Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs

Matemātikas un informātikas institūta pētnieks Pēteris Paikens
JAUNAIS DOKTORS Pēteris Paikens: Zinātne biznesam var daudz dot
Anete Bertholde
29.06.2018.

Matemātikas un informātikas institūta pētnieku Pēteri Paikenu, kurš vairāk nekā desmit gadus strādājis industrijā, kolēģi raksturo kā daudzpusīgu cilvēku - paralēli ikdienas darbam viņš dienē Zemessardzē, kā arī ir studentu korporācijas “Patria” biedrs.

Ko pētīji savā disertācijā?

Pētījuma virziens bija metodes, ar kurām varētu automātiski saprast liela apjoma tekstu. Pašreizējā situācija ir tāda, ka cilvēks visu var izdarīt labāk, bet dators vairāk. Piemēram, kamēr cilvēks var izlasīt piecas avīzes, dators var izlasīt visu, kas Latvijā ir nopublicēts kopš 1990. gada. Pat, ja puse informācijas nav saprotama, var atrast ļoti daudz. Promocijas darbā galvenokārt apskatīju strukturētu faktu meklēšanu ziņu tekstos. Viens no projektiem, kas ir aprakstīts disertācijā, ir biogrāfiska rakstura faktu analīze sadarbībā ar LETA - sabiedrībā zināmo personu datu profilu uzturēšana žurnālistikas vajadzībām. Nodefinējām, kāda veida informāciju vēlamies atrast, bet pēc tam uztrenējām sistēmu, lai atrod vajadzīgos faktus un cilvēkam pašam nebūtu jāveic meklēšana, bet pašreizējā situācijā tomēr viss ir jāpārbauda, jo datora iegūtie dati ir mazkvalitatīvi. Bija arī pētījumi un risinājumi analoģiskai problēmai angļu valodā Text Analysis Conference rīkotā zināšanu bāzes aizpildes uzdevumā. Latviešu valodas kontekstā gan semantikas analīze ir tikai kāda trešdaļa no darba, jo līdz tam ir nepieciešama arī teksta locījumu, sintakses un nosaukumu analīze. Parasti citām valodām katrs cilvēks specializējas vienā lietā, bet latviešu ir maz, tāpēc visiem nākas darīt visu!

Vai turpini šo tēmu pētīt arī tagad?

Disertācijā galvenokārt aprakstīti pāris gadus veci pētījumi, taču aktīvi norit vairāki projekti par saistītām tēmām. Primāri nodarbojos ar mašīnmācīšanos. Mašīnmācīšanās ideja ir tāda, ka mēs nevis precīzi programmējam sistēmas datoram,  bet gan veidojam sistēmas, kurām varam parādīt daudz piemēru un iemācīties rīcību no tajos redzamajām likumsakarībām. Ar to laboratorijā nodarbojamies jau vairāk nekā desmit gadu. Valodas apstrādes joma ir izteikti starpdisciplināra - laboratorijā apmēram vienādā skaitā iesaistīti ir gan datoriķi, gan valodnieces. Sanāk ļoti nevienmērīgs dzimumu sadalījums… Vairākas datoriķes ir arī sievietes, bet valodnieku vīriešu gan sen nav bijis. Viņi ir retums!

Vai par mašīnmācīšanos sāki interesēties jau bakalaura laikā?

Sākumā man tas bija hobijs. 2006. gadā sāku nākt uz semināriem par datorlingvistiku pie Andreja Spektora. Tēma bija interesanta, analizēju tekstus, bet tolaik zinātne man bija hobija līmenī, jo pamatdarbs bija bankā. Laikam ritot, domāju, ka būtu forši kaut ko darīt zinātnē, bet visu laiku bija ļoti praktiski ierobežojumi – studējošajam iespējamais atalgojums institūtā absolūti nespēja konkurēt ar darbu industrijā. Tajos gados bija ļoti grūti dabūt finansējumu un projektus, lai ar zinātni nodarbotos ne-hobija līmenī. Man bija karjera industrijā – 10 gadus strādāju Nordea bankā, pēc tam Draugiem.lv. Tad kādā brīdi parādījās iespēja studēt doktorantūrā un iegūt ESF stipendiju, kā arī apstiprināja manis pieteikto projektu sadarbībā ar Nacionālo bibliotēku par nosaukumu adaptēšanu vēsturiskajos tekstos. Lai gan pašlaik pilnu laiku strādāju zinātnē, pirms pāris gadiem bija robs projektos, tāpēc pusotru gadu atkal nostrādāju industrijā pie maksājumu karšu projektiem. Šobrīd akadēmiskajā vidē ar bāzes finansējumu īsti nevar noturēt darbinieku - beidzas projekts, ejiet mājās!

