Akadēmiskais centrs
Bezmugurkaulnieku (Invertebrata) grupai pieder 95% no visiem dzīvniekiem pasaulē. Pie bezmugurkaulniekiem pieder tādi dzīvnieki kā plakantārpi, vēži, zirnekļi, kukaiņi, gliemji un citi.
Bezmugurkaulnieki ir ļoti daudzveidīga dzīvnieku grupa, kurai ir tikai dažas kopīgas pazīmes. Tie ir attāli radniecīgi cits citam un atšķiras pēc dzīvesveida, formas un lieluma. Daudzi bezmugurkaulnieki ir sastopami ūdenī, bet dažas grupas dzīvo uz sauszemes un ir visur plaši sastopami. Kārlis Linnejs bezmugurkaulniekus iedalīja 2 lielās grupās: kukaiņos un tārpos.
Katru gadu tiek atklātas jaunas kukaiņu sugas Latvijai. Tiek veikta sauszemes ekosistēmu bioloģiskās daudzveidības indikācijas sistēmas izstrāde
Rezultāti apkopoti grāmatā b „Slīteres Nacionālā parka biotopu bezmugurkaulnieku (INVERTEBRATA) fauna un ekoloģija”. Grāmata sniedz vispārīgu ieskatu par Slīteres nacionālā parka biotopiem un tiem raksturīgo bezmugurkaulnieku faunu un ekoloģiju. Darbā izmantotas publikācijas par Slīteres nacionālā parka bezmugurkaulnieku faunu, kā arī autora personīgie pētījumi un novērojumi, kas radušies, vadot studentu prakses, kā arī iekļauta kolēģu sniegtā informācija.
Slīteres nacionālais parks (SNP) ir īpaši aizsargājama dabas teritorija, kas iekļauta Eiropas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju tīklā Natura 2000.
Teritorijas vecākā daļa izveidota 1921. gadā, izdalot mazskartu meža masīvu 1100 ha platībā, kurā jau vairāk nekā 80 gadus netiek veikta saimnieciskā darbība. Pašreizējā SNP teritorija izveidota 2000. gadā. Tās sauszemes platība ir 16360 ha un jūras akvatorija – 10130 ha. Kukaiņu izpētē dominē ekoloģija Tomēr Latvijā bezmugurkaulnieku pētnieki vairāk nodarbojas ne tik daudz ar jaunu sugu aprakstiem kā ekoloģiskiem pētījumiem, kuros aptverta kāda biotopa flora un fauna. Var minēt pētījumus augstajos purvos, jūras piekrastes biotopos un zemajos kaļķainajos purvos. Augstos purvus izrādās apdzīvo vairāk kā 1000 kukaiņus sugas. Piedevām trešdaļa no tām ir sastopama tikai šajā biotopā. Tas liecina par sugu specializāciju bargajiem purva apstākļiem. 1999. gadā Ķemeru Lielajā tīrelī izdega apmēram 600 ha meža un purva. Tā bija lieliska iespēja uzsākt purva ugunsgrēka seku izpēti. Noskaidrojās, ka pēc deguma jau pirmajās dienās ierodas no deguma atkarīgās sugas. Degumā aug īpašas sēnes, kas nodrošina savdabīgu barošanās ķēdi, kuras pastāv apmēram divus gadus. Pēc tam atjaunojas purva veģetācija un arī dzīvnieku sabiedrības. Dažas vaboles – purva biotopa speciālisti pēc ugunsgrēka strauji savairojās. Ainavas mērogā purva izdegums palielina sugu daudzveidību. Jūras piekrastē ir īpaši aizsargājami biotopi – pelēkās kāpas. Pētījumi kāpās ļāva noskaidrot sugas – kāpu biotopu speciālistus. Speciālisti var kalpot par dabisko kāpu indikatorsugām, kā arī parādīt kāpu izmīdīšanas ietekmi uz šo biotopu. Noskaidrots, ka lielākie draudi kāpu biotopiem ir to aizaugšana ar priedēm. Pāvilostas pelēkajā kāpā tika daļēji izcirstas priedes, lai saglabātu augāju un faunu. Kukaiņi – it īpaši smiltājsiseņi un smilšu apdzīvotāji bija viens no apsaimniekošanas efektivitātes indikatoriem. Jūras piekrastes biotopus apdzīvo ne tikai tiem raksturīgās sugas, bet arī nejauši ieceļotāji no iekšzemes biotopiem. Daudzi ir novērojuši kukaiņu masas liedagā. Tie ir neveiksmīgie ceļotāji. Ja no sauszemes puses pūš silts vējš, tad tas ienes jūrā lidojošo kukaiņu miriādes. Viļņi, savukārt, tos izskalo krastā. Jaunākie pētījumi veikti zemajos kaļķainajos purvos. Šie purvi ir īpaši aizsargājami. Līdz šim entomologi nevēlējās pētīt šos skarbos biotopu – slapji, uzmācīgi dunduru un odu mākoņi, karsta saule. Tomēr pētījumos noskaidrots, ka sugu daudzveidība ir augsta, lai arī indivīdu skaits zems. Apmēram ceturtdaļa sugu ir specializētas dzīvot zemajos purvos un nav sastopamas citos biotopos. Raksturīgi, ka purvos lielākā sugu daudzveidība ir purva perifērijā, kur var dzīvot arī blakus esošo biotopu sugas. Purva centrālajā daļā ir lielāks purva speciālistu īpatsvars. Purva augi nav barojoši, ļoti maz kukaiņu sugu pārtiek no grīšļiem, melncerēm, aslapes, balzamkārkla. Viena augu suga – dižā aslape krasi samazina kukaiņu sugu daudzveidību, lai gan no botāniķu viedokļa sugas veidotais biotops ir īpaši aizsargājams. Šie jau nav vienīgie pētījumi. Latvijas entomologi-ekologi pēta arī, piemēram, atmirušās koksnes, jūraskraukļu koloniju, palieņu pļavu applūšanas, meža apsaimniekošanas, mežu augšanas apstākļu tipu, virsāju dedzināšanas ietekmi uz kukaiņiem u.c. Kukaiņi pētījumiem ir ļoti izdevīgi, jo īsā laikā var iegūt visai lielu materiālu un noskaidrot dabā esošās likumsakarības.
