Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Valdis Bērziņš. Foto: no privātā arhīva
Valdis Bērziņš. Foto: no privātā arhīva
Valdis Bērziņš. Foto: no privātā arhīva Akmens laikmeta apbedījums Vendzavu apmetnē (Ventspils novadā) 2000. g. Foto: no V. Bērziņa privātā arhīva Izrakumi Zvejnieku vidējā akmens laikmeta apmetnē (Burtnieku novadā) 2009. gadā. Foto: no V. Bērziņa privātā arhīva.
MĒNEŠA PĒTNIEKS Valdis Bērziņš: arheoloģija ir domāšana par nākotni
Ludmila Judina, Alma Mater
31.08.2015

Valdis Bērziņš ir arheologs un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, viens no pieciem akmens laikmeta pētniekiem Latvijā. Valdis Bērziņš saka, cilvēku skaits, kas Latvijā profesionāli darbojas un nopietni interesējas par akmens laikmetu lēnām aug, jo, piemēram, pirms kara Latvijā bija tikai viens akmens laikmeta pētnieks.

Kā radās interese par tik senu laika periodu vēsturē?

Bakalaura grādu arheoloģijā ieguvu Anglijā, absolvēju Londonas Universitāti un 1993. gadā ierados Latvijā. Toreiz Latvijas Vēstures muzeja arheologs Jānis Ciglis parādīja man priekšmetus no Sārnates vēlā akmens laikmeta apmetnes. Kas tur par bagātīgu materiālu! Ar to arī aizsākās interese par akmens laikmetu, kas vēlāk kļuva arī par manas disertācijas tēmu. Lai gan Latvijā mēs, akmens laikmeta pētnieki, esam maz, taču materiāla, ko pētīt, ir ļoti daudz, un, salīdzinot ar daudzām citām valstīm, tas ir bagātīgs.

Daļēji to var skaidrot ar to, ka mums ir daudz purvu, mitrzemes teritoriju, pārpurvojušos ezeru piekrastu, kur var atrast ne tikai krama rīkus un māla trauku lauskas, bet arī organiska materiāla liecības, kas sausos apstākļos ietu bojā – koku, kaulus, lūkus un mizas – lietas, kas sniedz nesalīdzināmi bagātāku priekšstatu par dzīvi senatnē.

Sanāk, nav tikai jārok, bet arī jāmeklē purvā.

Plaši izrakumi purvos ir veikti 60., 70., 80. gados, kad tika iegūts bagātīgs materiāls. Esam laimīgā pozīcijā. Nacionālā vēstures muzeja kolekcijā glabājas daudz akmens laikmeta priekšmetu un materiālu, kas būtu jāpēta – tas ir liels darbs, tur ir daudz ko analizēt.

Kas notiek ar priekšmetiem, kas tiek atrasti? Vai tie tiek nodoti muzejos?

Mēs zinām tikai par priekšmetiem, kas tiek nodoti muzejiem. Bet cik daudz ir tādu, kas netiek nodoti un nekad nenonāk zinātnieku redzeslokā? Citreiz ir tā, ka cilvēks atrod kādu priekšmetu un viņam liekas, ka tas nav nekas tāds, ko vajadzētu kādam rādīt vai kaut kur iesniegt. Uzliek uz plaukta vai palodzes, un, iespējams, svarīgs atradums zinātnei aiziet garām.

Tas ir tradīciju jautājums – ir valstis, kur ir stiprāka apziņa, ka visi senatnes materiāli jāatrāda un jānodod muzejā, kur ir apziņa – arheoloģija – tā ir svarīga daļa no nacionālās identitātes. Mums arī tā daļēji ir. Dziesmu svētkos, piemēram, varam redzēt arī rekonstruētus dzelzs laikmeta tērpus, tiem, iespējams, ir pat lielāka loma nekā citās valstīs. Taču mums nav tradīcijas, ka nespeciālists varētu sniegt savu ieguldījumu arheoloģijas darbā. Diemžēl.

