Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Sanita Reinsone kopā ar Regīnu Tīlibu. 2015. gada janvāris. Foto: Aigars Lielbārdis
Sanita Reinsone kopā ar Regīnu Tīlibu. 2015. gada janvāris. Foto: Aigars Lielbārdis
Sanita Reinsone kopā ar Regīnu Tīlibu. 2015. gada janvāris. Foto: Aigars Lielbārdis Sanita Reinsone sarunā ar Lienīti Sestuli. 2015. gada janvāris. Foto: Aigars Lielbārdis
PĒTĪJUMS: “Meža meitas” – pagātnes elpa tagadnē
Andra Čudare, Alma Mater
06.03.2015

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieces Sanitas Reinsones grāmatā “Meža meitas” apkopoti divpadsmit sieviešu dzīvesstāsti. Visus stāstus vieno mežs – kā militāras pretošanās vieta otrreizējai padomju okupācijai pēc II Pasaules kara un reizē kā pajumte daudziem tūkstošiem cilvēku. Grāmatas prezentācija notika janvāra beigās Latvijas Okupācijas muzejā un ilgu laiku tā bija pirktāko grāmatu topa augšgalā.

Kā radās ideja par meža pieredžu pētīšanu?

Doktora disertāciju par apmaldīšanās stāstiem aizstāvēju 2012. gada sākumā. Pētīju to, kā mūsdienu cilvēki stāsta par apmaldīšanos un kā mūsdienu priekšstati sasaucas ar to apmaldīšanos, par kuru stāsta teikas. Mītiskais vadātājs tur, protams, ir centrā. Patiesībā interese par vadātāju un apmaldīšanos radās jau pavisam agrīnos studiju gados. Vispirms pētīju senākos materiālus, pēc tam turpināju ar intervijām laukos un pilsētās. Es nenācu pie cilvēkiem, lai uzreiz vaicātu: “Kā tad jūs apmaldījāties?”, tā vietā lūdzu, lai sarunu biedrs pastāsta par savu dzīvi. Apmaldīšanās tēmu iesaistīju intervijās palēnām, mēģināju saprast, kā mežs tiek uztverts un izjusts visplašākajā nozīmē, jo katram ir savs meža stāsts.

Stāstot par apmaldīšanos, cilvēki pieminēja ogošanu, sēņošanu, stāstīja par dažādām sēņošanas praksēm – vieni ir joņotāji, kas žigli pārvietojas pa mežu, citi — rūpīgie un lēnie lasītāji. Citi nevar naktīs aizmigt, jo domā, ka rīt jāsteidz uz savām aveņu vietām. Caur šiem stāstiem centos saprast izjūtas, ar kādām cilvēks sastopas apmaldoties. Kā tas ir, ka pazīstamā mežā skrien apkārt trim kokiem un nevari atrast ceļu uz mājām, un kā to skaidro tie, kam gadījies apmaldīties, un arī tie, kam apmaldīties negadās nekad. Vieni to sauks par vadātāju, par kaut ko neizprotamu un neticamu. Citiem tās būs tukšas iedomas un “topogrāfiskais idiotisms”. Stāstot par apmaldīšanos, cilvēki nenošķīra savas dažādās meža pieredzes, runāja arī par mežu saistībā ar nemiera laikiem. Stāstos bija sarkanie partizāni, nacionālie partizāni; mežs kā patvērums bēgļu gaitās, bērniem līdz pat 80. gadiem — vieta, kur maijpuķītēs un vizbulītēs doties un arī — kur atrast kara munīciju.

No apmaldīšanās stāstiem līdz nacionālajiem partizāniem.

Disertācijas izstrādes noslēguma posmā sāku pētīt vīra dzimtas vēsturi. Intervēju vecākos radiniekus, lai saprastu dzimtas likteņu līkločus – tie patiesi bijuši raibi. Tā liktenīgi nokļuvu pie vīra vecmāmiņas māsas Margaritas Krastiņas. Saruna bija suģestējoša. Turklāt viņas vīrs bija Tālrīts Krastiņš, tas pats, kurš kopā ar brāļiem organizēja un veica atentātu pret Vili Lāci.

Margarita ir jaunākā 12 bērnu ģimenē – vecākais brālis Donats dzimis 1909. gadā, Margarita 1931. gadā. Donats līdzīgi kā daudzi citi Viļakas puses vīrieši, lai izvairītos no iesaukšanas Sarkanajā armijā, 1945. gadā izvēlējās doties mežā. Pret viņa sievu Malvīni sāka vērsties čeka. Nespējot izturēt emocionālo un fizisko vardarbību, arī Malvīne iegāja mežā.

