Tumša bija tā rudens nakts, bet Pilsēta pie Dižā Kalna dusēja mierīgi, jo to sargāja tās sargi – drošie kareivji, kuri neguļ naktīs un izdzenā tumsu ar savu skaidro skatienu. Bet šajā naktī neviens no viņiem neievēroja, ka Pilsētas vārtiem tuvojās cilvēka stāvs, jo šī nakts bija īpaši tumša; zvaigznes bija noslēpušās aiz mākoņiem, bet mēness nespīdēja. Un atskanējušie sitieni pārsteidza visus, sargi iztrūkās un sāka skatīties pāri sienai, sardzes kapteinis neapmierināti sarauca uzacis, bet viņa suns sāka skaļi riet un skraidīt gar vārtiem.

– Veriet vaļā vārtus, Pilsētas ļaudis! Ļaunas vēstis es jums nesu, un jo ātrāk jūs tās uzzināsiet, jo vairāk būsiet gatavi tās sagaidīt! – Kas tu tāds esi un ko bļauj kā negudrs šajā vēlajā stundā? – runāja sargi no sienas.  – Veriet vārtus vaļā, jo esmu Pravietis un es nesu ļaunu vēsti – dižais Kalna Pūķis ir pamodies, un visus cilvēkus šajā pilsētā gaida nāve un posts! – runāja svešinieks. Tagad viņš stāvēja pie pašiem vārtiem un lāpu gaismā bija redzams, ka ģērbies viņš ir tumšā mūka apmetnī, bet, kad sargi mēģināja viņu saskatīt labāk, viņš, kā juzdams, nolaida kapuci. Viņa galva atgādināja lauvas galvu, tik daudz sarkanu krēpju uz tās bija, šis cilvēks bija apaudzis ar matiem un bārdu, kura šķita liesmojam lāpu uguns gaismā. Un tāds spēks bija viņa vārdos, viņa stājā, ka viens no apsargiem pasauca sardzes kapteini. Sirms vīrs zeltainās bruņās un izrotātu zobenu piegāja pie vārtiem, pieturēdams rejošo suni, kuram, šķita, tūlīt pārsprāgs rīkle – tik ļoti tas rēja un rūca. Pavērdams mazo vārtu lodziņu, cilvēkā neuzticīgi lūkojās sardzes galva, kuru no viņa atdalīja ozolkoka vārti, apkalti ar labāko tēraudu, ko var atrast 100 jūdžu attālumā, un izrotāti tik briesmīgiem tēliem, ka pat drosmīgākais ienaidnieks neuzdrīkstētos lūkoties tajos bez izbīļa. Svešinieks piegāja pavisam tuvu pie lodziņa, viņa skatiens sastapās ar vecā sarga skatienu, un vecais sargs sajuta šermuļus pāri ādai, kad skatījās šajos melnajos bezdibeņos, kuros iemirdzējās divas zvaigznes. – Heinrih, – teica svešinieks, – Dzimtene ir briesmās! Vienīgi, rīkojoties ātri un izlēmīgi, var glābties! Pārsteigtais Heinrihs lūkojās svešiniekā pilnīgi apstulbis.  – Kā tu zini manu vārdu? – pārsteigts tas jautāja. – Es zinu daudz ko, Heinrih, un manu zināšanu mērs neietilps šajos mūros, nedz to varēs aprīt nakts debesis. Bet tagad, Heinrih, zini vienu – tev jāglābj šī pilsēta, tev jāglābj tā, ja reiz nebiji spējīgs glābt Margo un jūsu bērnus. Vecais vīrs skatījās Pravietī un juta, kā pieaug viņā vaina un sāpes. – Ja tu tiešām esi Pravietis un tev ir zināmi Dieva ceļi, pasaki, nemoki, kā tagad maniem mīļajiem, vai viņi ir debesīs? Zinu, ka esmu vainīgs, nepaiet ne diena, kamēr nedomāju par viņiem... –Tad atver vārtus un uzzini Dieva vārdus, veco vīr! – bilda Pravietis nu jau maigāk. Heinrihs padeva zīmi citam sargam, smagie zobrati iedarbojās, un vārti pavērās. Mierīgi un ar smaidu uz lūpām Pravietis iegāja pilsētā. Suns, kurš nepārstāja riet, apklusa un kaut kur noslēpās. – Tu esi darījis pareizi, Heinrih. Margo un bērni ir Paradīzes dārzos, tagad tu to drīksti zināt. Nav tādu sāpju, ko tie izjustu, un tādu bēdu, kas tos skartu. Dievs stāv tiem klāt, Heinrih. Tev ir piedots. Vecais vīrs sāka raudāt. Nekad neviens no viņa padotajiem nebija redzējis šo cieto vīru, kuram, šķita, pati nāve nespēj iedvest bijību, raudam. – Paldies tev, Pravieti. Tu tiešām esi svēts vīrs, un pašas debesis ir sūtījušas tevi pie manis. Pravietis uzlika roku Heinriham uz pleca, un, lai gan tas bija tērpies bruņās, kuras nevarēja sabojāt cietākie goblinu cirvji, tas sajuta šo liego pieskārienu kā smagāko nastu, ko dzīvē bija nesis. Vecais sargs nokrita ceļos un paklausīgi bilda:  – Tu teici, ka Kalna Pūķis ir pamodies. Par to runā leģendas un vecas grāmatas. Kad vecā Čūska nolaidīsies lejā no sava midzeņa, tā iznīcinās visu, un ugunis aprīs visu Pilsētu... Gluži kā Margo un mūsu bērnus... – vecais sargs nolaida galvu un skatījās zemē. – Taisnību saka leģendas, un taisnība ir jūsu grāmatās, Heinrih! Taču viss nav bezcerīgi, jo Dievs nekad neatstāj savu ganāmpulku bez gana, kas