Artūrs Visockis-Rubenis: ''LU komanda rada pievienoto vērtību''

Kā jūs kopumā vērtētu aizvadīto sezonu?
No rezultātu viedokļa, protams, nav patīkami palikt pēdējā vietā. Sezonas sākumā, komplektējot komandu, tika būvēts pilnīgi jauns modelis, jo pērn studijas pabeidza pieci līdzšinējie spēlētāji. Mēs domājām, ka šis modelis būs konkurētspējīgs, ja ne šajā sezonā, tad nākamajās, bija tāds materiāls, ar kuru strādājot var sasniegt rezultātu - ne tikai attīstīt spēlētājus, bet arī uzvarēt. Tomēr jau pašā sezonas sākumā izkristalizējās, ka dažiem spēlētājiem tas bija nedaudz par grūtu. Dažiem bija grūti apvienot studijas ar basketbolu, citiem vienkārši slodze bija pārāk liela, varbūt arī pašmotivācija nebija tik augsta. Uz tā rēķina sastāvs nedaudz parevidējās, bet tāpat domāju, ka sezonas sākumam mēs bijām ļoti gatavi. Diemžēl sezonas sākumā neizdevās izcīnīt spēļu galotnēs tās vajadzīgās uzvaras, līdzīgi kā pirms četriem gadiem, kad mēs otrajā pagarinājumā uzvarējām Liepāju, kas deva papildu enerģiju un ticību visai atlikušajai sezonai, ka mēs varam spēlēt ar jebkuru pretinieku. Tā šajā sezonā pietrūka, un, protams, krājoties zaudējumu skaitam, arī bija grūtāk atrast sevī to ticību, ka mēs varam uzvarēt.
Līdz sezonas vidum mums nebija nevienas uzvaras, bet pēc tam mēs lēnām tās izcīnījām, principā arī jebkurā spēlē sagādājām pretestību daudz labāk nokomplektētām un pieredzējušākām komandām. Bija arī spēles, kur daudz kas neizdevās, tomēr jāsaprot, ka, lai mēs cīnītos par uzvaru, tai dienai katram spēlētājam jābūt individuāli ļoti veiksmīgai, kā arī mums treneriem ir jāatrod kāda pretinieku vājā vieta, kāds knifiņš, uz kuru mēs spēlējam, un arī tam ir jāizdodas. Ja tas viss izdodas, tad mēs esam tuvu uzvarai vai arī uzvaram, bet pretēji bija, piemēram, sezonas beigās, kad bija spēles ar Ventspili un VEF, kur viņi bija ļoti labā formā, ļoti koncentrējušies, demonstrēja izcilu sniegumu. Mēs tobrīd tieši otrādi bijām nelielā kritumā – gan emocionālā, gan fiziskā, tādēļ beigās tas rezultāts jau likās graujošs. Bet, piemēram, ar to pašu VEF sezonas sākumā pēdējā ceturtdaļā starpība vēl bija mīnus četri, izbraukuma spēlē Ventspilī puslaikā bija mīnus pieci, arī ar Liepāju pēdējās divās spēlēs cīnījāmies līdz pašām beigām par uzvaru.
Kopumā sezona vērtējama divējādi. Gribējās vairāk uzvaru, bet kopējais spēlētāju līmenis ir audzis, kas dod cerības, ka nākamsezon, vēl nedaudz uzlabojot sastāvu, varam spert soli uz priekšu. Milzīgs prieks, ka ir spēlētāji, kuri grib kļūt par profesionāliem sportistiem, grib profesionāli strādāt neatkarīgi no mācībām un citiem apstākļiem. Prieks arī, ka šobrīd atkal ir sagatavoti pieci U20 izlases kandidāti (sākotnēji kandidātos bija iekļauti Artūrs Grīnbergs, Mārcis Saulītis, Zigmārs Raimo un Ričards Melderis, taču vēlāk saraksts tika papildināts ar Martu Ozolinkeviču – aut.piez.), kas ir pienesums kopējam Latvijas basketbolam. Arī organizatoriskā ziņā LU katru gadu sper soli uz priekšu, par ko man arī milzīgs prieks. Šosezon kopumā komanda izcīnīja piecas uzvaras. Šķiet interesanti, ka četras no tām bija izbraukumā.
