Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Valdis Segliņš. Foto: Toms Grīnbergs.
Valdis Segliņš. Foto: Toms Grīnbergs.
Valdis Segliņš. Foto: Toms Grīnbergs. Jura Jurāna lasījums. Foto: Toms Grīnbergs. Foto: Toms Grīnbergs.
KULTŪRA LU profesora Valda Segliņa monogrāfija par Ēģipti “Hors. Valdnieku dievs” liks aizdomāties arī par mūsu simboliem
LU Komunikācijas un inovāciju departaments
13.11.2017

10. novembrī Latvijas Universitātes (LU) Zinātņu un tehnikas vēstures muzeja zālē notika LU prorektora profesora Valda Segliņa monogrāfijas “Hors. Valdnieku dievs” atvēršanas svētki. Ar šo grāmatu par Ēģiptes valdnieku dievu Horu, kam, lai arī patiesībā tas ir baloža lieluma piekūns, bezgalīgi ticēja desmitiem miljonu cilvēku vairāk kā trīs tūkstoši gadu laikā – kā valsts vienotības, valsts varas, valsts iespēju simbolam, autors vēlas atgādināt, ka mums ir jābūt lepniem par savu valsti, - vienalga, cik tas kādreiz ir grūti.

“Valdis Segliņš ir 21. gadsimta personība, kura spēj apvienot pētnieka ideālu – darbā viņš nododas eksaktajām zinātnēm, bet brīvajā laikā sniedz savu ieguldījumu mākslai un humanitārajām zinātnēm. Un tieši tādēļ rodas šāds rezultāts, kurā apvienojies eksakto zinātņu pētnieka precīzais vēstures norises skats un humanitārista plašais skats uz vēsturi, tagadni un nākotni,” grāmatas  atvēršanas pasākumā, kas pulcēja LU vadības pārstāvjus, mācībspēkus, darbiniekus, studentus un citus interesentus, akcentējot autora un darba unikalitāti, uzsvēra LU prorektore, profesore Ina Druviete: “Mūsu priekšā ir īsts zinātnes un mākslas darbu apkopojums par tēmu, ar ko mēs ikdienas dzīvē nesaskaramies. Ēģipte interesē kā vēstures entuziastus, arī kā tūristus, ap Ēģipti ir simboliskais oreols, kas neļauj to vērtēt vienkārši kā tālu zemi, kurā pirms vairākiem gadu simtiem un tūkstošiem risinājušies notikumi, kas iespaidojuši arī mūsu attīstību. Ar šo grāmatu Ēģipte mums kļūst daudz tuvāka, jo tā ir radīta ar  īpašo – mūsu tautai un kultūrai raksturīgo pieeju, kas to padara saprotamu, jo pārdomāts ir katrs vārds, mērķtiecīgi izvēlēts katrs attēls. Un tāpēc ir liels prieks un gandarījums, ka universitātes vadībā ir tik augsta līmeņa universāls speciālists, kas spēj vienot mūsu dažādo nozaru pārstāvjus un kurš spēj uzlikt ārkārtīgi augstu latiņu mūsu intelektuālajiem centieniem.”

Grāmatas “Hors. Valdnieku dievs” priekšvārdā ir teikts: “Senajā Ēģiptē Augstais Dievs Hors par tādu nekļūst kādas atklāsmes vai notikuma dēļ – tas ir daudzu gadsimtu laikā veidojies viens apkopojošs tēls ar daudzām atšķirīgām īpašībām un darbiem.” Un grāmatas autors Valdis Segliņš akcentēja, ka grāmatas tapšanai svarīgi “bija izvēlēties raksturīgos, labos piemērus, kas padara Horu cilvēkiem saprotamu, bija jāatrod spēku pielikšanas punkts, jo vienai lapaspusei teksta – astoņas lapaspuses komentāru..”  Tāpēc arī faktu, tekstu un attēlu atlase ir sarežģīta, jo, autora vārdiem sakot, “bieži ne tikai vārdam, arī vārdu salikumam un teikumam ir sava jēga, pārnestā nozīme. Jādomā par katru vārdu, lai nesanāk teksts, kurš nav lasāms. Jāuzraksta, lai mēs to šodien saprotam tā, kā viņi toreiz ir domājuši. Reizēm šī robeža ir grūti notverama.” Autors akcentēja, ka process bijis darba un laikietilpīgs, jo tas veidojās “druska pa druskai, līdz valoda kļūst saprotama un ļauj lasīt ne jau tikai tekstu, bet arī to, kas ir starp rindām, kas ir nepateiktais. Un attēliem ir jābūt kā pierādījumam tekstam, ka tas tā ir bijis.”

Grāmatas autors Valdis Segliņš, domājot arī par Latviju, lasītājiem novēlēja: “Būtu ļoti jauki, lai katrs atrod ko savu, varbūt visvairāk tajā iedvesmas daļā – kas cilvēkus pirms daudziem, daudziem tūkstošiem gadu iedvesmojis ne tikai bezgalīgi ticēt, ka Ēģiptes valsts ir pati labākā vieta pasaulē, ka tikai izredzētie ir tiesīgi tur dzīvot un ka tā ir tā vienīgā un pareizā vieta, kur dzīvot. Un Hors vienmēr ir bijis ne tikai šis valdnieks – Dievs, ne tikai simbols, bet, lai kādi laiki gājuši pāri, Hors ir palicis nemainīgs. Pašvaldības ir karojošas savā starpā regulāri, bet neviens nekad nav domājis izstāties no Ēģiptes, aiziet. Neviens nekad nav domājis veidot savu valsti atšķirtu no Ēģiptes. Tāpēc, ka tā ir visu cerību piepildījums. Lai gan patiesībā Hors ir maziņš putniņš, baloža lieluma piekūns, bet tam bezgalīgi ticēja desmitiem miljonu cilvēku vairāk kā trīs tūkstoši gadu laikā – kā valsts vienotības, valsts varas, valsts iespēju simbolam.

