Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Gunta Kalvāne. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs
Gunta Kalvāne. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs
Gunta Kalvāne. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs Foto: Valdis Ošiņš Foto no privātā arhīva
MĒNEŠA PĒTNIEKS Gunta Kalvāne – par dabu un sabiedrības iesaistīšanu zinātnē
Dinija Jemeļjanova, Alma Mater
29.09.2015

Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes (ĢZZF) pētniecei, docentei Guntai Kalvānei šoruden vēl jāpaspēj gan iekārtoties jaunajās darba telpās Torņakalnā, gan ievākt datus par lapu dzeltēšanu no dažādākajiem Latvijas nostūriem. Tiesa, otrajā palīdzēs skolēni, kuri projekta "Klimata valoda" ietvaros piedalīsies zibakcijās, lai nofotografētos ar draugiem zem saules krāsas pielietām bērzu lapotnēm.

Tiekamies Latvijas Universitātes jaunatklātajā Dabaszinātņu akadēmiskajā centrā. Kā esat iejutusies jaunās ēkas telpās un gaiteņos?

Man šī ēka ļoti patīk. Katru rītu eju uz darbu un ar gandarījumu skatos, ka tā ir mana darba vieta. Paldies Torņakalna komandai par darbu! Protams, tagad Alberta iela (pirms pārvākšanās uz Dabaszinātņu akadēmisko centru ĢZZF atradās Alberta ielā 10 - autores piez.) šķiet tāda nostalģiska, jo mēs tur ilgus gadu strādājām. Vecā ēkas iela priecēja arī kā jūgendstila arhitektūras pērle.

Bet Dabaszinātņu māja ir domāta, lai studentiem būtu ērti. Salīdzinājumā ar veco 12 kvadrātmetru laboratoriju, mums tagad ir tik lielas telpas! Kaut arī pagaidām vēl dzīvojām uz kastēm un pārvākšanās process vēl nav beidzies, jau šobrīd varu apgalvot, ka man te ļoti patīk.

Vai ievācoties šeit ņemat līdzi arī ko no vecajām laboratorijām vai izpakojat tikai jaunās iekārtas un piederumus?

Kā kurā laboratorijā, tas ir atkarīgs no specifikas. Ir laboratorijas, kurās visa iekārta ir jauna, jo arī pašas laboratorijas ir izveidotas no jauna, taču ir arī atsevišķas laboratorijas, kurās ir pārvestas vecās iekārtas, jo tās vēl ir jaunas un pietiekami labā stāvoklī. Bet droši var teikt, ka lielākoties viss studijām nepieciešamais ir jauns.  

Kā ir atrasties kopā zem viena jumta kopā ar citiem zinātniekiem - ķīmiķiem, biologiem?

Protams, esmu priecīga ka tagad ikdienā var satikt visus šos kolēģus, jo var uzzināt daudz ko jaunu. Rodas dažādas kuriozas situācijas, piemēram, nesen mēs 3. stāvā atradām vienu sikspārnīti. Tūlīt pat atnāca zoologs Voldemārs Spunģis no Bioloģijas fakultātes un visu mums izstāstīja par šo sikspārni. To, ka tas ir tēviņš, noteica pat vecumu.

Kopumā mans viedoklis par to ir tāds, ka zinātne Latvijā no Dabaszinātņu mājas tikai iegūs. Ir vērtīgi apzināties, ka, ja, piemēram, man no ĢZZF ir  kāds jautājums, uz kuru atbildi var sniegt tikai ķīmiķis vai biologs, attālums dažu pakāpienu garumā vairs nav šķērslis.

Tikko, 31. augustā, jums ir noslēdzies projekts "Heterogēnās ģeoloģiskās informācijas pārvaldības metožu izstrāde un rīku projektēšana", ko īstenojāt sadarbībā ar Fizikas un matemātikas fakultātes (FMF) speciālistiem.

Jā, ERAF finansētais projekts ir noslēdzies. Mēs ar fizmatiem sadarbojamies diezgan ilgi. Šajos projektos īpašā vērtība rodas tajā, ka mēs savienojam ģeoloģisko izpēti ar matemātisko modelēšanu un risinām problēmas. Projekta ietvaros tika izstrādāts Daugavas HES kaskādes hidroģeoloģiskais modelis, aprēķināta ūdens bilances pirms HES uzbūves, pēc tās. Projektā aizsāktais, protams, vēl turpināsies. Mēs ceram arī uz jauniem projektiem, ko izstrādāsim kopā.

