Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Inesai, aizbraucot no Ventspils, bija septiņi gadi. Viņas meita Daina un mazmeita  priecājas, ieraudzījušas  Inesas bērnības attēlu foto izstādē
Inesai, aizbraucot no Ventspils, bija septiņi gadi. Viņas meita Daina un mazmeita priecājas, ieraudzījušas Inesas bērnības attēlu foto izstādē
Inesai, aizbraucot no Ventspils, bija septiņi gadi. Viņas meita Daina un mazmeita  priecājas, ieraudzījušas  Inesas bērnības attēlu foto izstādē Inesa Osis savu atmiņu stāstu uztic mutvārdu vēstures pētniecei, LU asociētai profesorei Baibai Belai Stokholmā, 2014 Bezbailīgā bēgļu laivu organizatore Valentīne Jaunzeme-Lasmane ar savu sastādīto grāmatu „Pāri jūrai 1944./45.g.” ( Memento, Stokholma, 1990) un atmiņām sagatavoja pamatu pētījuma turpinājumam. Šogad viņai aprit  99 Gotlandē iebraukušo bēgļu saraksti glabājas Visbijas arhīvā Dāvida Holmerta mazmeita Lēna Holmerte un Māra Zirnīte pēc albuma atvēršanas svētkiem
PĒTĪJUMS: Baltijas bēgļu individuālā varonība
Andra Čudare, Alma Mater
28.10.2015

Sarunā ar albuma „Baltijas bēgļi Gotlandē Dāvida Holmerta fotogrāfijās: 1944–1945” sastādītāju Māru Zirnīti un redkolēģijas locekli, fotogrāfiju komentāru autoru Kasparu Zelli, viņi aicina raudzīties arī uz katra cilvēka dzīvesstāstu nevis tikai kailiem skaitļiem, jo tā var labāk izprast mūsu vēsturi.

“Katram aizbraucējam ir savs stāsts un pārdzīvojums”, uzsver albuma  veidotāji. Grāmatu sagatavojuši pētnieki no Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta un Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas “Dzīvesstāsts”.

Kāds ir  fotogrāfa Dāvida Holmerta stāsts? 

Māra: Dāvids Holmerts dzimis Vermlandē 10 bērnu ģimenē.  Bērnībā viņu aizsūtīja uz Gotlandi strādāt par ganu, tur Dāvidam ļoti iepatikās, tādēļ viņš Gotlandē arī palika. Pirmajā pasaules karā viņš sāka dienēt armijā, bet saslima ar spāņu gripu un pēc ilgas atveseļošanās saprata, ka armijai vairs neder, tādēļ 20. gs. 20. gados nopirka fotoaparātu. Dāvids fotografēja bēgļus no Baltijas, kuri Otrā pasaules kara laikā ar laivām devās pāri Baltijas jūrai uz Zviedrijai piederošo Gotlandes salu.

Atrast šādas vizuālas liecības ir liela veiksme!

Māra: Par fotogrāfiju esamību zināju kopš 1990. gada, kad Rīgā bija Dāvida Holmerta fotoizstāde par latviešiem un igauņiem, kuri devās uz Gotlandi. Pirms četriem gadiem satikām Holmerta dēla atraitni Ellenu, kura mums parādīja bildes un sapratām, ka tas ir Latvijas sabiedrībai nozīmīgs materiāls par Otro pasaules karu un tā iespaidu uz cilvēku dzīvēm.  Lai izveidotu foto albumu, nācās veikt virkni priekšdarbu. Iesaistījās Aigars Lielbārdis, kurš ar Nordplus projekta atbalstu devās uz Visbiju ieskenēt kolekciju. Precīzu attēla kvalitāti varēja iegūt, ja atrastos foto negatīvi. Diemžēl Ellena nezināja, kur tie glabājas, līdz pēdējā brīdī atrada tos... savā grāmatu plauktā.

Cik svarīgi ir šādi attēli?

Māra: Dāvida uzņemtās fotogrāfijas par baltiešu bēgšanu ir iespēja paskatīties uz notiekošo no Gotlandes puses, jo tajā, pašiem negribot, tika iesaistīti arī zviedri. Latviešiem ir jāzina, kas noticis ar mums pēdējā gadsimta laikā, ko esam pieredzējuši – tam ir liela nozīme mūsu vēstures atmiņas veidošanās procesā.