tam pienākas, un tāpēc esmu te, lai parūpētos par jums. – Pravietis smaidīja. – Piecelies, nu, un pavadi mani uz savām mājām, rīt pirms desmitiem es iziešu un runāšu ar cilvēkiem viņu valodā jūsu Rātslaukumā. Tu tikmēr paziņo mēram, jo bez viņa mums neiztikt! Heinrihs piecēlās un veda ceļinieku dziļāk pilsētā, bet pārējie sargi ar godbijību lūkojās viņiem nopakaļ. – Lancet! Lancet! Kur pazuda suns? – sauca kāds sargs, bet suns vairs nekur nebija atrodams. No rīta Pilsētas Rāts zvans sasauca iedzīvotājus, kareivji apstaigāja mājas un sauca tos, kuri neuzskatīja par vajadzīgu piedalīties pilsētas dzīvē un atstāja varas lietas mēram, atgādinot, ka šī ir īpaša reize, jo pats Dieva Pravietis ir pilsētā un runās par tās likteni. Mērs gan nebija tik viegli pārliecināms un ilgi negribēja ticēt Heinriham, ka kāds Pravietis tiešām var zināt tik daudz un ka viņa dēļ ir jāsatrauc visa pilsēta. Taču tik liela bija Heinriha autoritāte, ka viņš spēja pārliecināt pat mēru. Viņš atgādināja, ka nu jau trīs dienas no Kalna virsotnes nāk melni dūmi, trīs naktis debesīs nav zvaigžņu un trīs dienas zeme trīc, un, ja pieliek tai ausi, šķiet, ka var sadzirdēt čukstus nezināmā un baisā valodā. – Un viņš zināja par Margo, Rodžer! – iekliedzās Heinrihs satraukumā. – Kurš vēl varēja zināt par viņiem, par to, kas noticis pirms 40 gadiem citā pilsētā! Un viņa skatiens! Tas ir īsts Dieva sūtņa skatiens, Rodžer, es tev saku, kad viņš šonakt palika pie manis, viņš ar skatu vien iededzināja sveces manā mājā! – Burvestība? – mērs Rodžers par visu vienmēr šaubījās.  – Nezaimo! Es tev saku – mums šim cilvēkam ir jādod vārds, citādi būs nelaime! Un mērs piekrita. Galu galā visas šīs zīmes satrauca arī viņu, un, ja Pravietis zina kaut ko par Pūķi, lai pasaka – vismaz lai zinātu, kad kravāt mantas un bēgt. Mērs Rodžers nebija varonis un baiļojās par savām zelta lādēm un dārgajām drēbēm, tam būtu žēl atstāt savu grezno māju, taču tā nebūtu pirmā reize, kad viņš pamestu kādu pilsētu novārtā un ar pustukšu naudas lādi. Un tā nu ļaužu bari sanāca Rātslaukumā, kur jau uzstādīja postamentu. Neizgulējušies bagātnieki dārgās, krāsainās drānās un nabagie, kuriem šī diena gluži kā visas citas sākās, līdz ar gaiļiem strādājot, jo nevienam nerūpēja, vai viņi ir izgulējušies. Te bija tirgoņi ar savām sievām un cunftu meistari ar saviem zeļļiem, patricieši, kuri stāvēja nostāk miesassargu pavadībā, un salašņas, kuri sapņoja par iespēju nogriezt kādam no šiem uzpūtīgajiem gaiļiem maku no siksnas. Visi bija kopā, un pilsētas aina bija kā uz delnas – cilvēki stāvēja un gaidīja brīnumaino Pravieti, tik dažādi un tik vienādi vienlaicīgi. Un tad sargu pavadībā parādījās pats Pravietis – viņš gāja tajā pašā mūka apmetnī, tikai šoreiz kapuce bija uzvilkta uz galvas, un cilvēki nesaprata, ka tieši šis arī ir tas noslēpumainais Dieva cilvēks un viņu glābējs no Pūķa dusmām. Tikai Heinriha pavadība un dziļā godbijība, ko tas izrādīja pret savu pavadāmo, ļāva noprast, kas notiek. Uzkāpis uz postamenta, Pravietis kādu brīdi klusēja. Nenoņemdams kapuci no acīm, tas vēroja sanākušos, un cilvēkiem pūlī šķita, ka viņa skatiens ir vērsts tieši uz viņiem, tieši viņiem ir vērsts šis tik ļoti saucošais skatiens, kas bija dīvaini, jo Pravieša acis nemaz nebija redzamas. Un tad Pravietis ar ātru rokas kustību atmeta kapuci, un visi sastinga – šī cilvēka izskatā bija kaut kas necilvēcīgs, it kā viņš nebūtu no šīs pasaules. Viņa garie, sarkanie mati šķita degam rīta saulē, bet acis caururba katru klātesošo, un neviens nejutās bez vainas, katrs tirgonis atcerējās, cik pircēju viņš apkrāpis, katrs zaglis – cik maku viņš ir nozadzis, katrs patricietis– cik nožēlojams ir viņa stāvoklis Dieva priekšā. Un tad Pravietis ierunājās. Viņa balss, sākumā klusa un slikti sadzirdama, tā, ka aizmugurē stāvošie plebeji neapmierinātībā rauca uzacis un skatījās viens uz otru, pieauga un aizpildīja visu laukumu. Tā bija dobja un skanīga, skaļa un klusa reizē, katrs klausījās un sadzirdēja tajā ko pazīstamu, it kā runātājs būtu nevis pirmo reizi redzēts svešinieks, bet kāds sens un labs draugs, kurš stāsta, pārliecina, pierunā, un visi, pat