Ilona Baumane-Vītoliņa, LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes docente un Amrop konsultante

Esmu veikusi dažādus pētījumus par darbinieku motivāciju. Arī pašlaik mans pētījuma objekts ir liela valsts institūcija, kas vēlas izzināt savu darbinieku apmierinātību un iespējas uzlabot organizācijas iekšējo klimatu. Uzsākot šo pētījumu, man prātā bija klasiskās motivācijas teorijas, jaunākie teorētiskie atzinumi. Taču, sākot ar padziļinātām darbinieku intervijām, kurās uzdevu vispārīgus jautājumus, piemēram, kāpēc cilvēki ir izvēlējušies strādāt konkrētajā institūcijā, kas viņus motivē vai demotivē, mani sākotnējie priekšstati kardināli mainījās.

Pirmkārt, lielākā daļa aptaujāto uzskatīja, ka viņu atalgojuma līmenis ir adekvāts un atbilstošs padarītajam darbam, lai gan privātajā sektorā algas līdzīgās pozīcijās strādājošajiem ir vismaz par 30% lielākas. Iespējams, cilvēki valsts iestādēs apzinās, ka atbildīgs darbs privātajā sektorā prasa lielāku enerģijas ieguldījumu, bet, tikpat iespējams ir tas, kas lielai daļai valsts struktūrās strādājošo ir nepilnīga informācija par darba tirgus kopējo situāciju. Secinājums - cilvēki ir gatavi strādāt valsts sektorā par mazāku atalgojumu un neuzskata to par galveno demotivātoru.  Otrkārt, intervijās atklājās, ka cilvēki, uzsākot darbu, bijuši ļoti motivēti un iekšējo mērķu vadīti. Līdz ar to viņiem pat nav nepieciešama kāda īpaša, ārkārtīgi sarežģīta motivācijas shēma, kas viņus noturētu šajā organizācijā. Principā, pilnīgi pietiktu ar to, ka organizācija piepildītu viņu gaidas. Te nonākam pie demotivācijas sadaļas. Šajā organizācijā, tāpat kā daudzās citās, un tas attiecas arī uz privāto sektoru, lielākā problēma ir iekšējās komunikācijas trūkums. Runājot par manu izpētes objektu - tad šajā konkrētajā organizācijā trūkst skaidra un visiem saprotama promocijas mehānisma. Proti, darbiniekus augstākam amatam izvēlas pēc ļoti formāliem kritērijiem, taču, ja pretendē vairāki līdzvērtīgi kandidāti, gala lēmums par to, kurš amatu iegūs, ir darbiniekiem nesaprotams un šķiet subjektīvs. Un nekas nedemotivē vairāk par šķietami neatbilstošu kolēģi, kurš apsteidz citus un tiek iecelts augstākā amatā. Galvenais secinājums - uz valsts iestādi cilvēki dodas strādāt iekšēju mērķu vadīti, protams, ja tas ir dinamisks un atbildīgs, nevis «atsēdēšanas» darbs. Atalgojums nespēlē būtiskāko lomu, kas bieži tiek minēts kā galvenais iemesls darbinieku trūkumam vai zemajai kvalifikācijai. Tāpēc valsts iestāžu vadības galvenais uzdevums ir nevis prasmīgi motivēt, bet gan censties nesagraut cilvēku iekšējo motivāciju, kas bieži vien notiek, pateicoties sliktai iekšējai komunikācijai.  Publicēts laikrakstā "Dienas Bizness" 25.09.2017.

Dalīties