Projekta nosaukums “Latvijas Universitāte simtgades griežos”

Apstiprinātais finansējums: 12 000 EUR

Projekta vadītājs: Dr. hist. Andris Šnē, LU Vēstures un filozofijas fakultātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas asociētais profesors

Pārskats par darbību 2018.gadā

2018.gadā LU Vēstures un filozofijas fakultātes pētnieku kolektīvs turpināja LU vēstures pētniecību, sagatavojot kolektīvas zinātniskās monogrāfijas manuskriptu par Latvijas Universitātes vēsturi tās simt gadu pastāvēšanas laikā. Jau iepriekšējos projekta realizācijas gados bija apkopots ievērojams apjoms nepublicēto vēstures avotu liecību Latvijas Nacionālā arhīva (it īpaši Latvijas Valsts Vēstures arhīva un Latvijas Valsts arhīva) fondos un LU arhīvā, kā arī apzinātas universitātes vēsturei veltītās publikācijas. Tieši arhīva materiālu iekļaušana gan sagatavojamajā monogrāfijā, gan arī plašākā zinātniskajā apritē ļauj veidot nepastarpinātu skatījumu uz universitātes vēsturi, it īpaši raksturojot LU vēsturi okupācijas laikos pagājušajā gadsimtā. Iepriekšējās iestrādes ļāva pagājušajā gadā pievērst lielāko uzmanību monogrāfijas teksta izstrādei un ilustratīvā materiāla atlasei – monogrāfijas manuskripta teksta apjoms ir vairāk kā 500 000 rakstu zīmes, kuras papildina vairāk kā 100 ilustrācijām. Tāpat projekta dalībnieki par savas pētnieciskās darbības rezultātiem iepazīstinājuši pētnieku aprindas un sabiedrības interesentus, par projekta tematiku nolasot astoņus referātus starptautiskās zinātniskās konferencēs: konferencē “Nacionālo valstu veidošanās Baltijas reģionā un Austrumeiropā 1917.-1918. gadā” (notika Rīgā 2018. gada 27.-28. septembrī) nolasīts referāts “Nacionālās augstākās izglītības veidošanās Latvijā: Latvijas augstskolas tapšana un darbības sākums (1918.-1920. g.)” (A. Šnē), savukārt LU 77. starptautiskajā zinātniskajā konferencē lielākā daļa sekcijas “Universitātes cauri gadsimtiem – vēsturiskā pieredze un šodienas pētniecības realitātes” (kas notika Rīgā 2019. gada 8. februārī) bija veltīta tieši Latvijas Universitātes vēsturei – tika nolasīti referāti “No nacionālas augstākās izglītības idejas līdz Latvijas Universitātei: Latvijas Augstskolas izveide un darbība (1919-1923)” (A. Šnē), “Latvijas Universitātes darbinieki starpkaru perioda politikā” (R. Cerūzis), “LVU mācībspēki un studenti staļinisma periodā (1945-1953)” (J. Ķeruss), “Starp studijām, sadzīvi un kontroli. LVU studentu dzīves raksturojums 1960-1980.gados” (M. Mintaurs, S. Šnē), “Daži akadēmiskās dzīves jēdzieni laika ritumā” (M. Baltiņš), “Zinātnieku sabiedrība, zinātnes universitāte un izglītības utopija un īstenība starp nākotnes konstruēšanu un pagātnes mantojumu” (R. Bičevskis) un “Latvijas Universitāte izglītības reformas procesā 20.gs. deviņdesmitajos gados” (A. Priedīte-Kleinhofa).

Zinātnisko monogrāfiju veido septiņas nodaļas, kuru struktūra veidota pēc hronoloģiskā principa, katrā nodaļā aplūkojot un analizējot attiecīgā vēstures posma aktuālos jautājumus universitātes pārvaldē, LU sociālo nozīmi un politiskās vēstures procesu ietekmi uz tās dzīvi. Tādējādi monogrāfijā tiek hronoloģiski aplūkota LU vēsture, sākot jau ar tās veidošanās priekšvēsturi Latvijā 19. gadsimtā un priekšnoteikumiem nacionālas augstākās izglītības attīstībai 20. gadsimta sākumā, universitātes dibināšanu un darbību pirmajās desmitgadēs starpkaru periodā, tās attīstību okupācijas varu apstākļos Otrā pasaules kara gados un pēckara laikā, monogrāfiju noslēdzot ar universitātes lomas atspoguļojumu mūsdienu sabiedrībā. Tāpat monogrāfijas sākumā iekļauta atsevišķa nodaļa par nozīmīgākajiem LU vēstures avotiem un līdzšinējiem apkopojošajiem vēstures pētījumiem, tādējādi raksturojot historiogrāfijas stāvokli LU un kopumā Latvijas augstākās izglītības un zinātnes izpētē.