mērs, kurš klausījās runu no Rātsnama loga, šķita apburti. – Pilsētas ļaudis! Esmu nokāpis no lieliem augstumiem, redzējis zemi un uguni, debesis un sauli tādu, kā Dievs to ir radījis, grēcīga skata neaizmiglotu! Un tas, ko es redzēju, patiesi iedveš šausmas jebkuram cilvēkam – man ir atklājusies nākotne, un es ieraudzīju jūsu pilsētas nākotni. Lielais Pūķis nokāps no šī kalna – Pravietis ar plašu žestu norādīja uz Kalnu, un cilvēki neviļus pagrieza galvas, lai gan visu dzīvi bija dzīvojuši šī Kalna pakājē, – un nebūs glābiņa ne jaunam, ne vecam, ne sievietei, ne bērnam, nāvi un iznīcību nesīs šis Kalna Pūķis. Jūs visi esat redzējuši zīmes, pati zeme runā ar jums, jūsu pilsētas dibinātāju atstātajā grāmatā – Codex Montem ir aprakstītas pēdējo dienu zīmes un to priekšvēstneši. Pravietis apklusa un skatījās cilvēkos. Pirmajās rindās stāvoši patricieši un tirgotāji skatījās viens uz otru, nezinot, ko teikt. – Ko tad tu piedāvā, vecais skrandaini? – pacēla balsi kāds lepnās drēbēs ģērbtais patricietis no pirmās rindas. Ne tik ilgā Pravieša runa jau bija paspējusi viņu nogurdināt, un viņš atbalstījās pret sava miesassarga roku, ko tas steidza tam padot. Balstīdamies uz sava sarga rokas, tas atmeta galvu un no lejas uz augšu skatījās Pravietī, ņirdzīgi smīnot un pieglāstot ar kreiso roku īso un kopto bārdiņu. – Vai mums sakravāt savas mantas un bēgt kā suņiem, kā žurkām no kuģa, bīstoties no vecu sievu un ubagu gudreļu runām? Tā izteicies, viņš paskatījās apkārt, un apkārt stāvošie patricieši un bagātie tirgoņi sāka māt ar galvu un neapmierināti berzēt rokas pret drēbēm. – Nē, Lorenc, par žurku būt tev neviens neļaus – atbildēja Pravietis. Pūlis apklusa, un Lorenca smaids tūlīt pazuda, nomainoties ar dusmu izteiksmi. – Tu runā tā, it kā būtu aizmirsis, ka nesen tu pats biji žurka, vēl sliktāk, tu biji slieka, kura barojas ar dubļiem! Cik bērnu tu piegādāji saviem kungiem izpriecām te, Rāts padomē, pirms tevi ierakstīja dižciltīgo sarakstā? – Kā tu uzdrīksties!? – iekliedzās Lorencs. Viņš uzlika roku uz zobena efesa, it kā grasīdamies to vilkt ārā un mesties virsū skrandainim, bet sastapās ar dzelžaino Heinriha skatu, kurš stāvēja blakus postamentam un tikai noglāstīja sava zobena rokturi, lai gļēvulīgajam Lorencam pārietu jebkāda vēlme kaut ko pasākt. Viņš paskatījās apkārt uz saviem dižciltīgajiem un bagātajiem draugiem, bet viņi klusēja un pat neskatījās uz viņu. Baiļu sajūta sāka pārņemt daudzus no šiem cilvēkiem, kuri sāka apjaust, ka viņu priekšā nav vis parasts skrandainis, un viņi izvēlējās klusēt, lai neizsauktu patiesības plūdus sev uz galvām. – Tu klusē. Neatceries? Dievs gan visu atceras, Lorenc. 26 bērnus, zēnus un meitenes, daudziem vēl pat nebija astoņi gadi. Pravietis paskatījās pūlī, it kā meklējot kādu ar skatu. – Margarita! Jā, tu, nabaga sieviete, nostrādājusies Štokmaņa manufaktūrās, vai atceries savu meitu, kura pazuda pirms trim gadiem? Man tev ir sliktas ziņas, nabaga cilvēk, tavu bērnu savāca šī žurka, kuru jūs saucat par Lorencu un kura ir ietinusies pāva spalvās, bet žurkas smaka jūtama pat kvartāla attālumā! Tavu meitu izmantoja izpriecām bagātie izdzimteņi, un, kad vairs nebija ko ņemt, Margarita, tavu meitu izkropļoja, lai nevar pazīt, un pārgrieza rīkli, izmetot grāvī! Pūļa galā atskanēja stenēšana un vaidi, acīmredzot Pravietis stāstīja patiesību, un sieviete vārdā Margarita pazina savu dzīves stāstu. – Tā ir tīrākā patiesība! – skanēja no aizmugures. – Mēs visi pazinām mazo Loti! – Es atradu mazas meitenes līķi aiz pilsētas, kad gāju cirst malku! – skanēja citur. – Bērnu līķus atrada laiku pa laikam, bet sardze teica, ka tie būs bijuši meža goblini! Un tad atskanēja likumsakarīgais: – Pakārt šo cūku! Nāvi Lorencam! Pūlis sarosījās un tagad līdzinājās mežam vētras laikā, kura koki un zari šūpojas un pat stingrākie stāvi gatavi pārlūzt. Lorencs stāvēja bāls kā līķis, viņa nu jau bijušie draugi centās pavirzīties pēc iespējas nostāk, pat viņa miesassargs vairs negribēja atrasties viņam pārāk tuvu. Mērs Rodžers klausījās notiekošajā ar augošu satraukumu, zelta dālderis, ko viņš bezrūpīgi mētāja gaisā, klausoties Pravieša