Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Benedikts Kalnačs. Foto: Toms Grīnbergs, LU Mediju un mārketinga centrs
Benedikts Kalnačs. Foto: Toms Grīnbergs, LU Mediju un mārketinga centrs
Benedikts Kalnačs. Foto: Toms Grīnbergs, LU Mediju un mārketinga centrs Benedikts Kalnačs. Foto: Toms Grīnbergs, LU Mediju un mārketinga centrs
MĒNEŠA PĒTNIEKS Benedikts Kalnačs: Baltijas apvienošana literatūrzinātnē
Dinija Jemeļjanova, Alma Mater
29.02.2016

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētnieka Benedikta Kalnača vairāku gadu garumā uzkrātās atziņas un veiktais darbs rezultējies ar monogrāfijas "20. gadsimta Baltijas drāma: postkoloniāli naratīvi, dekoloniālas iespējas" (20th Century Baltic Drama: Postcolonial Narratives, Decolonial Options) izdošanu. Viena no šī pētījuma atziņām - Baltijas nāciju mantojumi ir līdzīgi.

Jūs Literatūras, folkloras un mākslas institūtā esat strādājis praktiski visu savu profesionālās dzīves laiku gan kā institūta direktors, gan kā literatūras nodaļas vadītājs. Kādu pieredzi esat uzkrājis?

Tā patiešām ir, pēc studiju beigšanas Latvijas Universitātē es jau nākamajā rudenī atnācu strādāt uz institūtu. Tā tolaik man bija ideāla darba vieta, lai mācītos no iepriekšējās paaudzes kolēģiem. Sāku strādāt 1988. gadā, kas bija diezgan izteikts pārmaiņu posms, jo tobrīd  jaunās paaudzes literatūrzinātnieki bija ļoti ieinteresēti sekot jaunajām tendencēm zinātnē no Rietumiem, noskaidrojot, kas tur aktuāls pētniecībā, metodoloģijā. Salīdzinoši agri, jau 1999. gadā kļuvu par institūta direktoru. Diezgan ilgus gadus nostrādāju šajā administratīvajā amatā, tas palīdzēja labāk sajust institūta virtuvi, ļāva saprast, kas pētniecībā cilvēkiem var palīdzēt, noderēt, kas pētniekiem nepieciešams. Daļa no darba ir bijusi arī cīņa par finansējuma piesaistīšanu. Administratīvais darbs saistījās ar nepieciešamību būt informētam zinātnes politikas jautājumos, aktualitātēs. Tomēr primārā interese gan ir saglabājusies nemainīga, tā ir tieši pētniecība.

Kādi ir bijuši vislielākie izaicinājumi pētnieciskajā darbā?

Pētniecībā svarīgs faktors ir sava materiāla, savas metodoloģijas apzināšana. Arī pēc tik ilga literatūrzinātnē pavadīta laika es uzskatu, ka joprojām turpinu mācīties. Cenšos pielietot jaunas idejas un meklēt jaunus ceļus. Iepazīstoties ar jaunu metodoloģiju, rodas  izaicinājumi - kā to izmantot darbā ar saviem, latviešu literatūras, pētniecības materiāliem. Izmantoju pētnieciskās teorijas, kas lielākoties nāk no Rietumu literatūrzinātnes, tās iepriekš parasti tikušas plaši izmantotas, piemēram, angļu vai vācu literatūras analīzē. Rodas jautājums, izaicinājums: vai es tās varu piemērot saviem pētījumiem latviešu un salīdzināmajā literatūrā? Ir jāapzinās atšķirības, mūsu kultūras specifika, vēsturiskā, sociālā, estētiskā.

Jūsu lauciņš literatūrzinātnē ir dramaturģija. Kāpēc tieši drāma?

Tas laikam ir bijis saistīts ar interesi par teātra mākslu, kas ir bijusi viena no manām agrīnajām jaunības pieredzēm. Teātra skatīšanās tomēr man ir vaļasprieks, es neesmu profesionāls teātra pētnieks.

