Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā pie konfokālā mikroskopa. Foto: Māris Morkāns.
Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā pie konfokālā mikroskopa. Foto: Māris Morkāns.
Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centrā pie konfokālā mikroskopa. Foto: Māris Morkāns. Laboratorijā ar profesores Ainas Dālmanes dāvinātajiem akmeņiem, kuri apgleznoti ar šūnām. Foto: Māris Morkāns. L'OREAL Latvijas stipendijas ''Sievietēm zinātnē'' stipendijas pasniegšanas ceremonijā ar komisiju, stipendijas Goda patronesi un citām stipendiātēm. Publicitātes foto. Performance Pedvāles Brīvdabas muzejā ar starpdisciplināro mākslas grupu ''Ideagnosis''. Foto: Gita Straustiņa. Performance šī gada Dabas koncertzālē ar starpdisciplināro mākslas grupu ''Ideagnosis''.Foto: Andris Soms.
MĒNEŠA PĒTNIEKS Anda Hūna: Mācīties no vēža šūnām
Anete Bertholde, Alma Mater
16.06.2015

28 gadus vecā Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātes doktorantūras studente Anda Hūna strādā Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centra Vēža Šūnu bioloģijas laboratorijā. Šogad Anda saņēmusi “L`Oréal Latvija” stipendiju “Sievietēm zinātnē”, lai padziļināti pētītu, kā pēc ārstēšanas neļaut ļaundabīgiem audzējiem atkal atjaunoties.

Jūsu mamma strādā par restorāna menedžeri, tētis vada “Stenders” veikalu Liepājā, bet vectēvs ir pazīstamais kordiriģents Gido Kokars. Kā jūs pievērsāties zinātnei?

Jau sākumskolā man patika matemātika un dabaszinības - kad pārnācu no skolas, sēdēju mājās un šķirstīju enciklopēdijas. Pēc tam, kad dabaszinātnes savā starpā nodalījās, vairāk nosliecos uz ķīmiju un bioloģiju, bet bioloģija labāk padevās.

Vai ceļu zinātnē jums palīdzēja virzīt arī vecāki?

Vecāki tiešā veidā nevirzīja, bet atbalstīja. Nebija gan tā, ka viņi vēlējās, lai kļūstu par zinātnieci, drīzāk mēģināja atrunāt. Tie bija citi laiki – runāja, ka zinātniekiem maksā 25 latus mēnesī!

Jūsu lauciņš zinātnē ir vēža šūnu pētniecība. Vai ar vēzi esat saskārusies personīgi?

Man pazīstami cilvēki ir nomiruši no vēža, bet tas nav iemesls, kāpēc pētu vēža šūnas, jo tādā gadījumā loģiski būtu, ja strādātu par ārstu vai zinātnieci praktiskās pētniecības jomā tieši pie jaunu zāļu izstrādes, bet mani interesē šūnu bioloģija. Vēža šūnu laboratorijā gan nokļuvu nejauši - aizgāju draudzenei līdzi uz semināru pie Jekaterinas Ērenpreisas un viņas stāstītais ļoti atšķīrās no lekcijās dzirdētā. Stāstītais robežojās ar nezināmo. Varēja just, ka tas nav mācību grāmatu materiāls. Tajā brīdī manī pamodās Kolumba gars, un pamazām sāku piestaigāt uz laboratoriju.

Vai jūsu sapnis ir padarīt pretvēža terapiju efektīvāku?

Ikdienā par to nedomāju, jo laboratorijā darbojamies abstraktā līmenī. Līdzīgi kā kara stratēģi sēž un zīmē kartes. Protams, vienā brīdī viņi iedomājas par tiem, kas cīnās pirmajās frontes līnijās, bet tajā brīdī, kad viņi skatās uz karti, viņi par to nedomā. Sajūta ir tāda, ka pētījumi, kurus veicam, ir svarīgāki par cilvēku personālijām un personiskajām ambīcijām. Reizēm, lasot kādu izcilu publikāciju, ir tāds prieks, it kā es pati to būtu izdarījusi, jo liekas, ka tu esi viens no liela veseluma, kas cīnās par jaunām zināšanām.

Bet vai jūs ticat, ka nākotnē vēzi būs iespējams pilnībā izārstēt?

Godīgi sakot, neticu, ka vēzi būs iespējams pilnībā izārstēt, jo tā ir slimība, kas izriet no cilvēka bioloģiskās uzbūves, bet ceru, ka nākotnē vēzis būs tikpat viegli ārstējams kā gripa - būs cilvēki, kas nomirs, bet pārsvarā saslimšana nebūs tik bezcerīgs gadījums, kā tas ir šobrīd ar atsevišķiem vēža tipiem.

Vai cīņā pret vēzi izdzīvo tikai stiprākie?

