Laikā, kad jēdziens „nekustamais īpašums” vairs neskan tik dārgi un daudzsološi, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes studenti 26.februāra pēcpusdienā prezentēja rakstu krājumu „Latvijas materiālās kultūras mantojuma saglabāšanas problēmas”.

Laiks padomāt par vērtībām

„Diemžēl pēdējā laikā celtniecības procesi apstājas vai jau stāv uz vietas. Varbūt tieši tagad ir vērts pārdomāt, ko tad mēs īsti darām?” šādu jautājumu sev un citiem uzdeva Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētais profesors Aleksandrs Gavriļins, kurš ir arī rakstu krājuma sastādītājs un zinātniskais redaktors.

„Tas, kas attiecas uz arhitektūras pieminekļu saglabāšanu, tad vārda tiešajā nozīmē pie mums nenotiek. Pamatā notiek rekonstrukcijas vai renovācijas darbi, bet ne restaurācija. Protams, kamēr mums būs tāda pauze, tad jāpadomā, ko mēs pēc laika nodosim citiem. Tāpēc man ir gandarījums, ka par šīm problēmām interesējas jaunieši, kas piedalījās raksta krājuma tapšanā. Mēs vienkārši mēģinājām aktualizēt Latvijas materiālās kultūras saglabāšanas jautājumu.”

Latvijas Universitātes pētniecības projekts tika radīts ar mērķi veicināt diskusiju ar sabiedrību, savest kopā topošos un esošos pētniekus un veicināt viedokļu apmaiņu par aktuālajiem kultūras mantojuma aizsardzības jautājumiem. Tā iznākums bija ne tikai 26.februārī notikušais LU VFF seminārs, kurā jaunie pētnieki no Latvijas Universitātes, Daugavpils Universitātes un Latvijas Mākslas akadēmijas uzstājās ar savu darbu rezultātiem, bet pie taustāmākiem rezultātiem var pieskaitīt rakstu krājumu “Latvijas materiālās kultūras mantojuma saglabāšanas problēmas”, ko turpmāk varēs izmantot mācību darbā.

Kopīgā atbildība par mantojumu

„Man ir ļoti liels prieks, ka es iesaistījos šajā projektā un izmēģināju savus spēkus gan zinātniskā darba rakstīšanā, gan arī projekta koordinēšanā,” tā atzina Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes maģistrantūras studente Agnese Zīle, kas bija šī projekta koordinatore no a līdz z. „Man par pārsteigumu cilvēki bija ļoti atsaucīgi gan dokumentu lietās dažādās iestādēs, gan braucot fotografēt konkrētus objektus, piemēram, Ķemeru sanatoriju, gan rakstot pētnieciskos darbus.”

Agnese uzsver to, ka nevaram skatīt šo problēmu tikai no viena rakursa, bet uz to jāskatās no dažādām pusēm. „Mēs nevaram uzvelt vainu tikai sabiedrībai vai tikai kādai institūcijai vai kādam arhitektam par tām problēmām, kas šobrīd eksistē,” atzīst A. Zīle. „Mēs visi esam atbildīgi. Jo vairāk mēs par to runāsim un strādāsim pie tā, jo pozitīvāki būs arī rezultāti. Respektīvi, mums visiem ir jābūt iesaistītiem un atbildīgiem par Latvijas materiālā kultūras mantojuma atbilstošu saglabāšanu.”

Oriģinalitāte pret funkcionalitāti

„Pirmkārt, ir patīkami, ka šāda veida grāmata ir iznākusi. Otrkārt, ir patīkami, ka tās tapšanā piedalījās mūsu studenti, jo tie ir autori, uz kuriem mēs liekam lielas cerības nākotnē, jo mūsu kultūras mantojumu pārņems jaunā paaudze,” tā atzina LU VFF Arheoloģijas un vēstures palīgzinātņu katedras vadītājs profesors Andrejs Vasks. „Pāršķirstot šo grāmatu, mani pārņem arī skumjas, jo daudzos rakstos ir parādīts nevērīgs kultūras mantojuma saglabāšanas process. Arheoloģijā ir mazliet vienkāršāk, piemēram, pilskalnam vien jāliek miers, lai tas saglabātos, savukārt muižai vai pilij ar to ir par maz.”

Profesors A. Vasks uzsvēra, ka šodienas situācijā saskaras divas nostājas. No vienas puses ir striktie restaurācijas noteikumi, ko studenti ir apguvuši, bet no otras puses ir reālās dzīves prakse, kas ne vienmēr iet roku rokā ar šo pareizo teoriju.

Tāpat sadursme bieži vien rodas starp tieksmi pēc autentiskuma un praktiskas iespējas to saglabāt vai atjaunot. Tas ne vienmēr izdodas, jo restaurējot noteiktu arhitektūras objektu, jāseko tam, lai tas var saglabāties turpmāk. Lai tas tā notiktu, dažkārt process prasa arī mūsdienīgāku līdzekļu vai elementu izmantošanu.

„Ja mums 13. gadsimtā būtu bijusi pieminekļu aizsardzības inspekcija, tad arī Prezidenta pils šodien izskatītos pilnīgi citādi,” secina A. Vasks. „Šodien mēs redzam, ka katrs laikmets tur ir kaut ko licis klāt, bet tagad mums ir strikti noteikumi par to, ko drīkst un ko ne. Tā paliek mūžīgā pretruna, jo ir oriģinalitāte, kuru jācenšas saglabāt, bet no otras puses konkrētam objektam ir jāturpina kalpot atbilstoši mūsu šīsdienas prasībām un vēlmēm.”

Laika gara noķeršana un neizpostīšana, izmantojot mūsdienīgos līdzekļus, ir sarežģīts uzdevums. To atzina projekta īstenotāji, cerot, ka Latvijas sabiedrība spēs rast sevī atbildību pret to kopīgo mantojumu, ko reiz saņems nākamās paaudzes.