Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Zinātnieku nakts 2014. gadā LU Humanitāro zinātņu fakultātē, klasisko filologu priekšnesums "Mītiska miniatūra: akmeņi antīkajā pasaulē"
Zinātnieku nakts 2014. gadā LU Humanitāro zinātņu fakultātē, klasisko filologu priekšnesums "Mītiska miniatūra: akmeņi antīkajā pasaulē"
Zinātnieku nakts 2014. gadā LU Humanitāro zinātņu fakultātē, klasisko filologu priekšnesums "Mītiska miniatūra: akmeņi antīkajā pasaulē" Grāmatas Augustīns Eicēdijs "Daugavas paklājs" atvēršanas svētkos LU Humanitāro zinātņu fakultātē 2014. gadā Berlīnē 2013. gadā Ilona Gorņeva pēc promocijas darba aizstāvēšanas Atklātajā tulkošanas seminārā "Romai 2765" 2012. gadā
MĒNEŠA PĒTNIEKS Ilona Gorņeva: Klasiskā filoloģija – baltos cimdiņos, šķetinot pelēkos toņus antīkajos tekstos
Katrīna Žukova, Alma Mater
07.05.2015

“Mēs nekad nevaram pateikt balts vai melns! Ir tik daudz pelēko toņu, kas ir jāspēj uztvert un uzlasīt no antīkā teksta,” tā par savu pētniecības gaitu saka nupat kā disertācijas filoloģijas grāda iegūšanai aizstāvējusī Latvijas Universitātes (LU) Humanitāro zinātņu fakultātes pasniedzēja Ilona Gorņeva.

Martā beigās pētniece aizstāvēja disertāciju -  “Epideiktiskie teksti Menandra “Rētorikā””. Ar vislielāko aizrautību un vēlmi ieinteresēt I. Gorņeva LU portālam atklāj ne tikai klasiskās filoloģijas pētniecības nianses, tostarp strādāšanu baltos cimdiņos, bet arī vērtības un skatu uz dzīvi, ko viņa pārņēmusi no antīkās kultūras.

Kā sākās jūsu ceļš uz klasisko filoloģiju?

Godīgi sakot, tā izvēle nebija viennozīmīga. Pat nedaudz ar baltu skaudību apskaužu tos cilvēkus, kuri skaidri zina no pašiem pirmsākumiem, kas būs. Es gan mācījos humanitārajā klasē, tas nozīmē, ka kaut kur zemapziņā tā līnija, kas ir sirdij tuvākā, bija skaidra. Man bija šaubas starp humanitāro jomu un veterināro medicīnu. Paralēli visām savām humanitārajām klasēm – es ļoti cītīgi mācījos bioloģiju, ķīmiju un arī fiziku. Kad bija stāšanās universitātē, es domāju, kur… Jo tās ir ļoti dažādas izvēles. Ja tu kaut ko tādu izvēlies, tad uz mūžu. Nav tik viegli pēc tam pārkvalificēties. Es domāju un mēģināju sevī ieklausīties. Jā, un es izšķīros par klasisko filoloģiju. Man vispār vienmēr ir bijis dvēseles aicinājums uz senākām lietām. Vēl bija doma par eģiptoloģiju. Bet tagad, kad es zinu par to jomu salīdzinoši vairāk, tad apziņa silda, ka Ēģiptes smiltīs ir saglabājušies daudzi grieķu raksti.

Ja mēs runājama par antīko kultūru – Seno Grieķiju un Seno Romu –, tā ir eiropeiskai kultūrai ārkārtīgi tuva. Mēs redzam to nepārtrauktību kultūrām. Man liekas, ka tas ir tas, kas tā paķer, piesūcas klāt, un tu netiec no tā vaļā. Tas ceļš ir bijis raibs, bet tad, kad es sāku studēt, tad vairs nebija nekādu jautājumu, jo tas bija ārkārtīgi aizraujoši. Tas bija kaut kas ārkārtīgi svaigs, un tas prasīja ārkārtīgi daudz spēka, jo ir jāapgūst divas valodas – sengrieķu un latīņu. Tas prasa patstāvīgu darbu, jo valodas ir jāpucē. Nav arī tā, ka kaut kādas lietas apgūsti un vari atpūsties. Atliek vien tās lietas nevingrināt.