Jūsu zinātniskās intereses ir neolīts, mezolīts, arheoloģiskā apzināšana un kokogļu analīze. Pastāstiet, lūdzu, par to sīkāk, kas tas vispār ir.

Manas zinātniskās intereses ir vidējais un vēlais akmens laikmets. Kokogļu analīze palīdz noteikt koku sugas pēc oglēm, tur vajag mikroskopu un speciālas zināšanas. Nesadedzis koks ilgi nesaglabājas, toties ogles saglabājas daudzās senās dzīvesvietās, kapu vietās, un pēc oglēm ir iespējams noteikt, kādu koku sugas ir izmantojuši senajos laikos malkai, celtniecībai, u.c. vajadzībām. Piemēram, var noteikt kādu sugu koki tika izmantoti senajos uguns kapos, sadedzinot mirušos. Rakstītajos avotos minēts, ka kurši izmantojuši ozolu, bet interesanti būtu pārbaudīt un par to pārliecināties. Tas ir jautājums gan par cilvēku tradīcijām, gan par vidi, kurā toreiz dzīvoja. Protams, cilvēki izmanto tādus kokus, kādi auga apkārtnē. No kokogļu analīzes var uzzināt par seno vidi. Mani ļoti interesē, kā vide ietekmē cilvēku un cilvēks rada vides izmaiņas.

Arheoloģiskā apzināšana ir iepriekš neatklātu arheoloģisko vietu un pieminekļu meklēšana - staigāšana pa laukiem un pļavām, meklējot jaunas vietas, kur veikt izrakumus. Vislabākie apstākļi tam ir uzartos laukos. Ja senatnē cilvēki tur ir uzturējušies un kaut ko darījuši, tad parasti būs kaut kas saglabājies. Ja teritorijā atrod trauku lauskas vai mazus krama priekšmetus, tas var kļūt par pamatu veikt tajā vietā plašākus pētījumus. Citreiz cilvēki prasa, vai nav tā, ka viss jau ir izpētīts – ir tieši pretēji, tas, kas arheologiem zināms, ir aisberga redzamā daļa, ir daudz kas tāds, ka vēl nav atklāts.

Kas ir interesantākais, neparastākais, ko esat izracis?

Arheoloģijā nekad nevar zināt, kādi brīnumi sagaida rokot. Ir dažādas tehnoloģijas – radiolokācija, magnetometrija un citas metodes, kas palīdz konstatēt, kas ir zem zemes. Bet nav nevienas ierīces, kas var precīzi pateikt, kas tieši tur ir. Bez rakšanas nekad neko nevar zināt.

Ir nācies atrast akmens laikmeta apbedījumu, kas bija 40 centimetru dziļumā. Uzreiz. Situācijā, kur to negaidīja vispār. Pārējā apmetne ir bijusi pārarta un izpostīta.

No neparastiem atradumiem ir atrasti daži koka priekšmeti mitrzemes apmetnē Priedainē, tagadējā Jūrmalas teritorijā. Priekšmeti ir ļoti interesanti – kaut kādi zvejas rīki, bet tā kā tiem nav nekādas etnogrāfiskas paralēles, nekādas norādes par to, kas tie varētu būt – tie vēl arvien stāv Jūrmalas muzejā kā nezināmas funkcijas priekšmeti. Tiem ir ļoti īpatnēja forma, un es vienmēr rādu tos kolēģiem un jautāju, vai kāds par tādiem ko zina, taču pagaidām neviens neko nav atbildējis – mūsdienās nekas līdzīgs netiek izmantots, un nav ar ko salīdzināt, lai uzzinātu, kas tas ir.

Gadās tā, ka rokat, bet neko neatrodat.

Jā, arheoloģijā vajag lielu pacietību. Un gatavību, ka var nebūt tas, uz ko cerēji. Plānot ir ļoti grūti.

