Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Edvīns Danovskis. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs
Edvīns Danovskis. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs

MĒNEŠA PĒTNIEKS Edvīns Danovskis: darbs Latvijas Universitātē nav nekāds skaistuma konkurss
Kārlis Miksons, Alma Mater
30.11.2015

Edvīns Danovskis – Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes pasniedzējs un pētnieks. Audzis skaistā Vidzemes pilsētā – Valmierā un joprojām saimnieko savā bērnības mājā ar dārzu, kuru aizrautīgi kopj brīvajos brīžos. Lai arī studentu divkārt atzīts par labāko fakultātē, par šiem komplimentiem gados jaunais pasniedzējs netīksminās un saka, ka vienīgā balva, ko profesionālajā mūžā patiesi cerot sagaidīt, ir “par mūža ieguldījumu” kā mājienu tam, ka laiks posties pensijā. E. Danovskis arī aizraujas ar fotografēšanu, un īpaši viņam patīk makro bildes – attēls ir tik tuvu, ka var ieraudzīt zieda ziedputekšņus.

Daudzi bērni bērnībā vēlas kļūt par, piemēram, ugunsdzēsējiem, policistiem utt. Vai bērnībā Jūs apzinājāties, ka vēlaties būt jurists?

Nē! Es negribēju būt jurists, bet vēlējos strādāt Universitātē, tikai nezināju kādā jomā. Bērniem veidojas asociācijas ar tiem cilvēkiem, kuri viņam ir tuvākie, piemēram, ja kāds no vecākiem strādā pārtikas veikalā, tad bērns vēlas kļūt par pārdevēju, jo citas profesijas viņš vēl nezina. Vienā brīdī mana izvēle nosliecās par labu universitātei.

Kāds Jūsu ģimenē bija saistīts ar akadēmisko vidi?

Mani vecvecāki bija docētāji Ekonomikas un vadības fakultātē  un liela daļa bērnības pavadīta universitātes vidē. Tad varēju novērot zināmas šī darba priekšrocības, piemēram, salīdzinoši brīvas vasaras, bet arī varēja redzēt gandarījumu, ko sniedz pārdomāts un degsmes pilns darbs ar studentiem. Viena doma jau ir strādāt Universitātē, bet jādomā plāns “B”. Manā gadījumā tā bija jurisprudence, jo tā ir viena no tām sociālo zinātņu jomām, kur cilvēkam ir lielākā iespēja darboties praktiski.

Vai arī jūsu vecāki strādāja akadēmiskajā vidē?

Nē, nē! Vecāki ir bijuši plintes šāviena attālumā no universitātes.

Studējot mums katram rodas priekšstats par profesiju. Vai arī jums studiju gados bija kāds priekšstats par jurista darba atbildību?

To, ko jurists dara, cilvēks saprot jau mācoties vidusskolā. Man nav bijušas sevišķi lielas ilūzijas par veicamo darbu, skaidrs, ka tiesnesis spriež tiesu, advokāts cīnās par apsūdzētā tiesībām utt. Tas, ko neredzam no malas, ir attiecīgā amata “virtuve”. Man nav bijušas nekādas ilūzijas arī par to. Esmu skatījies uz Universitāti kā savu galveno darba vietu un neesmu vēlējies ieņemt citus juridiskus amatus.

Nav tā, ka strādājot Latvijas Universitātē sanāk kaut ko palaist garām, kas notiek Latvijā un pasaulē?

Saprotams, ka strādājot Universitātē, cilvēks nedrīkst būt atrauts no tā, kas notiek aiz tās sienām. Esmu gandarīts, ka man ir labi kolēģi un paziņas, kuri strādā dažādās institūcijās, piemēram, tiesās, advokatūrās un valsts pārvaldē. Viņi mums palīdz ar pētniecībā nepieciešamajiem materiāliem, kā arī dažkārt mēs palīdzam viņiem. Es cienu, ko viņi dara, bet vai es to vēlētos? Droši vien, ka nē. Piemēram, tiesneša amats. Viņam ir apziņa, ka līdz 70 gadu vecumam viņam ikdienu nāks jaunas lietas, kuras ir jāizskata un jāiedziļinās katras lietas faktos. Viņam arī ir daudz tīri tehniska darba. Ir savs labums – katra lieta ir kā jauns dzīves gadījums, bet darbs ilgtermiņā ir diezgan vienveidīgs, respektīvi, ir vienas un tās pašas darbības. Toties viņam ir darbs uz mūžu, un ja vien viņš neizdara ko briesmīgu, ir paredzams darba ritms un nodrošinātas vecumdienas.

