Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Profesors Ivars Austers. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs
Profesors Ivars Austers. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs
Profesors Ivars Austers. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes 30 gadu jubilejā pērnā gada rudenī. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs Profesors Ivars Austers. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs I.Austers LU Radio NABA studijā. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs
MĒNEŠA PĒTNIEKS Ivars Austers: Braucam tā, kā dzīvojam
Lauma Abramoviča, Alma Mater korespondente
28.05.2014

„Rezultāts ir spējas plus veiksme,” saka Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesors Ivars Austers. Ar viņu sarunājamies par priekšvēlēšanu frāzēm, drošību uz ceļa un saistītajiem faktoriem, arī par fotografēšanu un skriešanu.

Kādu laiku ielās bija manāmas priekšvēlēšanu frāzes, piemēram, „Cilvēks ir vissvarīgākais”. Kāds ir jūsu viedoklis par šīm reklāmām, vērtējot no psiholoģijas skatupunkta?

Domāju, cilvēki to uztver tā, kā tas ir pateikts. Tā ir vienkārša frāze. Nedomāju, ka reklāmas tekstiem jāpievērš liela uzmanība. Nedomāju arī, ka tā ir laba reklāma, jo ir frāzes, kurās katrs var saskatīt to, ko viņš grib saskatīt, kā ir labas reklāmas gadījumā. Šajā gadījumā tur nav brīvas vietas, kur kaut ko interpretēt un lieliem ļaužu pulkiem saskatīt. Pēc noklusējuma politika ir domāta cilvēkiem. Šis ir gadījums, kad kopumā sliktai reklāmai tiek piedēvēts vairāk nekā tās patiesā ietekme. Pat vājai reklāmai var palīdzēt citu ietekmes faktoru kombinācija.

Tajā pašā laikā ir citas politiskās reklāmas, par kurām tik daudz nerunā, piemēram, par krieviem un latviešiem.

Lai cik tas nebūtu skumji, tās reklāmas ir spēcīgākas. Tas ir ārkārtīgi dīvaini – paņemt kategorijas, kuras ideālas politikas gadījumā nav būtiskas. Etniskā piederība nav mūsdienu rietumu politikas jēgpilna kategorija. Ja runājam par politisko nāciju, tad tādā veidā par to nevar runāt. Tas ir ne tikai negodīgi, bet arī bezgaumīgi.

Jūsuprāt, šīs reklāmas nav īpaši veiksmīgas?

Tā es neteicu. Domāju, ka no mērķa sasniegšanas viedokļa tās ir veiksmīgas. Tās nav atbildīgas. Nav korekti vilkt robežu, jo nav nekā vienkāršāka, kā aktualizēt hroniskas kategorijas. Katram ir daudzas identitātes, un dažas no tām tiek lietotas biežāk, vieglāk saprotamas, piemēram, etniskā piederība, dzimums, vecuma grupa, dažreiz arī dzīvesvieta, nacionalitāte. To var ļoti viegli aktualizēt. Jautājums ir – vai tas ir izdarīts konstruktīvi? Identifikācijai ir psiholoģiskā jēga tikai tad, ja ir kādas citas grupas. Sociālās psiholoģijas klasiskie eksperimenti rāda, ka no draugu pulka dažu dienu laikā var uztaisīt divas karojošas grupas, radot sacensības situāciju un piespēlējot kādas ideoloģijas idejas.

Jums ir bijis pētījums par autovadītājiem un drošību uz ceļa, kur parādījās interesantas korelācijas starp valstu vērtībām un autoavāriju skaitu. Kāpēc aina ir tieši tāda?

Ar Viesturu Reņģi un Inesi Muzikanti taisījām pētījumu sēriju. Inesei tas bija arī disertācijas pētījums. Lasot literatūru par satiksmes drošības jautājumiem, izrādījās, ka pētījumos svarīgs mainīgais lielums varētu būt vērtības - abstrakti mērķi, kuri nosaka cilvēka apzinātu rīcību konfliktsituācijās. Noskaidrojām, ka tas nav pētīts. Atradām vienu nopietnu rakstu, kur vērtības bija pētītas kultūras līmenī, bet ne indivīda līmenī.