Margarita stāstīja, kā mežā aizgāja viņas brāļi, brālēni, kā viņas klātbūtnē čeka apcietināja māsu. Un to, kā kādā vakarā Malvīne izslauca govis, uzvilka adītu jaku un aizgāja uz mežu pie sava vīra. Pēc četriem gadiem Donatam un Malvīnei meža bunkurā piedzima bērns. Čekas dokumentu arhīvā lasīju kādas kaujas aprakstu, kurā aprakstīta par kādu veiksmīgu operāciju 1950. gada 16. janvārī, kuras laikā tika iznīcināti 16 “bandīti”, starp tiem sešas sievietes. Diviem “bandītiem” izdevies izlauzties no aplenkuma, tomēr pēc piecu kilometru pakaļdzīšanās arī viņi tika iznīcināti. Tie divi bija Donats un Malvīne jeb Kaspars un Laima — tādi bija viņu meža vārdi. Par bērnu ziņas pienāca dažādas. Tika teikts, ka kādam atdots audzināšanā. Vēlāk jau, ka miris. Tad atkal, ka tomēr dzīvs un iedota fotogrāfija. Tomēr visi meklējumi līdz atbildei par to, kas notika ar meitenīti, nav noveduši. Grāmatu es veltīju Malvīnei un Donatam un viņu bezvēsts pazudušajai meitiņai.

Sākotnēji devos intervēt nacionālos partizānus, lai uzzinātu kaut ko vairāk par šiem mūsu radiniekiem un viņu dzīvi mežā. Vēlāk saskatīju iespēju savas intereses ievirzīt tā, lai meža meitu stāstus varētu izmantot arī pētniecībā. Tā vairākus gadus intervēju meža meitas. Tas bija interesants laiks. Esmu ārkārtīgi gandarīta, ka man ir bijusi iespēja iepazīties ar daudz lieliskiem cilvēkiem — gan ar pašām meža meitām, gan visiem tiem cilvēkiem, kas man palīdzēja pie viņām nokļūt.

Kurā brīdī radās ideja par grāmatu?

Interviju mērķis nebija grāmata, tomēr pēc kādas piektās intervijas likās, ka šie stāsti būtu jāapkopo grāmatā. Šajos dzīvesstāstos bija ļoti daudz nezināmā un arī pārsteidzošā. Visi kopā tie ļoti labi iezīmēja laikmeta ainu, ne tikai pēckara notikumus, bet lielāko daļu XX gadsimta. Turklāt sieviešu pieredzes nacionālo partizānu karā zinātniskajā literatūrā ir salīdzinoši skopi apcerētas. Kad meklēju, lai uzzinātu kaut ko vairāk, izdevās atrast pavisam nedaudz. Līdzīga situācija ir arī Lietuvā un Igaunijā. Priecājos, ka izdevās savam projektam piesaistīt Okupācijas muzeja vēsturnieci Inesi Dreimani, kura sagatavoja komentārus un apkopoja zināmo informāciju par sievietēm nacionālo partizānu karā.

Tomēr šī grāmata ir pētniecības “blakus produkts”,  ja tā to var saukt. Pētījuma avotu publicēšana ir viena no lietām, ko humanitāro zinātņu pētnieki var dot sabiedrībai un kas to nešaubīgi interesē. Humanitāro zinātņu pētnieku rokās ir līdzekļi, lai sabiedrību iepazīstinātu pašu ar sevi, lai parādītu, cik tā ir dažāda. Ir daudzi labi neseni piemēri, piemēram, LU sociālās atmiņas pētnieku publikācijas. Tā ir publiski redzamākā daļa, tomēr klusais darbs turpinās, avoti tiek analizēti un pētīti, ar tiem jāiepazīstina ne tikai Latvijas akadēmiskā auditorija, bet jo sevišķi starptautiskā zinātnieku kopiena. Paralēli grāmatai “Meža meitas” rakstīju zinātnisku rakstu par meža militāro ainavu un sieviešu meža pieredzēm nacionālo partizānu karā, kurš nupat publicēts žurnālā Cold War History.

Sarunas ar meža meitām noteikti bija emocionāli piesātinātas.

Tas bija emocionāls izaicinājums. Daudzi ir teikuši, ka pēc lasīšanas nevar aizmigt. Iedomājies, kā ir pēc šo stāstu dzirdēšanas… Naktīs murgoju, bet uztvēru to kā palīdzību lauka pētījumā. Tas varbūt liekas absurdi, bet tādējādi iejutos stāstos, dzirdētās drausmas netieši izdzīvoju uz savas ādas. Šobrīd, uzlūkojot šīs sirmās kundzes, grūti iztēloties, ka viņas piedzīvojušas tādas šausmas. Toreiz viņas bija divdesmitgadīgas meičas! Pirmkursnieču vecums!

