Latvijas Universitātes Akadēmiskais apgāds laidis klajā Ignācija Lojolas "Garīgos vingrinājumus" latviešu valodā

Jēzus Sadraudzības dibinātāja Ignācija Lojolas darbs Garīgie vingrinājumi drīz piedzīvos piecsimto gadskārtu, kopš visdažādāko sabiedrības kārtu, amatu un interešu cilvēki un, protams, Ignācija sekotāji, jezuīti, to izmanto savu garīgās dzīves apvāršņu paplašināšanai. Apkopojot savu garīgo pieredzi un izmantojot senāku autoru pētījumus un ieteikumus, Ignācijs Lojola sāka rakstīt Garīgos vingrinājumus Manresā (1522), daudzkārt laboja un papildināja, arī studiju laikā Parīzes Universitātē, līdz pabeidza Romā (1541). Visus šos gadus viņš uzrakstīto izmantoja un pārbaudīja, palīdzot apgūt garīgos vingrinājumus citiem. Par garīgo vadību Ignāciju vairākas reizes apsūdzēja inkvizīcijai, kas pēc iepazīšanās ar Garīgajiem vingrinājumiem viņu ikreiz attaisnoja. Lai gan Ignācija manuskripta sākotnējais variants līdz mūsdienām nav saglabājies, Jēzus Sadraudzības arhīvos atrodas viņa sekretāra pārrakstītais teksts ar Ignācija pašrocīgām piezīmēm, kā arī abi Ignācija laika tulkojumi latīņu valodā, kas tika iesniegti pāvesta komisijai aprobācijai (1548).

Ignācija Garīgie vingrinājumi ietver metodiskus noteikumus (brīdinājumus, paskaidrojumus, padomus) un vingrinājumus, proti, trīs veidu lūgšanas, norādījumus par ikdienas sirdsapziņas izmeklēšanu un kontemplāciju tēmu konspektīvu izklāstu, sadalītu četros posmos (nedēļās), kā arī ieteikumus, lai varētu atpazīt garus, atbrīvoties no nevajadzīgas pieķeršanās pasaulei un veltīt sevi Dievam un tuvākajiem. Daudzi no garīgo vingrinājumu padomiem paredzēti garīgajam vadītājam, kura uzdevums ir palīdzēt vingrinājumu veicējam sagatavoties kontemplācijai. Ne garīgo vingrinājumu laikā, ne pēc tiem garīgais vadītājs nedrīkst mēģināt ietekmēt vingrinājumu veicēja lēmumus, jo to pamatā ir jābūt kontemplācijas laikā gūtajām personiskajām atziņām.

Nav šaubu, ka vislielāko ieguvumu no šīs grāmatas lasītājs var gūt, pielietojot to praktiski garīgajos vingrinājumos, kā Ignācijs to bija iecerējis. Mūsdienās garīgos vingrinājumus apgūst ne vien katoļi, bet arī daudzu citu konfesiju kristieši. Jāpiezīmē, ka ne visiem ir iespējams pavadīt mēnesi rekolekcijās projām no ģimenes vai darba pienākumiem. Šādos gadījumos garīgos vingrinājumus ir iespējams īstenot ilgākā laika posmā, neatraujoties no dienišķajiem uzdevumiem. Taču aizvien neaizstājams būs ignāciskajā spiritualitātē izglītotu garīgo vadītāju padoms.

Tulkojumam latviešu valodā izmantots Kandido de Dalmazes SJ sagatavotais Ignācija Lojolas Garīgo vingrinājumu zinātniski kritiskais izdevums, kurā iekļauts un detalizēti pētīts spāņu oriģinālteksts, proti, ap 1544. gadu tapušais Garīgo vingrinājumu manuskripta noraksts, ko, vietumis labojot un papildinot, Ignācijs izmantoja līdz mūža galam. Gatavojot tulkojumu latviešu valodā, Jānis Priede izmantojis Ēvalda Ikaunieka gatavotā tulkojuma iestrādes.

"Jāatzīst", skaidro izdevuma tulkotājs un komentāru autors Jānis Priede, "ka šajā izdevumā iekļautās piezīmes nav uzskatāmas nedz par izsmeļošām, nedz pietiekamām. Tulkotāja mērķis nav bijis sīki komentēt Garīgos vingrinājumus, tādēļ piezīmes bieži vien attiecas uz atsevišķām detaļām. Taču vismaz dažas no šīm piezīmēm lasītājam, cerams, būs noderīgas."

Visi laipni aicināti uz grāmatas atvēršanas svētkiem 2018. gada 27. martā plkst. 19.00 LU Bibliotēkā (Kalpaka bulvārī 4, 2. stāva zālē, ieeja caur pagalmu).