Nebija pētīts Latvijā vai pasaulē?

Kultūras līmeni skatās starpvalstu līmenī. Ir zināma korelācija, ka noteiktās valstīs noteiktas vērtības ir svarīgas, bet nav runa par socioloģisku pieeju. Mums interesēja indivīda līmenis. Tendenci apzināti rupji pārkāpt satiksmes noteikumus prognozē varas vērtības. Tie ir cilvēki, kuriem ir svarīgāk ne tikai iegūt statusu attiecībā pret citiem, bet arī ietekmēt, demonstrēt, ka viņi apzināti pārkāpj. Konservatīvākas vērtības, piemēram, drošība, savu impulsu ierobežošana, slāpē šo vēlmi. Kā Latvijā var parādīt, ka ir gana augsts sociālais statuss? Vajag attiecīgu auto, kas ir gana liels un gana dārgs, vajag arī savu braukšanas stilu. Nav vērts izdot 70 tūkstošus eiro par auto un ievērot, piemēram, ātruma ierobežojumus uz lielceļa. (smejas) Ir korelācija, kur nozīmīga ir ideoloģija.

Kā noritēja jūsu pētniecība?

Patiesībā, ar šo nodarbojamies diezgan sen. Tagad mums ir pirmie nopietnie raksti. Datus vācām ar fokusgrupām, lai saprastu, kas notiek, kā cilvēki domā, tad pārgājām pie anketas kā pamatformas datu vākšanai. Centāmies, lai būtu pēc iespējas plašāka autovadītāju pārstāvniecība. Mums bija vienošanās ar CSDD, ka viņu telpās, kamēr cilvēki gaida rindā, varam vākt datus. Lūdzām aizpildīt anketas.

Tos, kuri izraisījuši autoavārijas vai cietuši, arī aptaujājāt?

Anketās norādīja, vai ir izraisījuši, cietuši, bet dalījums „cietušais vai izraisītājs” ir ļoti nosacīts. Ir pārāk daudz nejaušību. Pat tad, ja formāli cilvēks ir cietušais, bieži vien viņš arī ir kaut ko izdarījis, kas avārijas izraisīšanu ir sekmējis.

Kāda ir aina Latvijā citu valstu kontekstā? Ir daudz avāriju?

Skaidrs ir tas, ka paliek mazāk. Kopumā esam riskantāko valstu grupā, bet esam kļuvuši labāki pēdējo piecu, septiņu gadu laikā. Protams, ir bijis mērķtiecīgs darbs no CSDD un saistīto organizāciju puses, kuri ir mēģinājuši aktualizēt šo jautājumu ar sociālajām reklāmām. Kad sākas strauja ekonomiskā attīstība un uz ceļiem parādās daudz vairāk automašīnu, satiksmes negadījumu skaits aug. Šobrīd tādas valstis ir Ķīna, Indija, kur labklājība aug, bet autovadīšanas tradīcija vēl nav izveidojusies. Drošākās valstis Eiropā ir tās, kur sen ir bijusi materiālā labklājība, - Ziemeļvalstis, Lielbritānija, Vācija. Autovadītāji paši, savstarpēji mijiedarbojoties, panāk, ka netiek akceptēta tendence pārkāpt noteikumus. Skatoties no psiholoģijas viedokļa, cilvēki neatļaujas braukt riskanti, jo no citu puses var tapt nosodīti. Rupji pārkāpumi tādā sabiedrībā nav tas, ar ko lepoties. Ir teiciens, ka mēs braucam tā, kā dzīvojam. Ja pārkāp likumu vienā sfērā, tad, visticamāk, pārkāp arī citā. Ar Viesturu Reņģi savulaik veicām pētījumu, kur skatījāmies, kā apzināta tendence pārkāpt satiksmes noteikumus korelē ar citiem mainīgajiem lielumiem. Interesanta bija apzināta pārkāpuma veikšana darbavietā, ar to domājot sīkas zādzības, piemēram, nozog biroja papīru, rakstāmlietas. Cilvēki, kuri dara šādas lietas, biežāk pārkāpj ceļu satiksmes noteikumus. Viens no netiešiem indikatoriem, kurš parāda ne tikai sabiedrības briedumu absolūtās kategorijās, bet kurš būtu saistīts ar satiksmes drošību, ir attieksme pret nodokļu maksāšanu. Uz jautājumu, vai nodokļu nemaksāšana ir pieņemama, lielākā sabiedrības daļa atbild ar „jā”.