Viena no galvenajām vēža iezīmēm ir šūnu dažādība, kas pēc terapijas nodrošina to izdzīvošanu. Ja mēs izmantojam terapiju, kas palīdz pret vienām šūnām, citas paliks, tāpēc terapijas ir grūti precīzi nomērķēt. Arvien populārākas kļūst kombinētās terapijas, kad kopā jauc dažādas zāles pret dažādiem vēža šūnu izdzīvošanas ceļiem.

Ko vēl svarīgu esat secinājusi, pētot vēža šūnas?

Pirms aptuveni četrdesmit gadiem ASV kļuva populāra metafora “karš pret vēzi”. Pagājušogad lasīju interesantu eseju, kurā autors pauda viedokli, ka cīņa pret vēzi nav vienkārši karš, bet līdzinās karam pret terorismu. Mēs nevaram vienkārši doties frontē. Līdztekus nepieciešama cilvēku izglītošana, jo karā nekad visus ienaidniekus nav iespējams nogalināt! Tāpat ir cīņā ar vēzi - ja dodamies frontē, varam iznīcināt lielāko daļu vēža šūnu, bet tie pāris, ko neizdodas iznīcināt, būs tie, kas atjaunosies un audzēju izveidos vēl ļaunāku. Tāpēc ļoti daudz tiek runāts, ka papildus tradicionālajai terapijai nepieciešama atlikušo šūnu normalizācija.

Kā samazināt iespēju saslimt ar vēzi? Nepīpēt? Nesauļoties?

Abus. Melanomai, piemēram, ir izteikts ģenētiskais pamats, bet ļoti daudz var ietekmēt arī pārmērīga sauļošanās, solārijs. Ja tomēr cilvēks bieži sauļojas, viņam vajadzētu ļoti rūpīgi sekot līdzi savām dzimumzīmēm. Atslēgas vārds varētu būt vērošana. Konstatējot dīvainas pārmaiņas savā ķermenī, noteikti vajadzētu vērsties pie ārsta.

Kā jums veidojusies karjera zinātnē – vai kā sieviete esat izjutusi kādas grūtības, vai, gluži otrādi, priekšrocības?

Neesmu izjutusi ne vienu, ne otru. Laboratorijā gan mana priekšniece, gan tuvākā kolēģe ir sieviete, un, iespējams, man vienkārši nav bijusi iespēja ar to saskarties. Runā, ka grūtākais periods sievietēm ir tieši bērnu dzimšanas laiks. Taču skatos, ka mūsu centrā dāmas ar pienākumu apvienošanu izcili tiek galā.

Līdztekus darbam laboratorijā jūsu hobijs ir buto – japāņu avangarda deja, kas pēta cilvēka ķermeni un prātu. Vai deja palīdz arī zinātnē?

Vēl studiju laikos profesors neirozinātnē mācīja, ka jebkāda koordinēta kustība smadzenēs veicina jaunu savienojumu veidošanos un ļauj žiperīgāk strādāt. Kādreiz biju ļoti nesportisks bērns, bet, kad sāku sportot, jutu, ka arī prāts kļūst skaidrāks. Savukārt ar dejošanu ir tā - liekas, ka paveras jauni apvāršņi - ieslēdzas radošums, un uz lietām ir iespējams palūkoties plašāk.

Buto dejas performancēs esat uzstājusies ar bāli krāsotu puskailu ķermeni un seju. Vai dejā ir viegli atbrīvoties?

Kad sāku studēt, zināju, ka vēlos dejot, bet bija grūti piemeklēt dejas veidu. Izvēlējos buto, jo tā ir uz idejām, domām vērsta arheoloģiska, pētnieciska deja. Šādā veidā es piemeklēju dejas veidu tam, ar ko vēlos nodarboties profesionāli, lai abas lietas viena otru papildina.

Buto meklē atbildi uz jautājumu, kas cilvēku kustina dejā. Kas, jūsuprāt, kustina cilvēku?

Svarīgi ir nevis tas, cik cilvēks precīzi paceļ roku, bet nozīme, ar kādu tu pacel šo roku. Piemēram, runā, ka reizēm mūsdienās baletā prīma ir tā, kura var visaugstāk palekties un aizlikt kāju aiz galvas, bet tā nav māksla, tas jau ir sports.

Kura ir jūsu līdz šim mīļākā loma?

Ļoti mīļa bija nesenā izrāde ''Saudade'', kas stāstīja par dažādām sievietes lomām sabiedrībā. Sieviete – māte, sieviete – kabarē dejotāja, sieviete – dieviete... Pirms tam nebiju domājusi, kā tas ir – būt sievietei, un kā tas atšķiras no būt cilvēkam.

Kā tas ir – būt sievietei?

Varētu teikt, ka sievietes ir emocionālākas, bet tad uzreiz iedomājos par desmit pazīstamiem vīriešiem, kas ir simts reizes emocionālāki.

Kas ir dārgākā lieta, kas jums pieder?

