Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs

Ilze Mileiko. Foto: privātais arhīvs.
JAUNAIS DOKTORS Ilze Mileiko: Doktoranta māka ir atteikties no liekā
Anete Bertholde
25.05.2018.

Sociālo procesu pētniece Ilze Mileiko sevi dēvē par hibrīdu, jo maģistra grāds iegūts socioloģijā, doktora disertācija aizstāvēta folkloristikā, bet ikdienas darbs ir pētījumu veikšana antropoloģijas nozarē. Viņasprāt, starpdisciplinaritāte bagātina, jo iespējams iepazīties ar dažādiem cilvēkiem.

Atdali socioloģiju no antropoloģijas. Man reizēm abas ir grūti nošķirt…

Socioloģijas un antropoloģijas filosofija ir gan līdzīga, gan atšķirīga. Sociologi saka, ka viņiem ir respondents, bet antropologi runā par informantu - cilvēku, kurš ir iesaistīts pētījumā. Turklāt antropologi netic kvantitatīvajiem datiem. Kā var vispār kaut ko procentuāli pateikt, ja sabiedrība visu laiku mainās? Cilvēki no rīta domā vienu, bet vakarā jau kaut ko citu…

Kā atšķiras pētniecības metodes folkloristikā?

Antropoloģija ir salīdzinoši jauna nozare un Latvijā lielākā daļa mācībspēku ir no ārzemēm vai ieguvuši izglītību citur, bet folkloristikai ir ilgstošākas tradīcijas. Katru vasaru folkloristiem tiek organizētas ekspedīcijas, kur tiek vākti dati par dažnedažādām tēmām. Tu brauc uz vietu, kur neesi bijis un ievāc cilvēku dzīvesstāstus. Piemēram, Folkloras un dzīvesstāstu ekspedīcijā Valkā, ko vadīja Janīna Kursīte un Māra Zirnīte, intervēju brīnišķīgu policistu, kurš stāstīja, ka viņam Valkā ir viena brūte, bet Valgā otra… Dundagā man bija intervija ar sievieti, kura apprecējās pēc kopā nodzīvotiem 40 gadiem, jo partnerim sākās veselības problēmas. Tas neiekļaujas stereotipos, ka Padomju laikos visi precējās. Jau pati došanās ekspedīcijā ir piedzīvojums. Studējot folkloristiku, paralēli apguvu arī tradicionālo dziedāšanu, kas arī bija ļoti interesanti un daudz deva kā cilvēkam. Folkloristikas studijas mani bagātināja.

Ko pētīji savā disertācijā?

Mans pētījums bija par auglību. Salīdzināju, kā auglība tiek konstruēta tradicionālajā kultūrā un analizēju intervijas ar sievietēm, kas mūsdienās ir izmantojušas medicīnisko apaugļošanu. Mēģināju definēt, kas ir auglība un kā tā tiek piedzīvota.

Kā nonāci pie šīs tēmas?

Kultūrvēstures skolotājs man skolā joka pēc iedeva feminisma rokasgrāmatu… Kopš tā laika mani interesē feminisma un dzimtes idejas. Auglība ir saistīta ar dzimtes pētījumiem. Lai gan auglīgi var būt gan vīrietis, gan sieviete, auglību mūsu kultūrā vairāk saista ar sievieti. Par to liecina arī fakts, ka, ja ģimenē ir grūtības ieņemt bērniņu, sākumā pārbauda sievieti, un tikai tad pie ārsta iet vīrietis.

Cik ilgi rakstīji disertāciju?

Septiņus gadus! Tajā laikā man piedzima dēls. Folklorā ir ticējums, ka, ja kāds daudz runā par auglību vai bērnu rašanos, var palikt grūts arī tad, ja nav seksuālo attiecību. Visu laiku smējos, ka mana varbūtība nepalikt stāvoklī ir ļoti maza. Bērnu audzināšanas savienošana ar disertācijas rakstīšanu ir pilnīgi cits līmenis. Lai nopelnītu iztiku, tajā laikā strādāju arī pie citiem projektiem. Doktorantūra bija vaļasprieks, ko atļāvos sev. Visgrūtākā bija tieši darba, bērnu audzināšanas un pētniecisko interešu savienošana, bet ir ļoti forši, ka dzīvē viss notiek paralēli. Daļa no doktorantiem daudz ko atliek, jo ir jāpabeidz promocijas darbs, bet es esmu cilvēks, kas visu dara reizē. Man dzīvē viss ir noticis vienlaikus. Ir bijis ļoti traki, daudz darba un maz gulēts, bet visu laiku ir bijis interesanti!

Vai dēla piedzimšana izmainīja to, kā uztver auglības konceptu?