runu, tika saspiests cieši jo cieši rokā. Viņš sajuta to pašu aukstumu, ko sajuta pirms viņu ar negodu padzina no Upeslejas Pilsētas pirms 20 gadiem – toreiz viņam izdevās izglābt ne tikai dzīvību, bet arī pievākt lielu daļu pilsētas naudas, kas lieti noderēja, lai uzpirktu Kalna Pilsētas dižciltīgos. Jā, šī sajūta bija neapšaubāmi tā pati – vara un autoritāte aizpeldēja no viņa un atradās cita cilvēka rokās. Viņš slaucīja aukstos sviedrus, atceroties, ka arī viņam bija nācies izmantot Lorenca pakalpojumus – viņam tas nebija nepieciešams, taču uz viņu greizi skatītos visi šīs pilsētas varenie, un par mēru viņš nekļūtu, ja atteiktos piedalīties kopīgā noziegumā un dalīt kopīgus noslēpumus. Ko darīt? Likt sardzei apcietināt Pravieti? Bet kā tas izskatīsies, pūlis ir saviļņots un grib asinis. Turklāt tas vecais muļķis Heinrihs, tas stulbais, vecais Heinrihs, vienmēr tik neuzpērkami godīgs, stāv šim Pravietim blakus un skatās uz viņu kā uz pašu Dievu! Kam klausīs sardze – mēram, par kuru jau baumoja kā par izlutušu zagli un greznu izpriecu cienītāju, ko klausīja, jo uzskatīja par mazāku ļaunumu, vai sirmajam un visu godājamajam veterānam Heinriham, kurš ikvienam karavīram un sargam šajā pilsētā bija kā tēvs? Mērs bezspēkā nolaidās krēslā. Tikmēr Rātslaukumā norisinājās dramatiski notikumi – pilsētas vienkāršie ļaudis, kuru šorīt bija savācies absolūts vairākums, skandēja lāstus Lorencam un citiem aristokrātiem, patricieši savācās bariņā ar izvilktiem zobeniem, bet Lorencs, trīcēdams piespiedies pie postamenta, lūdza Heinrihu viņu aizsargāt. Heinrihs, ilgi nedomādams, pavēlēja sardzes kareivjiem, kuri stāvēja apkārt postamentam, aizvest Lorencu un patriciešus drošā vietā. – Lorencu aizvediet uz sardzes kameru! – pavēlēja viņš savam leitnantam. Pats Pravietis stāvēja pilnīgi mierīgi un skatījās kaut kur sāņus. Šķita, viņu itin nemaz neinteresēja notiekošais. Pagriezis galvu, viņš domīgi skatījās uz Kalna pusi. Kad Heinrihs nedaudz nomierināja pūli, sakot, ka Lorencs ir arestēts un tiks veikta visskrupulozākā pazudušo bērnu gadījuma izmeklēšana, Pravietis it kā atguvās un atkal paskatījās uz cilvēkiem. – Es zinu daudz vairāk nekā tikai par Lorencu. Es zinu par katru nelieti šajā Pilsētā. Es pazīstu jūs visus, ak, Kalna Pilsētas ļaudis! Iestājās klusums. Cilvēki nezināja, ko teikt, jo sajūsma par cildeno Dieva Pravieti, kurš ved gaismā bagātos patriciešus mijās ar bailēm pašiem tikt vestiem gaismā. Un tomēr atradās tie, kuri jutās bez vainas, un no pūļa atskanēja kliedzieni: – Nosauc, nosauc vēl arī citus! Mēs gribam zināt patiesību! Sodīt neliešus! Pravietis paskatījās uz pūli, kurā ne visi bija sajūsmā, un smīns lēnām parādījās viņa sejā. – Esmu nācis glābt jūsu pilsētu no bojāejas, un tā nu ir sanācis, ka, lai glābtos, jāglābj cildenie un taisnie, sodot netaisnos. Esmu pateicīgs Lorencam, ka viņa grēks pirmais izlauzās un sāka runāt, un mana taisnība un spožais Dieva gods izgaismoja viņa tumšo būtību. Redziet, jūsu grāmatā Codex Montem ir teikts, ka nāks liela bēda. Bet tur arī teikts, ka cilvēku varā ir stāties pret ļaunumu un uzvarēt to. Pirms trim dienām Dievs parādīja man ceļu, kā jūs varat glābties. Jums jāattīrās no salašņām un kropļiem, kuri ir tik pretīgi Dievam, ka viņš pat radījis Pūķi, lai tas soda grēciniekus. Tad negaidīsim, kamēr Dieva dusmas nāks pār mums liesmu un indīgu mākoņu veidā, negaidīsim Pūķi, bet attīrīsimies paši! Pēdējos vārdus Pravietis izkliedza, paceļot rokas pret debesīm. Viņš paskatījās uz pūli, un šķita, ka viņa skats deg un sejai pāri skrien liesmas: – Vai jūs, Kalna Pilsētas ļaudis, atzīstat mani par savu Pravieti un ganu, kurš vedīs jūs cauri liesmām gaismā? Vai tu, Roderik – sauca viņš, rādot uz kādu pūlī, – vai tu, šīs pilsētas prasmīgākais kalēj, kurš vakar tikai pabeidzis kalt tirgonim Brodam kārtējo zobenu, negribi zināt, ka nesaņemsi maksu un kalt pārējos piecus tev nav vērts? Roderiks, liels un bārdains vīrs ar visai skarbu skatienu, izskatījās pagalam pārsteigts. – Kā tu zini... – spēja viņš bilst un tad attapās, un viņa seja un acis pielija asinīm – Hei, ko tas nozīmē? Kāpēc es nesaņemšu samaksu?! – Tāpēc, manu dārgo Roderik, ka Brods vakar zaudēja 80 dālderus kārtīs savam partnerim un tagad cer atgūt tos, sagaidot karavānu ar precēm no Upesleju Pilsētas. Vai ne, Brod? Pravietis ar smaidu vēroja kādu patuklu vīrieti ar nekārtīgu, retu bārdu un ēdiena notraipītu kamzoli, kas, lai gan bagātīgs un labi pašūts, izskatījās novalkāts un nekopts.  – Bet...Bet... Ak, Pravieti, kā tu zini? Mēs taču spēlējām pagrabā, un zvēru, ka, izņemot kaķi, neviena liecinieka vairs nebija! Pūlis nošalca apbrīnā. – Dievs dāvā zināšanas par pasauli tam, kas tam uzticami kalpo, Brod! – atbildēja Pravietis, viņš jau kādu laiku stāvēja un runāja uz krūtīm sakrustotām rokām, un viegls smaids, ko kāds nosauktu arī par viltīgu, nezuda no viņa sejas. – Bet vai tad tu, Brod, negribi zināt kāpēc tev nebūs lemts sagaidīt tavu preču karavānu? Pūlī atkal izskanēja izsaucieni, bet Brods nobālēja un saķēra sirdi. – Pravieti, esi žēlīgs un nemoki! – nostenēja viņš. – Tava karavāna, Brod, visi 20 mūļi, rati ar vīnu un alu, audumiem un rotām, garšvielām un drēbēm, ir zudusi. Vakar pie Stāvās klints tai uzbruka goblinu banda, aplaupīja un nogalināja visus. Arī tavu mazdēlu. Grūti aprakstīt to skaņu, ko izdvesa vecais Brods. Tas bija vaida un kliedziena sajaukums, ko var dzirdēt no lāča, kad tas, smagi ievainots un mednieku ielenkts, gatavojas pēdējai kaujai. Tad viņš nokrita uz ceļiem un, galvu apķēris, sāka skaļi raudāt. – Nabaga Brods, – runāja ļaudis, – aizsūtīja mazdēlu ar karavānu, it kā nezinot, cik bīstami tagad ir ceļi. Cilvēki bija satriekti un pat aizmirsa par Lorencu. Brods visiem patika, lai gan bija žūpa un spēlmanis, tomēr nekad ne pret vienu nebija rupjš un augstprātīgs, lai arī kā viņam veiktos tirdzniecībā. Bērna nāve satrieca daudzus, un, kad tie skatījās uz Brodu, raudošu, satriektu, tie skatījās arī uz Pravieti un gaidīja, ko viņš teiks. Šaubas, kas vēl bija pilsētniekiem, pagaisa, tās aizstāja sēras, bailes un neziņa. Šis cilvēks, šis Pravietis atradās viņu pilsētā tikai dažas stundas, bet jau paspēja apgriezt viņu pasauli kājām gaisā – no drošās un rāmās pilsētnieku dzīves izgaisa pārliecinātība par drošumu un par gaišo rītdienu. Viņi sāka sajust šajā cilvēkā kaut ko necilvēcisku, kaut ko no kādas citas, pārpasaulīgas būtnes. Vai tādam ir jābūt Dieva vēstnesim? Un kurš teica, ka Dievam ir jābūt labam un tā vēstij priecīgai? Kurš varēja sajusties drošs par sevi, savu ģimeni un savu rītdienu? Taču Pravietis neapstājās pie nabaga Broda. Viņš turpināja un sauca vēl daudzus cilvēkus viņu vārdos, un stāstīja tādas lietas, ko neviens zināt nevarēja, atklājot visiem viņu mazos un lielos grēkus, viņu domas, cerības un sapņus. Un, kad viņš apklusa, rātslaukumā valdīja klusums, it kā lielā neziņa un bailes bija materializējušās un neļāva cilvēkiem bilst ne vārda, saspiežot plaušas. – Ko mums darīt, Pravieti? Šos vārdus pateica Heinrihs. Visu šo laiku viņš stāvēja un vēroja notiekošo, un tagad tas bija vairāk nekā jebkad pārliecināts, ka nav kļūdījies, ievedot Pravieti pilsētā. Visu laiku, kamēr sardzes kapteinis vēroja Pravieti, tas redzēja, kā ap viņu veidojas krāsains oreols, kurš maina viņa vaibstus un padara līdzīgu seno dienu Praviešiem, un balss plūst kā kalnu upe, dzidra, bet spēcīga. Šis nav nekāds krāpnieks, šis cilvēks tiešām nāk no citas pasaules. Un vai tas maz bija cilvēks? – Ko mums darīt? – jautāja cilvēki no pūļa, un arvien vairāk acu tika piekaltas noslēpumainajam Pravietim un viņa sejai, arvien vairāk cilvēku jutās atbildīgi par visu notikušo un to, kas vēl var notikt. Ja nevar mainīt pagātni, tad varbūt var izmainīt nākotni? – Es atkārtošu jautājumu, kuru uzdevu – vai jūs atzīstat mani par savu Pravieti, vadoni un ganu? Jo tikai pilna paklausība var jums tagad līdzēt, ak, ļaudis! Un pūlis izdvesa – Jā! Pēcpusdienas saule ar grūtībām izspīdēja no tās dūmakas, kura jau trīs dienas nosedza pilsētu. Kalns, kura pakājē atradās pilsēta, bija milzīgs, melns, it kā izdedzis, akmeņains un pilnīgi neauglīgs. Taču ieleja pie tā bija auglīga un skaista, tieši tāpēc pirms vairākiem simtiem gadu cilvēki nolēma apmesties šī kalna pakājē. Kalna dzīlēs atradās sudraba