Varu to skaidrot ar to, ka mājas sienas rada papildu spriedzi, kuru jaunie spēlētāji ne vienmēr spēj iznest. Šogad mums tiešām bija ļoti jauna komanda – ja sarēķinātu vidējos vecumus, domāju, ka mēs būtu absolūti jaunākā komanda LBL. Pieredzes trūkums rada to, ka mājās ir papildu spiediens, kuru mēs nevaram līdz galam izturēt. Arī mājās esam spēlējuši līdzīgi ar vairākām komandām, tomēr nespējot aizsniegties līdz tai uzvarai. Taču izbraukumā bieži vien tie 10-20 līdzjutēji, kas aizbrauc līdzi, iedod tādu pozitīvu grūdienu, kad jūtam, ka mūs stumj uz priekšu, nevis mēs viņu priekšā esam atbildīgi, ka mums ir obligāti jāuzvar, kas varbūt arī palīdz izcīnīt uzvaru. Mājās mums atkal gribas parādīt to labāko sniegumu, uzvarēt, nepievilt savus līdzjutējus. Dažreiz jauniem spēlētājiem tā nasta ir par smagu. Šķiet, ka komandas līdzjutēji ar katru gadu kļūst arvien aktīvāki un atraktīvāki. Cik daudz jums pašam izdodas novērtēt līdzjutēju devumu, un varbūt kaut kas šajā ziņā šosezon visvairāk palicis atmiņā?
LU līdzjutēji komplektējas no trim daļām. Pirmkārt, tie ir mūsu vistuvākie – radinieki, draugi, ģimenes, draudzenes, sievas, ko mēs paši gribam redzēt tribīnēs un aicinām uz spēlēm. Otra daļa ir parastie līdzjutēji, kas varbūt pat nav saistīti ar LU, bet kuriem patīk basketbols. Un, tad, protams, ir trešā kategorija, kas, kā jau minēji, ir augusi un dod LU pievienoto vērtību – studenti. Kādu sezonas posmu notiek konkurss, kurā studenti sacenšas savā starpā. Tās emocijas un viņu izdoma ir fantastiska! Neskatoties uz to, vai mēs uzvaram vai zaudējam, troksnis tribīnēs ir vienreizīgs. Protams, kā jau teicu, tas uzliek arī atbildības slogu. Bet arī pēc tam, kad konkurss ir beidzies, es redzu, ka ir daudzi uzticami līdzjutēji, kuri iemīl basketbolu, nāk uz spēlēm, seko līdzi atsevišķiem spēlētājiem. Ir patīkami, ka, visticamāk, viņi arī ikdienā studiju gaiteņos satiekas un ierauga tos spēlētājus. Un arī spēlētāji, es tā ceru, nav iedomīgi un ir diezgan piezemēti savā attieksmē pret pārējiem.
Ja mēs spēlētu ļoti labi, tad vairāk nāktu arī tas vidējais sektors – parastie basketbola līdzjutēji. Bet trešais sektors katru gadu, neskatoties uz rezultātiem, aug, studenti kļūst aktīvāki. Es domāju, ka mums tur ir vēl milzīgs potenciāls. Ļoti ceru, ka arī studentu vidū varētu izveidoties iekšējie organizatori, kuri jau pirms sezonas sāktu aktīvi darboties un veidot aktīvus fanu klubus.
Līdzjutēji mums ir daudz devuši. Visvairāk atmiņā palikušas spēles pret Jelgavu un “Barons”, kad divdesmit līdzjutēji pārbļāva visu zāli. Mēs jutāmies gandrīz kā mājās, tikai bez tā liekā spiediena.
Bieži vien pēc zaudējumiem ir grūti pārkāpt pāri pašam sev, tādēļ vēlos skatītājiem pateikt, ka arī, ja ne vienmēr mēs tik emocionāli pasakāmies pēc spēles, tas nenozīmē, ka viņus nenovērtējam. Vienkārši tās emocijas, ka gribi uzvarēt, bet tomēr neizdodas, pirmajā brīdī ir smagas. Bet mēs, gan treneri, gan spēlētāji, mēģinām veidot savu raksturu un arī pēc smagiem zaudējumiem aiziet un pateikties uzticamajiem līdzjutējiem, kuri ir kopā ar mums gan uzvarās, gan zaudējumos. Labs piemērs varētu būt Eirolīgas komanda Bambergas “Brose Baskets”, kam ir lieliska saikne starp līdzjutējiem un spēlētājiem. Es domāju, ka arī mēs uz to varētu iet. Cik grūti ir komandai rast motivāciju šādās sezonās kā šī, kad ilgi nav izcīnītas uzvaras vai arī ir daudz zaudējumu kopumā?