Vai esat piedalījies ekspedīcijās arī ārpus Latvijas?

Esmu piedalījies izrakumos Vācijā, Zviedrijā, Lielbritānijā, Spānijā, Basku zemē. Gan studiju laikā, gan sadarbības ietvaros. Izrakumu vadītājiem noderīgi iegūt pieredzi citās valstīs. Arheologi plaši sadarbojas ar kolēģiem no citām valstīm, sevišķi to var teikt par akmens laikmeta arheologiem. Pie mums brauc rakt arheologi un studenti no citām valstīm, un process notiek abos virzienos – arī mūsu studenti dodas izrakumos uz ārvalstīm pieredzes gūšanai.

Kā notiek ekspedīcijas komandas atlase?

Atkarībā no tā, cik daudz cilvēku vajag ekspedīcijai. Ja notiek nelieli izrakumi, tad mēs esam 4 – 5 cilvēki, un nav grūti atrast kvalificētus speciālistus, kas var veikt šo darbu augstā līmenī – nevis tikai rakt, bet arī dokumentēt – zīmēt, fotografēt. Citreiz, kad ir liela apjoma izrakumi un arheologi veic aizsardzības izrakumus viduslaiku pilsētās, pilīs utt., tad vajag lielākus līdzekļus un vairāk darbaspēka – izrakumos piedalās profesionāli arheologi, studenti, skolēni, dažreiz arī ar pašvaldības atbalstu izrakumos piedalās bezdarbnieki. No vienas puses arheoloģija ir zinātne, no otras – amats. Daudziem cilvēkiem, kas strādā izrakumos, ir zināšanas par lauku darbu, viņiem patīk rakt un kaut ko atrast. Ilgu gadu rezultātā izveidojas iemaņas ļoti uzmanīgi un precīzi strādāt, lai gan šiem cilvēkiem varbūt nav ne vēlēšanās, ne spēju rakstīt zinātniskos rakstus. 

Kāda ir jūsu attieksme pret to, ka arheologa darbs paredz arī rakšanu apbedījumu vietās.

Tas ir filozofisks jautājums, uz kuru ļoti grūti atbildēt. Apbedīt cilvēkus ir Eiropas tradīcija, bet viņi jau tur mūžīgi negulēs. Piemēram, kapsētā ģimenei pieder kāds zemes gabaliņš, bet kādā brīdī kapa vieta pāries cita īpašumā vai arī nebūs vajadzīga, un tur apraks kādu citu. Tas nav mūžīgi. Citos pasaules reģionos, piemēram, Austrālijā, Ziemeļamerikā, pamatiedzīvotājiem nepatīk, ka rok kapus, viņi nevēlas, lai senčus uzrok – arheologi tur to vairs nedrīkst darīt. Eiropā ir citādāk. Varbūt cilvēki iztēlojas, ka gulēs zemē mūžīgi, bet tā nav.

Būvdarbi, infrastruktūras attīstība ļoti ietekmē gan senākas, gan jaunākas apbedījumu vietas. Un bieži vien tie kapi, ko arheologi rok, tāpat tiktu iznīcināti. Kad kaut ko būvē no jauna, piemēram, ceļus vai ēkas, notiek aizsardzības izrakumi. Arheologiem viss ir jāizpēta, pirms tas tiek iznīcināts. Liela daļa no darba, ko arheologi veic, ir šāda veida darbi.

Ir arī pētniecības izrakumi, kur arheologi rok tieši kapus, jo ir interese par to, kā senie cilvēki ir dzīvojuši – apbedījumi sniedz ļoti bagātīgu informāciju. Gan dažādas lietas un priekšmeti, kas mirušajiem dotas līdzi kapā, gan apģērba paliekas, gan tradīcijas, kurās viņi tika apglabāti, var pastāstīt arheologiem ļoti daudz. Kā mirušais ir guldīts – apģērbā vai līķautā, kādā pozīcijā utt. Protams, arī pēc kauliem var daudz ko noteikt par cilvēka dzīvesveidu – veselības stāvokli, dzīvesveidu, uzturu u.tml.