nogulas, un tas bija arī celtniecībai derīgu akmeņu avots – cilvēki daudz bija ieguvuši no šī Kalna. Un tomēr kāda neizprotama ēna vienmēr izjauca idilli. Kā vēsta leģenda, Dibinātājtēvi reiz uzkāpa pašā kalna virsotnē un tur ieraudzīja dūmojošu atveri, kura gāzās dziļā bezdibenī. Nevarēdami izturēt dūmu smaku, tie nokāpa lejā un aizgāja gulēt. Un ieraudzīja visi kā viens vienu un to pašu sapni. Viņi visi gāja kalna dzīlēs pa eju, kas veda arvien dziļāk un dziļāk pazemē. Viņi nezināja, kāpēc viņi iet un kas viņus sagaida, bet neizsakāma dzīļu pievilcība, tik smacējoši salda, aicināja un vilināja, un viņi sekoja tai. Tā viņi gāja veselu mūžību, arvien dziļāk iegremdējoties zemē, līdz pēkšņi kārtējais pagrieziens izveda viņus lielā, zaļganās gaismas apspīdētā telpā. Viņi visi reizē saprata, ka nokļuvuši pie Kalna Sirds, un godbijībā apstājās. Zāles vidū, nolicis zvīņaino galvu ar sarkanām spalvām uz varenām ķepām, gulēja liels, sudrabains Pūķis. Viņš mierīgi elpoja, un viņa čūskveidīgais ķermenis cilājās līdzi viņa elpai, vēl vairāk – visa šī telpa, viss Kalns cilājās līdzi viņa elpai. Šis Pūķis arī bija Kalna Sirds, saprata cilvēki. Un tajā brīdī, kad šī apziņa caurstrāvoja viņus un viņi godbijībā vēroja nezvēru, tas atvēra acis un paskatījās uz Dibinātājtēviem. Viņa skatiens bija mierīgs un rāms, neviens no cilvēkiem nesajuta bailes, viņi tikai lūkojās Pūķa debešķīgi tumšajās acu dzīlēs, kurās mirdzēja zvaigznes, un visi kā viens vēlējās, lai šis dievišķais brīdis nekad nebeidzas. Bet Pūķis novērsa skatienu no viņiem, un viņi ieraudzīja, ka no viņa pusatvērtas rīkles iziet balts tvaiks, neliels mākonis, kurš, nolaidies uz zemes, sāka pamazām izklīst. Dibinātājtēvi sajuta nepieciešamību pieiet pie šī mākoņa, un, pieiedami tuvāk, tie sastinga izbrīnā – uz zemes, kur tikko bija mākonis, bija vērojama miniatūra pilsēta ar sienām, nocietinājumiem, mājām un statujām. Un pats brīnumainākais – pa šīs mazās pilsētas ielām klīda mazmazītiņi cilvēki, jāja jātnieki, tirgū tirgojās tirgotāji, un tas bija tik reāli, ka šķita, var pieskarties šīm mājām, sienām, cilvēkiem. Un tajā brīdī, kad Dibinātājtēvu izbrīns sāka pāriet sajūsmā, jo viņos sāka ieplūst apziņa, ka pilsēta, ko viņi redz, ir tā pilsēta ko viņi paši grasās uzbūvēt, Pūķis pavēra rīkli atkal un izdvesa uguns liesmu. Tā tūlīt apņēma visu pilsētu; dega mājas, dega mazās cilvēku figūras, kuras sāka skraidīt, mētāties no vienas ielas puses uz otru un sāpēs nelabi kliegt. Dibinātājtēvi šausmās skatījās, kā iet bojā viss, ko viņi ir iecerējuši un uzbūvējuši, nespēdami tam patraucēt, līdz uguns liesmas sāka izplatīties pāri pilsētas sienām, sasniedza viņu kājas un sāka dedzināt viņus pašus. Kliedzot sāpēs, viņi pamodās visi reizē, katrs savā teltī. Uzzinot nākamajā rītā, ka šo sapni ir redzējuši viņi visi, tie saprata, ka tas ir briesmīgs brīdinājums. Taču no pilsētas celtniecības neatteicās. Tā vietā viņi uzrakstīja grāmatu Codex Montem, kurā brīdināja nākamās paaudzes par Pūķa nākšanu un par zīmēm, kas būs vērojamas īsi pirms tam. Dibinātājtēvi ticēja, ka cilvēku varā ir tikt galā ar Pūķi, un tie īpaši lūdza nākamo paaudžu cilvēkus vērsties pie Dieva, jo tikai tas ir stiprāks par šo briesmīgo nezvēru, negrēkot un attīrīties, atceroties to, kas rakstīts Svētajos Rakstos. Daudz uzmanības viņi veltīja norādījumiem, kā stiprināt pilsētas sienas, lai Pūķis netiek pilsētā, aprakstīja, kādām jābūt īpaši jaudīgām ballistām, ar kurām varēs notriekt Pūķi no debesīm, ja tas lidos pāri un spļaus uguni. Mira Dibinātājtēvi ar nemierīgu sirdi. Pilsēta, ko viņi būvēja nu jau 20 gadus, izpletās un palika skaista un bagāta, lai gan vēl nebija pabeigta pilnībā. Tumša ēna sekoja tiem līdzi visur viņu dzīvē, un, pienākot nāves stundai, katrs no tiem sajuta šo ēnu īpaši smagi. Kur viņi bija atveduši visus šos cilvēkus, kuri viņiem ticēja un devās labākās dzīves meklējumos? Vai viņi spēj droši paredzēt sava radījuma nākotni? Un ja ne, vai dienā, kad nāks Pūķis, nebūs uz viņu rēķina katra liesmās zaudētā dzīvība? Visi Dibinātājtēvi nomira viena gada laikā, kas bija īpaši auglīgs un saulains, kad cilvēki plūda uz Pilsētu