Nošķirt emocijas nav iespējams, mutvārdu vēstures pētniecībā daudz runāts par empātiju. Labs kontakts ar intervējamo cilvēku ir liela priekšrocība un pat nepieciešamība, un veiksmīga rezultāta priekšnoteikums. Meža meitu gadījumā man bija viegli iejusties viņu stāstos, un mani tie ārkārtīgi interesēja. Domāju, viņas to juta. Nevar salīdzināt intervijas sākumu ar beigām. Sākums ir vēss, atbildes strupas, beigās intervija iestiepjas visas dienas garumā un mani pat negrib laist mājas, lūdz pārnakšņot, aicina ciemos. Sarunas bija ļoti sirsnīgas, un tās nebeidzās vienā dienā. Ar vairākām meža meitām regulāri sazvanāmies vēl šobrīd.

Kā atradi šīs meža meitas?

Tas arī bija piedzīvojums. Man palīdzēja vēsturnieki — Inese Dreimane, Zigmārs Turčinskis, Jānis Viļums, Ritvars Jansons. Katram no viņiem ir kāds tuvāks reģions un viņi pazīst cilvēkus, kas tur darbojušies pretošanās kustībā. Par dažām uzzināju no vēsturnieku rakstiem, bet zināju tikai vārdu un iespējamo dzīvesvietu. Gadījās arī nejaušas veiksmes. Piemēram, zināju, ka Lienīte Sestule pirms desmit gadiem katru svētdienu gāja uz Torņkalna baznīcas dievkalpojumu. Tas bija mans vienīgais pavediens, likās tik neiespējami viņu atrast. Reiz pasūdzējos Margaritai, ka nevaru atrast tādu Lienīti. Izrādījās, ka Margaritai ir viņas tēva telefona numurs! Tas nebija mainīts. Tā es sazvanīju Lienīti. Tā bija ārkārtīgi liela nejaušība. Esmu diezgan neatlaidīga, izmēģinu visu iespējamo, lai atrastu meklēto. Zvanīju arī uz mazo pagastu pasta nodaļām un jautāju “vai jums tur dzīvo tāda un tāda kundze?” Un man atcērt, ka dzīvo gan — pastnieki taču ļoti daudz zina par vietējiem iedzīvotājiem. Bet telefona numuru nedod. Zvanīju uz pagastu pašpārvaldēm, rakstīju Twitter. Protams, ar kontaktiem brīvi nedāļājas, bet, izstāstot savus nolūkus, palīdzību man neatteica.

Ne visas kundzes arī bija ar mieru uzreiz dalīties savos dzīvesstāstos. No Eleonoras Poļisadovas pirmajā reizē bija strikts “nē”, galvenokārt jau veselības dēļ, bet nenoliedzami — mežs nebija tas, ko viņa gribēja atminēties. Tad nu zvanīju viņai ik pa laikam, lai apvaicātos, kā klājas, runājām par ikdienu. Tā visu vasaru sazvanījāmies. Uz rudens pusi viņa pati piezvanīja un teica, lai atbraucu. Pēc dažu stundu sarunas viņa atzinās, ka bija gaidījusi tādu nopietnu zinātnieces kundzi. Eleonora man bija ļoti svarīga, turklāt viņu ievainoja uzbrukumā, kurā krita mūsu radinieks Jānis Sprukulis (Tarzāns).

Pētot notikumus, kuru aculiecinieki ir jau devītajā un pat desmitajā gadu desmitā, ir sajūta, ka jāsteidzas. Tūlīt, tūlīt viņu vairs nebūs. Tādēļ centos nekavēties. Lauka pētījums tika pārtraukts līdz ar mana trešā bērna nākšanu pasaulē. No divpadsmit meža meitām trīs grāmatu nesagaidīja, bet liecība par viņām un viņu pieredzēto saglabāsies. Tas gandarī. Mutvārdu vēstures arhīvā ir vairāki tūkstoši dzīvesstāstu interviju, to vērtība pieaug ar katru gadu.

Šobrīd jūti lielu atbildības sajūtu?

Jā, viņas ir manas lielākās recenzentes, zvanīju un konsultējos par neskaidrībām, lai viņas būtu apmierinātas. Jāsaka liels paldies šo sieviešu ģimenēm. Dzidru Bukāti es diemžēl nesatiku. Viņa nebija gatava sarunai par meža notikumiem ar mani, svešinieci. Palīgā nāca viņas radinieki, kuriem sūtīju jautājumus, kurus pavaicāt. Viņi savukārt man — sarunas ierakstu un fotogrāfijas. Vairākas sievietes aizbildinājās, ka viņām nav ko īsti stāstīt, jo viņām pat ieroča neesot bijis. Tas nav būtiskākais. Tomēr, saliekot šos stāstus kopā, redzam, cik vēstures aina ir dažāda.

