Cilvēks bez valsts. Pauls Bankovskis „18”

Romānā darbojas divi galvenie varoņi, kas vienlaikus ir arī stāstītāji un kurus šķir gandrīz simts gadus liela distance: viens tēlots 1917.–1918. gadā, otrs – nosacītās mūsdienās. Tā arī nesatikušies aci pret aci, abi stāstītāji sastopas mēģinājumos saprast, ko viņiem nozīmē izcīnīt un nosargāt neatkarīgu Latviju un kāpēc viņiem tas būtu jādara. Ne vienam, ne otram autors nav piešķīris personvārdus; abi ir līdzīgi, tomēr individualizēti, un būtu pārspīlēti tos vispārināt par simbolisku Latviešu karavīru vai Mūsdienu latvieti. Laikam pietiks ar to, ka viņi varētu būt daudzi no mums. 

1917.–1918. gada stāstītājs sākotnēji ir Cilvēks bez valsts – dezertieris, kas nelolo cerības par Latvijas izveidošanu un Rīgu pamet, kad tai 1917. gada augustā tuvojas vācu karaspēks. Vēl nezinādams, ka bēgļu gaitās ies nāvei pa priekšu, viņš raksta dienasgrāmatu, sniedzot ieskatu savā kailajā eksistencē, kā viņš to dēvē, uzsverot savu politisku un morālisku ideālu neesamību. Viņš nebēg, bet iet, drosmīgi un bezbailīgi, savu gaitu apcerot pastaigas, ne trauksmaina brauciena ritmā – mierīgi, bez steigas. (Lasot šo dienasgrāmatu, Pirmā pasaules kara klātbūtne tekstā šķiet tāla; var just vien nāves tuvošanos – kaut kur lielā tālumā dzirdamu neskaidru troksni. Varbūt kara ārprāta gaisotni kliedē nosvērtās 1917.–1918. gada stāstītāja pārdomas). Būdams skeptiski noskaņots un cilvēces attīstību raksturojot ar vārdiem „degradācija”, „deģenerācija”, „slīdēšana lejup” un „noriets”, 1917.–1918. gada stāstītājs pamazām tuvojas Latvijas valsts dibināšanai, un šis ceļš izvēršas par viņa izaugsmes pierakstu – par pieaugšanu un sevis apzināšanos, iepriekšējā „es” pāraugšanu. No brīža, kad viņš vienaldzīgi (ar Nīčes „Antikristu” azotē) apkrāva sevi dažādām vispārīgām pārdomām par cilvēka savrupību ceļā prom no kara, viņš nonāk līdz brīdim, kad apzinās, ka „labāk iet nāvē, nekā pamest Latviju likteņa varā” (138).

Lai gan P. Bankovskis romāna pēcvārdā „18” ir nosaucis par ideju romānu, jāsaka, ka tajā ir arī daudz no izaugsmes romāna žanra. Vērot 1917.–1918. gada stāstītāja ceļu ir ne mazāk interesanti kā nodarboties ar tagadnes – pagātnes atšķetināšanu un sasaistīšanu. Der piebilst, ka romānā ir sižetiskās līnijas, kas lasāmas arī kā patstāvīgas un no citām neatkarīgas, tomēr romāna veiksme ir tā, ka ar to stāstījums neaprobežojas – romāns ir nostrādāts, un tā nebūt nav sagadīšanās, ka daža detaļa pieminēta atšķirīgos stāstījuma laikos, romāna sākuma un beigu daļā (piemēram, mežsargu dzimtas žvidzeklis vai koku izvietojums; romāns ir smalks – šķietami nenozīmīgi sīkumi beigās parādās jaunā gaismā).

Lai gan uz mūsdienu stāstītāju fokusētā romāna daļa ir rēgainības un noslēpumainības pilna, tā ir mazāk satraucoša. Tas vairs nav ceļš, tā ir mīklu minēšana. Mūsdienu stāstītājs mēģina izdibināt, kas patiesībā slēpjas aiz lauku mājās atrastajiem foto attēliem un uzņemtā video, svārstoties starp drošticamību un neziņu. Šajā „skaidrs” – „neskaidrs” amplitūdā mūsdienu stāstītājs sasaista tagadni ar 1917.–1918. gadu; iespējams, viņš to dara apzināti, patiesībā būdams arī 1917.–1918. gada stāstītāja dienasgrāmatas autors.[1] Lai nu kā, ejot cauri šiem „toreiz” un „tagad”, rodas apstiprinājums, ka it nekas nav beidzies: vieta, varoņi, griba nevis bija, bet ir. P. Bankovskis ir uzrakstījis romānu par atcerēšanās vērtību; mūsdienu stāstītājs nav nekāds Cilvēks bez valsts – viņš labi atceras savas saknes.

„Saknes” ir romāna pēdējās nodaļas nosaukums. Diemžēl tā šķiet stipri sasteigta – kā labs, bet nerealizēts plāns kādam lielākam darbam. Grāmatas beigu stāstījums (bez pēdējās nodaļas ir vēl divi noslēgumi, pateicības, pēcvārdi un pēcvārdu tulkojums angļu valodā) spēcīgi disonē ar pārējo romānu; „18” it kā pārplūst no romāna publicistikā.

Noslēpumainās un fantastiskās darbības detaļas pieprasa kādu interpretāciju, un romāna „18” lasīšana neizbēgami liek lasītājam izvēlēties par labu kādai no tām. Līdz ar to P. Bankovskim ir izdevies daiļdarbs, kas neuzbāzīgi mudina lasītāju domāt. „Atšķirīgu un kaut kādā ziņā īpašu notikumu vai lietu padarām vien tad, kad par to domājam un domas ietērpjam vārdos,” (79) saka viens no romāna galvenajiem varoņiem. Piekrītu un cenšos neaizmirst.