Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Attēlā: Harijs Tumans. Foto: No personīgā arhīva.
Attēlā: Harijs Tumans. Foto: No personīgā arhīva.

MĒNEŠA PĒTNIEKS Harijs Tumans: Būt savā vietā un darīt to, kas jādara
Ludmila Judina
13.04.2016

Vēstures zinātņu doktors, antīkās vēstures speciālists un Latvijas Universitātes (LU) profesors Harijs Tumans nodarbojas ar antīkā laika izpēti un seno tekstu tulkošanu no latīņu un sengrieķu valodām. Šogad Harijs Tumans ieguva balvu „Gada vēsturnieks Latvijā 2015”. Pirms gada tika izdota profesora Tumana monogrāfija „Varoņi un varonība Senajā Grieķijā”, kas ir pirmais šāda veida oriģinālpētījums latviešu valodā. Zīmīga ir norāde uz grāmatas vāka, ka tas ir darbs, ko var lasīt jebkurš, kas prot lasīt. Tā ir pietiekama intriga, lai mestos iekšā šai noslēpumainajā pasaulē. Ciklā “Mēneša pētnieks” - intervija ar profesoru Hariju Tumanu.

Otrais un pēdējais  tēmas speciālists…

Kādas ir sajūtas, saņemot balvu „Gada vēsturnieks Latvijā 2015”?

Sajūtas ir labas. Varbūt pat bezkaunīgi teikt – jūtos nedaudz nopelnījis. Patīkami. Lai gan tas neko nemaina.

Kādā no iepriekšējām intervijām esat minējis, ka monogrāfiju „Varoņi un varonība Senajā Grieķijā” rakstījāt 10 gadus...?

Grāmatu rakstīju astoņus gadus, un tad vēl divus gadus teksts tika rediģēts un labots. Vienu gadu laboju pats, otru gadu – redaktors. Kopā sanāk diezgan ilgi.

Vai, jau iesākot rakstīt grāmatu, zinājāt konkrēti, par ko tā būs?

Atceros, ka, pirms sāku rakstīt, cītīgi domāju par to vismaz pusgadu. Man gribējās uzrakstīt nopietnu pētījumu – monogrāfiju par Seno Grieķiju latviešu valodā. Uzskatīju to par savu pienākumu. Tā iznāk, ka es esmu Latvijas vēsturē otrais, un nav izslēgts, ka arī pēdējais speciālists šajā tēmā. Pirmais bija Latvijas Universitātes pirmais rektors profesors Ernests Felsbergs.

Atceros, savulaik profesors Andris Rubenis mani aicināja rakstīt Grieķijas vēsturi - nevis skolas grāmatu, bet apkopojošu darbu, un es viņam atbildēju, ka tas būs nākamais solis, jo vispirms vēlos uzrakstīt savu konceptuālu pētījumu. Toreiz, kad to teicu, man bija jau izkristalizējusies koncepcija. Biju nonācis pie varonības tēmas. Tā balstījās manā atziņā, ka katras kultūras pamatā ir kāda ideja jeb ideāls. Osvalds Špenglers ir teicis: Kultūra dzimst tad, kad piedzimst tās dvēsele”. Bet, kas ir šī „dvēsele”? Tas ir nezinātnisks termins, ko grūti definēt. Protams, izlasot Špenglera darbu, to var saprast, bet man gribējās to noformulēt kaut kā savādāk. Nonācu pie atziņas, ka kultūra dzimst tad, kad rodas tās pasaules uzskats un no tā izrietošā vērtību sistēma. Uz vērtību pamata sabiedrība izstrādā savu vērtību kopumu un galveno orientieri, tas ir, ideālu. Tas, kādā veidā sabiedrība strukturējas, kā tā organizē savu dzīvi – sociālo, politisko, ekonomisko, kultūras – ir atkarīgs no tā, kā šī sabiedrība saprot savu uzdevumu, savu ideālu, mērķi, uz kuru virzīties. Taču tā tas turpinās līdz noteiktam brīdim. Kad šis ideāls ir sevi izsmēlis un sabiedrība to vairs neatbalsta, kultūra degradējas un pēc kāda laika iet bojā – reizē ar visu sabiedrību.

Senās Grieķijas ideāls - varonība. Lielais uzdevums

Un kā Jūs nonācāt līdz varonības koncepcijai?

