Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs
Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs
Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs Mārtiņš Kaprāns grāmatas "Latvijas emigrantu kopienas: cerību diaspora" atvēršanas pasākumā 2015. gada 9. decembrī. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs Grāmatas "Latvijas emigrantu kopienas: cerību diaspora" atvēršanas pasākumā 2015. gada 9. decembrī. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs
PĒTĪJUMS par Latvijas emigrantu kopienām – Kā tev klājas, kā tev iet?
Anete Bertholde, Alma Mater
06.01.2016

Tieši atbildi uz jautājumu, kā iet tiem - vairāk nekā 10% tautiešu, kas pametuši Latviju pēdējo 15 gadu laikā, vairāk nekā gada garumā meklēja socioloģijas doktores Intas Mieriņas vadītā zinātnieku grupa. Apjomīgais pētījums decembra sākumā nāca klajā Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā.

Mīts Nr. 1: Aizbrauc tie, kuriem nav darba

''Izlasot “Šampinjonu derību” par Latvijas melnstrādniekiem Īrijā vai noskatoties “Izraidītos” – Dailes teātra izrādi par latviešu emigrantiem Londonā, veidojas priekšstats, ka aizbrauc tikai tie, kas ir nolemti. Bet tā nav! Cilvēki aizbrauc ne jau tikai lasīt sēnes. Itin bieži viņi sāk ar vidēji kvalificētu darbu un tad attīstās tālāk,'' mītu, ka Latviju pamet tikai cilvēki, kas ir depresijā, lauž Mārtiņš Kaprāns – komunikācijas zinātnes doktors un viens no zinātniskā pētījuma ''Latvijas emigrantu kopienas: nacionālā identitāte, transnacionālās attiecības un diasporas politika'' pētniekiem.

Lai pamatotu savu teikto, Mārtiņš min piemēru, kurā kāds vīrietis ar maģistra izglītību socioloģijā, emigrējot uz Lielbritāniju, pirmo gadu strādājis Sarkanā Krusta organizācijā, staigājot pa mājām un vācot ziedojumus, bet pēc tam jauniegūtās cilvēku pārliecināšanas prasmes izmantojis, lai dibinātu savu celtniecības uzņēmumu. Izveidotais uzņēmums darbojas jau trešo gadu un tā apgrozījums ir gandrīz miljons britu mārciņu.

Tāpat viņš stāsta par kādu sievieti ar doktora grādu sociālajā darbā, kura krīzes laikā emigrējusi uz Lielbritāniju. Sieviete pirmos mēnešus strādājusi rūpnīcā, vēlāk apprecējusies ar britu, bet pēc kāzām uzsākusi savu privāto praksi sociālajā darbā, kas vēl aizvien veiksmīgi darbojas.

Mārtiņš uzsver, ka pētījumā iegūtie dati rāda, ka cilvēki emigrējuši nevis tāpēc, ka dzīvojuši slikti, bet tāpēc, ka vēlējušies dzīvot labāk :''Tas norāda, ka šodien emigrāciju galvenokārt veicina nevis bezdarbs,  bet gan valstī realizētā nodokļu politika – mazas algas, augsti nodokļi!''

Viņa teikto papildina arī socioloģijas doktore un pētījuma projekta vadītāja Inta Mieriņa: “Darbs ārzemēs kļūst par zināmu garantiju nākotnei. Darba devēju attieksme Latvijā tiek vērtēta ievērojami zemāk nekā ārzemēs. Tas ir kaut kas, par ko padomāt!”

Mīts nr. 2 – Svešumā mazinās piederības sajūta dzimtajai zemei

''Tie, kas aizbrauc ir ļoti dusmīgi uz valsti. Viņi domā, ka valsts viņiem ir sabojājusi dzīvi, bet tajā pašā laikā emocionāla saikne ar Latviju ir ļoti cieša. Īpaši, ja ir runa par dabu vai kultūru. Intervējot cilvēkus esmu dzirdējis pat tādus izteikumus, kā – “tikai Lielbritānijā es kļuvu par latvieti”,’’ tā Mārtiņš.

Viņš min arī kādu Lielbritānijas mazpilsētu, kurā dzīvojošie latvieši, kas šeit nav bijuši sabiedriski aktīvi, spontāni nolēmuši 18. novembrī organizēt īpašu tirdziņu.