Es jau direktoram esmu teicis, ka, iespējams, mums, studentu treneriem, vajadzētu saņemt vairāk nekā Ventspils vai VEF treneriem (smejas), jo mūsu darbs ir morāli graujošs. Zaudējumus ir grūti sagremot, bet mums, treneriem, ir jāsaprot, kāpēc mēs zaudējam. Ja mēs saprotam savas kļūdas, tad ir vieglāk, jo tad saprotam pie kā strādāt. Varētu teikt, ka motivāciju mēs atrodam ilgtermiņā. Visgrūtāk ir tad, ja nav uzvaru un tu nesagaidi no spēlētājiem atdevi. Taču, ja nav uzvaru, bet tu redzi, ka spēlētāji ir gatavi strādāt, neskatoties uz to, ka viņiem ir pašmotivācija augstā līmenī, es uzskatu mēs treneri – es, Gunārs Gailītis, Ivars Ikstens – esam gatavi viņiem atdot pilnīgi visu.
Taču jāsaprot arī, ka sports tāds ir, ka to nedrīkst uztvert personīgi. Vienkārši tas ir darbs, kas jādara, cik labi vien tu vari. Ja mēs sekojam Džona Vudena (leģendārs basketbola treneris – aut.piez.) definīcijai par to, kas vispār ir panākumi, tā ir apziņa un miers, ka tu esi izdarījis visu, ko tajā brīdī varēji. Rezultāts sportā ir svarīgs, bet vēl svarīgāka ir apziņa, cik labi tu esi padarījis savu darbu. Ja tu neizdari visu, ko varēji, tad ir vissliktāk, jo tu saproti, ka tāpēc zaudēji.
Katram komandā ir savs veids, kā atrodam pašmotivāciju, bet arī, protams, cenšamies viens otram palīdzēt to izdarīt. Taču, ja skatāmies no otras puses, kas, jūsuprāt, bija labākais brīdis šajā sezonā?
Domāju, ka viena no stabilākajām un labākajām spēlēm šajā sezonā bija Starptautiskās Studentu līgas pusfinālā pret Lietuvas komandu. Emocionālākais brīdis varētu būt uzvara pret “Barons” - tā pirmā un ilgi gaidītā. Savukārt no empātiskās puses labas sajūtas ir bijušas, kad individuāli kāds spēlētājs aizvada ļoti labu spēli. Tad ir gandarījums par to, ko viņš ir izdarījis.  Nedaudz paturpinot par Starptautisko Studentu Basketbola līgu, kā jūs vispār vērtējat šo turnīru, ko tas ir devis komandai, un tā kā arī vairākkārt publiski izteicāties, ka LU mērķis šajā turnīrā ir tikai vienīgi uzvara, vai 2. vieta tajā vairāk jāuzskata par neveiksmi vai tomēr sasniegumu? Šī līga paver iespēju mums kā komandai startēt starptautiskā mērogā. Neatkarīgi no tā, cik katrā posmā ir spēcīgas komandas, jebkura komanda, kas nāk pretī, ir tieši tādi paši studenti kā mēs. Tad ir jautājums par to, cik kurš ir gatavs, cik kurš ir strādājis. Domāju, ka tas ir milzīgs ieguvums pieredzes ziņā gan treneriem, gan spēlētājiem, arī mikroklimata veidošanai pirmssezonā. Ir ļoti svarīgi būt kopā tādā saspringtā periodā, tas ļauj vienam otru labāk iepazīt, izturēt grūtības, paskatīties, kāds komandai ir raksturs. Ar katru posmu komandas turnīrā kļuva aizvien stiprākas. Otrajā posmā mēs nokļuvām tādā kā bezdibeņa malā. Aizbraucām un pirmajā spēlē zaudējām vājākajai komandai, tādēļ beigās, lai mēs tiktu uz “Final 4”, nekas cits neatlika, kā uzvarēt, varētu teikt, stiprāko komandu (Tallinas Tehnoloģiju universitāti – aut.piez), kas arī beigās kļuva par čempioniem.