Mēģināju saprast, kādi ideāli ir dažādām kultūrām. Varēju noformulēt Divupes, senās Indijas, Ķīnas, Ēģiptes ideālus, un tad pats sev pajautāju: „Kāds varētu būt ideāls Senajai Grieķijai?” Radās pieņēmums, ka grieķu kultūrai tas varētu būt varonības ideāls. Jo visas Senās Grieķijas kultūras vēstures gaitā mēs epicentrā redzam varoņus – gan laikmetīgus, gan no pagātnes. Sākumā uzdevums man likās pavisam vienkāršs – uzrakstīt, kā laika gaitā mainījās priekšstati par varonību Senajā Grieķijā. Šis mērķis toreiz likās tuvs un viegli sasniedzams. Biju iedomājies, ka tā būs neliela monogrāfija – ne vairāk par 300 lappusēm.

Beigās darbs izauga līdz 800 lappusēm….

Kad sāku iedziļināties materiālā, koncepcija tika precizēta un noformulējās arvien skaidrāk – sapratu, ka jāraksta par grieķu kultūru kopumā, par ideālu un tā lomu kultūras dzīvē. Materiāla apjoms bija pārsteidzoši liels, un tad radās jautājums, ko ar to darīt un kā ar to strādāt. Daži mani draugi teica, lai rakstu kaut ko vieglu, populāru, īsu, „sazipotu”, jo Latvijā nebūs lasītāju izvērstam tekstam! Un tāpat jau to neizdos, jo nebūs naudas... Es tomēr tam nepiekritu un turpināju savu darbu. Jo esmu tāds cilvēks, kuram sirdsapziņa neļauj halturēt. Haltūru es neciešu! Ja daru, tad daru līdz galam. Ja strādāju pie tēmas un zinu, ka ir vēl kāda literatūra, avoti un viedokļi – nevaru tos vienkārši ignorēt. Līdz ar to es iekļāvu visu, lai tēma būtu pilnīgi izsmelta. Rezultātā tapa tāds apjoms. Turklāt man bija svarīgi, lai šis darbs būtu zinātnisks, tātad metodoloģiski korekts. Lai nav kauns pasaules un nākamo paaudžu priekšā un lai šo darbu atzītu nākamais antīkais vēsturnieks Latvijā – ja vien tāds būs… Bet gribas cerēt, ka tomēr tāds būs. Un vēlētos, lai viņš, izlasījis manu darbu, varētu teikt: „Jā, tas ir pareizi, tas ir korekti!” Vēl viens apsvērums bija tāds, ka nākotnē monogrāfiju varētu tulkot – angliski, krieviski. Un, ja darbu tulko kādā „lielajā valodā” un to rāda pasaulei, tad tam jābūt atbilstošā kvalitātē. Es rakstīju šo darbu latviski tā, lai to varētu tulkot tādu, kāds tas ir, bez pārrakstīšanas. Tāds bija mans uzdevums.

Vai redaktors daudz saīsināja grāmatas tekstu vai kā citādi to izmainīja?

Nē, man bija izcils redaktors – Aivars Kļaviņš. Strādājām ar labojumiem veselu gadu. Viņš bija stingrs un pārbaudīja katru atsauci. Esmu ārkārtīgi apmierināts ar viņa darbu. Esmu ļoti apmierināts arī ar mākslinieces Baibas Lazdiņas radīto izcilo grāmatas noformējumu. Uz vāka ir redzams bronzas Zevs vai Poseidons – statuja, kas atrodas Atēnu Nacionālajā muzejā. Sapratu, ka uz vāka jābūt tieši šim tēlam, un māksliniece prata to ļoti lieliski un skaisti izdarīt. Pat labāk, nekā biju iedomājies.

Ieguldot šajā darbā tik daudz enerģijas un laika, vai vienmēr bija pārliecība, ka grāmata ieraudzīs savu izdošanas brīdi?

Bija laiks, kad cerības zuda. Kad sākās 2008./2009. gadu krīze, kad drastiski grieza tā jau niecīgās algas, likās, ka es nekad nevarēšu izdot grāmatu. Bet es turpināju rakstīt pat ar domu, ka rakstu atvilknei, jo apzinājos to kā savu pienākumu.