Vai arī pasniedzēja profesija nav savā ziņā vienveidīga – katru gadu ir jauni studenti, kuriem jāstāsta tas pats, kas iepriekšējam kursam.

Jā, tas tiešām tā ir, jo mūsu repertuārs ir līdzīgs gadu no gada, ja vien nozarē nenotiek kādi milzīgi satricinājumi. Bet, šeit jau ir tas izaicinājums – kā nepazust vienmuļībā, kā tajā neiegrimt. Gribētu šo salīdzināt ar teātra izrādi, kuru spēlē ļoti daudz reižu un saprotams, ka katru gadu tā ir jāatjaunina. Tāpat arī es cenšos nodarbībās darīt kaut ko tā, lai nav garlaicīgi ne man, ne studentiem.

Esmu runājis arī ar dažiem jūsu studentiem, viņi saka, ka nezina nevienu citu pasniedzēju, kurš ar humoru pasniedz nopietnas tēmas un dara to tik labi, cik jūs. Vai tas palīdz labāk uztvert lekciju?

Nu, ja viņi to piemin, tad tas palīdz. Man patīk dzirdēt smieklus, taču tie nevar būt pašmērķis. Saprotams, ka ir grūti koncentrēt uzmanību 90 minūtes, ja viss būs izstāstīts tik raiti un tekoši kā grāmatā. Laiku pa laikam pateikta muļķība palīdz studentam gan atslābināties, gan koncentrēties tā, lai spētu nosēdēt visu lekciju. Mērķis ir pasniegt saprotami attiecīgo saturu. Pārējais jau ir forma, kā to mērķi sasniegt.

2011. un 2014. gadā esat saņēmis Juridiskās fakultātes studentu pašpārvaldes balvu kā gada pasniedzējs. Kādas bija sajūtas saņemot šo balvu?

Redziet, no vienas puses šāda atzinība ir ļoti relatīva. Tas ir viens brīdis, kad studenti, kaut kādu impulsu vadīti ņem un tā nobalso. Protams, ka tas ir patīkami, bet jāņem vērā, ka darbs Universitātē nav skaistumkonkurss, es pret šādiem apbalvojumiem izturos distancēti.

Kā balva ietekmēja jūsu darbību pēc tās saņemšanas?

Nekā. Vienīgā balva, ko vēlētos saņemt būtu pēc 50 gadiem vai ātrāk par mūža ieguldījumu kā mājienu no kolēģiem par to, ka laiks doties pensijā.

Kādām īpašībām ir jāpiemīt labam pasniedzējam, lai viņš spētu ieinteresēt studentu?

Daudz no tā, ko es daru un, kā es to daru, esmu ņēmis līdzi no saviem studiju gadiem. Tās ir manas studiju laika atziņas par to, kas man pašam patika docētāju sniegumā. Protams, ka jāprot skaidri izklāstīt attiecīgo tematu un jāieinteresē students. Labs ir tāds, kurš visas 90 minūtes spēj noturēt uzmanību ar lekcijas saturu, protams, ka vislabākais saturs nesasniegs studentu, ja nebūs attiecīga pasniegšanas forma, respektīvi, kā pasniedzējs sevi pasniedz auditorijai. Viss sākas jau sākumā - kā viņš ienāk auditorijā, izturas, kāda ir viņa paša spēja “nest dzīvi”. Ja students redzēs to, ka viņam ir iestājies dzīves vai darba apnikums, tad nekā laba nebūs. Jācenšas būt staltam gan fiziski, gan arī prātā. Viņam ir jārada atmosfēra. Universitātē strādā daudzi cilvēki, kuru personība, viņiem ienākot telpā, veido pacilājošu noskaņu, atmosfēru.