Jā, es pilnībā apzinājos, ka mūsu vienīgais mērķis šajā turnīrā ir uzvarēt. Šis uzstādījums nebija nejaušs, jo Latvijas Basketbola līgā mēs spēlējam ar domu parādīt labu cīņu laukumā, spēlētājiem progresēt no spēles uz spēli, tikt pēc iespējas augstāk, bet mums nav tāda dzelžaina uzstādījuma, piemēram, obligāti medaļas. Šeit mums bija uzstādījums gan no treneru, gan vadības puses – uzvarēt šo turnīru. Līdz pat finālam bija grūti brīži, taču visus izturējām. Finālā saskārāmies ar ļoti spēcīgu un pieredzējušāku komandu un atkal nedaudz tādā spiediena un pieredzes ziņā zaudējām. Tajā brīdī, kad atskan pēdējās sirēnas un tu saproti, ka finālā esi zaudējis, ir milzīga vilšanās, it īpaši tādā brīdī, kad gribēji tikai un vienīgi uzvarēt. Ir grūti aprakstīt, cik šī izjūta bija slikta. Ieejot ģērbtuvē, mēs visi bijām pilnīgi vīlušies paši sevī un savā sniegumā. Taču, pieceļoties nākamajā rītā, tu saproti, ka arī 2. vieta ir sasniegums, ka mēs aizvadījām diezgan labu turnīru, parādot raksturu daudzās spēlēs. Fināls neizdevās, taču, kā mēs zinām, CSKA astoņu gadu laikā septiņas reizes Eirolīgā bija “Final 4”, bet tikai šogad beidzot izcīnīja uzvaru. Tāds ir sports.
Kopumā ņemot, domāju, ka 2. vieta ir labs sasniegums, bet vilšanās sajūta noteikti paliek, jo mērķis tiešām bija uzvarēt. Es domāju, ka, ja mēs nākamgad spēlēsim šajā līgā, tad mērķis būs tāds pats. Arī jums pašam šī sezona kā trenerim bija īpaša ar jauniem izaicinājumiem, gan kļūstot par U16 izlases galveno treneri, kā arī darbā sieviešu izlasē. Uz brīdi tādēļ nācās komandas vadīšanu nodot treneriem Gunāram Gailītim un Ilzei Osei-Hlebovickai. Cik lielā mērā šie papildu pienākumi ir ietekmējuši jūsu darbu LU, un ar kādām sajūtām uzticējāt komandu citiem treneriem?
Pirmkārt, jāsaka, ka pagājušo vasaru es beidzot biju saplānojis tā, lai arī beidzot nedaudz sanāk atpūsties, kam iepriekšējos gados nebija atlicis daudz laika. Vasarā biju uzkrājis diezgan daudz emocionālās un fiziskās enerģijas, tādēļ sezonas pirmajā pusē viss bija kārtībā. Otrā puse nāca ar šiem jaunajiem piedāvājumiem un iespējām. Tad varbūt arī uzkrājās tāds emocionālais un fiziskais nogurums, jo spriedze bija vairākos sektoros. U16, LU, sieviešu izlase – visur bija ļoti augsts spriedzes līmenis, kas nogurdināja tieši emocionāli. No otras puses, domāju, ka zināšanu līmeņa un pieredzes ziņā es kā LU treneris esmu atkal audzis, spēris soli uz priekšu. Gan tajā ziņā, ka jāiztur milzīga spriedze, startējot zem Latvijas karoga, gan arī mācoties no treneriem Mārtiņa Zībarta un Aigara Neripa, gan arī strādājot ar ļoti pieredzējušām spēlētājām, kā Anete Jēkabsone-Žogota, Gunta Baško, Aija Putniņa. Tas viss kopā dod milzīgu pieredzi, ko es varu dot tālāk LU spēlētājiem.
Šobrīd var teikt, ka Gunārs Gailītis kā galvenais treneris ir debitējis Latvijas Basketbola līgā. Man bija prieks, ka Gunārs beidzot varēja tikt pie teikšanas un pārbaudīt sevi. Uzskatu, ka, lai arī tika piedzīvoti divi zaudējumi, tie bija cīņā pret spēcīgām komandām, un viņš savu pienākumu izdarīja godam. Ilzes iesaistīšanās, protams, radīja labu ažiotāžu Latvijas basketbolā, atkal pievērsa uzmanību Latvijas Universitātei. Domāju, ka Ilze ar savu raksturu, zināšanām un pieredzi būtu gatava darboties arī vīriešu basketbolā. Arī pēdējā spēlē pret Ogri mēs visi trīs bijām kopā, jo izlēmām, ka, ja sezonas vidū viņa pievienojās mūsu LBL treneru kolektīvam, tad arī pēdējo spēli pabeigsim visi kopā. Viņas padoms un redzējums arī iedod daudz ko jaunu. Šosezon arī “Pārdaugava/LU” komandas vadīšana tika nodota trenera Mārtiņa Dombrovska rokās. Kā vērtējat šīs komandas sniegumu šosezon, un vai nākamajā sezonā no tās, līdzīgi kā šogad, var gaidīt pienesumu Latvijas Universitātes komandai?