pie Kalna, kad tirdzniecība un amatniecība plauka, kad Kalna Pilsētas slava bija katram uz mēles. Un tik liela bija laime un pārticība, ka visu šo vecu un jau nevarīgu cilvēku nāve pagāja nepamanīta – viņus godam apglabāja, uzstādīja pieminekļus un aizmirsa – pārāk veci un skumji bija šie savādie cilvēki pēdējos gados. – Es gribu, lai jūs saprotat skaidri – mēs glābjam mūsu pilsētu un attīrāmies no grēkiem. Dievs mums ir atsūtījis svēto, un mēs viņam klausīsim, jo tikai tā var glābties! Heinrihs nesteidzīgi gāja gar karavīru rindu, ieskatoties katrā sejā, katros vaibstos. Viņu mocīja šaubas – vai šie cilvēki spēs izdarīt visu, kas jādara? Daudzus viņš pazina no mazotnes un vērsās tagad pie tiem ar smaidu un uzmundrinošu vārdu, citiem lika smagu roku uz pleca un skatījās sejā, līdz samulsušais kareivis nolaida acis, nespēdams izturēt bargo, dzelžaino skatu. – Vārti ir jāaizslēdz, – turpināja Heinrihs, – jo daudzas žurkas gribēs bēgt un aiziet no soda. Pravietis ir nosaucis visus vārdus, ir zināmi visi nelieši. Kad viņš nosauca mēru Rodžeru, es nezināju, ko teikt, taču tad man paziņoja, ka mērs ticis aizturēts pie vārtiem ratos, piekrautos ar naudu un dārglietām! Karavīru rindu pāršalca sašutuma vilnis. – It kā ar to nebūtu gana, viņš bija pārģērbies par sievieti! Žurka! Vienam no vārtu sargiem šķita savādi, ka šajā laikā, kad noris tik nozīmīgi notikumi, kāds steigā cenšas pamest pilsētu un vēl slēpj seju. Bravo, Kazot! Tu tagad esi mans palīgs! Kāds no karavīriem salutēja, tas acīmredzot bija Kazots. – Tātad vārti būs ciet, es pats tos sargāšu, bet tev, Kazot, es uzticēšu svarīgāko – žurku sodīšanu. Sāksim ar Lorencu. Viņa vaina ir skaidra, un daudzu vecāku vaidi prasa viņa nāvi! Viņš ir jāsadedzina. Pamanījis izbrīnu karavīru sejās, Heinrihs steidza paskaidrot: – Pravietis man ir paskaidrojis, ka tikai uguns spēj attīrīt šo vietu – mums jāsadedzina Lorencs un citi nelieši un grēcinieki viņu pašu mājās – tikai tā, kareivji! Šo izdzimteņu mājokļi ilgus gadus bijuši grēka un nozieguma perēkļi, un Dievam pretīgais gars mīt tajos! Nepietiek izdzīt un sodīt cilvēku, vajag sodīt arī to vietu, kur tas bija atradies! Vajag sodīt visus, kas bija mituši līdz ar viņiem, jo viņi dala vainu ar pašu noziedznieku. Ja kāds brīvprātīgi ir nolēmis palikt un dzīvot ar grēcinieku un nelieti, tas nozīmē, ka tās pašas sagandētās asinis rit arī viņa dzīslās! Man ir saraksts ar adresēm, kareivji. Mums ir daudz darba, uz priekšu! Un, iedevis pagaru pergamenta rulli Kazotam, Heinrihs vēlēja veiksmi viņam un viņa brašajiem kareivjiem. Pats viņš devās ar izvēlētiem ļaudīm pie vārtiem. Nonākdams tur, Heinrihs lika noņemt visus paceļamos mehānismus un tos noslēpt, bet pats uzkāpa uz sienas un sāka vērot. Nepagāja ne stunda, kad aizdegās pirmā māja, tad otrā, trešā, ceturtā... Un viņš redzēja, kā aizdegās mēra Rodžera māja. Mājas dega, bet Heinrihu tas neuztrauca. Mājas var uzbūvēt no jauna. Velns, nodomāja Heinrihs, var arī visu Pilsētu nodedzināt, pašu pilsētu arī var uzbūvēt no jauna! Nav nekā, ko nevarētu cilvēki, kuru gars un domas tīras un kurus vada Dievs! Un, it kā kāds dzirdētu šīs domas, sāka degt arvien vairāk māju, karstās uguns liesmas sāka pārmesties no vainīgo mājām uz nevainīgo mājām, jo visas mājas Pilsētā atradās cieši blakus, ielas bija šauras un līkumotas, un, lai arī pēdējās trīs dienas turējās pārsteidzošs bezvējš, tieši tagad vējš pieņēmās spēkā, tas bija sācies, šķita, līdz ar pirmo aizdegušos māju un arvien pastiprinājās, pārnesot liesmas no vienas mājas uz otru. Un it kā smags priekškars nokrita no Heinriha acīm. Redzot arvien jaunas liesmojošās mājas un dzirdot vaidus un raudas, tas steidza kāpt no sienas lejā un skrēja, cik vien ātri viņa vecie kauli ļāva, uzmeklēt Kazotu. Viņam nebija ilgi jāmeklē, jo viņš redzēja, kur aizdegās pēdējā māja. Skrienot viņš redzēja cilvēkus, izmisušus un nobijušos, viņi skraidīja pa ielām un kliedza, kāds mēģināja glābt mantas, kāds – dzīvību. Sastapis Kazotu, viņš ieraudzīja pārsteidzošu skatu – pats Kazots un viņa cilvēki bija noklāti pelniem, likās viņi ir palikuši melni, pašam Kazotam seja bija tā nosmērēta, balti