Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece Elīna Pajuste. Foto: Ilmārs Ceriņš
Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece Elīna Pajuste. Foto: Ilmārs Ceriņš
Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece Elīna Pajuste. Foto: Ilmārs Ceriņš Saņemot Vernera fon Sīmensa balvu 2014. gadā. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece Elīna Pajuste. Foto: Ilmārs Ceriņš Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece Elīna Pajuste. Foto: Ilmārs Ceriņš Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece Elīna Pajuste. Foto: Ilmārs Ceriņš Ķīmiskās fizikas institūta vadošā pētniece Elīna Pajuste. Foto: Ilmārs Ceriņš L`ORÉAL Latvijas stipendijas "Sievietēm Zinātnē" 2010. gadā. L`ORÉAL BALTIC SIA ģenerāldirektors Benuā Žilia (Benoit Julia) un L`ORÉAL stipendiju konkursa laureāte, LU Ķīmiskās Fizikas Institūta Cietvielu radiācijas ķīmijas laboratorijas zinātniskā asiste
MĒNEŠA PĒTNIEKS Elīna Pajuste: Sāku kā mazais studentiņš laboratorijā
Lauma Abramoviča, Alma Mater korespondente
28.03.2014

Latvijas Universitātes Ķīmiskās fizikas institūta Cietvielu radiācijas ķīmijas laboratorijas vadošā pētniece, ķīmijas doktore Elīna Pajuste jau otro reizi saņēmusi Vernera fon Sīmensa Izcilības balvu. Pašlaik pētniece ar kolēģiem piedalās starptautiskā projektā, kura mērķis ir liela eksperimentālā reaktora būvniecība Francijā, un cita starpā atzīst, ka ierasto ķīmiķa darbarīku – mēģeni – rokās nav turējusi sen.

Kā sākās jūsu ceļš akadēmiskajā dzīvē?

Laboratorijā darbu uzsāku jau bakalaura studiju pirmajā kursā. Uz Ķīmijas fakultāti bija atnācis profesors Juris Tīliks un stāstīja par kodolsintēzi. Tas likās ļoti aizraujoši un perspektīvi. Kopā ar diviem kursabiedriem atnācām uz šejieni, Cietvielu radiācijas ķīmijas laboratoriju, ar vēlmi izstrādāt kursa darbus. Tad profesors, kas tajā laikā bija arī laboratorijas vadītājs, vēlreiz izstāstīja kodolsintēzes būtību, un likās vēl interesantāk, šķita, ka tūlīt glābšu pasauli. (smejas) Tā nu es paliku, un esmu te jau 12 gadus. Mani kursabiedri gan diemžēl aizgāja no ķīmijas.

Sāku kā mazais studentiņš – laborants, kurš mazgā traukus, lasa un mēģina kaut ko saprast. Kursa darbs, bakalaura darbs, maģistra darbs, tad jau sākās doktorantūra, kas ir pavisam cita līmeņa darbs. Doktora darbu aizstāvēju pirms diviem gadiem. Tad man bija demogrāfisko stāvokli uzlabojošs pārtraukums. (smejas) Kopš septembra esmu atpakaļ un turpinu darbu pie tā, ko darīju studiju laikā, tikai nu jau ar citu pieredzi un zināšanu kopumu.

Jūsu ģimenē ir vairāki zinātnieki. Ceļš akadēmiskajā vidē jums bija ietekmēts vai tā bija pašas izvēle?

Abi mani vecāki ir biologi, strādāja arī zinātnē. Mamma gan pirms gadiem divdesmit pārgāja uz skolu mācīt bērniem bioloģiju, taču tētis joprojām ir zinātnieks. Protams, šī vide bija diezgan veicinoša, visas sarunas bija vairāk par bioloģiju, par dzīvnieciņiem, augiem. Kad gāju bērnudārzā, sapņoju, ka strādāšu zoodārzā. Pēc tam, kad tētis bija izstāstījis par zvaigznēm, sapņu profesiju nomainīju uz kosmonautu. Domu maiņa notika vidusskolā, kad biju pieņēmusi trīs virzienus: būšu ķirurgs vai ķīmiķis, kurš glābs pasauli ar zālēm vai enerģētiku, vai iešu uz Mākslas akadēmiju gleznot. Beigās nolēmu par labu ķīmijai. Vecāku ietekmē stājos arī Bioloģijas fakultātē, taču, kaut arī tiku abās, aizgāju uz Ķīmijas fakultāti, kas saistīja vairāk.

Dažādībai arī jābūt, nevar visi ģimenē būt biologi.

Jā, jo mana māsa arī ir biologs. Zinātnieku ģimeni turpinām, jo mans vīrs arī ir zinātnieks, ķīmiķis. Redzēs, kas būs mūsu bērni. (smejas)

Jūs bērniem novēlētu ceļu zinātnē? Piemēram, aktieri bieži vien nevēlas, lai viņu bērni būtu aktieri.

Godīgi sakot, esmu no tiem vecākiem, kas īpaši neplāno savu bērnu nākotnes profesijas, atstāšu to viņu rokās. Manam dēlam ir pieci gadi, un es viņu sūtu uz dažādām nodarbībām, lai domāšana attīstās dažādos virzienos. Ko viņš pats lems, tas viņš arī būs. Protams, gribētu, lai iegūst kādu konkrētu izglītību, bet necenšos izplānot, ka, piemēram, meita būs baletdejotāja un dēls – astrofiziķis. Cenšos neplānot citu cilvēku dzīvi viņu vietā.