Uz grāmatas vāka ir autora piebilde: „Šo darbu var lasīt jebkurš, kas prot lasīt”…

Lasīt nozīmē kaut ko vairāk nekā lasīt tikai izklaides izdevumus un īsziņas. Labi sapratu, ka mērķauditorija nav liela un jāraksta tā, lai jebkurš cilvēks varētu manu grāmatu izlasīt un saprast. Centos, lai stils nebūtu „sausi akadēmisks”, lai tas būtu mazliet brīvāks. Lai būtu interesanti un saprotami jebkuram lasītājam, kas nav vēsturnieks. Maksimāli centos izvairīties no svešvārdiem. Un visu, kas nepieciešams, paskaidroju.

Vēsturnieks piedzima drupās… Katram pasaulē ir sava vieta

Kādā no intervijām stāstījāt par to, kā izvēlējāties kļūt par vēsturnieku. Bērnībā esat staigājis pa Hersonesas drupām Sevastopolē un sapratis, ka vēlaties kļūt par vēsturnieku?

Jā, es biju tāds romantisks jaunietis, un mani saviļņoja sengrieķu pilsētas drupas pie siltās Melnās jūras.

Mēģinu iztēloties šādu situāciju mūsdienās. Iedomājieties, ka jūsu dēls atnāktu un paziņotu, ka vēlas kļūt par antīkās vēstures pētnieku! Kā jūs reaģētu?

(Smejas) Godīgi sakot, es nebūtu priecīgs. Mēģinātu atrunāt. Zinot, cik tas ir smagi un ka tam ir maz perspektīvu. Es tomēr sāku studijas citos laikos, kad viss bija savādāk... Taču, protams, es zinu, ka esmu savā vietā. Es to uztveru kā savu aicinājumu. Esmu pārliecināts, ka daru to, kas man jādara, kas atbilst manai būtībai. Tas nozīmē, ka esmu izdarījis savu izvēli, atbildot uz Ērika Fromma jautājumu: „To have or to be?”, kas pareizi būtu jātulko kā „Gūt vai būt?” Tā ir izvēle starp diviem dzīves veidiem: dzīvot, lai maksimāli iegūtu sev materiālus labumus, vai dzīvot, lai realizētu sevi. Tas ir fundamentāls jautājums, uz kuru ir jāatbild katram cilvēkam.

Starp citu, man bija kārdinājums deviņdesmito gadu sākumā, kad sākās juku laiki un izglītība tika mesta brīvā lidojumā bezdibenī. Tad bija jāstrādā piecās darba vietās, lai izdzīvotu. Redzot, kāda apkārt ritēja dzīve – cilvēki kaut ko prihvatizēja, pirka, pārdeva, mahinēja utt. –  bija grūti samierināties ar savu knapo iztikšanu un cīņu par eksistenci. Bija jāizdara izvēle: palikt pie sava aicinājuma vai pamest profesiju un braukt pelnīt naudu uz Poliju, Vāciju – kaut ko pirkt un pārdot, kā toreiz darīja daudzi. Paldies Dievam, sapratu, un droši zinu, ka gadījumā, ja es izvēlētos variantu „to have”, tad būtu vai nu nodzēries, vai traģiski gājis bojā… Izdarīt pareizo izvēli man palīdzēja sieva, kas mani atbalstīja grūtajos brīžos. Protams, arī tagad ir grūti, bet zinu, ka esmu savā vietā.

Bet varbūt jūs kļūtu par miljonāru?

Šaubos. Bet, ja es kļūtu par miljonāru, tas man tāpat netraucētu nodzerties un iet bojā. Jo cilvēks, kas nav savā vietā dzīvē, nevar būt harmonijā ar sevi un pasauli. Viņš apzināti vai neapzināti no tā cieš. Par to daudz teikts mākslā – gan pasaules literatūrā, gan filmās, jo tādu gadījumu dzīvē ir bez gala. Cilvēkam ārēji viss ir labi, it kā ir sasniedzis visu, ko gribējis, bet iekšējais diskomforts un neapmierinātība viņu moka un iedzen nepatikšanās vai vispār kapā. Tu vienkārši nevari dzīvot normāli, ja zini, ka neesi savā vietā. Katram pasaulē ir sava vieta. Mana vieta ir šī, un daru tieši to, ko daru, un darīšu tik ilgi, kamēr varēšu. Tikai tāpēc man galu galā izdevās uzrakstīt šo darbu.