Rokot kapus, arheologi vienmēr apzinās, ka tagad izrok cilvēka kaulus, kas kādreiz dzīvojis. Arheologi nekad uz to neskatās tikai kā uz zinātnisku izpētes objektu. Tas nav vienaldzīgs darbs. Ir grūti atbildēt uz jautājumu, vajag vai nevajag to darīt. Cilvēki, kas toreiz dzīvoja un mira, neiztēlojās, ka nākotnē būs arheoloģija, ka ar arheoloģiskām metodēm varēs kaut ko pateikt par viņu dzīvi. Bet šīs metodes arvien vairāk attīstās.

Vēlāk arheoloģiskas liecības tiek izmantotas, lai rekonstruētu, piemēram, dzelzs laikmeta rotaslietas un apģērbus, ko mūsdienās ģērbj cilvēki, piedaloties Dziesmu svētkos. Šī informācija nebūtu iespējama bez arheoloģiskajiem izrakumiem, jo liecības tika atrastas tieši apbedījumos. Ja arheologi neraktu, tad nebūtu šī identitātes aspekta, kas daudziem cilvēkiem ir svarīgs.

Arheologi visu laiku domā par dzīvi senatnē, domā par pasauli, kas bijusi pirms tūkstošiem gadu. Vai domājat arī par nākotni?

Man liekas, visiem zinātniekiem ir kopīgs tas, ka viņu domāšana ir vērsta uz nākotni – ko uzzināsim, atklāsim, un kas būs tālāk. Tādā ziņā arheoloģija ir domāšana par nākotni. Mana izpētes tēma atrodas pagātnē, bet nav nekādas nozīmes, kas ir pagātne un kas ir nākotne. Svarīgi ir meklēt arvien jaunus pavedienus, kas spēs sniegt jaunas zināšanas un atklāt to, ko nezinām tagad. Ja nav tāda veida domāšanas, tad varbūt ir laiks iet pensijā.

Ko jūs lasāt brīvajā laikā? Kāda literatūra Jūs interesē?

Es strādāju arī kā tulkotājs un tulkoju mākslas vēstures grāmatas no latviešu uz angļu valodu. Tulkošana ir kļuvusi par daļu manas pasaules un paplašinājusi apvāršņus. Man ir paveicies, ka mani interesē gan māksla, gan vēsture, un ka to var apvienot tulkojot.

Vai kādreiz nav bijusi vēlme pamest arheoloģiju un darīt kaut ko citu? Par ko jūs kļūtu, ja nebūtu arheologs?

Vēlme visu pamest un darīt ko pavisam citu man nav bijusi nekad. Gan arheoloģijā, gan vēsturē ir tik daudz ko pētīt! Vienas dzīves par maz, lai izpētītu visu. Arheoloģija aizņem ļoti daudz laika, virzās lēnām, un, paskatoties apkārt, redzi daudz citu interesantu tēmu, kam varētu ķerties klāt. Bet ir jāapzinās, ka jādara tas, kas interesē visvairāk, nevis jānodarbojas ar blakus lietām. Ja būtu vairāk laika un iespēju, es nodarbotos vēl ar citiem pētniecības virzieniem, bet saistībā ar arheoloģiju un vēsturi.

Varbūt ir vēlme uzrakstīt grāmatu?

Par tēmu, ko pētu, ir grūti uzrakstīt grāmatu, jo viss ātri var mainīties un kļūt neaktuāls. Ir daudz jautājumu, kas pamazām tiek risināti, tāpēc jaunus atklājumus ir vieglāk atspoguļot zinātnisku publikāciju virknē, nevis monogrāfijā.

Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus.

Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!