“Pārdaugavas” komanda ir neatsverama LU sistēmas daļa, kur jaunie basketbolisti var gūt pieredzi. Es uzskatu, ka tāda komanda kā mēs nevar būt bez savas LBL2 komandas, mums pat apakšā vajadzētu būt vēl kādām 2-3 vecuma grupām. Ja runājam par šo sezonu, tad es domāju, ka tā izdevās labi. Es nevaru teikt, ka izcili vai slikti, bet tieši labi. Sastāvs principā tika komplektēts no nulles, jo gandrīz visi pagājušā gada pamata spēlētāji tika iesaistīti LU sistēmā.
Šī komanda šogad ļāva tādam spēlētājam kā Ričards Melderis, kurš studē medicīnu, palikt basketbolā, uzņemties līdera lomu un tikt U20 kandidātos. Lai arī cik ļoti mēs vēlējāmies, lai Ričards pievienojas LBL komandai, viņš tomēr 1. kursā nespēja treniņprocesam veltīt tik lielu uzmanību, jo medicīnas studijas ir ļoti smagas. Mēs ceram, ka nākamgad viņš būs stabils LU spēlētājs, ko viņš arī pierādīja šā gada Universiādē. Uzskatu, ka tādi spēlētāji kā Ričards ir vajadzīgi katrā komandā – ar savām emocijām, pašaizliedzību, nesavtīgumu, protams, arī meistarību.
Jā, Mārtiņam Dombrovskim šī bija ne gluži debija (viņš pirms tam jau bija vadījis pāris spēles, kad es netiku) galvenā trenera amatā LBL2, taču šosezon viņš pirmoreiz bija pilnībā atbildīgs par komandu. Gāja visādi – bija arī periodi, kuros komanda demonstrēja lielisku sniegumu, tika uzvarētas visas stiprākās komandas. “Pārdaugava” stabili iekļuva Top 10, pēc tam arī stabili kvalificējās izslēgšanas spēlēm. Sērija pret Limbažiem arī bija laba, taču tajā pretī mūsu jaunībai bija milzīga pieredze. Es gan domāju, ka, ja mūsu komandā trešajā spēlē tieši individuāli kāds būtu nospēlējis līdzīgi kā otrajā, kad mēs mājās uzvarējām, nospēlēja Reinis Morics, aizvadot izcilu spēli un iemetot gandrīz 20 punktu, mēs arī būtu viņus uzvarējuši un, kas zina, varbūt beigās būtu arī medaļas.
Šī komanda, protams, katru gadu veidojas no jauna. Mēs jau šobrīd mēģinām skatīties, kas nākamgad varētu būt tās spēlētāji. Kodolu noteikti veidos basketbolisti, kuri jau šobrīd ir mums apkārt, bet mēs meklējam arī jaunus spēlētājus. Ja ir kāds, kas tiešām to vēlas, mēs to piedāvājam. Šajā komandā gan neviens nesaņem algu vai mācību atlaides. Tie ir džeki, kas grib turpināt spēlēt un trenēties pie labiem treneriem profesionālos apstākļos. Pērnā gada nogalē pirmoreiz notika LU basketbola attīstības nometne, komandas pārstāvji arī vairākkārt ir viesojušies skolās, vadot treniņus. Kāds ir galvenais šādu pasākumu mērķis?
Es uzskatu, ka Latvijas Universitātes komanda rada pievienoto vērtību – cilvēkus ar izglītību. Arī vidusskolnieki vai arī spēlētāji, kuri nemācās, bet spēlē pie mums, vienalga ir inteliģentā, gudrā vidē, kas rada pievienoto vērtību viņu dzīvei. Viņi aug ne tikai par basketbolistiem, bet arī par izcilām personībām. Skolu apmeklējumiem mums ir izstrādāta konkrēta programma. Man kā trenerim nebūtu pienākums braukt uz skolām, bet es to daru, jo es jūtu atbildību pret jauniešiem. Es ticu, ka mani spēlētāji, kurus paņemu līdzi uz skolām, arī iegūst no tā, ka viņi dod. Kā Raiņa teicienā: “Gūt var ņemot, gūt var dodot. Dodot gūtais neatņemams.” Tas ir izcils teiciens par to, ka tieši dodot tu īstenībā saņem pats atpakaļ. Tas varbūt ir vēl viens faktors, kā mēs varam izturēt šīs zaudējumu sezonas.