Uzskatu, ka grāmata pati par sevi ietver trīs brīnumus – pirmais, ka es to uzrakstīju, jo situācija valstī nav labvēlīga humanitārajām zinātnēm, vēstures zinātnei kopumā un Antīkajai vēsturei jo īpaši. Otrais brīnums – grāmata tika izdota. Vēl strādājot pie manuskripta, meklēju līdzekļus grāmatas izdošanai. Trīs gadus bez jebkādiem rezultātiem. Tad bija izmisuma brīdis, kad likās – nebūs… Bet turpināju rakstīt, kamēr pabeidzu. Kad darbs jau bija uzrakstīts, Universitātē tika izsludināts konkurss, kurā laimīgā kārtā varēja pieteikt arī humanitārās disciplīnas. Notika brīnums – manu darbu atbalstīja. Esmu ļoti pateicīgs savai universitātei, ka līdzekļi tika piešķirti un grāmatu varēja izdot. Milzīga pateicība arī LU Akadēmiskajam apgādam, kas ļoti palīdzēja grāmatas izdošanā.

Tagad grāmata ir jau izdota atkārtoti!

Jā, tas ir trešais brīnums. Biju patīkami pārsteigts. Tad, kad rakstīju, daudzi teica: „Ko tu raksti! Kas to lasīs! Un kurš to pirks?” Un tad, kad darbs bija gatavs, izrādījās, ka cilvēki ļoti labprāt to pirka, lai gan grāmata ir ļoti bieza – 800 lappuses sīkā drukā. Turklāt grāmata ir diezgan dārga. Un tomēr tā tika izpirkta divu mēnešu laikā. Tas ir fantastiski. Tiešām ārkārtīgi priecājos par to, ka mans darbs ir vajadzīgs un pieprasīts. Un izrādās, ka pesimistu prognozes nebija pareizas, jo mums ir gudra, zinātkāra, izglītota tauta.

Izrādās, ka desmit gadu darbs ir atmaksājies!

Gandarījums ir milzīgs. Vienreiz mūžā var atļauties desmit gadus rakstīt vienu grāmatu, bet tik lielu darbu vairs nerakstīšu. Tagad man ir citi projekti. Pašlaik strādāju pie darba par antīko tēlu arhitektūru Rīgas ielās.

Vai ir kāds termiņš, kad būtu jābūt gatavai jaunajai grāmatai?

Nē, tas ir mans projekts, mana brīva izvēle. Patīkami, ka Kultūrkapitāla fonds atbalstīja šo projektu, piešķirot man stipendiju. Ceru, ka šo grāmatu uzrakstīt būs vieglāk.

Lai cilvēks pieņemtu adekvātus lēmumus, - jāzina pagātne!

Kāpēc ir jāmācās vēsture?

Atbilde būs banāla – cilvēks, kas nezina pagātni, ir ļoti apdalīts. Tas nenozīmē, ka nevar dzīvot bez zināšanām par pagātni, bet kas tā par dzīvi?! Tā nav kultūras dzīve! Pagātne ir jāzina, jo bez tās cilvēks nevar adekvāti izveidot savu identitāti. Zināšanas par pagātni cilvēku padara par kulturālu būtni. Cilvēkam ir jānonāk pie pasaules izpratnes un dzīves jēgas, un vēstures zināšanas ir viens no tiem palīglīdzekļiem, kas palīdz šo jēgu iegūt. Jāzina vēsture kaut minimālā līmenī, jābūt priekšstatam par to, kur esi dzimis, kāda ir tavas dzimtenes un ģimenes pagātne, un kāda ir visas cilvēces vēsture. Un, protams, jābūt arī profesionāļiem, tas ir vēsturniekiem, kuri saglabā šo kolektīvo atmiņu par pagātni un palīdz pārējai sabiedrībai to saprast. Vēstures studijas ir kultūras funkcija, bez tām nevar runāt par eiropeisku Kultūru. 

Ir teiciens, ka „vēsture atkārtojas”…

Tā mēdz teikt, bet tas ir nosacīti. Atkārtojas situācijas, nevis vēstures fakti. Kā teica Hērakleits, divas reizes nevar iekāpt vienā ūdenī. Situācijas periodiski ir līdzīgas, bet katru reizi ir cits laiks, citi apstākļi un citi cilvēki. Un tieši te noder pagātnes pieredze, no kuras mācīties. Jāsaprot situācijas, kas ir bijušas, lai saprastu mūsdienas. Jāsaprot, kur mēs visi esam – sabiedrība, vide un konkrēti tu. Vēsture ir nepieciešama, lai varētu orientēties apkārtējā situācijā. Bet, kā zinām, reti kurš mācās no vēstures, tādēļ bieži vien atkārtojas ne tikai izaicinājumu situācijas, bet arī ačgārnas atbildes uz tām. Tādēļ ne tikai valstsvīriem, bet katram indivīdam ir vērtīgi zināt vēsturi, lai pieņemtu adekvātus lēmumus.