Dzirdēts, ka klasiskajā filoloģijā disertācijas aizstāvēšana ir tāds rets gadījums.

Salīdzinoši tas ir rets gadījums. Programma pati pa sevi nav liela, tāpēc vairāk elitāra, man vismaz tā gribētos domāt. Tas ir viens aspekts. Un otrs aspekts, kas arī to visu ietekmē, ka pētījumu klasiskajā filoloģijā nav nemaz tik viegli uzsākt un tik ātri izstrādāt. Ja grib to izdarīt, tādā ātrā tempā, tas ir ārkārtīgi liels darbs.

Tas pirmais posms, pirms vispār pētījums var sākties, ir ļoti liels darbs ar oriģināltekstu un ar komentāriem. Ir jāsaprot, ir jāiztulko, tas ir kaut kā jāuzņem sevī. Tas, savukārt prasa gan valodnieka, gan literāta dotumus, gan arī laiku. Tas ir ļoti laikietilpīgs process. Pluss pie visa tā, kas ir vajadzīgs, izstrādājot pētījumu humanitārajā jomā, ir vēl šis laiks – tava divvientulība ar tekstu. Tas uzliek papildu slogu apņemties kaut ko tādu izdarīt. Un arī pabeigt! Un nepagurt pa ceļam.

Jūsu disertācijas nosaukums ir īss un kodolīgs, bet neprofesionālim ir grūti saprast, kas zem tā slēpjas.

Tātad “Epideiktiskie teksti Menandra “Rētorikā””. Vispār tas pētījums ir veltīts Romas impērijas laika teorētiskajiem tekstiem, kas ir veltīti vārda mākslai. Visam tam, kas būtu jāzina cilvēkam, ja viņš grib veiksmīgi runāt, veiksmīgi sevi pozicionēt tā laika sabiedrībā. Tas nav jāsaprot tikai ļoti oficiālā un stīvā gaisotnē, bet arī tādos cilvēkam būtiskos mirkļos, kas varbūt nav tas pirmais, kas ienāk prātā. Kas mani fascinē šajos tekstos? Piemēram, tiek runāts par to, kā sacerēt dzimšanas dienas runu. Tas ir kaut kas tāds, kas noteikti nebūs pirmais, ko cilvēks iedomāsies. Kā sacerēt kāzu runu, kā jaunlaulātos pavadīt uz guļamistabu, ar kādiem vārdiem, kā viņus iedrošināt, kā to visu padarīt svinīgu un cēlu, tādu kā pieklājas. Tāpat tie teksti lielā mērā ir veltīti literatūrteorētiskiem jautājumiem. Piemēram, kādas ir attiecības starp prozu un dzeju, kas ir himna, kāda ir himnas loma, vai himnas varam iedalīt, kāda ir Dieva loma himnā. Es teiktu, ka tas pat nav tikai uz zemes, tas ir vispār par cilvēka vietu kā tādu, par pasaules kārtību.

Antīko teorētisko tekstu burvība ir tāda, ka viņi ir visaptveroši, viņi ir ārkārtīgi poētiski un ārkārtīgi dzīvi. Tos neraksturo mūsdienu zinātnes valoda, kurai ir raksturīgs stīvums. Piemēram, kad tekstā konsekventi tiek lietots viens termins. Antīkā pasaule tajā ziņā ir brīva. Viņai vēl nav šīs skavas. Tur ir lielais valdzinājums un arī izpratnes grūtības. Viens ir saistīts ar otru, vienu no otra neatdalīs.

Ja jūsu pētītie teksti bija sengrieķu valodā, tad ne visiem vārdiem, iespējams, ir zināmi tulkojumi. Kā tas process notiek?