Mans skolas un studiju laiks, septiņdesmito gadu otrā puse un astoņdesmitie gadi, bija posms, kad sabiedrībā radās idejas, par kurām atklāti nevarēja runāt. Taču teātris bija viena no vietām, kur tās tika artikulētas, paustas plašākam cilvēku lokam. Man vienmēr ir paticis iedziļināties literāros tekstos, to veidojumā un struktūrā, kā arī šifrēt cilvēku attiecības un dažādas to izpausmes, izprast zemtekstus. Teātris ir kā viduspunkts, kurā šīs intereses satiekas. Gunārs Priede ir teicis, ka dramaturģijā to, ko kāds grib, otrs tieši negrib. Dramaturģijā galvenais ir cilvēkattiecību sadursmes, kas, lai gan nevar notikt, neieklausoties otras puses argumentācijā, ir tendētas uz atspēkošanu, virzot domas un idejas uz priekšu.

Turklāt manā dzīvē ir bijuši daudzi cilvēki, kam ir bijusi būtiska ietekme profesionālās intereses izveidē. Studiju laikā viens no tiem bija, piemēram, profesors Gunārs Bībers. Viņš mācēja ieinteresēt gan par dramaturģiju, gan teātri. 

Kāda ir literatūras, drāmas pētnieka ikdiena?

Tā galvenokārt ir tekstu meklēšana un lasīšana. Aizvien vairāk iedziļinoties analizējamajos materiālos, kļūst redzamas šķautnes, kas konkrētiem literārajiem tekstiem un autoriem nav nekad vēl atklātas. To ir ārkārtīgi interesanti saskatīt, mēģinot pēc tam arī ar to dalīties. Grāmatu, publikāciju rakstīšanas process man aizņem kvantitatīvi ne tik ilgu laiku, cik materiāla lasīšana. Rēķinoties ar reālajām iespējām, rakstīšanas laiku mēģinu vēl saīsināt, cenšoties fiksēt atziņas, veidot pierakstus, materiālu jau lasot. Man ir svarīgi, lai rakstīšanas process ir monolīts, kompakts. Viens no grūtākajiem, bet vienlaikus aizraujošākajiem uzdevumiem ir visu sarakstīto salikt kopā un piešķirt pētījumam veidolu.

Viena no patīkamākajām atsauksmēm, kas man ir bijusi par pētniecisko darbu, nāca no teātra zinātnieces Līvijas Akurāteres.  Par grāmatu „Ibsena zīmē” viņa rakstīja, ka izbaudījusi pētnieciskajā darbā izklāstīto, kā materiāls ir izlasīts, apzināts, strukturēts. Ir svarīgi arī pētniecībā ielikt savu dzīves pieredzi, savu personību, pēc iespējas piešķirot tekstam dzīvīgumu.

Minējāt, ka izmantojat jaunas metodoloģijas. Arī teorijas?

Protams, nepieciešama arī teorētiskā bāze, to lasīšana ir paralēls process. Pēdējo gadu pētnieciskā pieredze ir pavērusi dziļāku skatījumu uz to, ko latviešu literatūras apguvē, kur par autoriem jau tik daudz kas pateikts, var atklāt no jauna. Nesen Vācijā iznākušajā grāmatā analizēti teksti no Rūdolfa Blaumaņa un Raiņa līdz Gunāram Priedem, Mārai Zālītei un Ingai Ābelei. Par daudziem, šķiet, jau rakstīts pietiekami, bet vienmēr pastāv vēl citas zinātniskās pieejas, kā uz darbiem paskatīties. Šajā grāmatā plaši izmantoti arī lietuviešu, igauņu autoru darbi, kas ļauj arī uz mums pašiem paskatīties salīdzinājumā.

Kā tapa jūsu jaunākā monogrāfija "20. gadsimta Baltijas drāma: postkoloniāli naratīvi, dekoloniālas iespējas"?

Grāmatas ievadā, kurš ir diezgan personisks, es pieminu savu pirmo braucienu uz Rietumiem, uz Vāciju 1991. gadā. Tas lielā mērā veidoja priekšstatus par to, kā pētīt literatūru pēc  Rietumu  metodēm, ar no agrākās pieredzes atšķirīgu skatījumu. Taču ideju attīstīšanai vajadzīgs laiks. Piemēram, pētījumi par latviešu drāmu 20. gadsimtā sākotnēji bija pārskata ievirzē; darbi par literatūru kontaktiem, apzinot latviešu un skandināvu, vācu, Baltijas kultūru saiknes ar salīdzināmu ievirzi. Svarīgi, ka to izstrādē bija laba sadarbība un veidojas pētnieku kopas. Ar kolēģiem Norvēģijā mēs strādājām pie grāmatas par Henrika Ibsena recepciju Baltijas valstīs un Polijā, kas arī bija būtisks pētniecisks segments, darbībai iegūstot starptautisku rezonansi. Ar kolēģiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā kopīgi esam strādājuši pie pētījumiem Baltijas literatūrā.