Bija ļoti grūti distancēties un nesākt rakstīt savu personīgo pieredzi. Sadaļu, kas attiecas uz mūsdienām, biju spiesta pārrakstīt vairākas reizes, jo biju daudz rakstījusi par sevi pašu. Visu laiku centos distancēties un atmest visu lieko, lai izaugtu. Doktoranta māka ir atteikties no lietām, kas kontekstuāli darbu nepadara vērtīgāku. Bieži bakalaura līmeņa studenti negrib dzēst neko no uzrakstītā – likt iekšā darbā visu, kas ir uzrakstīts, jo ir ieguldīts darbs. Kāda mana studente atteicās izdzēst 20 lapas! Tajā pašā dienā es biju izdzēsusi pusi disertācijas un sāku no gala.

Visu laiku jau var kaut ko dzēst un papildināt…

Jā, tas ir nebeidzami, jo jebkas ir uzlabojams, pielabojams un papildināms, bet kādā brīdī ir jāpieliek punkts. Beidzu pētīšanu, kad man bija iekšējā sajūta, ka darbs ir pabeigts.

Kāpēc izvēlējies disertāciju rakstīt latviski?

Pirmais jautājums, kāpēc izvēlējos studēt Latvijā? Tas lielā mērā ir saistīts ar to, ka man jau bija viens bērns, tāpēc šķita svarīgi palikt uz vietas.

Tev vairāk patīk datu apstrāde vai kontakts ar cilvēkiem?

Man ļoti, ļoti patīk veikt intervijas, bet rakstīšanu uzskatu par nodevu. Veicot pētījumus, iespējams satikt cilvēkus, ko normāli nekad nesatiktu, jo visi cilvēki ikdienā griežas pa savu asi. Pētījuma veikšana nozīmē iziešanu no savas komforta zonas.

Ko uzskati par lielāko ieguvumu no disertācijas rakstīšanas?

To, ka piespiedu sevi disertāciju pabeigt. Pēc disertācijas aizstāvēšanas gaidīju to īpašo sajūtu, kurai vajadzēja pienākt, bet, kas tā arī nepienāca… Varbūt vēl pienāks! Maģistrantūrā viss ir kompakti, bet doktorantūra nozīmē individuālas studijas, paralēli cilvēka dzīvē notiek daudz kas cits un kādā mirklī tas kļūst daudz interesantāks par disertācijas pabeigšanu! Disertācijas rakstīšanas laikā biju iesaistīta arī citos pētījumos, kas ietekmēja manu spēju darbu pabeigt ātrāk.

Vai disertāciju rakstīji kāda pētījuma ietvaros?

Projekti, kuros biju iesaistīta, bija īsāki par laiku, ko veltīju disertācijai. Iesaiste projektos motivēja, jo bija noteikts termiņš. Ja doktorantūras pētījums ir apmaksāts, tad var atļauties sēdēt bibliotēkā un visu laiku rakstīt, bet tiem, kam nav stipendijas, ir citādi – jāatrod veids, kā izdzīvot. Tad doktorantūras pētījums tiek veikts brīvdienās vai vakaros. Tā kā mans pamatdarbs ir citu pētījumu veikšana, bija vienkāršāk, jo ir brīvs darba režīms. Varēju iekārtot tā, ka nedēļas sākumā veicu citus pētījumus, bet nedēļas nogalē rakstu disertāciju. Domāju, ka daudzi nepabeidz doktorantūras studijas, jo paralēli ir jāstrādā cits darbs. Tas noteikti atstāj iespaidu.

Kā ir būt doktorantūras studentam Latvijā?

Viss ir atkarīgs no paša! Lai pabeigtu, ir jābūt noteiktam publikāciju skaitam un jāapmeklē starptautiskas konferences, kas nozīmē, ka jānopelna tik daudz, lai varētu atļauties braukt uz ārzemēm. Pluss ir tāds, ka Latvijā studenti var pētīt, ko vēlas, bet tas nozīmē arī to, ka pašiem ir jāatrod līdzekļi. Ārzemēs neviens doktorantūras students nepēta to, ko grib – ir projekta nauda un jāveic pētījums par konkrētu tēmu noteiktā griezumā.

Vai bieži strādā no mājām?

Jā, man nevajag klusumu. Ja es gaidītu klusumu, tad nekad nevarētu domāt! Esmu iemācījusies sadzīvot ar troksni. Ja ir klusums, tad ir diezgan liela varbūtība, ka bērni ‘bauda aizliegtos augļus’.

Vai bērniem mājās nevajag uzmanību?

Mani bērni jau ir lieli - vecākajai meitai ir deviņi gadi, bet dēlam seši. Nesen dēls prasīja: ”Mammu, vai vari man izskaidrot, kas ir auglīga sieviete?” Sapratu, ka viņš ir iemācījies lasīt!

Ko tu viņam atbildēji?

Teicu, ka auglīga sieviete ir sieviete, kurai var būt bērniņš. Manuprāt, jo bērns ātrāk uzzina, kā rodas bērni, jo labāk!

Nestāstīji, ka bērni aug kāpostos?

Mani bērni zina, kā rodas bērni. Maģistra darbu rakstīju par pusaudžu grūtniecību… Uzskatu, ka viens no iemesliem, kāpēc rodas pusaudžu grūtniecība, ir tāds, ka vecāki gana laicīgi un skaidri neizstāsta par bērnu rašanos. Ja stāsta bērnam par kāpostiem, kā izstāstīt par izsargāšanos? Stāsts par kāpostiem savā veidā ir melošana.

