Atdzīvojies 30 tūkstošus gadu vecs augs

Globālās sasilšanas dēļ daudzviet atkūst gadu tūkstošiem krājies ilglaicīgais sasalums. Cilvēku skatieniem pamazām atklājas visdažādākās ledū iesalušās un labi saglabājušās organismu fosilijas. Vai zinātnieki no pagātnes liecībām pratīs iegūt maksimāli iespējamo informāciju un labumu? Izdzīvošanas čempione Pasaules mēdiji raksta par sensacionālu atklājumu Sibīrijas sasalumā - zinātnieki atraduši ziedauga šaurlapu plaukšķenes Silene stenophylla auglīšus un sēklas ar šūnām, kuras atdzīvojušās tiktāl, ka izdevies ne tikai izaudzēt jaunu augu, bet sagaidīt tā ziedēšanu! Paleobotāniķiem jau iepriekš bija zināms, ka sasalušas augu daļas var saglabāt dzīvotspēju tūkstošiem gadu. 2000 gadus vecas dzīvotspējīgas palmu sēklas atrastas izrakumos pie Nāves jūras Izraēlā. Sēklu vecums pārbaudīts ar radioaktīvā oglekļa metodi. Savukārt Kanādā, Jukonā 1955. gadā kalnrači uzgāja senu leminga alu ar 20 fosilām arktiskās lupīnas sēklām, kuras laboratorijā izdevās aktivēt, tās uzdīga. Leminga alas un tajā atrastā galvaskausa vecums bija 14 860 ± 840 gadi. Tiek pieņemts, ka arī sēklas ir tikpat vecas, kaut gan daži zinātnieki šo secinājumu apšauba. Neskatoties uz agrākajiem dzīvajiem atradumiem, jaunā fosilija tomēr ir sensācija. Ar radioaktīvā oglekļa metodi noteica plaukšķenes sēklu vecumu un tas bija pārsteidzošs – no 31 500 līdz 32 100 gadiem, no vēlā pleistocēna! Līdz ar to fosilā plaukšķene kļuvusi par izdzīvošanas čempioni - visvecāko līdz šim izdzīvojušo augu. Sibīrijā Kolimas upes krastā zinātnieki atraka 70 senas grauzēju susliku, sauktu arī par zemesvāverēm, (bet ne vāveru, kā raksta daudzi ziņu avoti) alas, kuras atradās sasalumā 20 – 40 metrus dziļi. Alas bijušas izklātas ar sumbru kažoka matiem un nodrošinātas ar barības krājumiem ziemai – sēklām. Plaukšķenes auglīši ar sēklām atrasti vienā no alām 38 m dziļumā. Susliku noglabātie auglīši toreiz sasaluši ātri un nekad vairs nav atkusuši, tāpēc tik labi iekonservējušies. Tie glabājušies šajā dabas saldētavā pie vidējās temperatūras –7 °C vienā slānī ar izmirušu mataino degunradžu un mamutu kauliem. Fosilā plaukšķene pamodināta Atrastās nobriedušās sēklas vairs nedīga, acīmredzot 31 000 gadu tām bija pārāk ilgs laiks. Laimīgā kārtā Krievijas Zinātņu Akadēmijas kriobiologi dažos nenobriedušajos auglīšos atrada sēklas, no kurām izdevās iegūt dzīvus, vairoties spējīgus audus. Fosilo plaukšķeni kā Ērkšķrozīti no pasakas izdevās pamodināt no ilga miega, tikai bez prinča skūpsta, bet ar augu mikropavairošanas metodi. No nedaudzām šūnām laboratorijā ieguva senās plaukšķenes augus, kuri sākotnēji auga kolbās kontrolētos apstākļos un sterilā vidē, bet, izstādīti augsnē, veiksmīgi adaptējās mūsdienu pasaulē ar atšķirīgiem mikroorganismiem. Plaukšķenes izauga un uzziedēja, ziedus apputeksnēja un gaidīja nogatavojamies sēklas. Turpat laboratorijā salīdzināšanai audzēja to pašu sugu - mūsdienās sastopamo šaurlapu plaukšķeni. Abu plaukšķeņu dīgsti pēc izskata nebija atšķirami, bet senā plaukšķene apsakņojās un auga ātrāk, ja tai bija pieejams bagātīgs barības vielu šķīdums un fitohormoni. Nedaudz atšķīrās arī ziedi. Senajai plaukšķenei pirmie izplauka sievišķie ziedi, kam ir tikai auglenīca. Zinātnieki jau bažījās – ar ko gan šos ziedus apputeksnēt? Bet nākošie izauga divdzimumu ziedi (auglenīca un putekšņi), kurus izdevās apputeksnēt. Senās plaukšķenes ziedlapiņas bija mazliet platākas un dziļāk izgrieztas, ziedi smaržoja izteiktāk. Plaukšķenes mūsdienās Silene stenophylla šajos 30 000 gados nav izmirusi, mūsdienās šis daudzgadīgais lakstaugs joprojām bieži sastopams Austrumsibīrijā. Augam piemīt liela izturība pret zemu temperatūru un sasalšanu. Plaukšķenes pieder pie neļķu dzimtas. Vairākas citas plaukšķeņu sugas aug arī Latvijā, visbiežāk sastop parasto plaukšķeni Silene vulgaris, kura plaši izplatīta Eirāzijā, Ziemeļamerikā un Ziemeļāfrikā. Plaukšķenei ir uzpūsts ziedkauss. Ja to norauj un sit pret plaukstu, atskan plaukšķis, no tā arī īpatnējais latviskais nosaukums. Iespējams, plaukšķenes nosaukums ir tulkojums no krievu valodas – хлопушка (zinātniski смолевка обыкновенная). Krievu zinātnieki pētījumu rezultātus publicējuši žurnālā "Proceedings of the National Academy of Sciences", kurā viņi atzīmē: panākumi ar Silene stenophylla vēlreiz apliecina, cik nozīmīgs ir ilglaicīgais sasalums. Tas darbojas kā dabiska gēnu banka sena ģenētiskā materiāla daļējā saglabāšanā. Zinātnieki domā, ka apgūstot un pilnveidojot izzudušās dzīvības reģenerēšanas tehnoloģijas, nākotnē varētu no jauna atdzīvināt Zemes fosilās sugas, arī pilnībā izmirušās. Jaunās metodes lieti noderētu, ja izdotos uz citām planētām, piemēram, Marsa ledājos, atrast senu organismu fragmentus. Lasi vēl: Citāda pasaule Noskaties Youtube video: Animācija par fosilajām sēklām Zemesvāveres