Vai jau bakalaura laikos gribēji darboties zinātnē?

Jā, bet nebija iespējas. Tagad ir mazliet vieglāk, jo doktora grāds paver iespēju pašam pieteikties projektiem un pētījumiem. Gribēju jau pirms tam, bet nevarēju.

Kāpēc tev labāk patīk strādāt zinātnē?

Jo var atrast interesantu problēmu un rakt! Problēmas pat īpaši nav jāmeklē, jo to ir vairāk nekā saprašanas, ir tikai jāizvēlas, turklāt visas ir interesantas. Industrijā savukārt lielākais fokuss ir uz labi zināmu lietu korektu izpildīšanu. Ir labās prakses standarti, kas pastāv jau desmitiem gadu, tāpat vienmēr ir realizācijas izaicinājumi, datorinženierija. Praktiskās problēmas ir ļoti svarīgas, bet savā ziņā tā ir rutīna. Turklāt, kad strādāju industrijā, nenodarbojos ar izstrādi, jo algu līmenis ir piesaistīts sociālajai lomai – programmētājs saņem mazāk nekā menedžeris. Varu būt administrators, bet tas mani nedara līdz galam laimīgu. Pētnieka darbs savā ziņā arī ir ļoti birokrātisks, jo jāraksta projekta pieteikumi, bet tā nav darba pamatdaļa.

Kāpēc aizgāji uz datoriķiem?

Tas sanāca pilnīgi automātiski. Jau no 12. klases bija darbs pie programmatūras izstrādes, turklāt gan vectēvs, gan mamma, gan tēvs strādāja programmēšanas nozarē. 90. gadu beigās tā bija pieprasīta profesija, kur varēja saņemt normālu atalgojumu. Divus gadus studēju, bet paralēli arī strādāju, tāpēc studijas nebija prioritāte. Vienu semestri visu sesiju atrados darba komandējumā Tallinā un ar to arī atpaliku no studiju procesa. Toreiz nebija motivācijas iegūt izglītību, jo strādāt varēju tāpat – industrijā neviens grādu neprasīja. Tā uz kādu laiku izglītību noliku pie malas.

Decembrī ieguvi doktora grādu… Kas tevi motivēja atsākt studijas?

Bija viens paaugstinājums, kuru gribēju, bet nedabūju. Tajā brīdī man kā ieganstu minēja, ka otram kandidātam ir izglītība, bet man – nē. Vēlāk sapratu, ka tās bija muļķības – man nepienācās paaugstinājums, jo otrs kandidāts bija labāks, nebija runa par papīriem… Bet tolaik biju jauns un dumjš, par to apvainojos un gribēju sevi pierādīt. Tehniskajos darbos diploms nav svarīgs, bet, ja gribas ieņemt vadošos amatus, vajadzīga izglītība. Tā saņēmos un pabeidzu bakalauru. Man bija viens draugs, ar kuru kopā gājām uz lekcijām, tas mācību procesu atviegloja, jo kursā nevienu citu nepazinu, nevarēju neko sarunāt. Ar pārējiem kursabiedriem bija tikai piecu gadu starpība, bet nebija liela kontakta. Pēc tam Rīgas Biznesa skolā pabeidzu maģistrus. Tur studijas bija vieglāk apvienot ar darbu, jo lekcijas bija darbadienu vakaros. Tad uzreiz iestājos doktorantūrā, kas savā ziņā ir vairāk nevis mācības, bet gan vienkārši darbs kā "pētniekam-māceklim". Doktorantūrā galvenais ir pētījuma veikšana un publikāciju rakstīšana. Grūtākais bija saņemties un uzrakstīt disertācijas gala variantu. Vajadzēja to darīt uzreiz aiz priekšaizstāvēšanas, bet vilcinājos, tāpēc viss ievilkās vēl gandrīz uz diviem gadiem, kas bija lieki – varēju mocīties par gadu mazāk!