Mārtiņš, kurš padziļināti pētījis tieši latviešu emigrantus Lielbritānijā, stāsta, ka lielāka daļa no viņiem cenšas saglabāt ne tikai latviešu kultūru, bet arī valodu. Viņš gan novērojis, ka vairāk par latviešu valodas kopšanu rūpējas tie latvieši, kuriem draugu lokā pamatā ir nevis latvieši, bet gan cittautieši.

Runājot par latviešu valodas mācīšanu bērniem, viņš stāsta par kādu latviešu ģimeni, kas Lielbritānijā dzīvo jau vairāk nekā 10 gadus: “Vecāki mājās ar bērniem sarunājas latviešu valodā, bet dzird – kad bērni ir vieni paši, savā starpā saziņa notiek angļu valodā. Otrās paaudzes asimilēšanās notiek ļoti ātri!'''

Savukārt pētījumam pieaicinātais eksperts – sociālantropologs Andris Saulītis, kurš pētījis Latvijas emigrantu kopienas Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV), uzsver, ka tur piederības sajūta Latvijai ļoti atšķiras cilvēkiem, kas emigrējuši pēc Otrā pasaules kara un tiem, kas emigrējuši deviņdesmitajos gados. “Sākumpunkts visiem ir viens, bet atšķirībā no tiem, kas emigrējuši Otrā pasaules kara laikā, jaunajiem emigrantiem nav galapunkta. Daudzi no viņiem nemaz nedomā palikt uz patstāvīgu dzīvi ASV. Viņi ceļo,” tā Andris.

Arī Mārtiņš stāsta, ka tagad, veidojot pētījuma apkopojumu, kas janvāra beigās tiks izsūtīts tiem no Latvijas emigrējušiem, kas piedalījās pētījuma tapšanā, redzams, ka piederības sajūta Latvijai lielāka ir tiem, kas emigrējuši pirms 2000. gada. Viņš gan arī min faktu, ka, runājot desmit lielāko emigrācijas valstu kontekstā, secināts – jo cilvēks ilgāku laiku nodzīvo mītnes zemē, jo vairāk pieaug apmierinātība ar dzīvi tur.

Mazāka varbūtība atgriezties pilsētniekiem

Pieņemot faktu, ka ilgāk uzturoties mītnes zemē pieaug apmierinātība ar dzīvi tur, rodas jautājums, cik liela daļa no emigrējušajiem plāno atgriezties?

Pētījumā iegūtie dati rāda, ka 10% no aptaujātajiem norādījuši, ka Latvijā neatgriezīsies nekad. Savukārt 40% atzina, ka seko līdz aktuālajiem notikumiem valstī un būtu gatavi atgriezties dzimtenē pie noteiktiem priekšnosacījumiem. Līdztekus tam dati gan rāda, ka gandrīz puse no tiem, kas atgriezušies Latvijā, pēcāk devušiem prom atkal.

Latvijas Universitātes Ekonomikas un vadības fakultātes profesors Mihails Hazans, kurš pētījuma ietvaros padziļināti pētījis emigrāciju no Latvijas 21. gadsimtā reģionu, pilsētu un novadu griezumā bilst, ka mazāka iespēja atgriezties ir tiem, kas dzīvojuši pilsētās: ''Mans izskaidrojums ir psihoemocionālie un dzīvesveida faktori. Pirmkārt, tiem, kas nāk no laukiem, ir, stiprāka piesaiste ''mazajai dzimtenei''. Otrkārt, viņiem ir grūtāk adaptēties dzīvei svešumā, it īpaši pilsētās, jo dzīvesveida atšķirības ir lielākas. Treškārt, lauku izcelsmes cilvēki varētu būt pēc psihotipa konservatīvāki, tāpēc viņiem vispār ir lielākas grūtības pielāgoties vides izmaiņām!''