Mūsu civilizācija agri vai vēlu ies bojā…

Atskatoties pagātnē, daudzas civilizācijas piedzīvojušas savu norietu. Kāds ir jūsu skatījums nākotnē?

Par to ir daudz runāts. Ziniet, man nav gaišredzības spēju, pareģot es nevēlos. Taču ir kaut kādas situācijas, kuru attīstību var paredzēt. Rietumu civilizācija ir sasniegusi diezgan sirmu vecumu un šobrīd ir līdzīga citām agrākām civilizācijām atbilstošā vecuma stadijā, piemēram, Romas impērijai, senajai Grieķijai, Babilonai utt. Pasaules vēsturē netrūkst piemēru, un tajos vienmēr redzam līdzīgus vecuma simptomus. Ja skatāmies, kas notiek šodien un kas notika vēlajā Romā – paralēles ir acīmredzamas. Bet tas nenozīmē, ka tagad varam prognozēt, ka pēc diviem vai pēc divdesmit gadiem tā sagrūs. Romas impērija mira diezgan ilgi un sadrupa daļās, turklāt viena daļa atdzīvojās, bet otra – ne. Zinot vēstures pieredzi, var veidot analoģijas un saprast šo procesu kopumā. Sabrukums iestājas tad, kad destruktīvie procesi sasniedz kritisko masu. Patlaban līdz tam vēl ir tālu, lai gan procesi jau ir sākušies, un ir skaidrs, ka mēs ejam senās Romas virzienā. Jāsaprot, ka agri vai vēlu visas civilizācijas iet bojā, agri vai vēlu visi cilvēki mirst. Tas ir dabas likums – organismi noveco, tehnika un sociālie organismi iet bojā. Bet, cik ilgi katrs organisms dzīvo, tas atkarīgs no daudziem faktoriem, kurus mēs nekontrolējam.

Parasti optimistiem patīk norādīt, ka pēc Romas civilizācijas beigām sākās jauna civilizācija. Tā tas ir, civilizācijas dzimst un mirst, viena nomaina otru. Tomēr jāatceras, ka civilizāciju bojāeja ir ilgstošs process, un jaunās top ilgi un bieži vien dramatiski. Tiem cilvēkiem, kuri dzīvo vecā impērijā, diez vai mierinājums ir tas, ka pēc pāris simtiem gadu šeit, uz mūsu civilizācijas drupām, izaugs jauna, skaista civilizācija. Barbari atnāk, norok impēriju un padara tos, kas tur dzīvo, par humusu. Pēc tam uz šā humusa izaug skaisti jaunas kultūras ziedi. Stipri vēlāk.

Jādzīvo saskaņā ar sirdsapziņu - par spīti visam

Taču mums nevajadzētu to ļoti pārdzīvot, jo process ir garš, un nezinām, cik laika vēl atlicis mūsu civilizācijai. Ir svarīgi saprast, kādā laikā, kādā kultūras stadijā dzīvojam – ne jau tādēļ, lai uztrauktos, bet lai redzētu realitāti un adekvāti uz to reaģētu. Mums katram jādzīvo sava dzīve – neatkarīgi no civilizācijas vispārējiem likteņiem, kurus nevaram mainīt. Katram jādzīvo saskaņā ar savu sirdsapziņu – tas ir katra uzdevums. Galu galā, ja cilvēks dzīvo harmonijā ar pasauli un sevi, kāda gan nozīme tam, kas notiek pasaules līmenī, kur no mums nekas nav atkarīgs?! Krīt Roma, atnāk barbari – bet, ja esi godīgs cilvēks, tu vienmēr tāds paliksi un tāds arī nomirsi. Un katram savs laiks.

Ko darāt brīvajā laikā, vai jums tāds vispār ir?

Formāli skaitās, ka brīvais laiks ir, tomēr tā ir tik maz, bet darbu un pienākumu tik daudz, ka katrā brīvajos brīžos jānodarbojas ar pētniecību, lai paspētu kaut ko izdarīt. Man, protams, patīk priecāties par dzīvi, ceļot, pavadīt laiku ar ģimeni. Tagad gaidu mācību gada beigas, lai varētu atpūsties savā dārzā – gan lasot un rakstot, gan peldoties un strādājot.