Taču nevis ģeoloģija, bet gan fenoloģija ir jūsu specializācija ģeogrāfijas zinātnē.

Jā, ģeoloģija nav mans tiešais darbības lauks. Es esmu dabas ģeogrāfs,  precīzāk  pētu bioklimatoloģijas un fenoloģijas jomu.  Tās ir manas aizraušanās.

Kad un kā tad īsti sākāt interesēties par ģeogrāfiju?

To, ka gribēšu studēt ģeogrāfiju, es zināju jau 9. klasē. Līdz ar to vidusskolā iztiku bez raizēm par to, ko izvēlēties studēt. Daļēji kādas saknes tajā ir meklējamas jau bērnībā. Atceros, ka tētis  mums ar brāli uz galda uzlika lielas pasaules kartes, un mēs prātojām kā, piemēram, no Tokijas uz Rīgu aizbraukt ar kuģīšiem. Man šķiet arī šī atmiņa zemapziņā ir ietekmējusi manu izvēli aizrauties ar ģeogrāfiju. Protams, arī tas, ka skolotājiem ir liels spēks un liela nozīme. Man bija lieliska ģeogrāfijas skolotāja. Laikam tāpēc, ka lika labas atzīmes. (smejas) Man patika uzkrāt aizvien jaunas zināšanas ģeogrāfijā. Piedalījos olimpiādēs, konkursos. Svarīgi bija, ka apkārtējie cilvēki, skolotāja atbalstīja un uzmundrināja. Skolotāju spējai atklāt bērna talantus un novērtēt ir liels spēks.  

Par fenoloģiju atsevišķi sāku interesēties studiju laikā. Kad bija jāizvēlas sava kursa darba tēma es skaidri zināju, ka tā būs saistībā ar dabas ģeogrāfiju. Aizgāju pie pasniedzējas Litas Lizumas un pateicu viņai, ka gribu rakstīt kaut ko par dabu, bet noteikti ne par saules spīdēšanu vai gaisa temperatūru, respektīvi, ne par klasisko klimatoloģijas jomu. Tagad gan smejos, ka man tas ir atspēlējies, jo es praktiskos darbus studentiem šobrīd vadu klimatoloģijā par šīm pašām tēmām. Pasniedzējai toreiz bija jauni fenoloģiskie pārskati, tāpēc viņa piedāvāja man par tiem rakstīt.

Pētnieciskās gaitas uzsākot, es biju tāds kā teorētiķis, jo lielākoties apkopoju vēsturiskos datus. Bet tagad jau par savu uzdevumu uzskatu mēģināt modernizēt fenoloģisko tīklu sistēmu Latvijā. Cenšos tajā iesaistīt bērnus, skolēnus, sabiedrību kopumā. Tātad es palēnām esmu no teorētiķa pārtapusi par praktiķi.

Taču vislielāko paldies varu teikt saviem kolēģiem. Kolēģi jau arī ir tie, kas veicinājuši to, kāpēc esmu šeit, jaunajā Dabaszinātņu mājā un zinātnē kopumā. Tas viss pateicoties cilvēkiem, maniem kolēģiem ĢZZF.

 Mani interesē ne tikai daba, bet arī cilvēka klimatoloģija. Interesējos par to, kā sezonas ietekmē cilvēku dzīves, pētot vai pastāv sezonalitāte dzimstībā, mirstībā, ekonomikā.

Pastāstiet lūdzu sīkāk, kā tas izpaužas!

Pirmatnējo cilvēku dzīves pamatā bija atkarīgas tikai no sezonalitātes. Mūsdienās tas var šķist mazāk svarīgi, vai ir rudens vai ziema. Taču tā nebūt nav. Piemēram, medicīnā ir jāplāno pacientu uzņemšana, prognozējot, kad vairāk dzims bērni vai kad būs augstāka mirstība. Ja agrāk, tas bija ziemas laiks, kad laukos bija mierīgāk, tad tagad tas ir jūlijs, augusts. Tas nozīmē, ka slimnīcām ir jāpaaugstina sava kapacitāte, nodrošinot attiecīgu personāla skaitu arī šajos vasaras mēnešos. Vai, piemēram, ja vēl pirms 20 gadiem daudz dzima tie sauktie marta bērni, kas ir  Jāņos radušies, tad lēnām šī tendence zūd.  Medicīnai tam ir jāpielāgojas. Arī slimību saasinājumi ir sezonāli, gripas, ērču encefalīts. Cīņa pret ziedputekšņu alerģijām, kas ir šobrīd ļoti aktuāls jautājums visā pasaulē, ir jārisina sezonu aspektā.