bija tikai acs āboli, kuri tagad cieši lūkojās Heinrihā. – Apstājieties! – aizelsies kliedza Heinrihs, – tā ir kļūda! Mūs ir piemānījuši, tas nav nekāds Pravietis! – Ļoti labi, ka tu esi uzradies, Heinrih, – Kazots mierīgi noteica, it kā nedzirdējis Heinriha vārdus, – Pravietis ir ierakstījis sarakstā arī tevi. Tagad mums nav tevi jāmeklē... – Klausies, Kazot! – norūca Heinrihs, – šis nav nekāds Pravietis! Mēs visi tikām piemānīti! Vai tu neredzi, ka mūsu pilsēta liesmo? Tūlīt pat norīkojam ugunsdzēsējus, un sūti kādu, lai arestē šo viltus Pravieti! – Lēnāk, Heinrih! Tu esi vecs un prātu izkūkojis muļķis, turklāt tu esi sarakstā. Un, pat ja tas, ko saki, ir taisnība, pat ja šis Pravietis nav īsts, tagad jau ir par vēlu. Paskaties uz mūsu sejām, tās ir melnas, mēs esam nodedzinājuši mājas līdz ar ģimenēm. Un tagad tu gaidi, lai mēs pasakām – tā bija kļūda, piedodiet mums? Nē, Heinrih, vienā šim Pravietim tiešām ir taisnība – tu esi pelnījis būt žurku un neliešu sarakstā. Kazots deva zīmi, un divi viņa vīri, izvilkuši zobenus, tuvojās Heinriham, kurš apstulbis stāvēja šīs elles vidū un blenza uz Kazotu, uz viņa cilvēkiem, uz degošajām mājām. – Tagad es saprotu, – nočukstēja Heinrihs, kamēr viņa rokas sēja aiz muguras, – mēs visi esam grēcīgi! Mums visiem ir jānoiet šis ceļš līdz galam... Heinrihu aizveda līdz viņa mājai, kura vēl nedega, un piesēja pie vienas no kolonnām. – Citus mēs vedām iekšā, bet tagad pēc tā vairs nav vajadzības. Ugunsgrēks jau ir tuvu, tāpēc atstāsim tevi te, vērot nodarīto, – Kazots skatījās trulu skatienu kaut kur sānis, – vējš pieņemas spēkā un vairs nav vērts kādu meklēt, visa šī vieta drīz pārvērtīsies par oglēm. Un, pagriezies pie saviem padotajiem, noteica: – Mēs esam godam izpildījuši savu pienākumu. Tagad šī pilsēta... šī vieta būs attīrīta. Tagad katrs lai ir par sevi, un, ja no rīta vēl kāds paliks dzīvs, tas nozīmēs, ka tas ir bijis bez vainas. Ejiet, nu, un mēģiniet glābt savus tuviniekus, ja tie vēl dzīvi! Un Kazots un viņa karavīri izklīda, katrs cerēdams vēl ko saglābt šajā iznīkstošajā pasaulē. Liesmas tuvojās kolonnai, kurai tika piesiets Heinrihs. Viņš nebaidījās nāves, viņš zināja, ka būs daudz sāpju, kad liesmas sāks dedzināt viņa miesu, taču viņš uztraucās par ko citu... Viņa uzmanību pievērsa figūra, kas tuvojās caur dūmiem un liesmām. Tā bija jau pavisam tuvu, un Heinrihs saprata, ka tas ir Pravietis. Viņš gāja cauri liesmu un nāvi pārņemtajai pilsētai, un šķita, ka uguns neskar viņu, viņa apmetnis mirdzēja sudraba krāsā, un mati un bārda, nu jau pavisam sarkana, plīvoja vējā. – Tu... – nočukstēja Heinrihs, – tu piemānīji mūs visus! Esi nolādēts! Paskaties, ko tu esi izdarījis, vai tas ir tas, ko tu gribēji? Lai viss, ko cilvēki ir cēluši gadsimtiem ilgi, sabrūk dienas laikā, lai laime pārvēršas sāpēs? Kas tu vispār esi, kam tev šis viss? – Heinrih, Heinrih! – Pravietis smaidīja, un divas zvaigznes viņa melnajās acīs spīdēja izsmieklā. – To, kas es esmu, tev jau bija jānoprot, stāvot te piesietam pie šīs kolonnas kā pie kauna staba. Es nācu no šī Kalna un tajā atgriezīšos. Bet tu uzdevi citu jautājumu, Heinrih – kam tas viss? Kāpēc? Par ko? Panīcis Heinrihs skatījās zemē. Uguns jau bija tuvu. – Atbilde ir – jo tas bija iespējams. Viss ir iespējams, Heinrih, un tas arī notiek. Dibinātājtēviem bija iespēja klausīt brīdinājumam un necelt pilsētu pie mana Kalna, viņiem bija arī iespēja ignorēt šo brīdinājumu. Man arī bija iespējas un tev, un visiem citiem šajā pilsētā. Bet notika tā, kā notika. Tad slavē savu Dievu, Heinrih, kurš radīja tik iespējām bagātu pasauli. Pravietis pagriezās un sāka iet prom. – Pagaidi! – iekliedzās Heinrihs. – Un kas ar Margo? Pasaki, kas tev zināms! Vai tas, ko teici, ir patiesība? – Es nezinu, Heinrih. Un īstenībā nedaudz apskaužu tevi, jo tu drīz uzzināsi atbildes uz visiem saviem jautājumiem. Pagriezies Pravietis iegāja liesmās un dūmos, kas nu jau steidza pārņemt arī kliedzošo Heinrihu, un pēc dažiem mirkļiem dzīvajos palikušie iedzīvotāji, kuri izmisīgi cīnījās ar uguni, pievērsa savu skatu debesīm. Pāri viņiem kā melns mākonis lidoja milzīgs pūķis.  

Dalīties