Stabila riska kategorija ir jauni vīrieši, sievietes mazāk apzināti pārkāpj noteikumus.

Kādas ir citas jūsu pētnieciskās intereses?

Pētnieka karjeru sāku ar starpgupu uztveri, mana disertācija bija par to, kādā veidā cilvēki spēj iedomāties kādas citas grupas pārstāvju domas. Tādas grupas, ar kuru mēs neidentificējamies, bet kuras kontekstā mūsu identifikācijai ir jēga. Dzīvē ir situācijas, kad ir vērts mēģināt saprast, ko otrs domā, piemēram, par strīdus objektu.

Man bija pētījums par vērtībām, tas šobrīd no visiem maniem disertācijas darbiem ir visvairāk citēts. Pētīju latviešu skolu un krievu skolu vidusskolēnus, kādā veidā viņi domā, kas citiem ir svarīgas vērtības. Sociālajā psiholoģijā ir atribūcijas teorija – kādā veidā cilvēki citiem skaidro uzvedības cēloņus. Piemēram, ir sarunāta tikšanās un es kavēju. Ir divas cēloņu grupas - iekšējie un ārējie cēloņi. Piemēram, vienkārši esmu tāds cilvēks, kurš nespēj atnākt laikā, tas būtu iekšējais faktors. Ārējie būtu, ja, piemēram, autobuss salūzt, ir sastrēgums. Pieņemamāks šķiet ārējais izskaidrojums.

Tas ir skaidrojams ar to, ka nevēlas cilvēku novērtēt par zemu un noveļ problēmu uz ārējo cēloni?

Ja pārstāvis no grupas, ar kuru identificējos, izdara kaut ko sociāli nevēlamu, piemīt tendence cēloni piedēvēt apstākļiem, turpretī – ja sociāli vēlamu un labu, tad cilvēks pats iegūst pozitīvāku priekšstatu par sevi. Nesens piemērs – Latvijas hokeja izlase zaudē dažas spēles. Var būt divi skaidrojumi. Nenospēlēja pārāk labi un tāpēc zaudēja, kas būtu iekšējais cēlonis, vai tiesnesis neieskaita vārtus, ārējais cēlonis. Uzvarējām spēles ar Somiju un ASV, kuri ir objektīvi spēcīgāki pretinieki. Tā bija nejaušība, ārējie apstākļi? Nē, tie bijām mēs!

Ik pa brīdim ir kāpumi, kurus ir grūti izskaidrot. Tehniskā valodā to sauc par atgriešanos pie vidējā. Ir centrālā tendence un ap šo notiek svārstības. Reizēm cilvēki kaut ko izdara labāk, reizēm – sliktāk, un nevar saprast iemeslu. Principā to var noskaidrot, bet neviens nezina, kam pievērst uzmanību. Pēc labiem notikumiem visi gaida, kad kaut kas tāds turpināsies, bet neņem vērā to, ka tā lielā mērā ir nejaušība. To var pateikt arī formulā, ka rezultāts ir spējas plus veiksme. Spēju lielums pārskatāmā laika posmā ir daudzmaz konstants, bet veiksmes faktors tiek aizmirsts.

Vai pašlaik strādājat pie kāda pētījuma?

Mums ar profesoru Ģirtu Dimdiņu interesē otras grupas viedokļa iedomāšanās, secinājumu perspektīvas maiņas, ik pa brīdim kaut ko uztaisām. Šobrīd par autovadītājiem mums ir plānošanas stadijā. Par to noteikti turpināšu.