 Šī ir pirmā monogrāfija, kas no paša sākuma bijusi domāta starptautiskai auditorijai. 2011. gadā iznāca mana grāmata "Baltijas postkoloniālā drāma", kuras ievirze daļēji sasaucas ar pašreizējo pētījumu. Bet šeit ir daudz jaunu tekstu, un būtiski padziļināts metodoloģiskais un konceptuālais skatījums. Piemēram, ievadnodaļa ir rakstīta ar mērķi konkrēti iekļauties debatēs, kas raksturīgas postkoloniālās kritikas mūsdienu attīstības stadijai. No materiālu vākšanas viedokļa šī grāmata man ir prasījusi 10 gadus, tas ir ļoti laikietilpīgs process. Turklāt pētnieciskie projekti šobrīd diemžēl lielākoties ir īslaicīgi, un lielos darbus nemaz nevar realizēt bez iepriekšējās bāzes. Arī Eiropas Sociālā fonda projekts "Kultūras kultūrā: robežvēstījumu politika un poētika", kas ilga tikai 23 mēnešus, nebūtu realizējams, ja trūktu iepriekšējo zināšanu un iestrādņu, lai pētījumu tādā tempā varētu pabeigt. Esmu ļoti pateicīgs kolēģiem, ar kuriem kopīgi strādājām pie šī projekta izstrādes un īstenošanas.

Kāpēc tieši Baltijas valstu dramaturģija?

Atbildes un skatījumi var būt atšķirīgi. Piemēram, viens no igauņu kolēģiem ir teicis, ka Baltijas kultūras un sabiedrības vairākos krīzes brīžos ir satuvinājušās, bet pēc tam arī attālinājušās. Ja Lietuvai bijusi lielāka vēsturiskā saikne ar Poliju, tad Latvijai un Igaunijai ir līdzīgāks vēsturiskais mantojums, Livonija, zviedru laiki. 19. gadsimtā, kad Lietuvā bija latīņu drukas aizliegums 40 gadu garumā, viņiem literatūras un teātra attīstība aizkavējās vairāk nekā latviešiem un igauņiem. Ja mēs skatāmies no mūsdienu perspektīvas, tad, protams, vienojošie momenti ir tādi, ka trīs Baltijas valstis praktiski vienlaicīgi ir nodibinājušas valstisko neatkarību, mums ir līdzīgs brīvvalsts periods, kam seko jauna okupācija. Tas atšķir igauņus no somiem, kam varbūt ir vairāk līdzību mentalitātes un valodas ziņā nekā ar latviešiem un lietuviešiem. Ir faktori, kas veido paralēles un līdzības, un saved nācijas kopā. Spilgtākais posms, ko arī pats pieredzēju, bija Baltijas vienotības izjūta Atmodas laikā. Tolaik radās sajūta par likteņa kopību, kas mani nav pametusi. Kopā ar igauņu un lietuviešu kolēģiem jau kopš deviņdesmitajiem gadiem ir bijis patīkami strādāt, jo kopā esam gājuši uz Rietumiem. Šajā grāmatā ir jūtama savstarpējā atbalsta sajūta, jo atradāmies vienā attīstības stadijā. Literatūrām, protams, ir atšķirības, bet ir arī līdzības, sakritības, saglabājot savu specifiku. Atklāt tās ir bijis ļoti intriģējoši, arī liels izaicinājums.

Varbūt varat minēt kādus konkrētus piemērus no latviešu literatūras, kur atrodams postkoloniālais naratīvs?

Viens no pirmajiem autoriem, kura darbi analizēti pētījumā, ir Rūdolfs Blaumanis, atklājoties pavisam jaunam skatījumam uz sabiedrību 19. gs. beigās, 20. gs. sākumā. Ir vairāki darbi, kuros viņš runā par latviešu sabiedrību, kas veidojas salīdzinājumā ar un pretstatā muižas videi. Viens no tekstiem, kas arī manā grāmatā iekļauts, ir luga "Ugunī", labi zināmais stāsts par Kristīni un Edgaru, kas novelē "Purva bridējs" uzrakstīts jau pirms vairākiem gadiem. Taču lugā Blaumanis izvērš muižas tēlojumu, parādot sociālo hierarhiju, kāda tā tolaik ir. Arī personu sarakstā viss sākas ar baronu, tad otrajā pozīcijā ir muižkungs un tikai tad visi pārējie kalpotāji, tai skaitā lugas centrālie tēli. Man bija interesanti paskatīties, piemēram, kā Blaumanis sava laika vēsturiskajā kontekstā pozicionē baronu. Vienā cēlienā, kas norisinās barona kabinetā, pie sienas redzama Vidzemes karte, bet turpat ir Bismarka portrets. Atklājas mentālā pasaule, kurā viņš dzīvo – no vienas puses, atrodas Krievijas impērijas sastāvā, taču domās tiecas uz Vāciju, un tajā pašā laikā paliek savā tiešajā apkārtnē sakņots koloniālās pārvaldes īstenotājs.