Latvijas Universitātes vēsture ir nesaraujami saistīta ar Latvijas vēsturi, un katras politiskās un sociālās pārmaiņas Latvijā pēdējo simts gadu laikā tiešā veidā ietekmēja arī Alma mater dzīvi un darbību. Tāpēc arī katrs LU vēstures posms raksturojams pēc atšķirīgiem parametriem un katrā universitātes vēstures periodā priekšplānā ir bijušas citas aktualitātes, lai gan virkne jautājumu universitātes dzīvē ir bijuši nozīmīgi kopš tās pirmsākumiem, piemēram, studentu skaits un studiju kvalitāte, zinātniski pētnieciskās darbības nodrošināšana, finansiālā rakstura aspekti u. c. Taču ikvienā LU vēstures posmā vērojama cieša sasaiste starp universitāti, sabiedrību un politiskajiem procesiem. Tā, piemēram, pēc Latvijas Augstskolas izveidošanas bija būtiski pārņemt Rīgas Politehniskā institūta mantojumu, kas lielā mērā veidoja augstskolas materiāli tehnisko bāzi un personāla kopumu, savukārt 1920. un 1930. gados Latvijas Universitātes mācībspēki un studenti regulāri iekļāvās valsts ideoloģiskajās un politiskajās norisēs. Šādas iezīmes bija vērojams arī vēlāk, Otrā pasaules kara laikā, kad Latviju bija okupējusi nacistiskā Vācija, virknei prominentu LU darbinieku iesaistoties Latvijas Centrālās Padomes darbībā. Savukārt padomju okupācijas desmitgadēs Latvijas Universitāte, kas kļuva par Latvijas Valsts universitāti ar tās nosaukumā pievienotu komunistiskās kustības ideologa Pētera Stučkas vārdu, bija tieši pakļauta jaunajai politiskajai situācijai un politiski ideoloģiskajai kontrolei. Pēckara gados, norisinoties sovetizācijai, tika īstenotas plašas represijas pret mācībspēkiem, kas vēl bija palikuši uz vietas, tika pārveidotas studiju programmas un fakultātes un visaptveroši kontrolēta studentu dzīve. Šīs iezīmes raksturoja universitātes vēsturi padomju okupācijas periodā arī kopumā, līdz pat 1980. gadu nogalei, kad nacionālas neatkarīgas valsts atjaunošanas procesi gan valsts, gan universitātes dzīvi ievirzīja jaunā attīstības posmā. 20. gadsimta nogalē Latvijas Universitāte, atguvusi savu vēsturisko nosaukumu, atkal iekļāvās Eiropas augstākās izglītības un zinātnes telpā, ko spilgti raksturoja arī pievienošanās Boloņas procesam. Savukārt pēdējās desmitgadēs par jauniem izaicinājumiem kļuvusi zinātnes universitātes nostiprināšana, veidojot arvien ciešāku sasaisti starp pētniecisko darbību un studentu izglītību, kā arī demokrātiskas sabiedrības attīstība valstī, universitātei aktīvi, līdzīgi kā dinamiskajās starpkaru perioda desmitgadēs, līdzdarbojoties arī valstiskajos procesos.  

Tādējādi kopumā projekta realizācijas laikā tika izveidots zinātniskas kolektīvas monogrāfijas manuskripts, pievēršoties gan universitātes pārvaldei un dzīvei studiju un zinātnes jomā, gan universitātes, sabiedrības un valsts mijattiecībām dažādos politiskajos laikmetos. Izstrādātais pētījums turpmākajā projekta attīstības gaitā jau sagatavojams  izdošanai publicētā veidā, veidojot nozīmīgu vēsturisku pienesumu LU simtgades jubilejai.

 

 

2019.gada 27.februārī.