Internetā atrodama frāze, kurā par sevi sakāt „Mēdzu mācīt, jo patīk, ir derīgi un pat jautri”. Pastāstiet vairāk par pēdējo punktu.

Tur vienkārši kaut kas bija jāuzraksta. (smejas) Man ļoti patīk mācīt. Ja izdodas laba lekcija, tas pats par sevi ir prieks. Labas lekcijas nekad nav standartizētas. Interesanti ir tad, ja ņem vērā vismaz trīs faktorus: objektīvo zināšanu kopumu, par ko gribi stāstīt, auditoriju un kādu aktuālu jautājumu, lai arī kuru reizi to pašu tēmu stāstītu. Jebkurai teorijai ir sociālās nozīmības aspekts. Mācot metodoloģiju pirmā kursa studentiem, viņi nesaprot, kāpēc tas ir jāmācās, līdzīgi ir arī ar matemātisko statistiku. Īstais panākums ir tad, kad, studijas beidzot, studenti atzīst, ka metodoloģija vai statistiskā analīze ir vajadzīga. Daudzi atnāk studēt un domā, ka psiholoģiju var iemācīties, lasot Dostojevski. Protams, to var darīt, tur var dabūt idejas, bet tās ir jāpierāda. Ir daudz ideju, kas ienāk prātā, bet ne visas ir nopietnas, ne visas ir pierādāmas pārbaudot kā korektas hipotēzes.

Matemātika psiholoģijas studijās ir svarīga?

Viena no svarīgākajām. Daudzas statistikas metodes ir tieši psihologu radītas, lai atrisinātu problēmas.

Ar psiholoģiju saprot dažādas lietas. Paņemot dienas laikrakstus vai žurnālus, tur bieži nav nekāda sakara ar to, kas akadēmiskajā vidē tiek saprasts ar psiholoģiju. Vidusskolas beidzējam neko nevar pārmest.

Tādam, kurš atnāk, iedomājies, ka būs citādāk?

Jā. Ir iedomājies, ka būs tāds kā diskusiju klubiņš, kur parunās par cilvēka būtību. Tas ir skaisti un nav aizliegts, bet tā nav studiju esence.

Mana bijusī studente Līga Kļaviņa, kas tagad psiholoģiju māca Groningenas Universitātē Nīderlandē, savulaik teica, ka viņi pirmajā kursā jaunajiem studentiem mērķtiecīgi izdzen visas populāro mediju klišejas.

No kā rodas tāds priekšstats?

Faktori, kas to iespaido, ir dažādi, sākot ar kultūrtradīcijām, klišejām, daiļliteratūru. Arī tas, ko medijos raksta. Nav skaidra nošķīruma starp psihologu un psihoterapeitu. Ir psihoterapeiti, kuri izsakās par sabiedrības aktuālajiem notikumiem. Viņi to var darīt, visiem ir tiesības izteikties, bet viņu viedoklis tiek pasniegts kā psihologu viedoklis, lai gan to pamatā nav psiholoģijas teoriju. Šie cilvēki bieži vispārina cilvēku uzvedību, balstoties uz ierobežotu izlasi, saviem klientiem.

Es nekādā gadījumā negribu teikt, ka žurnālisti ir muļķi, viņi tādi nav. Latvijā stabila psiholoģiskās pētniecības tradīcija atjaunojās deviņdesmito gadu sākumā, tie ir divdesmit gadi. Kaimiņvalstīs, Igaunijā un Lietuvā, tā vai citādi tas notika visu laiku pēc Otrā pasaules kara, īpaši Tartu, kur ir brīnišķīgs pētniecības centrs. Latvijā bija aizmetņi, bet pēc kara vairāku nejaušību dēļ tā sanāca, ka nozare neattīstījās.

Kā laika gaitā ir mainījušās vērtības? Padomju laikā tā bija ģimene, tagad – nauda?