Uz visa šī fona veidojas topošie latviešu stāsti, stāsti par cilvēkiem, kuri nāk ar savu protestu un pašapziņu. Nāk Akmentiņš, kas ir latviešu saimnieks un jauns inteliģents; rakstvedis Alders, kurš cenšas iegūt izglītību; Edgars ar savu īsti pat neapzināto sociālo protestu un neiederību apkārtējās pasaules nostiprinātajās likumībās. Un ir arī Kristīne, kura, redzot latviskās pašapziņas pieaugumu,  uzdrošinās nevis palikt kopā ar pārtikušu un laipnu cilvēku, tā saglabājot tradicionālās morāles, loģikas un izdevīguma ietvaru, bet izdara personisku izvēli, kas apliecina tieši viņas cilvēcisko cieņu un vērtību. Lugas beigās viņa saka: "Es varu tikai mīlēt". Tā ir viņas izvēle, un tas nav tikai stāsts par mīlestību, bet arī stāsts, kurā attiecības bezgala precīzi iekļaujas savā laikmetā.

Šādi naratīvi atrodami arī citu laikposmu literārajos darbos. Un, salīdzinājumā ar Rietumiem, kuru daļa mēs labprāt gribētu justies, tomēr nevaram un vēl ilgi nevarēsim likt pilnīgu vienlīdzības zīmi starp Rietumu sabiedrībām un to,  kur mēs esam. Šai ziņā arī latviešu jaunākais teātris, jaunākā dramaturģija meklē iespējas, kā runāt ar starptautisko auditoriju par mūsu savdabību. Piemēram, Jaunais Rīgas teātris, Ingas Ābeles darbi. Luga "Tumšie brieži", fokusējot skatījumu uz parastu lauku māju un sētu, lieliski parāda, kāpēc mums šeit Latvijā ir šāda situācija, cik daudz esam mantojuši no iepriekšējā perioda, cik daudz kam jātiek pāri un cik grūti to ir izdarīt.

Kā vērtējat literatūrzinātnes attīstību Latvijā?

Tā ir būtiska tēma. Pirmkārt, jau no tā viedokļa, ka mums tiešām ir svarīgi redzēt sevi lielākos mērogos. Es atceros, kad sāku strādāt institūtā, bija nesalīdzināmi mazāk iespēju lasīt laikmetīgo literatūras pētniecību no Rietumiem. Bibliotēkās jau nebija jaunu tekstu, grāmatu, kuras varētu lasīt. Tolaik daudzi žēlojās: "Kā man gribētos izlasīt kaut ko no tā, ko raksta tieši pašreiz, nevis tikai no teorijas vai literatūras pētniecības klasikas!" Tagad šādas iespējas ir, un, veidojoties starptautiskiem kontaktiem augstā līmenī, ir sajūta, kam mēs samērojamies. Mana paaudze studiju laikā faktiski izauga bez mūsdienīgās Rietumu teorijas, tāpēc arī mācīšanās process turpinās visu laiku. Bet ir gandarījuma sajūta, kad redzu gan savos, gan kolēģu darbos, ka notiek satikšanās ar tendencēm, pētnieciskajām domām globālā līmenī. Man šķiet, ka šobrīd gan Baltijas valstīs kopumā, gan Latvijā, pateicoties varbūt visvairāk vidējai un jaunajai pētnieku paaudzei, ir notikusi saaugšana ar Rietumu pētniecību.

Kā mēs šajā ziņā atšķiramies no mūsu kaimiņiem, igauņiem, lietuviešiem?