Ilgstoši strādājot, mēģinot to kaut kā pārcelt sev saprotamā valodā, saprotamā tekstā. Ja mēs runājam par klasisko filoloģiju un antīko tekstu tulkojumu, vienmēr jau paliek kaut kādas vietas ar tādu dziļdomīgu jautājumu zīmi, kas paliek nākamajiem, ko domāt: kas tur īsti bija? Es domāju, ka neviens – pat pieredzējis un rūdīts – tulks neņemtos teikt, ka tikai tā un ne savādāk. Protams, ne par visām vietām. Vienmēr paliek tāda jautājuma zīme, interpretācijas iespēja vai paralēli tulkojumu varianti. Tad, kad šis teksts tiek pētīts, tad tie paralēlie tulkojumu varianti ir jāņem vērā. Ja mēs tos ignorējam, tad pētījums ir sekls. Tajā nav tā dziļuma. Tieši tur ir tā sarežģītība. Mēs nekad nevaram pateikt balts vai melns! Ir tik daudz pelēko toņu, kas ir jāspēj uztvert un uzlasīt no antīkā teksta. Teksts jau nav tikai tīrā veidā teksts, ir šīs komentāru sistēmas dažādos izdevumos. Arī kaut kādos rokrakstu pētījumus. Tas ir tā, ka mēs ņemam tekstus, mēs ņemam komentāru bagāžu. Tad tiek mēģināts sev sakārtot, iztulkot. Pārtulkot sev saprotamā valodā un pēc tam saprast, vai tas, kas ir pārtulkots, ko dod? Varbūt tas neko nedod. Varbūt vārdi un nozīmes ir skaidras, bet rindkopas beigās domā: kāda ir doma? Tas ir liels, liels darba posms.

Man darbam ar tekstiem aizgāja aptuveni divi gadi – tulkojumam, pārnesei sev saprotamā valodā, mēģinot saprast, kas tur ir vai nav domāts. Kaut gan paralēli notiek darbs ar zinātnisko literatūru.

Jūs strādājāt uz vietas Latvijā vai devāties citur?

Latvijā diemžēl par manu tēmu ar materiāliem ir, kā ir. Daudz kas bija tāds, kas bija pasūtāms, bet šie teksti, kas bija man, tos nesūtīs starp bibliotēkām. Jā, tas bija arī braukšanas jautājums. Darbs arhīvos, retumu nodaļās. Nozīmīgākais posms saistāms ar Berlīni, ar Berlīnes Nacionālo bibliotēku. Tur retumu nodaļā glabājas arī Menandra tekstu pirmizdevums. Darbs ar šiem tekstiem, kas ir materiāls, ar kuru tu strādā baltos cimdiņos, ar speciālu ierīci, pāršķirstot lapas, jo tā grāmata ir tāda, kurai bail elpot virsū (smejas). Tur vēl tas azarts ir tajā, ka tekstam ir fiziski jāpiekļūst klāt, ko varbūt mūsdienu lasītājs novērtē. Mums tas ir vienkārši, mēs atveram kādu lasītāju vai planšeti un ātri skrienam uz priekšu. Vai, izmantojot “ctrl+f” funkciju, mēs atrodam kādas zīmes, tur tas nestrādā! Tas ir tas, ko pats atrodi un ieraugi. Tas ir ilgstošs darbs – no rīta līdz vakaram, kad mēģini tam tikt cauri, kad esi baltajos cimdiņos, un mēģini saprast, kas tur ir uzrakstīts.

Kā jūs nonācāt līdz Menadra tekstam?

Tas bija saistīts ar mana bakalaura darba pētījumu, tas bija veltīts Atēnu klasiskā perioda bēru runām. Un, pētot bēru runas, mēģināju saprast, vai antīkajā pasaulē ir pieejams kāds teorētisks materiāls, kas runātu par bēru runu fenomenu. Tad uzgāju, ka ir tāds Menandrs, kurš ir skāris šos jautājumus. Lūk, tā bija tā atslēga, pamazām gribējās saprast, kas tad viņam ir vēl, kā tas izskatās kopējā sistēmā, ko tas mums dod. Tas ceļš bija visai tāds – netiešs.