Vērtības tik ātri nemainās, jo tās ir abstrakti mērķi. Mainās ideoloģija, kā kaut ko var realizēt, bet pašas vērtības tik ātri nemainās, lai gan jums ir zināma taisnība. Tas, kas notiek ekonomiskās attīstības rezultātā, - cilvēki kļūst individuālistiskāki, tā ir stabila korelācija. Ekonomiski attīstītās sabiedrības ir individuālistiskas. Konservatīvisms, tradīcijas vairāk attiecas uz to, kā bija senāk, bet kopumā nedomāju, ka izmaiņas ir tik straujas, lai mēs tās objektīvā veidā fiksētu.

Latvijas Fotogrāfijas muzejā šī gada sākumā bija skatāma jūsu personālizstāde „Ainava ir vērošanai”. Fotogrāfija arī ir sevis izziņas process?

Droši vien, ka tā var teikt, bet man tas noteikti nav mērķis. Ja cilvēks raksta dzeju, vai tas ir izziņas process? Kaut kādā meta līmenī varbūt. Tā var domāt arī par fotogrāfiju. Tas nav mērķtiecīgs pašanalīzes veids – skraidīt apkārt ar kameru, fotografēt, lai pēc tam retrospektīvi saprastu, kas esmu un ko domāju.

Fotogrāfiju necenšos psiholoģizēt. Man personīgi tās ir diezgan neatkarīgas identitātes, kurām ir ļoti mazs pārklājums, to arī apzināti cenšos uzturēt. Cilvēkiem, iespējams, traucē skatīties fotogrāfijas, ja viņi zina, ka esmu Latvijas Universitātes psiholoģijas profesors.

Tas ir līdzīgi kā Džordžam Bušam ar viņa gleznām. Visi zina, ka viņš ir bijis prezidents, un uz gleznām arī, iespējams, skatās citādāk.

No tā nevar izvairīties. Pēdējai izstādei apzināti centos nekur nerakstīt, kur strādāju, bet izstādes gatavotājiem negribu pārmest, ka viņi tomēr ir ierakstījuši.

Daru to tāpēc, ka man tas tīri labi padodas. Man ir svarīgi veidot stāstus, bet ne literārā nozīmē. Drīzāk runa ir par ietekmju, iespaidu plūsmu, kuru noteiktā brīdī vari savirknēt noteiktā veidā. Kopš apzināti cenšos par foto lietām domāt, tās fotogrāfijas, kuras man patīk, kur ir poētiskais elements, rada varbūt pat ar vārdu palīdzību neizskaidrojamu iespaidu, ka tur kaut kas ir, kaut kas svarīgs ir pateikts. Ideālā gadījumā vajag parādīt to, kā juties, kad fotografēji, lai gan tas nav obligāti un to pēc tam var konstruēt.

Fotogrāfijas tapa diezgan ilgā laika periodā.

Tās tapušas no 2005. līdz 2013. gadam. Tā nebija mērķtiecīgi taisīta izstāde. Mana pirmā izstāde „33 siltumnīcas” pirms trim gadiem bija mērķtiecīgi taisīta.

Šajā izstādē bija vairāki elementi – daļa fotogrāfiju bija pie sienām, pārējās bija projekcija. Par to domāju kā par fotogrāfiju plūsmu noteiktā kārtībā.

Vienā no internetā pieejamajiem video jums kaklā bija medaļa par skriešanu. Šajā maratonā arī skrējāt? Vai video redzamā medaļa bija fikcija?

Vienmēr jārada fikcija. (smejas) Es skrienu, jā. Man gan nepatīk pavasara sacensības. Esmu skrējis Rīgas maratonā, skrēju pusmaratonu. Skriet sāku tāpēc, ka braucu ar sniega dēli un sarāvu kājai saites. Traumatologs teica, ka jāsāk skriet, lai kāja normāli strādātu un nejustu problēmas.

Ar sniega dēli arī vēl braucat?

Pa īstam iemācījos pēc tam, kad sabojāju kāju. To es noteikti turpināšu.

Pagājušā gada rudenī noskrēju pirmo maratonu mazā pilsētiņā Hanko Somijā. Man šķita interesanti piedalīties sava prieka pēc. Izvēlējos vietu, kur ir maz dalībnieku, skaista trase, kura ir ārpus pilsētas.

 

 

 Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus.

Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!