Akadēmiskais centrs
„The Great Gatsby” skaņu celiņš nedaudz atgādina pirms dažiem gadiem izdoto „Krēslas” sāgas kārtējās sērijas saundtreku – pildīts ar skaļiem un interesantiem mākslinieku vārdiem, bet tomēr pārsteidzoši viduvējs. Pagaidām gan tas ir tikai mans pieņēmums, kas balstīts uz pirmajiem diviem atklātībā nodotajiem skaņdarbiem – klišejiskajiem un saturiski tukšajiem Lanas Del Rejas un Florence + The Machine singliem. Tagad ir radusies cerība, jo vakar vakarā klausītājus sasniedza The xx pienesums filmai.
Kritiskākam cilvēkam jau 2009.gadā varēja rasties jautājums, cik ilgi savu formulu Džeimijs Smits un draugi spēs veiksmīgi tiražēt. Atnāca 2012.gada albums „Coexist”, bet jautājums palika. Atnāk jauns singls šogad, un atkal var tikai apsēsties, kasīt galvu un mēģināt atšifrēt, kā būtībā nemainīga minimālisma formula var spēt no jauna bez jebkādām ceremonijām aizkustināt cilvēku sirdis. Interesantākais, ka vienīgais jauninājums – filmu celiņos līdz riebumam izmantotais orķestra skanējums – ir vienīgais, kam gribas piesieties, jo tas, manuprāt, tur ir lieks. Vēl vakar likās, ka rakstīšu: „tas spēja sačakarēt ļoti labu dziesmu”, bet pēc piektās/sestās reizes tomēr saproti, ka tā nav. Olivers Sims un Romija Krofta joprojām šķiet skumjākie cilvēki uz planētas zeme, ar kuriem ir tik viegli asociēties, un „I said it’s been a long time / Since someone looked at me that way / It’s like you knew me / And all the things I couldn’t say” spēj pat saraudināt.