Ko tu uzskati par lielāko ieguvumu no studijām? Teici, ka industrijā strādāji jau no 12. klases…

Manuprāt, studējot doktorantūrā, nevis tik daudz apgūst zināšanas, bet gan vingrina vai trenē iemaņas, kā izvēlēties tēmu, pētīt, organizēt darbu. Bakalaurā vēl pabiksta gan organizatoriski, gan ar tēmas atbalstu, bet doktorantūras beigās students ir kļuvis par patstāvīgu pētnieku un var pats uzzināt visu par kādu apakšnozari un tajā radīt kaut ko jaunu. Disertācija un publikācijas ir nevis mācību procesa daļa, bet veids kā pārbaudīt vai students var būt patstāvīgs. Stipendija, ko saņēmu doktorantūras laikā, ļāva man strādāt zinātnē uz pilnu laiku. Tā ir kritiskā robeža. Kamēr kaut ko dara hobija līmenī, var uzzināt daudz interesanta, bet nevar izgudrot neko jaunu, jo nav iespējams izsekot līdzi visam, kas nozarē notiek. Ja pētniecībai nevelta visu laiku, tad nevar pat īsti zināt, vai ideja ir jauna, jo nav bijis laika izsekot visu, kas tajā tēmā ir noticis un pašreiz notiek. To redzu arī strādājot ar studentiem – ir interesanta problēma un ideja, bet, ja nav zināšanas par kontekstu, tā bieži vien ir divriteņa izgudrošana. Divriteni izgudrot ir interesanti, bet tas nedod nekādu pienesumu.

Vai tevi aizrauj pasniedzēja darbs?

Tas ir interesanti, taču kā introvertam cilvēkam diezgan nogurdinoši – izsūc enerģiju. Es pasniegšanu savā ziņā redzu vairāk kā misiju – mani maz saista pats process, bet gribu rezultātu. Man patīk palīdzēt studentiem ar interesantu noslēgumu darbu izstrādi un priecājos par tiem, kas aiziet strādāt zinātnē. Šādi studenti ir vajadzīgi, bet problēma tāda, ka viņi nerodas paši no sevis - ir jāmakšķerē. Pieredze rāda, ka no desmit jauniešiem, ko esam apmācījuši, varbūt viens pēc tam paliek strādāt zinātnes jomā. Tas nozīmē, ka, lai pēc pāris gadiem būtu viens jauns kolēģis, bakalaura studiju laikā mums ir jāpiesaista desmit interesanti cilvēki, citādi nekas nenotiks. Kādu laiku aktīvi nepiesaistījām studentus, tāpēc tagad mums laboratorijā nav aktīvu maģistra līmeņa pētnieku, lai gan mēs gribētu. Ir jāsēj sēklas, cerībā, ka pēc kāda laika situācija mainīsies. Bieži foršie studenti aizbrauc studēt uz ārzemēm vai arī pāriet strādāt uz industriju.

Vai ir iespējams konkurēt ar industriju?

Jā un nē. Mēs nespējam bakalaura studentam samaksāt tikpat cik industrijā, augstāka līmeņa speciālistiem ES atbalstītajos projektos gan algas ir adekvātas. Mums algas ir piesaistītas izglītībai un vēlētajiem amatiem, bet industrijā arī cilvēkam bez diploma var maksāt normālu algu. Daudzi no maniem kolēģiem strādā gan industrijā, gan institūtā.

Ko dari brīvajā laikā?

Audzinu bērnus. Esmu studentu korporācijas “Patria” biedrs. Sākoties Krimas krīzei, ar vairākiem korporācijas biedriem iestājāmies arī Zemessardzē. Tur sāku nodarboties ar sporta šaušanu. Draugu lokā aizraujos ar galda spēlēm. Agrāk spēlēju arī bungas, bet tagad reti sanāk pieķerties, vien reizi mēnesī. Gribas daudz ko, bet visam nav laika!