Tas ir tas, kā kādreiz pietrūkst mums. Par to nav grāmatā rakstīts, bet to vajadzētu saprast. Tagad,  tuvojoties valsts svētkiem, mums ir jāzina, ka nav labākas vietas par mūsu zemi.  Mums ir jābūt lepniem par savu valsti – vienalga, cik tas kādreiz ir grūti. Mums tādu vienotības simbolu nemaz nav tik daudz, viens – mums ir vienota valoda, tāpēc vien mēs esam ļoti bagāti. Ēģiptē nav bijusi vienota valoda.

Novēlu katram atrast grāmatā to, kas pašam ir svarīgs, varbūt tas palīdz, varbūt varam darīt šo pasauli labāku."

Pasākumu kuplināja LU Studentu teātra aktiera Jura Jurāna “Hors. Valdnieku dievs” lasījumi. Klātesošie ieklausījās tekstos, kas, pateicoties nule izdotajai grāmatai, līdz mums atnākuši no Senās Ēģiptes un izskan kā slavas apliecinājums valdnieku un dievu visvarenībai: “Tu esi padarījis šo zemi brīnišķu ar savu roku, tas redzams tās ūdeņos, tās vējā, kokos un garšaugos, visu veidu liellopos, jebkurā vietā, visu veidu zivīs, arī ložņās un putnos, un četrkājainos zvēros.” Bet, to, ka šos senos tekstus nevar uztvert viennozīmīgi, turpinājumā skaidroja grāmatas autors: “Šis teksts, kas pēc satura ir slavas apliecinājums valdnieka visvarenībai, ir rituāls templī, teatralizēta izrāde, prezentācija, kad priesteris lasīja priekšā un klātesošie, atbilstoši tērpti – maskās, iesaistījās...”

“Šis pasākums iedibina jauku sadarbības tradīciju, kurā iesaistījušies LU Zinātņu un tehnikas vēstures muzejs, LU studentu teātris un LU Akadēmiskais apgāds,”  akcentēja pasākuma vadītāja, LU Akadēmiskā apgāda direktore Aija Rozenšteine. Muzeja direktore Iveta Gudakovska apliecināja, ka muzeja zāle ir multifunkcionāla, kas veicina sinerģiju starp studijām, mākslu, zināšanām un sekmē studiju darbu un arī zinātnes attīstību.

Profesors V. Segliņš par nozīmīgo ieguldījumu un sadarbību grāmatas tapšanā pateicās māksliniecei Baibai Lazdiņai, literārajam redaktoram Oskaram Lapsiņam un LU Akadēmiskajam apgādam. Savukārt autors saņēma daudz sirsnīgu apsveikumu un novēlējumu no kolēģiem un darba cienītājiem, tā, piemēram, LU Pedagoģijas vēstures muzeja direktore profesore Aīda Krūze  apsveikuma runā teica: “Interesi par Seno Ēģipti manas paaudzes vēsturniekiem rosināja docents Alnis Svelpis, un tagad prorektora Segliņa grāmata atkal šo interesi no jauna rosina. Tas ir bezgala jauki, ka ir šādas grāmatas. Un būtībā jau senajā Ēģiptē ir meklējami pedagoģijas, rakstības, izglītības, audzināšanas aizsākumi, saknes, žēl tikai, ka studiju programmās tik maz vietas ir atvēlēts pedagoģijas vēstures kursiem, jo tā būtu lapspuse, ko izzināt katram studentam studiju procesā…”

Noslēgumā, risinoties draudzīgām pārrunām, autora daiļrades cienītāji steidzās iegūt savā īpašumā grāmatu un kā īpašu vērtību – saņemt autora autogrāfu.

Viena no tām, kura burtiski staroja ar nozīmīgo guvumu, bija LU Personāldaļas kolēģe Ilze, kura sarunā akcentēja, cik svarīgi mūsdienu jauniešiem – twiter paaudzei – ir vispār nonākt līdz grāmatu lasīšanai, jo no katras var ko mācīties. Ir lietas, kas ir pārlaicīgas un aktuālas arī mūsdienās. Un viņa būtu ļoti priecīga, ja šāds izdevums jau būtu bijis skolas laikā, kad apguvusi mākslas vēsturi, jo tad varbūt tagad būtu varējusi palīdzēt vākt faktu materiālu…

Savukārt LU Fridriha Candera – kosmosa izpētes muzeja vadītājs Ilgonis Vilks par tēmu, kas visumam kopīgs ar Dieviem, komentēja: “Senajiem grieķiem bija priekšstats – tas, kas ir tur, kosmosā, ir kaut kas ne no šīs pasaules – ēters, kas pieder tikai dieviem, domāju, ka ēģiptiešiem bija līdzīgi. Segliņa kungam novēlu, lai izdodas darbu turpināt pie nākamās grāmatas, jo, kopš pabiju Ēģiptē, saprotu, ka tā var kļūt par fascinējošu valdzinājumu visa mūža garumā.”