Kaspars: Kara laikā foto filmiņas bija liels deficīts, tāpēc vizuālo liecību gandrīz nav.  Albums ir vēstures avots, jo līdz šim nav bijušas maz vizuālās liecības par to, kas notiek ar bēgļiem pēc izkāpšanas krastā. Līdzīgi ir arī ar  bildēm no Vācijas bēgļu, vēlāk no t.s. dipīšu nometnēm (A.Č.: “Displaced person camps” – pārvietoto personu nometnes), kas parādās tikai 40. gadu beigās, bet ir maz vizuālu liecību par to, kas notiek ar šiem cilvēkiem, piemēram, 1944.–1945. gadā.

Fotogrāfijas aktualizē sociālo atmiņu par baltiešu bēgšanu, ko esam aizmirsuši. Šodien vairāk runājam par trimdas nozīmi un ieguldījumu, bet maz runāja par to, kā trimda veidojās. Trūkst ziņu par trimdas veidošanās sociālo vēsturi – kā cilvēki jutās, kā pielāgojās jaunajiem apstākļiem. Cerams, ka šis albums būs pamudinājums sākt domāt par to.

Kā baltiešu bēgšana sasaucas ar mūsdienu bēgļiem?

Kaspars: Tas, ka šī grāmata iznāca tieši šobrīd, ir likteņa nejaušība, tas netika gatavots saistībā ar šodienas bēgļiem.  Tomēr ir redzamas paralēles – toreiz padomju propaganda stāstīja, ka Baltijas bēgļi patiesībā ir nacistu noziedznieki, kuri ir politiski neuzticami, tādēļ zviedri uz notiekošo skatījās ar aizdomām. Baltiešiem nācās pierādīt, ka viņi  ir vienkārši  cilvēki, kuri bēg no kara un totalitārisma šausmām. Arī par bēgļiem mūsdienās  tiek konstruēti dažādi nepatiesi priekšstati.

Aplūkojot bildes un lasot atmiņu stāstus, jāatceras, ka bēgļi ir indivīdi, katrs ar savu stāstu un likteni. Bēgļi nav amorfa, dehumanizēta masa, kā viņus nereti mēģina parādīt. Personificēšanas trūkums dod vietu bailēm un uztraukumam, tā varam uztvert bēgļus kā kaut ko nepazīstamu. Tieši tas šobrīd notiek. Bet  šis albums ļauj paskatīties mums pašiem uz saviem bēgļiem, savu pagātni.

Kā atšķīrās bēgšana uz Zviedriju no bēgšanas, piemēram, uz Vāciju?

Māra: Vēsturnieki Uldis Neiburgs un Kārlis Kangeris stāstīja, ka kara beigu cēlienā nacisti Latvijā cilvēkus uz rietumiem virzīja piespiedu kārtā. Uz Vāciju bija organizēti kuģi, bet braukšana uz Zviedriju nebija plānota, tā bija visīstākā bēgšana – stihiska evakuācija.  Šajā albumā apkopoti arī 45 stāsti, katrā var sajust, cik riskanta bija šī bēgšana. Katrs laivu brauciens balansēja uz dzīvības un nāves robežas.

Interesantas ir  politikas aizkulises – kā uz bēgļiem skatījās zviedri. Holmertu ģimene pirms dažiem gadiem izdeva grāmatu par periodu 1939.–1945. gads, kuru Zviedrijā sauc par sagatavošanās laiku. Tobrīd visapkārt bija karš un zviedri gribēja palikt neitrāli, tādēļ centās visam notiekošajam izlaipot cauri. Tomēr mums jāatceras, ka vēstures īsti varoņi ir tie, kas palīdzēja citiem un veda pāri jūrai.

Kaspars: Ir raksti par bēgļu nometnēm Vācijā, bet pētījumu par Zviedriju ir maz, informāciju par to varam rast tikai atmiņās vai  memuārliteratūrā.  Cerams, ka šis albums pamudinās kādu pētnieku noskaidrot, kā gotlandieši un zviedri reaģēja uz bēgļu atbraukšanu, kāds bija šo bēgļu integrēšanās ceļš, kāds bija to tālākais liktenis. 

Kāds bija ceļš pāri jūrai?

Māra: Laivu vadīšanu  nereti uzņēmās divdesmit gadus veci puiši.  Turklāt ceļš bija neparedzams. Vienu nakti jūra ir pilnīgi gluda, bet nākamajā ir vētra. Bija cilvēki, kas līdz Gotlandei tā arī nenokļuva. Tiem, kuriem izdevās tikt līdz salai, bija jāsāk domāt par to kā iztikt, ko ēst, jo viņus tur neviens negaidīja.