Arī ekonomikā ir novērojama cilvēku paradumu sezonalitāte. Piemēram, ASV ir veikti pētījumi, kuros noskaidrots, ka janvārī visvairāk cilvēki pērk tīrīšanas līdzekļus un sporta abonementus. Savukārt kopumā janvārī patēriņš ir ļoti zems, tāpēc janvārī tiek bieži rīkotas cenu akcijas. Lielākais augsta patēriņa bums ir pirms Ziemassvētkiem. It īpaši sestdiena pirms Ziemassvētkiem ir ienesīgākā diena peļņas gadā.

Protams, tūrisms ir otra nozare, kas daudz ir tamlīdzīgi pētīta. Arī uzvedības noteikšanā, kā cilvēki pārvietojas, kad viņi maina mājokļus. Esmu lasījusi pētījumus par negatīvajiem ieradumiem, par pirmo cigareti, pirmo alkohola lietošanas pieredzi. Visi šie pētījumi, un tajos iegūtie dati mani ļoti fascinē.

Runas par klimatoloģiju ik pa laikam atgūst vai zaudē savu aktualitāti. Piemēram, kad kāds augsta mēroga līderis, piemēram, ASV prezidents sāk runāt par globālās sasilšanas problēmām un klimata izmaiņām.

Klimata mainība viennozīmīgi ir gan pasaules, gan Eiropas līderu uzmanības lokā un tā ir svarīga tēma. Taču man šķiet, ka problēma ir tajā, ka ļoti bieži cilvēki par šo tēmu sāk runāt vien tad, kad jāsūdzas par to, ka ziemā nav sniega vai nekad neesot pieredzēta tik karsta/auksta vasara. Izskan apgalvojumi, ka klimats mainās, jo agrāk ziemās bijušas daudz sniegainākas un ar zemākām gaisa temperatūrām. Klimatoloģijā ko tādu var apgalvot tikai tad, ja ir 30 gadu ilgi novērojumi. Tikai tad var apgalvot, ka klimats, fenoloģiskie trendi mainās. Ja šādu ilgtermiņa pētījumu nav, tad tās ir tikai starpgadu variācijas, nelielas sezonālas  izmaiņas.

Kādi pieņēmumi par nākotni Latvijā šobrīd klimatologiem ir potenciāli visreālākie?

Ja uztraucamies par nākotni, tad vispārīgi var teikt, ka Latvija lielākoties iegūs no pārmaiņām. Gaisa temperatūra paaugstināsies, paliks siltāk.  Protams, ne uzreiz par 10 grādiem, izmaiņas nebūs ļoti straujas, tas notiks pakāpeniski nākamo 100-150 gadu laikā. Siltāks klimats būs ieguvums lauksaimniekiem, mežsaimniekiem, daļēji arī tūrisma biznesā. Piemēram, Somijā ir aprēķināts, ka meža krāja jeb iegūstamais koksnes daudzums būs lielāks. Mežsaimniekiem tas nesīs lielāku peļņu. Lauksaimniekiem jāzina, ka būs sugas, kas ļoti ātri pielāgosies izmaiņām, bet būs sugas, kas varētu arī aiziet bojā.

Negatīvie aspekti būs ekstrēmi – gan ekstremālās gaisa temperatūras, gan nokrišņu režīma izmaiņas. Varētu būt, ka biežāk Latvijā būs sausuma periodi vai arī ļoti karstas dienas. Tādēļ vasaras kopumā nekļūs tik pastāvīgi karstas, bet mūs piemeklēs tādi ekstrēmi periodi ar neraksturīgām gaisa temperatūrām Latvijā. Ir prognozes arī par nokrišņu daudzuma izmaiņām. Latviju varētu piemeklēt periodi, kad lietus nav, vai gluži pretēji, periodi, kad nokrišņi tiek prognozēti ļoti intensīvi. Tas ir svarīgi Rīgas kanalizācijas sistēmai, jo mums jau tagad katru vasaru gadās kāda viena diena, kad applūst krastmala. Medijos tad ir daudz plūdu bilžu. Tiek prognozēts, ka šādu dienu būs vairāk.

Slikti būs arī tiem, kam patīk ziema. Zinātnieki prognozē, ka pēc 100 - 150 gadiem Latvijā pastāvīgas sniega segas nebūs. Varētu būt dienas, kad sniegs ir, bet ne vairs tādas klasiskās ziemas, kādas atceramies vai iztēlojamies no vecmāmiņu stāstiem.