Teritorijas vecākā daļa izveidota 1921. gadā, izdalot mazskartu meža masīvu 1100 ha platībā, kurā jau vairāk nekā 80 gadus netiek veikta saimnieciskā darbība. Pašreizējā SNP teritorija izveidota 2000. gadā. Tās sauszemes platība ir 16360 ha un jūras akvatorija – 10130 ha. Kukaiņu izpētē dominē ekoloģija Tomēr Latvijā bezmugurkaulnieku pētnieki vairāk nodarbojas ne tik daudz ar jaunu sugu aprakstiem kā ekoloģiskiem pētījumiem, kuros aptverta kāda biotopa flora un fauna. Var minēt pētījumus augstajos purvos, jūras piekrastes biotopos un zemajos kaļķainajos purvos. Augstos purvus izrādās apdzīvo vairāk kā 1000 kukaiņus sugas. Piedevām trešdaļa no tām ir sastopama tikai šajā biotopā. Tas liecina par sugu specializāciju bargajiem purva apstākļiem. 1999. gadā Ķemeru Lielajā tīrelī izdega apmēram 600 ha meža un purva. Tā bija lieliska iespēja uzsākt purva ugunsgrēka seku izpēti. Noskaidrojās, ka pēc deguma jau pirmajās dienās ierodas no deguma atkarīgās sugas. Degumā aug īpašas sēnes, kas nodrošina savdabīgu barošanās ķēdi, kuras pastāv apmēram divus gadus. Pēc tam atjaunojas purva veģetācija un arī dzīvnieku sabiedrības. Dažas vaboles – purva biotopa speciālisti pēc ugunsgrēka strauji savairojās. Ainavas mērogā purva izdegums palielina sugu daudzveidību. Jūras piekrastē ir īpaši aizsargājami biotopi – pelēkās kāpas. Pētījumi kāpās ļāva noskaidrot sugas – kāpu biotopu speciālistus. Speciālisti var kalpot par dabisko kāpu indikatorsugām, kā arī parādīt kāpu izmīdīšanas ietekmi uz šo biotopu. Noskaidrots, ka lielākie draudi kāpu biotopiem ir to aizaugšana ar priedēm. Pāvilostas pelēkajā kāpā tika daļēji izcirstas priedes, lai saglabātu augāju un faunu. Kukaiņi – it īpaši smiltājsiseņi un smilšu apdzīvotāji bija viens no apsaimniekošanas efektivitātes indikatoriem. Jūras piekrastes biotopus apdzīvo ne tikai tiem raksturīgās sugas, bet arī nejauši ieceļotāji no iekšzemes biotopiem. Daudzi ir novērojuši kukaiņu masas liedagā. Tie ir neveiksmīgie ceļotāji. Ja no sauszemes puses pūš silts vējš, tad tas ienes jūrā lidojošo kukaiņu miriādes. Viļņi, savukārt, tos izskalo krastā. Jaunākie pētījumi veikti zemajos kaļķainajos purvos. Šie purvi ir īpaši aizsargājami. Līdz šim entomologi nevēlējās pētīt šos skarbos biotopu – slapji, uzmācīgi dunduru un odu mākoņi, karsta saule. Tomēr pētījumos noskaidrots, ka sugu daudzveidība ir augsta, lai arī indivīdu skaits zems. Apmēram ceturtdaļa sugu ir specializētas dzīvot zemajos purvos un nav sastopamas citos biotopos. Raksturīgi, ka purvos lielākā sugu daudzveidība ir purva perifērijā, kur var dzīvot arī blakus esošo biotopu sugas. Purva centrālajā daļā ir lielāks purva speciālistu īpatsvars. Purva augi nav barojoši, ļoti maz kukaiņu sugu pārtiek no grīšļiem, melncerēm, aslapes, balzamkārkla. Viena augu suga – dižā aslape krasi samazina kukaiņu sugu daudzveidību, lai gan no botāniķu viedokļa sugas veidotais biotops ir īpaši aizsargājams. Šie jau nav vienīgie pētījumi. Latvijas entomologi-ekologi pēta arī, piemēram, atmirušās koksnes, jūraskraukļu koloniju, palieņu pļavu applūšanas, meža apsaimniekošanas, mežu augšanas apstākļu tipu, virsāju dedzināšanas ietekmi uz kukaiņiem u.c. Kukaiņi pētījumiem ir ļoti izdevīgi, jo īsā laikā var iegūt visai lielu materiālu un noskaidrot dabā esošās likumsakarības.