Cik daudzi nonāca Gotlandē?

Kaspars: Cilvēki bēga arī pēc kara, tāpēc skaitļi dažādos avotos atšķiras.

Māra: Visbijas arhīvā ir precīzi bēgļu reģistri – no Latvijas vairāk izceļoja vīrieši, kuri bēga no iesaukšanas armijā, daudzi devās prom ar ģimenēm. Izceļoja daudz lībiešu, tā viņi zaudēja tik lielu daļu savas etniskās kopienas. Gotlandē nonāca gandrīz četri tūkstoši latviešu un vairāk nekā seši tūkstoši igauņu.

Albumā ir daži stāsti arī par neveiksmīgajiem braucieniem, kuri beidzās tepat Latvijā vai Sibīrijā. Par tiem, kuri noslīka jūrā, saprotamā veidā liecību trūkst. Vēstures gaitā atzīmē karus, to uzvarētājus un zaudētājus, bet īstais vēstures pārdzīvotājs ir individuālais cilvēks, kuram uz saviem pleciem tas viss bijis jāiznes.

Varat ieskicēt stāstus, kas jūs pašus visvairāk uzrunāja?

Māra: Mani uzrunāja stāsts par igauņiem, kuri pa galvu pa kaklu bēga no sarkanarmijas. Viņi Pērnavā atrada ilgi nelietotu  laivu, kurā smēlās ūdens, turklāt jūrā bija vētra. Un kapteinis piedzērās, tādēļ laivas vadīšanu pārņēma viņa sieva. Tālumā viņi pamanīja kuģi, kas varētu viņus glābt, tādēļ daži plēsa nost drēbes, aplēja tās ar benzīnu un aizdedzināja, lai kuģi pievilinātu. Situācija kā uz naža asmens, jo nevarēja jau zināt vai tas nav ienaidnieku kuģis. Spilgts ir Kanādā dzīvojošā Mihelsona kunga stāsts, kurš ir Ventspils un Liepājas ostas kapteiņa dēls. Viņš dalījās atmiņās par to kā viņa tēvs izvadīja bēgļu kuģus un kā notika viņu pašu aizbraukšana.

Kaspars: Man atmiņā palicis kuģis “Rota”, kas tā arī līdz Zviedrijai netika, jo to pārtvēra ceļā. Daļa pasažieru vēlāk nokļuva Sibīrijā, bet dažiem no apkalpes izdevās tikt krastā un viņi turpināja vest cilvēkus pāri jūrai. Tā nebija bezbēdīga nodarbošanās, jo laivu jūrā varēja pārtvert gan vācieši, gan krievi.

Otrs spēcīgs stāsts ir par lietuviešu policijas bataljoniem, kas saprotot, kas notiek ar bēgļiem, ļāva laivām aizbraukt. Par to lietuviešu 5. policijas bataljonu vācieši izformēja un katru desmito publiski nošāva. Bet mēs par to neatceramies! Tā vietā mēs pieminam Saules kauju Baltijas vienotības dienā, bet aizmirstam par reālām solidaritātes izpausmēm abu tautu piederīgo starpā.

Kādus baltos plankumus aizpilda šis albums?

Māra: Jārunā par individuālo varonību, bet tas drīzāk ir mūsu pašapziņas  jautājums. Spilgti izceļas stāsts par lietuviešu krasta apsardzi. Laivu vadītāji atceras savu atbildību par dzīvībām pārpildītajās laivās. Mums grūti saprast, ko īsti kara laikā cilvēki pārdzīvoja, ar skaitļiem vien to nevar izteikt. Jo ir bijušas deportācijas, bēgļu gaitas, slēpšanās mežos, un mums jāizprot parastā cilvēka, tai skaitā, viensētu iedzīvotāja  izvēles iespējas.

Kaspars: Cilvēks rietumu kultūras telpā  pasauli uztver ar  acīm, mazāk caur vārdiem. Katrs notikums asociējas caur vizuāliem simboliem, nav jāstāsta par holokaustu, atliek parādīt Aušvices nometnes vārtus un viss ir skaidrs.  Cilvēkam, kas ar vēsturi nav saistīts, nepieciešama vizualizācija – kino, fotogrāfijas, kas ļauj vaļu iztēlei, kas labāk saglabājās viņu atmiņā, ar tekstu to panākt ir daudz grūtāk.

Tiešām maz zinām, kas noticis ar bēgļiem pēc izkāpšanas krastā, jo mūsu prātos ir klišeja par laimīgo zemi. Nav nekas zināms par laiku no izkāpšanas krastā līdz brīdim, kad cilvēku pilnvērtīgi pieņēma Zviedrijas sabiedrībā. Maz zināms,  kā bēgļi strādājuši smagos meža darbus, atceramies vien kā radi no Zviedrijas sūtīja paciņas. Un patiesībā uz Vāciju evakuētajiem cilvēkiem gāja grūtāk nekā tiem, kas palika Latvijā. Tā nebija aizbēgšana uz drošu vidi.

Māra: Kārlis Kangeris teica, ka bēgot no kara, Vācijā cilvēki nokļuva vēl lielākā karā. Neviens šodien netic, ka cilvēkus vajadzēja piespiest doties uz Vāciju ar kuģiem, visi domā, ka no boļševikiem muka ar lielu prieku. Bet, piemēram, pārtikas devas aplenktajā Kurzemē bija labākas nekā Vācijā! Liekas, ka cilvēki aizbēgot uzreiz nokļuva brīvā pasaulē un sāka labi dzīvot. Patiesībā pagāja vairāki gadi līdz normālai dzīvei, kad varēja tik ārā no dipīšu nometnēm. 

Es arī padomju laikos redzēju spožās kartiņas, kas pienāca no ārzemēm. Man atvērās acis tikai tad, kad tēva draugs Hermanis Vilks atbrauca no Kanādas un izstāstīja par vētru, ko piedzīvoja, laivā braucot prom no Latvijas. Viņi abi piederēja akadēmiskajai vienībai „Austrums”, no kuras vairāki cilvēki bija iesaistīti Latvijas Centrālās padomes organizēto bēgļu evakuācijā uz Zviedriju. Pētījumā esam noskaidrojuši, ka daļa bēgļu tika pārvesti organizēti, bet liela daļa paši sev atrada laivas un pārcēlājus no zvejnieku vidus. Joprojām turpinām pētījumu par bezbailīgajiem, kas riskēja, lai glābtu citus. Latviešiem svarīgi apzināties paaudžu sadarbību vēstures stāsta turpināšanai.

Varu piebilst, ka reizē ar albuma iznākšanu tika atvērta arī Dāvidam Holmertam un bēgļiem veltīta izstāde Latvijas Nacionālās bibliotēkas 3. stāvā.  Riskantajiem bēgļu braucieniem aprit 70 gadu, un tieši tagad aizvien vairāk sākam apjaust notikušā nozīmi un sekas cilvēku dzīvēs. 

Par pētījumu:

Albuma „Baltijas bēgļi Gotlandē Dāvida Holmerta fotogrāfijās: 1944–1945” sastādītāji ir Māra Zirnīte un Aigars Lielbārdis. Fotogrāfiju un dzīvesstāstu vēsturiskais konteksts skaidrots ievadrakstos un fotogrāfiju komentāros, to autori ir Māra Zirnīte, Aigars Lielbārdis, Paulis Lazda (ASV), Ruta Hinrikusa (Igaunija), Maija Krūmiņa un Kaspars Zellis. Grāmatas dizainu veidojis Krišs Salmanis.

Tuvākie pasākumi:

  • 5. novembrī plkst. 18.00 LNB 4. stāva Mazajā zālē tikšanās un saruna ar Baibu Belu no LU Sociālo zinātņu fakultātes, Maiju Runci no Stokholmas Universitātes un Māru Zirnīti par bēgļiem un pētnieku ceļiem Latvijā un Zviedrijā.
  • 23. novembrī plkst. 18.00 LNB Ziedoņa zālē paredzēta Pētera Krilova filmas „Uz spēles Latvija” demonstrēšana un tikšanās ar režisoru.

Par publikāciju ciklu „Pētījums”

Latvijas Universitāte ir lielākā augstākās izglītības iestāde Latvijā, un tajā ir koncentrēts mūsu valsts vadošais studiju un pētniecības potenciāls dabas, humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Turklāt ikviens Universitātes pētnieka atklājums, sasniegums un veikums zinātnes lauciņā virza Alma Mater pretī mērķim – kļūt par starptautiski atzītu Eiropas un pasaules nozīmes zinātnes universitāti. Lai gūtu priekšstatu par to, ko dara un sasnieguši pētnieki Universitātes fakultātēs un institūtos, 2012. gada nogalē uzsākts publikāciju cikls „Pētījums”. 

Latvijas Universitātes zinātniskais potenciāls dod ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā un sabiedrības ilgtspējīgā attīstībā!