Kādi ir tavi nākotnes plāni?

Interesējos par IT drošības nozari. Pašlaik universitātēs šajā jomā lielākoties māca risku pārvaldību, kas arī ir vajadzīga, bet ir nepieciešami arī prasmīgi tehniskie speciālisti, kas var praktiski iztaustīt sistēmas drošību, veikt ļaunatūras analīzi, noteikt uzbrukuma avotu un izanalizēt, kas ir noticis. Tās ir diezgan specifiskas, šauras nišas prasmes - pašlaik Latvijā ir daudzi ļoti labi speciālisti, kas lielākoties visu apguvuši pašmācības ceļā, taču tas līdz galam nav pietiekams risinājums, un būtu nepieciešams to plašāk ieviest akadēmiskajā izglītībā. Datorzinātņu jomā daudzas drošības lietas ir jāiemāca visiem, jo vieglākais ceļš noved pie tā, ka sistēma strādās, bet nebūs droša. Ja sistēma nestrādātu, pasūtītājs pamanītu uzreiz, bet drošības kvalitāte lielākoties ir atkarīga no izstrādātāja kompetences un uzcītības. Tāpat visu laiku aktīvi strādāju pie projektiem, kas saistīti ar teksta analīzi un valodas lietojumu. Ir vairāki virzieni, kuros nākamgad varētu virzīties, bet izvēli starp tiem noteiks tas, kādi projekti tiks apstiprināti. Kopš disertācijas aizstāvēšanas decembrī lielākais apjoms, ko esmu uzrakstījis, ir projektu pieteikumi. Var strīdēties par to, cik tas ir produktīvs darbs, taču tas ir nepieciešams. Ja projektus apstiprina, tad vairākus gadus ir miers. Institūtam nākotnē plānā ir arī dažādi projekti, kas saistīti ar medicīnu. Pašlaik medicīnā daudz laika aizņem tieši administratīvais darbs, kas nenes tiešu pievienoto vērtību. Mašīnmācīšanās metodes to var labot. Mēs laboratorijā šajā sakarā pētām balss atpazīšanas lietojumus, bet pasaulē aktuāla tēma ir attēlu analīzes metožu lietošana rentgeniem. Pašlaik diagnozi nosaka radiologs, bet principā to pašu var izdarīt arī dators, kad risinājumi būs sasnieguši pietiekamu kvalitāti. Zinātne biznesam var dot automatizāciju, lai ietaupītu cilvēku laiku. Automatizācija industrijā pašreiz ir visaktuālākā lieta un pie tās strādā visas lielās programmēšanas firmas.

Tavuprāt, vai dators kādreiz pilnībā varēs aizstāt cilvēka darbu?

Jautājums ir nevis vai varēs, bet - kad? Mūsdienās aizvien vairāk lietu spējam automatizēt. Ir ļoti daudz lietu, ko automatizēti risinājumi var izdarīt kvalitatīvāk un precīzāk nekā cilvēks, bet pagaidām lētāk ir to darīt Āzijas dienvidaustrumos par sauju rīsu dienā… Taču dzīves līmenis visur pasaulē pamazām aug, un robotu izmaksas pamazām krītas, tā ka acīmredzami vienā brīdī tas beigsies. Redzamākais masveida piemērs ir T-kreklu un lēto kedu šūšana. To principā var izdarīt pilnībā automātiski, tikai pagaidām robots ir dārgāks un tādēļ pašlaik to lielākoties dara ar rokas šujmašīnām lētajās pasaules valstīs. Kad cilvēki pieprasīs normālu darba samaksu, tad lētāk būs to uzticēt robotam...

 

JAUNĀ DOKTORA PIETURZĪMES

·         Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta pētnieks.

·         Docents LU Datorikas fakultātē.

·         2017. gadā aizstāvēta doktora disertācija par tēmu “Rīku kopa latviešu valodas semantikas analīzei”.

Strādājis LETA, Mobilly, Draugiem.lv, Nordea.