Ir arī atsevišķi pētījumi (kuriem ne visi piekrīt), ka būs strauji zemu temperatūru gradienti, piemēram, no 0 līdz mīnus 19 grādiem strauji nokrītas gaisa temperatūras uz kādām četrām dienām. Tas savukārt radīs ekonomiskos zaudējumus, tāpēc ka apkures sistēmas, ielu tīrītāji nav gatavi šādām situācijām. Ceļot mājas, mums jāsāk domāt arī par to, lai būtu iespējams ne tikai atbilstoši sasildīties, bet arī atvēsināties.

Nekad nebūs tā, ka Latvijā augs palmas un kokosrieksti. Pamatprognozes, ko  mani kolēģi, FMF modelētāji, ir aprēķinājuši: klimats varētu būt līdzīgs, kāds tagad ir Polijas dienvidos, Vācijas ziemeļos, apmēram nākamajā simtgadē. Varētu ienākt jauni kultūraugi, jaunas sugas, kuras tagad neaudzējam, jo Latvijā ir pārāk bargas ziemas.

Tomēr ir jāatzīst, klimats uz Zemes ir mainījies visu laiku, bet ne tik strauji kā tagad. Visos ziņojumos ir teikts, ka tas ir dabisks process, taču to paātrinājusi tieši cilvēku darbība.

Bet pozitīvi ir tas, ka cilvēki kļuvuši zinošāki, spēj prognozēt un attiecīgi gatavoties.

Jā, tas priecē! Eiropā klimata mainība ir viens no top izpētes objektiem. Arī skolās runā par klimata mainību, arī par saviem ikdienas ieradumiem, kā mēs, mainot savu ikdienu, varam mainīt savu nākotni. Arī zinātnieki iesaistās sabiedrības informēšanas procesos. Konferencēs, semināros, diskusijās arī Latvijā tiek izstrādāti dažādi plāni adaptācijai un piemērotībai, ko un kā mums darīt labāk klimata izmaiņu dēļ. Uz doto brīdi, piedalos grāmatas izstrādē par klimata mainību Latvijā, tās ietekmi uz dažādām nozarēm, piemēram, mežsaimniecību, cilvēku veselību u.tml.

Cik daudz šie zinātnieku ieteikumi Latvijā tiek ņemti vērā?

Man šķiet, ka šajā ziņā Latvijas sabiedrībai, iespējams, trūkst ilgtermiņa domāšanas. Kopumā ņemot, mēs neredzam vajadzību raizēties par to. Bet tajā pašā laikā es arī to labi saprotu, jo tas atkarīgs no sociālajiem apstākļiem. Ļoti liela daļa sabiedrības ir spiesta domāt par eksistenciālajām vajadzībām, nevis par to, kas notiks nākotnē. Es esmu daudz runājusi ar Skandināvijas zinātniekiem, un viņi nesaprot, kāpēc mums Latvijas sabiedrība ir tik neatsaucīga un kāpēc mums presē neparādās tādi virsraksti par klimatoloģiju, kas skandināvu presē ir aktuāli.

Bet arī Latvijā var novērot, ka kļūst aizvien aktuālākas tēmas par ekoloģiskajiem auto, pārtiku!

Jā, tas viss protams uzlabo situāciju. Katru gadu sabiedrība iesaistās aizvien vairāk un kļūst informētāka. Cenšas pirkt bioloģiskas, ekoloģiskas un sezonālās preces, lietot auduma maisiņus, šķirot atkritumus. Sabiedrība paliek izglītotāka, jācer, ka tas tā tikai turpināsies.

Mēs ĢZZF arī strādājam ar bērniem, stāstam, kāpēc tas ir svarīgi, skaidrojam, kas izraisa siltumnīcas efektu izraisošās gāzes. Tagad mums ir jauns projekts "Klimata valoda", kura ietvaros  veicam eksperimentus un iesaistām skolēnus. Līdz aprīlim būs desmit tādi pasākumi, brauksim uz Latvijas skolām, stāstīsim, kas ir klimats, kas rada tā mainību, ko ikviens var darīt, lai to izprastu. Izstrādāsim arī mācību materiālus skolotājiem.