Attīstības nometne ir mūsu direktora Dzintara Berkolta ideja. Sākumā es saistībā ar to biju pat nedaudz piesardzīgs, jo nometne notika sezonas vidū. Tā kā man ir liela pieredze nometņu vadīšanā un rīkošanā, es zinu, ka sezonas vidus nav vispateicīgākais posms, kad rīkot nometni. Taču domāju, ka pirmā reize izvērtās negaidīti veiksmīga, bija atsaucīgi puiši un lieliski treneri. Iespējams, ka neviens no puišiem, kas piedalījās, līdz tam nebija iedomājies, ka varētu aizvadīt treniņu, piemēram, ar Robertu Štelmaheru, kas, manuprāt, jebkuram ir milzīgs ieguvums.
Tā ir vēl viena lieta, ko mēs kā Latvijas Universitāte dodam sabiedrībai. Es domāju, ka tas ir katra kluba pienākums – mēs nevaram tikai ņemt, mums ir arī jādod. Mēs to cenšamies darīt ar skolu programmu, nometnēm, “Māras centra” apmeklējumiem. Jūs pats esat vairākkārt uzsvēris vienu no LU sistēmas galvenajiem mērķiem – būt par starpposmu starp jaunatnes un profesionālo basketbolu. Kādi varētu būt pierādījumi tam, ka šis mērķis tiek pildīts?
Redzamākais pierādījums, protams, ir tas, ka katru gadu, pabeidzot universitāti, ir spēlētāji, kuri aiziet profesionālajā basketbolā, un ir spēlētāji, kas aiziet profesionālajā vidē kā savas jomas speciālisti. Es uzskatu, ka Latvijas Universitāte šobrīd ir izcilākā vieta, kur talantīgs spēlētājs, kurš vēlas spēlēt profesionāli, pēc vidusskolas vai pat vēl vidusskolas laikā (šobrīd mēs skatāmies arī uz spēlētājiem, kas mācās 10.-12. klasē), var gūt lielisku iespēju ielēkt LBL līmenī un pārbaudīt sevi. Mēs, treneri, esam gatavi nesavtīgi strādāt individuāli ar šiem spēlētājiem un dot viņiem iespēju, uz tā rēķina bieži vien arī ļaujot viņiem izcīnīt uzvaru vēlāk. Spēlētājs nekad nebūs gatavs, ja tu viņam nedosi iespēju.
Tas ir reāls tramplīns uz profesionālo basketbolu. Spēlētājiem tiek nodrošināti visi apstākļi – ēdināšana, treniņu iespējas, treneru kolektīvs, spēlēšana LBL un starptautiskajā līmenī, mums apakšā ir arī LBL2 un DAL komandas. Mūsu fundamentālais pamats vienmēr būs students – sportists. Taču mēs arī dodam iespēju spēlētājiem, kā, piemēram, Mārcim Saulītim, kurš nav students (Mārcis vēl mācās Rīgas 49. vidusskolā – aut.piez), bet mēs redzam viņa potenciālu basketbolā. Pie mums viņš izdara lēcienu uz profesionālo basketbolu kā talantīgs sportists.
Kopumā es domāju, ka mēs pildām šo misiju un ar katru gadu speram aizvien lielāku soli uz priekšu, lai to vēl vairāk pierādītu. Mēs tikai meklējam talantīgus basketbolistus, kuri vēlas to darīt, jo arī pašmotivācijai jābūt ļoti augstā līmenī. Problēmas rodas, ja treneri vēlas vairāk nekā konkrētais spēlētājs. Spēlētājam ir jāgrib tikpat, cik trenerim, ja ne vēl vairāk. Nevis man vajadzētu vakarā zvanīt spēlētājam un aicināt nākamajā rītā darīt papildu darbu, bet gan spēlētājam zvanīt trenerim un piedāvāt no rīta brīvajā laikā pastrādāt papildus. Tādam ir jābūt darbam. Ja ir spēlētāji, kas to grib, laipni lūgti – Latvijas Universitāte jums to visu nodrošinās.   Latvijas Universitātes basketbola komandu atbalsta: