Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Pētniece Andra Kalnača 2012. gada LU HZF Artura Ozola konferencē, Foto: Līga Vogina.
Pētniece Andra Kalnača 2012. gada LU HZF Artura Ozola konferencē, Foto: Līga Vogina.
Pētniece Andra Kalnača 2012. gada LU HZF Artura Ozola konferencē, Foto: Līga Vogina. Demokrātijas audita prezentācijas pasākumā 9. oktobrī. No kreisās: prof. Juris Rozenfelds, prof. Žaneta Ozoliņa, asoc. prof. Ivars Ijabs. Foto: Jānis Buls Prof. Jānis Ikstens. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs
PĒTĪJUMS: Demokrātijas audits – desmit gadi kopš iestāšanās ES un NATO
Annija Petrova, Alma Mater
30.12.2014

Oktobrī Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātē (SZF) tika prezentēts pētījums „Cik demokrātiska ir Latvija? Demokrātijas audits 2005-2014”. Tajā 19 eksperti novērtēja demokrātiju Latvijā desmit gadu posmā kopš Latvija kļuva par Eiropas Savienības (ES) un NATO dalībvalsti.

Atšķiras no šāda veida pētījumiem citās valstīs

Pirmais šāda veida novērtējums Latvijā tika veikts 2005. gadā, savukārt 2007. gadā tika publicēts „Demokrātijas monitorings”, ko demokrātijas audita zinātniskais redaktors profesors Juris Rozenvalds dēvē par starpnovērtējumu. 2014. gadā veiktajā demokrātijas auditā eksperti galvenokārt pārstāv LU SZF Sociālo un politisko pētījumu institūtu, bet ir arī eksperti no Ekonomikas un vadības fakultātes, Latvijas Cilvēktiesību centra, sabiedriskās politikas centra „Providus” un Vidzemes augstskolas.”

Pētījumā ir četras galvenās sadaļas: „Pilsonība, likumdošana un tiesības”, „Reprezentatīva un atbildīga pārvalde”, „Pilsoniskā sabiedrība un tautas līdzdalība” un „Demokrātija pārvalstiskā līmenī”. Demokrātijas auditā bija izmantota papildināta metodoloģija, kas paredzēja atbildes uz 75 jautājumiem par atšķirīgām sabiedriskās dzīves jomām. „Mēs papildus pielikām tādu sadaļu, lai redzētu, kādā veidā attiecības starp lielām etnolingvistiskām grupām ietekmē demokratizācijas procesu Latvijā. Vienkāršojot, „krievi – latvieši” griezumā,” skaidro profesors J. Rozenvalds. Lai gan metodoloģijā, kas bija izmantota par pamatu pētījumā, bija atsevišķi klasiskie jautājumi par šo tēmu, tomēr, ņemot vērā, ka krievvalodīgo kopiena Latvijā ir salīdzinoši lieta, mūsu valstī jautājumu par minoritātēm, izmantojot parasto metodoloģiju nav iespējams pilnvērtīgi aplūkot.

Šis novērtējums no citiem, kas pēc līdzīgas metodoloģijas tiek veikti citās valstīs, vēl atšķiras ar to, ka tā vajadzībām tika veikta arī socioloģiskā aptauja. Tajā bija 51 jautājums par dažādiem novērtējuma aspektiem, un tās rezultātus eksperti izmantoja novērtējumā.

Iestāšanās ES un NATO sekmē demokrātiskos procesus Latvijā

Izvērtējumā konstatēta virkne lietu, kur mums ir veicies labi un ir progress. Jau 2005. gada novērtējumā secināts, ka iestāšanās ES un NATO ir labvēlīgi iesekmējusi demokrātijas procesus Latvijā. No vienas puses, tas nodrošināja Latvijai zināmu stabilitāti, kas īpaši redzams saistībā ar notikumiem Ukrainā. NATO un ES ir garantija pret iespējamo ārējo iespaidu.

Tāpat iestāšanās šajās apvienībās zināmā mērā disciplinējusi un likusi pieņemt daudz vērtīgu lēmumu, kurus politiķi paši nebūtu sadūšojušies pieņemt. Piemēram, viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem, lai Latvija varētu iestāties NATO un ES, bija veidot integrācijas politiku sabiedrībai. „Cita lieta, ka dažādu iemeslu dēļ mēs varbūt nebijām tik veiksmīgi, cik mēs varētu būt bijuši,” norāda profesors. Tomēr tas, ka deviņdesmito gadu nogalē bija parādījušies mēģinājumi veidot integrācijas politiku, lielā mērā bija ārējā spiediena rezultāts.

Pirms desmit gadiem būtiskākais, ko atzīmēja pētījumā kā nopietnu valsts problēmu, bija korupcija politiskā līmenī. Šajā jautājumā situācija esot nopietni uzlabojusies. To parāda arī tas, ka Latvijā ir izveidojusies starptautiskiem kritērijiem atbilstoša pretkorupcijas sistēma. J. Rozenvalds, gan norāda, ka nevajag būt naiviem, jo korupcija pastāv un droši vien pastāvēs vēl ilgi, bet jautājums ir par to, kā ierobežot un maksimāli samazināt tās iespējas..

Eksperti par lielu Latvijas sasniegumu nosauc to, ka pēdējos gados parādās varas struktūru lielāka atvērtība sabiedrībai, un šī ir tā joma, kurā mēs apsteidzam daudzas citas Eiropas Savienības valstis. Uzzināt un saprast, ko dara valdība un kādi lēmumi tiek gatavoti, cilvēki var diezgan agrās šo procesu stadijās.

Tāpat profesors norāda, ka noteikti uzlabojumi ir saistībā ar tiesu sistēmu: „Tas nenozīmē, ka tur viss ir kārtībā, dzirdam daudz kritikas, bet tajā pašā laikā, tiesas ir neatkarīgas. Varbūt brīžiem, kad mēs redzam, kā sabiedrība reaģē uz kādiem ne vienmēr saprotamiem spriedumiem, tad atkal ir pretenzijas, bet tas parāda to, ka tiesas tiešām ir neatkarīgas un neviens ar „telefona tiesībām” tās ietekmēt nevar. Lēnām, bet pieaug sabiedrības uzticēšanās tiesām.”

Problēmas Latvijas demokrātijā

Latvijā ir nesamērīgi liela sociāli ekonomiskā nevienlīdzība un tāpēc attīstības un modernizācijas augļus var baudīt samērā neliela iedzīvotāju daļa. Šajā jomā Latvija ir līdere ES valstu vidū un tas ir viens no iemesliem lielai emigrācijai.

Tāpat, neraugoties uz pozitīvajām tendencēm, pastāv atsvešinātība starp varas nesējiem un sabiedrību. Cilvēki neuzticas politiskām struktūrām, it īpaši partijām, tomēr pēdējā laikā uzlabojusies uzticība parlamentam, kas katastrofāli zema bija ap 2010. gadu.

Vēl viena negatīva tendence ir tas, ka cilvēki ir vairāk atsvešināti no pašvaldībām nekā pirms 10 gadiem. Tātad pirms pašvaldību reformas cilvēkiem bija lielāka pārliecība, ka viņi varētu kaut ko mainīt. „Nesaku, ka nebija jātaisa reforma, tikai saku to, ka mēs konstatējam, ka cilvēku pārliecība, ka viņi varēs kaut ko ietekmēt šo desmit gadu laikā ir mazinājusies, un tas nav labi, tā ir problēma,” norāda J. Rozenvalds.

Neesam spējuši sakārtot attiecības starp lielām etnolingvistiskām grupām

Latvijai īpaši aktuāls ir pilsonības jautājums. Līdz nesenam laikam bērni, kas piedzima nepilsoņu ģimenēs, arī bija nepilsoņi un nepilsoņu skaits auga. „Tas ir pilnīgi nenormāli,” uzskata J. Rozenvalds, „šajā ziņā mēs varam teikt, ka Latvijas valsts ir izdarījusi diezgan būtiskus labojumus likumdošanā.” Tādējādi nepilsoņu ģimenēm bija vienkāršota procedūra tam, lai bērni varētu iegūt pilsonību. Savukārt politiskais spektrs joprojām ir sadalīts pēc etniskām pazīmēm - ir krievu partijas, ir latviešu partijas.

Šajā jautājumā liela nozīme ir arī masu medijiem. „Masu mediji ir politiskā procesa neatņemama sastāvdaļa, kas Latvijā arī bauda zināmu autonomiju kā politiskie aktori un Latvijas politiskās kultūras līdzveidotāji,” norāda LU SZF Komunikācijas studiju nodaļas asociētais profesors Ojārs Skudra.

Latvijas mediju vidē galvenā problēma esot tas, ka no politiskās komunikācijas un politiskās kultūras viedokļa ir nozīmīgi atšķirīgas dienas kārtības medijos, kas strādā latviešu valodā un medijos, kas strādā krievu valodā, nemaz nerunājot par Krievijas mediju ietekmēm informatīvi un ideoloģiski.

Šīs problēmas risinājums var būt publiskās diskusijas, kurās piedalītos politiķi, žurnālisti, mediju vadītāji vai redaktori, mediju īpašnieki un akadēmiskās vides pārstāvji. O. Skudra norāda: „Latvijas mediji ir politiski autonomi, kaut arī ar spēcīgām politiskā paralēlisma praksēm, realizējot attiecīgā medija redakcionālo līniju, bet preses brīvība Latvijā tiek vērtēta kā apmierinoša (Reporters Without Borders).” Tāpat būtu labi palielināt finansējumu sabiedriskajiem medijiem, izstrādāt demokrātisku politisko kultūru un politiskās komunikācijas kultūru veicinošu mediju politiku.

Pozitīvā tendence – priekšvēlēšanu aģitācijas ierobežošana

„Ja runājam par vēlēšanām, par to, ko sauc bieži vien par formālo demokrātiju, proti, par to, cik godīgas tās ir, cik vienādas ir iespējas dažādiem politiskajiem spēkiem, domāju, ka šajā ziņā mums ir labi sasniegumi,” uzskata J. Rozenvalds. Vēlēšanu joma šajā novērtējumā minēta starp tām, kurās situācija ir vislabākā. Ir panākts būtisks progress priekšvēlēšanu aģitācijas sakārtošanā.

LU SZF Politikas zinātnes nodaļas profesors Jānis Ikstens demokrātijas auditā novērtēja „Brīvas un godīgas vēlēšanas” un „Politisko partiju demokrātisko lomu”. „Vēlēšanu nodaļa virpuļo ap pamatjautājumu, cik lielā mērā mēs varam runāt par brīvām un godīgām vēlēšanām Latvijā, kas nav tikai ļoti šaurs jautājums,” skaidro J. Ikstens. Savukārt politiskās partijas tiek uzskatītas par veselīgas un funkcionēt spējīgas demokrātijas sastāvdaļu.

„Pirms 12–13 gadiem priekšvēlēšanu aģitācija bija salīdzinoši mežonīga joma, kur varēja darīt visu, kas ienāk prātā” saka J. Ikstens. Taču kopš 2002. gada normatīvā bāze ir pilnveidota. Esot bijis tā, ka likumdevējs izveido kādu normu, notiek vēlēšanas, tiek gūta jauna pieredze, piemēram, parādījušies jauni triki, kā apiet noteiktos ierobežojumus, tad likumdevējs atgriežas pie šī jautājuma un atkal pilnveido to.

Pēc J. Ikstena domām, būtiski ir tas, ka parādījusies pietiekami skaidra definīcija trešo personu aģitācijai, kad ar partiju tieši nesaistīta persona mēģina par kādu aģitēt. Tagad definīcija to ierobežo, un tā viennozīmīgi ir labākā lieta, kas šajā jomā ir notikusi.

Nozīmīgākā problēma saistībā ar vēlēšanām – līdzdalības kritums

„Demokrātija tiek saprasta kā tautas vara, un ļoti svarīgs veids kā tauta iesaistās politikas veidošanā ir vēlēšanas,” stāsta J. Ikstens. Daudzās valstīs piedalīšanās vēlēšanās ir nozīmīgākā, visbiežāk izmantotā līdzdalības forma, un tieši tā tas ir arī Latvijā. Jau kopš neatkarības atjaunošanas redzams pakāpenisks līdzdalības kritums. 1993. gadā tie bija 89 %, kas bija netipiski augsts rādītājs Latvijai. Bija vairākas vēlēšanas pēc kārtas ar 72 % augstu līdzdalības rādītāju, tad kritiens līdz 60 %, tad zem 60 %.