Pētījuma dati arī rāda, ka vairāk gatavi atgriezties cilvēki vecumā līdz 30 gadiem. Inta Mieriņa to skaidro ar to, ka jauni cilvēki uz ārzemēm dodas ar konkrētu mērķi, piemēram studijas, kam ir noteikts sākums un beigas. Tāpat jaunāku cilvēku atgriešanās esot skaidrojama ar to, ka viņi mītnes zemē nav dibinājuši ģimeni. “'Ja partneris ir no mītnes zemes, kā arī ir kopīgi bērni, atgriešanās Latvijā kļūst mazāk ticama,'' skaidro Inta. Bet vai visi aizbraukušie Latvijā tiek gaidīti atpakaļ?

Mārtiņš Kaprāns bilst, ka, viens no iespējamajiem scenārijiem pie noteikuma, ja atgrieztos vismaz puse no tiem, kas aizbraukuši pēdējo 10 gadu laikā (apmēram 125 tūkstoši cilvēki) ir, ka valstī pieaugtu bezdarbs, kas savukārt radītu lielu slodzi uz sociālo budžetu, kā arī varētu paaugstināt kriminogēno situāciju. “Vai mums tiešām vajadzētu moralizēt, cik slikti, ka cilvēki aizbrauc?’’ retorisku jautājumu uzdod Mārtiņš.

Jaunais vilnis

Pētījuma ietvaros pagājušā gada nogalē klajā nākusi grāmata ''Latvijas emigrantu kopienas: cerību diaspora'', kurā publicēti 14 analītiski raksti, kuros apkopoti pētījuma rezultāti. Mārtiņš Kaprāns gan norāda, ka projekta komanda negrib apstāties pie līdz šim sasniegtā: “Gribam veidot pētījuma nākamo vilni, jo mums jāsaprot, cik stabilas ir tās lietas, ko esam secinājuši. Šāda veida pētījums ir kā mazā tautas skaitīšana. Uz grāmatas atklāšanu bija atnākuši vairāki cilvēki, kuri bija piedalījušies aptaujā, cilvēki mums uzticas!''

Viņš stāsta, ka notiek cieša sadarbība arī ar diasporas politikas veidotājiem un ir pārliecināts, ka veiktais pētījums par emigrantu kopienām kļūs par pamatu nākamajam remigrācijas plānam.

Runājot par to, kas būtu svarīgi veidojot nākamo remigrācijas plānu, Mārtiņš norāda, ka nepieciešams  izveidot īpašu piedāvājumu tiem emigrējušajiem, kuri būtu gatavi uzsākt biznesu Latvijā. Pēc datiem redzams, ka tādu cilvēku ir ne mazums. Par piemēru viņš min kādu sievieti, kura jau 10 gadus Lielbritānijā darbojas restorānu biznesā un būtu gatava uzsākt uzņēmējdarbību arī šeit, bet apstājusies pie tā, ka Latvijā nav kontaktu tīkls.

Pētnieki Mārtiņš Kaprāns un Andris Saulītis uzsver, ka valstij būtu jārada sajūta, ka kontaktu tīkls nav nepieciešams, bet jaunu iniciatīvu iespējams realizēt arī bez pazīšanās. Bet Inta Mieriņa piemetina, ka svarīgi sakārtot arī nodokļu politiku, jo pašlaik daudzi strādājot pat pilnu slodzi nevar adekvāti nodrošināt ģimenes. Aptaujātie cilvēki norādījuši, ka tieši iespēja nopelnīt minimāli nepieciešamo ģimenes iztikai, ir primārais nosacījums, lai atgrieztos. Apmēram puse no aptaujātajiem respondentiem, kurus atgriezties Latvijā kavē neapmierinošs atalgojums norādījuši, ka viņus apmierinātu 1000 EUR mēnesī, kas pēc Mieriņas domām nemaz  nav astronomiska summa.

Tāpat Inta norāda, ka jāsakārto arī ar migrācijas procesiem saistītā terminoloģija :”Vārds “re-emigrants”, kas plaši lietots politikas dokumentos Latvija, nav precīzs un patiesībā raksturo citu procesu, nekā mēs esam pieraduši domāt - re-emigrēšanu no vienas valsts uz otru. Ja runājam par atgriešanos dzimtenē, pareizām būtu lietot vārdu remigrants.”