Tavuprāt, vecākiem ir jāstāsta bērniem par reproduktīvo veselību?

Vecākiem jāstāsta bērniem par to, kā veidot attiecības un noteikt ķermeņa robežas. Daudzas no šīm tēmām ir neērtas. Kā pētniecei man ir skaidrs, ka ir lietas, ko vajadzētu meitai izstāstīt, bet viņa negrib runāt, jūtas neērti.

Pusaudžu vecums…

Bet, kad tad ir īstais laiks? Nekad ar saviem bērniem neesmu uķinājusies. Man tas liekas pazemojoši. Ir runa par cieņu. Kāda tur cieņa, ja otru uzskati par muļķi?

Vai cilvēka reprodukcijas tēma Latvijā vēl aizvien ir tabu?

Daudzi saista vīriešu neauglību ar apdraudējumu vīrišķībai. Paradoksāli, bet joprojām pastāv uzskats, ka īsts vīrietis ir mūžīgi varošs, gribošs un auglīgs. Tiklīdz kāda no šīm funkcijām ir apdraudēta, tiek apšaubīta vīrišķība. Kādas pētnieces, kura pētīja auglību musulmaņu kopienās, informants, kas strādā par andrologu (vīriešu neauglības speciālists), intervijā teica, ka Indijā neviens nav sapratis, ar ko viņš nodarbojas, jo tur vīrieša neauglība nav iespējama. Mēdz gadīties, ka ir vīrieši, kuri apprec septiņas sievas, bet, kad neizdodas ieņemt bērniņu, par visu atbildīgas ir sievietes…  Arī sievietēm par to nav viegli runāt! Tā nav viegli pētāma tēma.

Vai ar veiktajiem pētījumiem auglības un demogrāfijas politikas jomā vēlies palīdzēt sabiedrībai?

Jā, parasti pētu lietas, kas man liekas svarīgas. Strādāju par pētnieci, jo esmu cilvēks, kuram ir ļoti svarīgi darīt un pētīt – man vajag nepārtrauktu izziņas procesu.  Man patīk, ja pētījumiem ir jēga vai nozīme – pēc tam seko kāda iniciatīva, kas maina cilvēku dzīves. Sabiedrībā ļoti daudz vērtību līmenī domā konservatīvi, bet šī domāšana nesakrīt ar reālo dzīvi, jo ir cilvēki, kas neiekļaujas rāmī. Esmu provokatore, kurai patīk, ja rāmi pielāgo dzīvei. Tas bija arī viens no maniem disertācijas darba mērķiem. Visu laiku tiek runāts par slikto demogrāfisko situāciju, nevis par pašu sievieti. Demogrāfiskajā politikā ir tikai cipari, statistika un mērķis, bet izpaliek reālā pieredze. Sasniegsim bērnu skaitu, bet, kas tālāk? Vai viņi būs laimīgi, drošībā un paēduši?

Ko tu vēlētos pētīt nākotnē?

Esmu ieinteresējusies par novecošanas procesiem. Varbūt tāpēc, ka pati palieku vecāka… Skatoties uz demogrāfisko egli, ir skaidrs, ka mūsu sabiedrība novecos. Gribu pētīt, kā tas ietekmēs cilvēkus, saprast, kā rīkoties. Latvijā ir ļoti maz pētījumu par to, kas ir laba novecošana.

Ko tu dari, lai atpūstos no darba?

Es ļoti ātri lasu. Dienā varu izlasīt vienu vai pat divas grāmatas. Ja jābrauc uz interviju Balvos, līdzi ņemu divas grāmatas – vienu turpceļam, otru atpakaļceļam. Pavasarī pļauju zāli. Tagad tieši domāju, kā lai no pēdām dabūju nost zaļumu? Zinu, ka zāles sula iekožas ādā, tāpēc nevar pļaut ar basām kājām, bet visu laiku to aizmirstu. Kad aizstāvēju disertāciju, domāju, ka man būs daudz brīvā laika, bet viss beidzās kā parasti – strādāju vēl vairāk nekā pirms brīvā laika iegūšanas. Esmu cilvēks, kurš no viena darba atslēdzas ar otru. Ja nodarbojas ar antropoloģiju, hobijiem nav laika, jo tā kļūst par dzīvesveidu. Tu kļūsti par staigājošu intervētāju! Bet man patīk strādāt un tas, ko daru!

 

JAUNĀ DOKTORA PIETURZĪMES
  • Pasniedz LU Humanitāro zinātņu fakultātes Antropoloģijas nodaļā.

  • Neatkarīgā pētniece. Galvenie pētījumu virzieni – auglības un neauglības sociālie aspekti, ģimenes un demogrāfijas politika, dzimte, seksualitāte.

  • 2018. gadā aizstāvēta doktora disertācija par tēmu “Auglība tradicionālajā un mūsdienu kultūrā Latvijā”.

  • Maģistra grāds socioloģijā.