Akadēmiskais centrs
Domāju, ka par literatūru ir jārunā. Īpaši laikā, kad rakstīt par literatūru var teju ikviens. Vienkāršākā forma ir apzināti rīkota diskusija, kurā varētu iesaistīties ne tikai lasītājs, bet arī kritiķis – teiksim, īpaši „norīkots” teksta lasītājs. Top recenzijas, var rakstīt komentārus portālos un soctīklos, tiek svinētas grāmatu atklāšanas, cilvēki ar grādu var piedalīties literatūrzinātniskās konferencēs utt. Taču žanra – literāras diskusijas –, kas ritētu plūstoši, pieejami un reizē pārsteidzoši, Latvijā trūkst. Trūkst viedokļu dažādības. Pat Agneses Krivades nu jau plaši pazīstamais dzejolis nepiedāvā diskusiju viņas lasītāju starpā, jo atšķirīgos viedokļus par to, kāda valoda ir tiesīga reprezentēt domu, pārstāv puses, kas, domājams, nekad pie viena galda neapsēdīsies.
Iespējams, karstas un aizraujošas diskusijas notiek literātu starpā, noteikti. Bet nevar būt runa par slēgtajiem pasākumiem, trūkst kaut kā taustāma un sasniedzama, varbūt vecmodīga un aizmirsta. Gribētos dzirdēt atklātas sarunas par aktuālu rakstīšanas darbu, nevis klausīties baumās.
28. septembrī notikušais „Neierastās literatūras” lasījums lika atcerēties, ka arī nedaudz nosacīta viedokļu apmaiņa var būt ārkārtīgi interesanta. Ne aizraujoša, tomēr pārdomas raisoša. Ilzes Jansones topošais romāns ar pagaidu nosaukumu „Māte” izpelnījās literāta un mākslinieka Svena Kuzmina un psihoterapeita Gata Līduma uzmanību. Ārkārtīgi blīva valoda, nozīmes un simboli kopā ar koncentrēto varoņu sajūtu un domu reģistru, kas daļēji asociējas ar apziņas plūsmu, atgādināja, ka I. Jansone neraksta nedz viegli, nedz vienkārši.
Abi kungi komentēja rakstnieces nolasīto un, domājams, iepriekš viņiem plašāk atklātos romāna fragmentus. Klausītāji no malas guva ieskatu šajos fragmentos, kuri kādreiz noteikti taps par romānu. Pasākumam gan piemita nedaudz mākslīgs raksturs, kas labā nozīmē dēvējams par lomu sadalīšanu – diezgan butaforisku, tomēr ārkārtīgi nepieciešamu: kamēr S. Kuzmins centās sataustīt I. Jansones topošajā tekstā vājās vietas, G. Līdums ar sirdi un dvēseli meklēja un atrada romāna ideju simboliskumu, saskaņu ar arhetipiem, apliecinot, ka rakstniece atrodas uz pareizā ceļa. Un tikai pasākuma gaitā kļuva skaidrs, ka strīds starp pasākuma varoņiem nav iespējams, jo maldināja lasījumu pieteikums – tā nav kritiķu un rakstnieka, bet gan rakstnieka domubiedru publiska satikšanās ar pašu rakstnieku. Abi apskatnieki bija pašas Ilzes Jansones izvēlēti – iespējams, tas ir viens no kopumā daudzsološā projekta mīnusiem vai arī koķetērija ar mūžam aktuālo „draugu būšanu” latviešu literatūrā, apzināšanās, ka paradoksālā veidā, ja vismaz mēģināt spēlēt rakstnieka un kritiķa lomu dramatiski, tā būs pirmā atkāpšanās no interešu konflikta cirka.
Vērtīgi, ka S. Kuzmins centās uzturēt analītiskumu. Nebūdams ne literatūrkritiķis, ne zinātnieks, viņš tomēr meklēja nebūt ne vispārzināmus formulējumus problēmām, kas parādās rakstniecei personiskā tekstā. Vienu no tām esmu jau reiz manījusi, lasot Kristīnes Ulbergas romānu „Zaļā vārna”: ja darbs top kā paša rakstnieka pašanalīze un pašpalīdzība, tas var atgrūst lasītāju, uz brīdi vai uz krietnu laiku liekot tam sajusties „liekam” teksta nozīmju pasaulē. S. Kuzmina iebildums bija ārkārtīgi trāpīgs, tomēr par tā pamatotību I. Jansones topošā darba sakarā grūti spriest, jo, kā jau minēts, darbs vēl nav tapis, lai gan ir pieteikts kā ārkārtīgi personisks.
Cits S. Kuzmina aktualizētais jautājums – kāpēc fragmenti, kuriem it kā būtu jāveido nosacīti stilistiski viendabīga teksta aina, bieži vien ir sasteigti, savstarpēji atšķirīgi. Operējot ar darbības apraksta un tiešās runas jēdzieniem, S. Kuzmins gan centās I. Jansones rakstībā ieviest to ekvivalentus, aizmirstot, ka romānistika kā žanrs nav tikai kustība, bet arī plašums, tostarp stilistiski izvērsts stāsts par varoņu dzīvi.
„Māte” – tas ir diezgan ambiciozs pieteikums, tomēr pietiekami drošs rakstniecei, kura jau ir sarakstījusi četrus pārliecinošus romānus. No romāna fragmentiem tapa zināms, ka māte darbā ir visuresoša substance un sava veida virstēls, kurā var iejusties ikviens cits tēls – arī meita. Tomēr jāatceras, ka romāna melnraksta lasījums un līdz ar to – šī melnraksta vērtējums un interpretācija nesniedz atbildes uz visiem jautājumiem. Fragments, lai cik kopumu apliecinošs, publicēts periodikā vai apskatīts „dzīvajā”, var nepateikt par to, kas taps, pilnīgi neko. Un reizē tas, protams, pasaka ļoti daudz, pat tik daudz, lai veidotu pirmo iespaidu, kuru vairs nekas nespēs mainīt.
Rakstnieces atbildes uz „sliktā policista” S. Kuzmina iebildumiem gan netiecās būt viennozīmīgas. Tā bija drīzāk diskusija un jautājumi klausītājiem. Vienīgi – lai gan lasītāji varēja uzņemties iniciatīvu un jautāt (pasākumam nebija centrālā vadītāja), šī, iespējams, visnegaidītākā literāras diskusijas daļa nesekoja, klausītāji it kā neeksistēja. Tas gan Latvijas kontekstā ir diezgan parasti: pastāv nerunīgā kritiķa problēma, proti, diskusijas par literatūru bez noteiktas mērķauditorijas marķējuma var noritēt arī pilnīga klusuma, apnicīgas atdarināšanas vai diletantiska nosodījuma atmosfērā. Bet ar ko tad strādā mūsdienu jaunākā latviešu literatūra? Kas ir tās mērķauditorija?