Līdzdalības kritums vēlēšanās liecinot par noteiktu sabiedrības vilšanos politikā, politiķos un politiskajos procesos. Tāpat tas liecina arī par vilšanos politikas rezultātos, tātad sasniegumi neatbilst cilvēku gaidām. Turklāt tas noticis situācijā, kad nav mainījies normatīvais ietvars, kas regulē līdzdalību. Balsot arī šobrīd drīkst pilngadīgi pilsoņi. Turklāt naturalizācijas rezultātā pilsoņu īpatsvars esot tikai pieaudzis. „Līdz ar to ir diezgan bēdīgi, ka līdzdalība krīt. Jautājums ir – ko šie deputāti pārstāv? Pēc būtības viņi pārstāvot aizvien mazāku un mazāku sabiedrības daļu.

„Ja Eiropas Savienības valstīs un attīstītajās valstīs pāri okeānam ir salīdzinoši aktīvi izmantoti arī citi līdzdalības mehānismi, piemēram, līdzdalība politiskajās partijās, kas ir vairākkārt lielāka nekā Latvijā, līdzdalība nevalstiskajās organizācijās, dažādās interešu grupās un tā tālāk, tad mums kritumu vēlēšanās īsti nenokompensē citas līdzdalības formas,” uz problēmu norāda J. Ikstens. Cilvēkiem esot daudz dažādu iespēju, ko var darīt, piemēram, internetā sekot līdzi Saeimas darba kārtībai, dokumentiem, kas pieejami, valdības sēdēm, tomēr arī šeit aktivitāte esot salīdzinoši neliela. Mums politiskai līdzdalībai ir izveidota ļoti laba infrastruktūra. Sākot no lēmumprojektu izsludināšanai un apspriešanai, līdz pat referendumiem un sabiedriskās iniciatīvas platformai „manabalss.lv”. „Daudzas valstis varētu tikai apskaust Latviju par to, bet tas faktiskais lietojums un ietekme tālu atpaliek,” saka J. Ikstens.

Kamēr no sabiedrības pret politiķiem nav liela spiediena, lietu kārtība varot saglabāties tāda, kāda ir šobrīd un līdzdalība var tā arī nepieaugt. „Viens dabiskais risinājums ir tāds, ka tiek panākti kaut kādi būtiski uzlabojumi sabiedrības labklājībā, tiek pārvarēta atsvešināšanās starp politiķiem un pārējo sabiedrību,” norāda J. Ikstens. Līdz ar to mainītos sabiedrības attieksme un tā būtu atkal gatava iesaistīties. Tomēr panākt to, lai cilvēki līdzdarbotos un balsotu ir daudz sarežģītāk, nekā „izstumt” viņus no līdzdarbošanās procesa. „Kamēr politiķi jūtas komfortabli šajā situācijā, kamēr nav sabiedrības, mediju spiediena par to, ka līdzdalība ir zema, politiķiem ir labi tāpat.”

Demokrātijas audits

Par publikāciju ciklu „Pētījums”

Latvijas Universitāte ir lielākā augstākās izglītības iestāde Latvijā, un tajā ir koncentrēts mūsu valsts vadošais studiju un pētniecības potenciāls dabas, humanitārajās un sociālajās zinātnēs. Turklāt ikviens Universitātes pētnieka atklājums, sasniegums un veikums zinātnes lauciņā virza Alma Mater pretī mērķim – kļūt par starptautiski atzītu Eiropas un pasaules nozīmes zinātnes universitāti. Lai gūtu priekšstatu par to, ko dara un sasnieguši pētnieki Universitātes fakultātēs un institūtos, 2012. gada nogalē uzsākts publikāciju cikls „Pētījums”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim stāstu par kādu no pētījumiem.

Latvijas Universitātes zinātniskais potenciāls dod ieguldījumu Latvijas tautsaimniecībā un sabiedrības ilgtspējīgā attīstībā!