Aicinām cilvēkus arī iesaistīties dabas novērošanā. Daba ir tā, kas visjūtīgāk reaģē uz izmaiņām, tie ir augi un dzīvnieki. Ja temperatūra pieaug, tad arī pavasarī lapas sākt plaukt agrāk, rudenī – vēlāk dzeltēt. Lai gan Latvijā tas ir dažādi, un dažviet novērojams pretējais. Mums trūkst informācijas. Tāpēc aicinām ikvienu iesūtīt fotogrāfijas uz portālu Dabasdati.lv. Mēs datus izmantojam tālāk fenoloģiskos pētījumos, rakstam publikācijas. Piemēram, par to, cik procentuāli lapas ir nodzeltējušas dažādās vietās vienā un tajā pašā laika periodā. Pavasarī mēs priecājamies, jo atsaucība ir lielāka, taču rudenī tā ir mazāka. Par ievu ziedēšanu šajā maijā mēs ieguvām datus no vairāk nekā 100 vietām Latvijā.

Kā īsti darbojas šī novērošanas sistēma?

Ideja patiesībā ir ļoti vienkārša. Cilvēki iet dabā, ierauga koku, nofotografē un lejupielādē lietotnē, atzīmējot vietu, kur bilde uzņemta. Tālāk bildes mēs paši apstrādājam, verificējam datus, kvalificējam tos.

9. septembrī mums bija zibakcija, kuras ietvaros aicinājām bērnus fotografēties pie bērziem. Piedalījās 65 klases, kas atsūtīja bildes. Septembra beigās mēs to atkārtosim un tad varēsim analizēt, kā  bērzu dzeltēšanas fāze ir mainījusies. Fenoloģija ir zinātne, kur sabiedrības iesaiste ir ļoti svarīga un nozīmīga. Iesaistīt sabiedrību zinātnē - tas ir mans nākotnes mērķis. Mums ir ļoti daudz ideju, kā to realizēt, bet pagaidām sāksim ar dabas novērošanu. Skandināvijā šī kustība ir ļoti populāra, tiek izmantoti skolu iesūtītie dati, lai prognozētu un analizētu. Piemēram, skolēni reģistrē nokrišņu daudzumu mēneša gaitā. Tas ir mans sapnis, es arī Latvijā gribētu īstenot ko tādu.

Mans šķiet ļoti svarīgi izkliedēt klišeju, ka zinātnieki ir ļoti nopietni un no pārējās sabiedrības atsvešināti. Tāpēc mans mērķis ir veicināt, lai zinātne ir tuvāk sabiedrībai. Bet pēdējos gados tas mainās tiešām uz labo pusi.

Kāpēc tieši jauno paaudzi?

Es šobrīd strādāju tieši ar skolotājiem, iesaistu viņus. Ir psiholoģiskie pētījumi, ka jāsāk ar jauno paaudzi, lai sabiedrība kopīgi mainītos. Tomēr man šķiet, ka ar visām auditorijām ir jauki strādāt, tikai jāatrod īstā pieeja. Jā, ar bērniem ir vieglāk, viņi labprātāk piekrīt daudzām lietām. Ja cilvēks 70 savas dzīves gadus ir nodzīvojis, nešķirojot atkritumus, ir grūtāk panākt, lai 71. gadā viņš mainītu savu ieradumu. Bet ne neiespējami. Daudziem taču vecmāmiņas lieto datorus un mobilos telefonus. Manuprāt, atbilde ir tāda, ka vienkārši jāatrod īstā pieeja. Pierādīt, ka arī viņiem šī problēma ir aktuāla.

Kādi gaidāmi nākamie projekti?

Projekta “Klimata valoda” ietvaros pavasarī atkal aicināsim sabiedrību iesaistīties dabas novērošanā. Ceram novērot lazdu ziedēšanu, baltalkšņu ziedēšanu, varbūt arī pirmās vizbulītes aprīļa sākumā. Tas, par ko visi priecājas. Pavasarī vieglāk sabiedrību uzrunāt, jo visi priecājas un sociālie tīkli ir pilni ar fotogrāfijām. Sociālie tīkli vispār mums Latvijas zinātnē pārāk maz tiek izmantoti.  To mainīt arī droši vien ir viens no maniem 10 gadu mērķiem.

Nākamie nopietnie zinātniskie projekti plānoti par agrometeoroloģiskā modeļa izstrādi, vēl es jaunajā Dabaszinātņu mājā vēlētos iekārtot mācību klasi skolēniem ar dažādām spēlēm, eksperimentiem dabaszinātņu jomā.

Problēma man kā zinātniekam ir tāda, ka ir pat pārāk daudzi ideju. Kad visas lietas tev fascinē un aizrauj, tad izvēlēties vienu ir ļoti grūti. Taču tas ir izdarāms.

Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus.

Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!