Piemēram, kuri tie ir?

Nu, piemēram, krimināltiesību katedrā strādāja kolēģe Agra Reigase, kura pirms gada devās pensijā. Viņa Universitātē strādāja kopš 1962. gada. Viņa jau pēc ārējā izskata bija apbrīnojama– stalta, vienmēr eleganta, tas uzreiz piesaista jebkuru cilvēku, protams, viņa arī spēja skaidri, interesanti un saprotami izklāstīt tematu. Apbrīnojama ir arī viņas izturība – viņa necieš sūdzēšanos par grūtībām. Pirmo lekciju fakultātē klausījos pie profesora Romāna Apsīša – viņam ienākot auditorijā, telpā iestājās pilnīgs klusums, bet profesoram sākot runāt – rāmas labsirdības noskaņa. Šos divus docētājus īpaši pieminu tādēļ, ka viņi ir devušies pensijā; par pārējo kolēģu personības šarmu priecājos, ik dienas viņus sastopot fakultātē.

Kā ir ar gados jaunajiem pasniedzējiem? Viņi veido šo atmosfēru?

Tā ir izteikta jauno pasniedzēju problēma. Viņam ir jābūt ar zināmu rūdījumu gan universitātē, gan profesijā. Manuprāt, labi būtu, ja cilvēks sāktu strādāt universitātē tad, kad jau ir guvis zināmu pieredzi praktiskā darbā. Šajā ziņā lielisks piemērs ir viens no mūsu fakultātes ražīgākajiem zinātniekiem, profesors Uldis Krastiņš. Pirms darba Universitātē viņš daudzus gadus bija Augstākās tiesas tiesnesis. Domāju, ka praktiskais rūdījums viņam ievērojami palīdzēja turpmākā zinātniskajā darbā, jo sevišķi izvēloties pētāmās problēmas un zinot, kādu problēmu risināšana ir aktuāla praksē. Ar jaunajiem ir tā problēma – nav šī profesijas rūdījuma, kā arī parasti vēl nav spējas veidot atmosfēru ap sevi un auditorijā.

Kad jūs sākāt šeit strādāt?

Universitātē sāku strādāt, kad man bija 21 gads. Bija jāiet un jālasa maģistrantiem lekcijas juridiskā kursā citā fakultātē – bija tāda nepieciešamība, apstākļi un iespēja, par kuru, protams, esmu ļoti pateicīgs visiem, kas to ierosināja un atbalstīja. Savā ziņā tā bija lieliska prakse. Taču šodienas apstākļos tik “zaļu” pasniedzēju piesaistīšana, par laimi, vairs nav nepieciešama.

Esat bijis arī Satversmes komentāru līdzautors. Vai darbs ar Satversmi atšķiras no kādiem citiem pētījumiem?

Komentāri ir īpašs rakstīšanas žanrs un Satversmes komentāri ir grūtāk paveicams darbs, jo Satversme ir īsa un lakoniska, bet ar ļoti, ļoti ietilpīgu saturu. Darbu apgrūtina arī tas, ka vairākas Satversmes normas nav nedz apspriestas, nedz piemērotas praksē.

Vai atbildības nasta ir lielāka kā ar parastajiem pētījumiem?

Nē! Ja runājam par zinātnieku atbildību, tad tā ir līdzvērtīga ikvienā darbā- atsauču izmantojums, faktu pareizība utt. Veicot jebkuru darbu, esam vienlīdz atbildīgi.

Kā studenti tiek iesaistīti pētījumos?

Ja ir tāda iespēja, tad iesaistām. Pašlaik fakultāte piedalās Valsts pētījumu programmas “Tautsaimniecības transformācija, gudra izaugsme, pārvaldība un tiesiskais ietvars valsts un sabiedrības ilgtspējīgai attīstībai” projektā “Ilgtspējīga tautsaimniecības transformācijas tiesiskā ietvara efektivitātes paaugstināšanas modeļa izstrāde”. Šajā projektā es pētu jautājumu, vai veids kā saucam pie atbildības juridiskās personas un valdes locekļus ir efektīvs un pamatots? Šī projekta ietvaros tiesu nolēmumu atlasē un informācijas vākšanā iesaistām studentus. Tiesa, ne visus, bet ir daži izredzētie.