Valsts realizēto programmu, kuras ietvaros uz apmaksātām prakses vietām valsts pārvaldē bija iespēja pieteikties tiem jauniešiem, kas dzīvo un izglītību ieguvuši ārzemēs Inta vērtē divejādi: “Tas, protams, ir pozitīvi, jo jaunieši, kas atgriezušies noteikti sniegs vērtīgu pienesumu valsts pārvaldes kvalitātei. Jāņem vērā gan, ka šādi tiek nodota ziņa, ka ārzemēs iegūtā izglītība un pieredze ir vērtīgāka par Latvijā iegūto, jo tieši ārzemēs izglītotajiem jauniešiem tiek piedāvātas šīs iespējas. Jebkurā gadījumā, es uz šo programmu skatos drīzāk kā uz ielāpu, jo tas nerisina fundamentālās problēmas Latvijas ekonomikā kas, manuprāt, ir galvenais priekšnosacījums, lai atgrieztos lielāks skaits ārzemēs dzīvojošo un veidotu savu nākotni šeit, Latvijā.”

Zinātniskais pētījums ''Latvijas emigrantu kopienas: nacionālā identitāte, transnacionālās attiecības un diasporas politika'' realizēts sadarbojoties Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtam, kā arī  Ekonomikas un vadības fakultātes zinātnieku grupai.

Projekta idejas autors ir komunikācijas zinātnes doktors Mārtiņš Kaprāns, bet projekta vadītāja – socioloģijas doktore Inta Mieriņa. Pētījumā piedalījušies arī pētnieki Mihails Hazans, Laura Sūna, Ilze Koroļeva, Inese Šūpule, Evija Kļave, Rita Kaša, Daiga Kamerāde – Hanta, Māris Goldmanis, Aivars Tabuns, kā arī eksperti – Ieva Kārkliņa, Jānis Buholcs, Iveta Jurkāne – Hobein, Andris Saulītis un Iveta Bebriša.

Projekta vadītāja Inta Mieriņa uzsver, ka tieši starpdisciplinārā sadarbība ļāvusi izgaismot migrācijas problemātiku no dažādiem skatu punktiem, kā arī ieskicējusi, cik ļoti atšķiras dažādās disciplīnās izmantotā terminoloģija.

Zinātniskā projekta par Latvijas emigrantu kopienām mērķis ir analizēt migrācijas procesu daudzveidību un sniegt pamatotu informāciju politikas veidotājiem, lai stiprinātu latviešu diasporu, kā arī sniegtu atbalstu tautiešiem, kuri vēlas atgriezties Latvijā. Kā norāda pētījuma autori, neaugoties uz emigrācijas tēmas aktualitāti, pirms šī pētījuma diskusijas par migrāciju publiskajā telpā bija vairāk balstītas uz spekulācijām,  jo reālu datu trūka.

Datu ievākšanai tika izmantotas gan kvantitatīvās, gan kvalitatīvās pētniecības metodes. Līdztekus padziļinātām intervijām ar cilvēkiem, kuri emigrējuši no Latvijas viņu mītnes zemēs, tika izveidota arī aptaujas anketa, kas tika izplatīta ar interneta starpniecību. Kopā anketu aizpildīja vairāk nekā 14 000 respondentu. Šis ir lielākais līdz šim Latvijā veiktais pētījums par Latvijas emigrantu kopienām. Pētījums ir unikāls arī Eiropas Savienības līmenī, līdz šim neviena cita dalībvalsts nav veikusi tik apjomīgu no valsts emigrējušo cilvēku aptauju.

Pētījums

Par publikāciju ciklu „Pētījums”

Latvijas Universitāte ir lielākā augstākās izglītības iestāde Latvijā, un tajā ir koncentrēts mūsu valsts vadošais studiju un pētniecības potenciāls dabas, humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Turklāt ikviens Universitātes pētnieka atklājums, sasniegums un veikums zinātnes lauciņā virza Alma Mater pretī mērķim – kļūt par starptautiski atzītu Eiropas un pasaules nozīmes zinātnes universitāti. Lai gūtu priekšstatu par to, ko dara un sasnieguši pētnieki Universitātes fakultātēs un institūtos, 2012. gada nogalē uzsākts publikāciju cikls „Pētījums”. 

Latvijas Universitātes zinātniskais potenciāls dod ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā un sabiedrības ilgtspējīgā attīstībā!