“ (43). Sirreālistiskais akcents Alliksāra dzejai piešķir jaunu dimensiju, ļauj aptvert un ieskatīties pat gaistošo sfēru eksistencē: „Domas aiziet tik dziļi, ka dziļums aprij to smadzenes“ (18); „Vārdi smok smilšu pulksteņu nezināmā burvju lokā“ (23). Sirreālisma klātbūtne Alliksāra dzejā pilda dažādas funkcijas. Sirreālisms ne tikai akcentē Alliksāra filosofisko dzejas manieri, bet arī paspilgtina dzejoļu intonāciju, pārspīlējot tēlu attiecības (šī vārda labākajā nozīmē): „Trakā tropiskā saule laiza palmu čuguna čūlājošos ceļgalus.” (84) Sirreālisms sasaucas arī ar dzejas cilvēka distancēto klātbūtni attiecībā pret faktisko realitāti, kā arī atklāj reālās pasaules relativitāti un mainīgumu.

Ja realitāte, kas uzburta Alliksāra dzejā, ir zaudējusi gravitāciju attiecībā pret ierasto un „Iztēle aiziet tik tālu, ka atpakaļ ceļu vairs neatrod“, rodas jautājums, kā jūtas pats dzejas cilvēks šādā bezsvara stāvoklī. Nevar nepamanīt Alliksāra pievilcīgo pieeju dzejai. Dzejnieks saglabā elegantu atturību un pat zināmu toleranci, uzsvērti nemeklējot lietām to patieso izskaidrojumu un nezīlējot nevajadzīgas nākotnes vīzijas, saprotot, ka visam piemīt zināma iekšēja kārtība (šajā kontekstā tas, protams, skan paradoksāli: „Dzīvei ir dziņa dzīt dzīvi tik cēli, līdz atkal Krons no pārvērš par spēli.” (17) Tas tiešām var šķist dīvaini, bet Alliksāra bezsvara tēlainībai piemīt zināms dzenbudisks miers, kas dzejas varoņa pasauli nav padarījis galēji traģisku vai histērisku (varbūt tikai ārēji). Ironija pret tradicionālo lietu kārtību, pret mākslīgi radītām realitātēm, ciniskiem likteņa pavērsieniem kopumā ir viens no dzejas tēmu virzieniem, bet vai tiešām tas pārsteidz Alliksāru un vai tas vispār vēl kādu var pārsteigt? Nākas secināt, ka pārsteigumu var atrast arī jau zināmajā: „Trojas zirgs pierod pie zemā lidojuma. Vēlāk to atrod ēzeļu stallī un tur aizdomās neatbilstošā novājēšanā. Damokla zobens krīt pār pilsētas mēra galvu. Izrādās, zobens no papes. Ir jūtams liels atvieglojums, visa pilsēta paceļas gaisā un drebinādamās pazūd izplatījumā. Tūlīt tās vietā aug jauna, un karuselis čīkstēdams uzsāk vēl vienu apli apkārt plaši pazīstamo un zināmo patiesību asij.” (67) Alliksāram esošā realitāte, kas nepārprotami atklājas kā tradicionālās pasaules uzbūves zudums bez konkrēta atskaites datuma, ir tikai vēl viens „instruments“, lai radītu jaunu realitātes izjūtu. Esošā realitāte vairs nespēj pretendēt uz tās pastāvēšanu, tā vienkārši ir sevi izsmēlusi: „Vismazāk ūdens ir vajadzīgs jūrai, vismazāk zvaigznes vajadzīgas debesīm. Jūtu patiesība sākas tur, kur kāds ir ar mieru noslīkt.” (86)

Alliksāra dzeja uzrunā, tai patīk flirtēt ar savu lasītāju. Ir dzejoļi, kuros dzejnieks vietumis nicinoši vērtē pasaules kārtību, vietumis pasīvi pieņem to un pasmejas pats par sevi. Dzejas cilvēka attieksme pret faktisko pasauli nav viennozīmīga. Dzejas varonis uzdod arī bērna pasaules izjūtai raksturīgus jautājumus. Tiem rast atbildes visdrīzāk nebūs iespējams: „Ja cilvēkdomas ir kā augi, tad kādas varētu būt augu domas? Ja cilvēkjūtas ir kā vēji, tad kādas varētu būt vēju jūtas? Ja cilvēkkaisle ir kā zibens, tad kāda varētu būt zibens kaisle? Ja cilvēksapņi ir kā krītošas zvaigznes, tad kādi varētu būt krītošo zvaigžņu sapņi?” (24) Rodas vēlme noskaidrot, kas ir dzejas cilvēka mīklainā eksistence, kāda ir viņa pozīcija (vientulības pakāpe), kas ļauj paraudzīties uz lietām no tik lielas distances. Ir skaidri apjaušams, ka dzejas cilvēks atrodas tālu no vietas, kurā risinās patiesie un faktiskie dzīves notikumi: „Tikai blēži un aklie apgalvo, ka redz manu virsotni. Uz pieres es nesu mūžīgo sniegu un man salst. Saule ir pārāk maiga. Tā nespēj mani sasildīt.” (36) Iespējams, ka dzejas varonis savas patiesās domas bieži patur pie sevis, un spēle ar priekšstatiem, vispārzināmām patiesībām ir tikai viens no pastāvēšanas veidiem, esot tālu prom pie sevis. Kādā no dzejoļiem dzejas cilvēks skaudri raksturo savu radošo eksistenci: „Esmu zvaigzne uz galvu reibinoša tukšuma fona. Kāpēc gan neviena komēta neiemaldās manā vientulībā?” (50) Un nepamet sajūta, ka Alliksāra dzejas cilvēks apdzīvo telpu otrpus patiesajai vai objektīvajai realitātei un atrodas pats sevis meklējumos: „Nekādi nevaru atšķetināt savu nemainīgo es no divām pretējām patiesībām.“ (50)

Meklējumiem ir pakļauts arī lasītājs. Šajā gadījumā iespējams (bet tikai iespējams) vilkt paralēles ar dzejnieka dzīves notikumiem. Kā raksta G. Godiņš, „Artura Alliksāra īsā dzīves ir kā traģiska, smeldzīga, komiska un neiedomājama epopeja. Tajā jau kopš skolas gadiem realitāte ir tik cieši savijusies ar fantāziju, ka vēl ar vien literatūrzinātniekiem un pētniekiem ir grūti atšķetināt īsto pavedienu no izdomātā, jo Alliksārs bija caurcaurēm dzejnieks un bieži savu neierobežoto fantāziju lika lietā arī stāstījumos un aprakstos par paša dzīvi.“ (6) Lai gan citātā ietvertais vēstījums nevienam dzīvi neatvieglos, radošā maldīšanās kopā ar Alliksāru vienaldzīgu nevarētu atstāt nevienu. Liktenis Alliksāru nesaudzēja, objektīvu un cinisku iemeslu dēļ tas ierobežoja viņa dzīvi un padarīja to neprognozējamu. Tomēr Alliksāra fantāzija bija visaptveroša, tā kalpoja par atsevišķu eksistences telpu un attiecās gan uz viņa dzīvi, gan arī dzeju, un, jā, attieksies arī uz lasītāju. Pirms atverat grāmatu, ir gan jābrīdina vai svētlaimīgi jāpaziņo, ka, lasot šo dzejas izlasi, neko nebūs iespējams paredzēt iepriekš, jo nedz pats lasītājs, nedz arī dzejnieks neapjauš, „Kurā kontinentā, Tu, doma, esi izkāpusi?“ (31)