Lietām nepieķeros – man visas lietas ir rīki, lai sasniegtu mērķi. Priekš zinātnes mums dārgākā lieta ir mikroskops, bet tas mums uz vairākiem cilvēkiem ir viens, un, ja nebūtu šis mikroskops, būtu cits. Man šķiet, ka garīgi viss ir cilvēkam iekšā, un priekšmets viņam tikai palīdz to atcerēties.

Vai jums ikdienā nepietrūkst spontanitātes?

Dzīve zinātnē ir pilna spontanitātes! Varbūt to nevar reizēm just, jo var gadīties viena, divas dienas, kad nekas nenotiek, bet reizēm spontanitātes ir tik daudz, ka rutīnas brīži tiek gaidīti kā atpūta.

Tagad, kad esat saņēmusi „L`Oréal Latvija” stipendiju, jums paredzētas vairākas skolu vizītes, kur būs iespēja jauniešus iepazīstināt ar zinātnieka profesiju. Vai gaidāt šīs vizītes?

Gaidu, kad mums tiks dota šī iespēja. Būs ļoti interesanti mēģināt pārnest savu stāstu cilvēkiem saprotamā valodā.

Jūsuprāt, zinātnieki cieš no pārāk sarežģītas izteikšanās?

Reizēm jā, bet problēma ir tā, ka cilvēki nejautā. Zinātnieks nober savu tekstu ar divdesmit vārdiem, un trīs no tiem ir svešvārdi, bet cilvēks nepajautā šo vārdu nozīmi. Zinātnes valoda ir sarežģīta, un reizēm ir pat tā, ka vēža šūnu pētnieki nesaprot, ko stāsta hepatīta pētnieki, un otrādi.

Kā mums sākt vienam otru saprast?

Ārzemēs ir speciāli zinātnes žurnālisti, kas paši nāk no zinātnes vides. Latvijā, laikam, visizcilākais piemērs ir Latvijas Radio raidījuma „Zināmais nezināmajā” vadītāja Sandra Kropa. Zinātnes žurnālisti varbūt nezina katras zinātnes nozares konkrēto terminoloģiju, bet viņiem daudz vieglāk saprast būtību. Ir daudz zinātnieku, kas pētījumu spēj izstāstīt saprotamā valodā, bet man sāpe ir par tiem, kuru pētījumi ir starptautiski atzīti, bet viņi par savu pētījumu kaut kādu iemeslu dēļ nespēj izstāstīt plašākai sabiedrībai, tāpēc cilvēkiem rodas sajūta, ka konkrētajā zinātnes jomā nekas nenotiek.

Kāds ir jūsu dzīves moto?

Pētot vēža šūnas, es no tām daudz mācos – jo īpaši spēju pielāgoties jauniem apstākļiem. Mēdz teikt, ka vēža šūnas ir ļoti haotiskas, bet fizikā ir pazīstams tāds termins kā determinētais haoss, kad viss it kā notiek haotiski, bet beigās izvirzās likumsakarības. Pagaidām nav iespējams pateikt, kuras būs tās šūnas, kas pēc terapijas izdzīvos, bet eksperimentu laikā sakarības šūnām, kas izdzīvo, un to proporcija ir līdzīga. Dzīvē var censties kaut ko no tā paņemt  – spēt darboties spontāni, bet tajā pašā laikā kontrolējot, lai viss neaiziet pilnīgā haosā.

Papildu informācija par L’OREAL stipendiju "Sievietēm zinātnē": L’OREAL stipendija ''Sievietēm zinātnē'' tiek pasniegta, lai popularizētu sieviešu sasniegumus un mazinātu dzimumu nevienlīdzību karjeras veidošanas iespējās zinātnē. Kosmētikas koncerns L΄ORÉAL pasaulē šādu stipendiju piešķir jau vairāk nekā 15 gadus, bet Latvijā stipendiju programma izveidota 2004. gadā. Latvijā stipendija tiek pasniegta ar UNESCO Latvijas Nacionālas komisijas un Latvijas Zinātņu akadēmijas atbalstu.

Pētījums „Autofāgijas loma novecošanās un pašatjaunošanās sadarbībā audzēju šūnu rezistencē pret terapiju” padziļināti pēta atkritumu šķirošanas un pārstrādes regulāciju šūnās, lai pēc terapijas ļaundabīgiem audzējiem neļautu atjaunoties. Audzēja šūnās pēc terapijas tiek aktivēta autofāgija - process, kad šūna sāk pati sevi daļēji noārdīt un pārveidot, lai atjaunotos. Autofāgijas nepietiekamības gadījumā šūnā uzkrājas „atkritumi” un tā aiziet bojā. Veiktie eksperimenti ar autofāgijas nomākšanu parāda, ka šim procesam ir nozīme vēža šūnu dzīvotspējas uzturēšanā un izšķiroša loma vēža šūnu ataugšanā pēc ķīmijterapijas.

Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus.

Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!