Zudušās grāmatas meklējot VIII. Uldis Ģērmanis „Latviešu tautas piedzīvojumi”

Pirmoreiz darbs tiek izdots 1959. gadā Stokholmā apgādā „Daugava”, bet pēc piecpadsmit gadiem tas tiek sagādāts latviešu trimdiniekiem ASV, kad apgāds „Ceļinieks” laiž klajā mākslinieka Ērika Magona vizuāli pievilcīgi apdarinātu variantu. Divus gadus vēlāk Kanādas latvieši iegūst Gvido Brūvera ilustrēto „Latviešu tautas piedzīvojumu” versiju. Brūvera grafikas ir pietiekami iespaidīgas – tās turpmāk tiek izmantotas vairākos nākamajos Ģērmaņa grāmatas izdevumos, vēl atmodas laika pēdējā trimdas izdevumā ASV un jau pirmajos izdevumos postpadomju Latvijā.

Ulža Ģērmaņa darbam ir liela nozīme 20. gadsimta otrās puses sašķeltajā latviešu literatūras un kultūras telpā. Pirmkārt, tas bija izglītojošs un reizē arī garīgu vienotību kultivējošs sasniegums – gan dzimteni pametušie, gan arī nākamās paaudzes spēja atskatīties savas tautas vēstures lapaspusēs. Otrkārt, šī darba parādīšanās nu jau atjaunoto neatkarību pasludinājušās Latvijas grāmatplauktos būtībā iezīmēja simbolisku un reizē likumsakarīgu atmodas laika kulmināciju. 1990. gadā nesen kā dibinātais apgāds „Jāņa sēta” izdeva Ģērmaņa darbu divos sējumos mīkstajos vākos, bet gadu vēlāk līdzvērtīgas kvalitātes izdevumu piedāvāja „Zvaigzne”. Taču par vienu no populārākajām „Latviešu tautas piedzīvojumu” versijām kļuva 1990. gada atkārtotais izdevums cietajos „meduskrāsas” vākos. Lai arī 90. gadu sākumu (un neatkarību atguvušās valsts pirmo desmitgadi kopumā) raksturo liels daudzums „valsts vēstures” grāmatu (piemēram, konsekventās Induļa Ķēniņa un Arveda Švābes vēstures), Ulža Ģērmaņa „Latviešu tautas piedzīvojumi” kļuva par vienu no 90. gadu populārākajām grāmatām. Lielu rezonansi šī darba „piedzimšana” dzimtenes ārēs izsauca arī trimdinieku lokā, kur tas ap 90. gadu vidu tika nodēvēts par „vēstures grāmatu skolēniem Latvijā nacionālai audzināšanai”. Kaut arī 2008. gadā darbu atkārtoti izdeva apgāds „Atēna”, tieši minētais „Jāņa sētas” izdevums būtībā savu popularitāti un acumirklīgu atpazīstamību nav zaudējis līdz pat šai dienai.

Kā gan aptvert latviešu tautas vēsturi no pirmsākumiem līdz pat 1940. gadu beigām nieka 384 lapaspusēs? Kā vispār aptvert kādas valsts vēsturi neatkarīgi no sējuma, augstuma, svara un kopējā lapaspušu skaita? Šāds jautājums nodarbinājis vēstures pētniekus visos laikos; proti, selekcija ir neizbēgama. Kāds periods tiks aplūkots padziļināti, kāds – drīzāk virspusēji. Viss atkarīgs no materiālu pieejamības un galu galā vēstures sastādītāja vai autora individuālās lomas. Būtiski ir tas, ka Uldis Ģērmanis savu darbu nosauc tieši par „Latviešu tautas piedzīvojumiem”, nevis par „Latvijas vēsturi”. Saskatot uzsvaru nojēgumā „tauta”, tiklab arī neviennozīmīgajā jēdzienā „piedzīvojumi”, iegūstam tādu kā mītisku piegaršu, jau skaidri deklarētu atsacīšanos no stingri zinātniska vēsturiskuma. Tas būtu jāpatur prātā ikvienam interesentam, kurš nonācis pie Ģērmaņa grāmatas, bet mulst par šī darba žanrisko specifiku vai vienkārši iespējamo klasifikāciju kā tādu.