Sanāk, ka ar maģistra darbu jūs arī tuvojāties disertācijas tēmai?

Jā, maģistra darbs man bija saistīts ar Menandra tekstiem. Varētu teikt, ka daļu viena traktāta no viņa, tādā šaurākā skatījumā. Tad, kad es sāku strādāt ar Menandru maģistra darbā, es sapratu, ka tur ir tik daudz, ko darīt, ka ar maģistra darbu tur nebūs līdzēts. Tagad īstenībā, kad ir promocijas darbs, arī es saprotu – ai! – vēl ir iespējas darīt vēl to un to. Vēl ir iespējas lielākā mērā ņemt klāt tekstus latīņu valodā. Vēl papildus skatos manuskriptu tradīcijas, varbūt tur vēl kaut kas tiek uziets. Un varbūt vēl tulkot visu latviešu valodā un izdot. Man tāds iekšējs savs mērķis. Man liekas, ka tas mūsdienu lasītājiem varētu būt ārkārtīgi interesanti. Lietas, kas it kā ir tik tālu un svešādas, bet tad tu sāc lasīt un saproti, ka pasaule nav nemaz tik ļoti mainījusies. Mēs tāpat vien grozāmies ap tām pašām lietām. Tādi jautājumi, kas cilvēkam bija svarīgi toreiz, arī tagad ir.

Kultūra varēt nebūt tik krasi mainījusies, ja salīdzina ar Latviju, tad mums ir šie aizmetņi?

Es domāju, ka Latvija būtu šauri teikts. Eiropa! Mēs taču to visu elpojam ikdienā. Protams, mēs nevaram runāt par tehnoloģiju jomu, tas ir cits jautājums. Bet tā domāšana, kas ir eiropiešos uzsūkusies un uzņemta, tā īstenībā nāk no antīkās pasaules. Mūsu lielais uzdevums būtu saglabāt savu redzējumu. Ja Eiropas mērogā tiek runāts par Eiropas identitātes jautājumiem vai integrēšanās jautājumiem, vai sabiedrības saliedētības jautājumiem, lūk, te jau tas viss ir! Pacilājot mūsu kultūras kopējās saknes, to jau mēs varētu uztaustīt daudz lielākā mērā.

Vai ir kādas vērtības, ko esat pārņēmusi no antīkās kultūras? Piemēram, zelta vidusceļš?

Zelta vidusceļš – man liekas, ka tas ir klasiķiem mīļš teiciens. Tā doma pati par sevi ir skaista. Kas vēl man patīk – steidzies lēnāk. Ar domu, ka vispār mūsdienu sabiedrība ir skrienošā sabiedrība, mums nekam nav laika, it kā tehnoloģijām būtu jāveicina tas, ka tā laika paliek vairāk, bet man liekas, ka efekts ir otrāds. Laiks tikai sarūk un sarūk. Tāda mirkļa izbaudīšana, ļaušanās mirklim un padomāšana, kas man ir svarīgi, ko es gribētu darīt. Būšana šeit un tagad. Man liekas, ka tas ir kaut kas tāds, ko šī studiju joma spēj iemācīt vai ierādīt. Arī savākšanos, varbūt noticēšanu sev, jo kaut vai valodu ziņā joma nav vienkārša. Ziniet, bailēm lielas acis, bet pamazām darbojoties un cīnoties... Tā jau ir – piliens izdobj akmeni, nevis ar spēku, bet ar biežu pilēšanu. Ar uzstājību, ticību sev un pacietību. Kaut kas tāds, kas ir vajadzīgs visās dzīves jomās un sfērās. Iešana uz mērķi. Kur gan tas nav vajadzīgs?

Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus.

Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!