Kādu lomu spēlē students – melnais darba spēks vai arī vienlīdzīgs ar visiem?

Pārsvarā jau darba spēks, bet ne melns. Viņi vāc informāciju un mēs to apstrādājam. Mums taču arī ir kaut kas jādara! Studentiem šis ir kā labs treniņš maģistra darbam un noderīgs arī turpmākai izaugsmei.

Kā dzimst idejas pētījumiem?

Parasti ir divi veidi, kā nonākam pie pētījuma. Pirmkārt, paši ilgstoši esam briedinājuši kādu ideju, līdz nolemjam to izpētīt. Šis, manuprāt, ir vislabākais veids, jo tad ir lielākā iniciatīva un azarts arī no pētnieka puses. Pētāmās problēmas mums parāda pati dzīve – tiesu nolēmumu, juridiskās literatūras studijas, arī kolēģi, kuri laiku pa laikam pastāsta kaut ko tādu, kas prasa ilgstošas pārdomas. Otrkārt, mums palūdz (pasūta) radīt pētījumu. Šie pētījumi parasti neveidojas ar tādu degsmi, kā pirmie, ja pētniekam tēma nešķiet interesanta.

Kuras ir Jūsu stiprās tēmas?

Šobrīd ir vairākas tēmas, kurās mērķtiecīgi laiku pa laikam cenšos radīt kādu publikāciju, jo tās ir ļoti perspektīvas tālākai izpētei: tās ir valsts dienesta tiesības (valsts pārvaldē nodarbināto tiesiskais statuss), valsts atbildība (iestāžu juridiskā atbildība par to pieņemtajiem lēmumiem un veikto rīcību) un administratīvā atbildība (iestāžu tiesības uzlikt sodus). Taču ir arī vairākas citas problēmas, par kurām esmu šo to rakstījis, un vēl citas, kuru izpēte tiek plānota.

Kādi izaicinājumi?

Piemēram, viens no tādiem ir izaicinājumiem ir mācību grāmatas rakstīšana administratīvo tiesību pamatkursā. Ceru, ka tā iznāks nākamā gada sākumā.

Kā ar studentiem, katrs gads droši vien ir atšķirīgs?

Katrs gads ir citāds. Atšķiras arī grupas. Ir studenti, kuri spogulī skatās vairāk kā grāmatā; ja tādu ir daudz, tad arī kopējā atmosfēra ir nomācoša. Daudzi studenti ietekmējas no vecākiem. Ja vecākiem neinteresē nekas vairāk, kā zvilnēt pie TV vai nodarboties tikai ar “sīkām sadzīves problēmiņām”, tad arī students grimst viduvējības purvā. Viduvējības un vienaldzīgie ir viskaitīgākie. Šī ir bīstamākā kategorija, kura iegūs kvalifikāciju, bet vienaldzīgā attieksme kaitēs profesijai kopumā.

Un sarunas noslēgumā – vai Jūsu dzīvē ir kāds moto?

Nē, ir tikai epitāfija (uzraksts uz kapa pieminekļa). Man patīk studentu himnas “Gaudeamus igitur” vārdi: “Gavilēsim vēl arvien, jauni cik vēl esam, līdz ar jauko jaunību, līdz ar skaudro vecumu piederēsim zemei.” Taču vēl labāk vēlētos persiešu dzejnieka Haijama vārsmu: “Es neesmu prasījis dzīvot. Bez izbrīna, dusmām cenšos es saņemt it visu, ko dzīve man sniedz. Es aiziešu un nevaicāšu nevienam par šo savu savādo gaitu virs zemes.” Par laimi mūžs nav mūžīgs. Šī iedvesmojošā doma ļauj labāk pārredzēt to, ko varam paveikt paši, un ko uz mūsu darba pamatiem vai drupām jau paveiks citi. Tad prātā ielīst miers un labsajūta.

Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tika uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā tiek publicēti aktuāli pētnieku stāsti, savukārt gada noslēgumā žūrija un portāla lasītāji balso par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus.

Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!