Praksē visbiežāk tieši skolēnus (tiklab jebkādus iesācējus vēstures apguvē) vairāk interesē jaunāko laiku vēsture – sākot, teiksim, ar 19./20.gs. miju un beidzot ar mūsdienām. Tā ir vieglāk uztverama, interpretējama, iegaumējama – liela daļa šajā laika posmā minēto parādību ir noslāņojušās jeb apaugušas ar kontekstu. Vienalga, vai konteksts aizgūts no pašas vēstures, literatūras un mākslas vai pat popkultūras. Ja reiz 19. gs. izskaņa, tad nacionālā atmoda, Lāčplēsis; ja reiz brīvības cīņas, tad strēlnieki, Čaks un Grīns; ja reiz pirmā Latvija, tad Ulmaņlaiki utt. Tas, kas padara Ulža Ģērmaņa pieeju vēsturiskās vielas aptveršanā interesantu un neierastu, ir autora vienlaikus nopietnā „hronista intonācija”, gaisīgā literāri aizraujošā atmosfēra. Tas ir augstas kvalitātes publicistikas stils. Viens no šādiem vēstures pārskatāmības veiksmes stūrakmeņiem ir Ģērmaņa spēja sarežģītus vēsturiskus un politiskus procesus atklāt vienkāršā (taču ne vienkāršotā), dinamiskā plūdumā. Piemēram: „1914. gada 18. jūnijā kāds serbu students nošauj Austroungārijas troņmantnieku Franci Ferdinandu. Šie septiņi revolvera šāvieni ir tā dzirkstele, kas liek uzliesmot ilgam un asiņainam karam (1914.–18.). Pamazām tajā iesaistās 19 valstis, kāpēc tas dabū (pirmā) pasaules kara nosaukumu. (..) 1914. gada 1. augustā Vācija piesaka karu Krievijai. Vēl nesen latvieši ir cīnījušies pret ienīsto krievu ķeizara patvaldību savas Lielās revolūcijas laikā. Tomēr vēl dziļāks ir tautas senais naids pret vācu baroniem. Tāpēc, karam izceļoties, latvieši nostājas krievu pusē. Uz to viņus pamudina arī simpātijas pret progresīvajām Rietumeiropas valstīm Franciju un Angliju, kas ir Krievijas sabiedrotās.” (220–222) No vienas puses, protams, Ģērmaņa darbu var uzskatīt par lielu konspektu, no otras puses, ar šī darba satura izlasīšanu pilnībā pietiek, lai būtu aptverts absolūtais minimums izpratnē par latviešu tautas vēsturi (ar nosacījumu, ka tomēr ir bijušas kādas priekšzināšanas, vai ar vēl jo likumsakarīgāku nosacījumu, ka tās tiks papildinātas arī pēc Ģērmaņa teksta apguves). 1990. gada izdevumam raksturīgas jau minētās Gvido Brūvera grafikas, kuras atsevišķas vēsturiskās epizodes atdzīvina īpaši emocionālā un dramatiskā līmenī; pieminamas arīdzan Normunda Broka zīmētās kartes.

            Tieši tāpat kā cita erudīta trimdinieka – Jāņa Krēsliņa devums publicistikā,– arī Ulža Ģērmaņa teksti ir lasāmi ar nezūdošu interesi. Kā pēcvārdā minējis pats Ģērmanis: „Mērķis būtu sasniegts, ja šīs grāmatas lasītājs justu vēlēšanos par vienu otru jautājumu meklēt tālākas un plašākas ziņas.” Vēstījumu kopā tur viegli uztveramā neviltotās kaisles un apziņas klātbūtne pret savu tautu un vēsturi, arīdzan intertekstualitāte. Ģērmaņa atsaukšanās uz latviešu literatūras klasiķiem ne mirkli nerada tautoloģiska un samocīta teksta iespaidu; tas piešķir vēstures sausajam karkasam sulīgumu, neslēpti subjektīvu un godīgu attieksmi, visbeidzot – aizraujošu dedzīgumu.

Jāpaļaujas, ka nevienu mirkli Ģērmaņa darbs netiks uztverts par „pašsaprotamu vērtību”, tālab ļaujot tam atdusēties grāmatplauktu dzīlēs vai arī pirmajās rindās, priecājoties par acīm tīkamajām krāsu paletēm. Darba atkārtotie izdevumi, interese un zināmā mērā izveidojies kulta statuss tomēr liecina par tā īpašo vietu latviešu literatūras vēsturē.