Kaut arī grāmatā uzmanības centrā ir sievietes, kas dzīvoja mežā, tomēr ir jārunā arī par tām sievietēm, kuras bija nacionālo partizānu kara atbalstītājas. Viņas ne tikai vadīja saimniecības, kamēr vīrieši bija prom, bet arī apgādāja mežiniekus ar pārtiku. Tas bija liels risks. No mājām līdz mežam burtiski bija viens solis, ko var redzēt arī meža meitu stāstos. Daudzi atbalstītāji tika apcietināti un vairums — izsūtīti 1949. gada deportācijā. Partizānu karš bez atbalstītājiem ārpus meža nevarētu notikt. Pēc atbalstītāju izsūtīšanas partizānu kustība palēnām beidzās. Latvijā pēc vēsturnieku aplēsēm bija apmēram 13 000 nacionālo partizānu, atbalstītāju — vēl vairāk. Tā ir salīdzinoši nesena vēsture, par ko daudz jārunā un kas būtu jāzina katram Latvijā.

Kādas aktualitātes pētniecībā?

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā šobrīd ar ESF atbalstu tiek īstenots “Kultūras kultūrā: robežvēstījumu politika un poētika”, kur pētām kultūras daudzkāršības izpausmes literatūrā, folklorā un mākslā. Šī projekta ietvaros arī varēju pabeigt grāmatu. Nesen ar kolēģiem LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuvē (LFK) tika publicēta grāmata “Latviešu folkloristikas vēsture starpkaru periodā”, kur savu artavu sniedza liela daļa no Latviešu folkloras krātuves pētniekiem, šobrīd tiek gatavota versija angļu valodā. Nupat izveidots LFK digitālais arhīvs garamantas.lv, ko varētu saukt par LFK fondu atvēršanu. Mūsu glabātie materiāli nu brīvi pieejami ikvienam — manuskripti, fotogrāfijas, audio ieraksti no visas Latvijas. Kopā ar prasmīgiem programmētājiem turpinām pilnveidot IT platformu, lai cilvēki pēc iespējas vairāk varētu iesaistīties arhīva datu pilnveidošanā un lai to varētu izmantot ne tikai materiāla apstrādē un publicēšanā, bet lai tas būtu ērts rīks arī pašiem pētniekiem. Garamantas.lv ir sabiedrībai nozīmīgs projekts. To var izmantot novadpētniecībā un dzimtas pētījumos. Domāju, ka nevienam vien ir interesanti un vērtīgi uzzināt, ko pierakstījuši, stāstījuši vai dziedājuši tavi priekšteči, vecmāmiņas, vecvecmāmiņas, kas pierakstīts tavā pagastā.  Pilnībā jau esam paguvuši publicēt LFK glabātos Latvijas mazākumtautību folkloras materiālus — vācu, krievu, čigānu, ebreju un baltkrievu folkloras vākumus. Veidojas sadarbība ar ārvalstu arhīviem un bibliotēkām, lai “Garamantās” iepludinātu latviešu folkloras materiālus, kas glabājas tur. Drīzumā ar Berlīnes Valsts bibliotēkas atbalstu publicēsim Johana Gotfrīda fon Herdera latviešu tautasdziesmu manuskriptu.

Attiecībā uz personiskajām iecerēm — ar mežu mani rēķini nav vēl noslēgti. Šogad jāpabeidz grāmata par apmaldīšanās stāstiem. Pēc tam nopietnāk pievērsīšos meža pieredzēm plašākā nozīmē, meža etnogrāfijai, kas ietver dažādas prakses un pieredzes — politiskas, saimnieciskas, rekreatīvas, pārdabiskas, ne tikai pagātnē, arī mūsdienās. Meži, purvi ir puse no Latvijas teritorijas – tā ir būtiska mūsu ikdienas ainavas daļa. Mežs allaž ir līdzās.

Pieturzīmes:

Par publikāciju ciklu „Pētījums”

Latvijas Universitāte ir lielākā augstākās izglītības iestāde Latvijā, un tajā ir koncentrēts mūsu valsts vadošais studiju un pētniecības potenciāls dabas, humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Turklāt ikviens Universitātes pētnieka atklājums, sasniegums un veikums zinātnes lauciņā virza Alma Mater pretī mērķim – kļūt par starptautiski atzītu Eiropas un pasaules nozīmes zinātnes universitāti. Lai gūtu priekšstatu par to, ko dara un sasnieguši pētnieki Universitātes fakultātēs un institūtos, 2012. gada nogalē uzsākts publikāciju cikls „Pētījums”. 

Latvijas Universitātes zinātniskais potenciāls dod ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā un sabiedrības ilgtspējīgā attīstībā!