Es domāju, ka Igaunijā viņi varbūt ir solīti priekšā, jo tur zinātnes politika ir orientēta uz vērtībām, kas svarīgas arī aiz Igaunijas robežām. Viņi mēģina zināšanas par savu literatūru, kultūru, sabiedrību padarīt pieejamas plašāk. Lietuvā, savukārt,  ir stiprs valsts atbalsts tieši nacionālajiem pētījumiem. Viņiem pētījumi ir orientēti uz pašu lietuviešu sabiedrību. Tomēr tas neizslēdz to, ka arī tur ir daudz vērtīgu materiālu, publikāciju, jaunu skatījumu uz lietām.

Mums Latvijā ir problēma ir tāda, ka nemitīgi jācīnās par valstisku atzīšanu humanitārajās un sociālajās jomās. Mēs ļoti cenšamies piesaistīt starptautisku finansējumu, kurš daudzos gadījumos ir vērsts uz pētniecisku sadarbību. Bet tas nenodrošina finansiālo bāzi ikdienai, lai pētnieks tiešām saņemtu atalgojumu par savu darbu katru mēnesi.

Ar kādiem projektiem šobrīd institūtā tiek strādāts?

Mums ir arī jaunas iniciatīvas pētniecībā, šobrīd rit sistemātisks darbs pie folkloras digitālā arhīva, ir jaunas iniciatīvas saistībā ar padomju un laikmetīgās literatūras pētījumiem. Strādājam ar literatūras datu bāzēm, kuru veidošanā jau daudz ieguldīts iepriekšējos gados, bet tās ir jāizvērš, jārada pieejamas modernākā veidolā. Tā ir viena no lietām, kur mēs ļoti ceram, ka būs valsts atbalsts. Iespējams un vēlams būtu arī Universitātes finansiāls atbalsts, kurš būtu ļoti vajadzīgs. Tie cilvēki, kas pēdējos gados institūtā ir ienākuši, lielākoties ir LU absolventi. Mēs, protams, gribam, lai ir vēl vairāk.

Kādi ir nākotnes plāni pētniecībā?

Katrai sabiedrībai ir iespēja un vēlēšanās izstāstīt savu stāstu, to centīšos turpināt atklāt. Postkoloniālā kritika, manuprāt, šobrīd ir būtiska metodoloģija, kura aizsākās kā Rietumu un tā sauktās trešās pasaules valstu attiecību izpēte. Šobrīd dominējošā jeb hegemonā un pakļautā aplūkojums gan kultūrietvarā, gan indivīda perspektīvā ir ieguvis globālu izpratni un pielietojamību. Izmantojot iestrādes, interesi, tajā skaitā interesi par procesiem Baltijā un Latvijā, sadarbības tīklus ar kolēģiem, šo virzienu turpināšu. Otrs virziens varētu būt 19. un 20. gadsimtu mijas padziļināta interpretācija. Jau šobrīd kopā ar kolēģiem izstrādājam pētījumu, kas veltīts šai tēmai. Cerams, ka šogad tas varētu tikt publicēts. Svarīgi ir saglabāt starptautisko kontekstu, ieinteresējot lasītāju loku arī Latvijā. Humanitārajās zinātnēs mēs cenšamies uzrunāt sabiedrību par tai interesējošām tēmām.

Pagājušogad saņēmāt Baltijas Zinātņu akadēmijas medaļu par ilggadīgu Baltijas jūras valstu literāro kontaktu izpēti. Ko jums tas nozīmē?

Es domāju, ka tas ir ļoti būtiski. Godīgi sakot, man nav svarīgi dažāda veida pagodinājumi vai atzinība personiskas atzīšanas dēļ. Bet es vienmēr priecājos par savu kolēģu darba novērtējumu, jo līdz ar viņu vārdu izskan arī institūta vārds. Tāda atpazīstamība ir noderīga. Šī konkrētā atzinība man ir īpaša tāpēc, ka tajā parādās Baltijas konteksts. Arī pēdējās grāmatas ievadā es minu cilvēkus, kuri man ļoti daudz ir palīdzējuši tieši Baltijas procesu izprašanā; un tādu, arī vārdā nenosauktu, ir ļoti daudz. Man tāpēc ir prieks, ka šī ir Baltijas mēroga atzinība, kas izceļ arī kopīgi darīto. Rodas misijas sajūta, vēlme cienīt atšķirības un katru kultūru atsevišķi, bet arī radniecīgo, jo ir svarīgi, lai šīs kultūras iespēju robežās satiekas un aug kopā. 

Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tika uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā tiek publicēti aktuāli pētnieku stāsti, savukārt gada noslēgumā žūrija un portāla lasītāji balso par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus.

Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!