Ķīmijas fakultātē esat 12 gadus, visus grādus esat ieguvusi tur. Vai esat novērojusi, kā mainās studentu motivācija, pētniecības iespējas?

Atceros, ka bija kritiskais punkts, kad mainījās stipendiju sistēma. Kad iestājos, visiem sekmīgajiem studentiem bija astoņi lati mēnesī, visi draudzīgi dzīvoja, par dzīvi pārāk nesatraucās. Un tad ieviesa 70 latu stipendiju aptuveni 10% studentu. Tajā laikā tā summa bija liela. Pēkšņi viss mainījās, vairs nekādas sadarbības, katrs pats par sevi. Visi cītīgi mācījās un, nedod Dievs, kāds kaut ko norakstīs. Atklāti sakot, nezinu, cik pozitīvi tas bija. No vienas puses, pozitīva bija motivācija cītīgāk mācīties, bet, no otras puses, pazuda savstarpējā izpalīdzēšana.

Nebija kolektīvs, bet drīzāk katrs par sevi?

Bija individuāli, jā. Protams, uzskatu, ka labākos ir jāatbalsta, tas dod ļoti lielu motivāciju. Taču pirmajā brīdī no studentu puses attieksme bija mazliet pārspīlēta. Kad pirmais bums pārgāja, visi tam piegāja veselīgāk. Domāju, ka šobrīd vairs nav tādu problēmu, lai arī ir pieejamas dažādas stipendijas. Pastāv konkurence, bet tā ir iegājusi normālās sliedēs. Nav vairs otrs jānogrūž, vienkārši pašam jābūt labākam.

Kā ar pētniecības iespējām? 12 gadi tomēr ir diezgan liels periods.

Tā ir, jā. Sākumā bija diezgan grūti, alga bija nenopietna. Pa vasarām braucu strādāt sezonas darbus uz ārzemēm, lai varētu izdzīvot, ilgstoši dzīvoju pie vecākiem. Tad sākās Eiropas fondu naudas ieplūšana Latvijā, līdz ar to varēja saņemt salīdzinoši lielas stipendijas, algas arī kļuva korektākas. Parādījās arī iespējas braukt apmācības programmās. Doktorantūras laikā piedalījos projektā „Mērķorientētā apmācības programma”, ko organizēja Eiropas Kodolsintēzes attīstības aģentūra (European Fusion Development Agency EFDA), projekts ilga trīs gadus. Pamatā strādāju Latvijā, bet bija sadarbība arī ar citām ES valstīm – Vāciju, Franciju, Ungāriju, Spāniju u.c. Uz pāris mēnešiem braucu strādāt uz Lielbritāniju un Vāciju. Starptautiskā komunikācija bija ļoti interesanta, varēja iepazīt citas kultūras un pētniecības iespējas. Tas manai pētnieka izaugsmei deva ļoti daudz. Varēju strādāt institūcijās citās valstīs, redzēt viņu pieredzi, resursus. Piemēram, Vācijas institūta bibliotēkā bija pieejams praktiski viss. Sēdēju tur un pumpēju rakstus, jo viss taču bija pieejams par velti! (smejas) Latvijā mums šis tas ir abonēts, taču ļoti ierobežotā daudzumā. Maksāt 30 eiro par katru rakstiņu, par kuru nezinu, vai tur būs vajadzīgais, nav labākais variants.

Domāju, ka kopumā situācija ir uzlabojusies. Taču diemžēl pastāv liela nestabilitāte, kas rada stresu, jo nezini, kas notiks pēc projekta beigām. Neziņa rada diskomfortu.

Jūs divas reizes esat saņēmusi Vernera fon Sīmensa balvu. Ko jums šī balva nozīmē?

Tā ir atzinība, ka darbs ir novērtēts. Esi savā nodabā laboratorijas stūrī sēdējis un darbojies, darbs ir ieguldīts... To kāds arī novērtē. Protams, nenoliegšu, finanšu atbalsts arī ir patīkams. Tomēr galvenā ir atzinība.

Esmu saņēmusi arī Latvijas Zinātņu Akadēmijas balvu un L’OREAL Latvija stipendiju „Sievietēm zinātnē”.

Pie kāda pētījuma jūs pašlaik strādājat?

Darbība ir visu laiku. Mēs laboratorijā strādājam kodolsintēzes jomā. Kodolsintēze ir alternatīvā kodolenerģija. Lielākā daļa pasaules piedalās projektā, kura ietvaros būvē pirmo lielo eksperimentālo reaktoru, kur tiks iegūta enerģija. Būvniecība notiek Francijā, bet visi piedalās ar pētījumiem, kā procesu padarīt efektīvāku, drošāku. Arī mēs projektā savu darbiņu veicam. Projekts ilgst jau daudzus gadus.

Katrai valstij ir noteikts, kas jādara, vai paši piedāvā?

Sistēma ir tāda – tiek izsludināti nepieciešamie pētījumi un katrs piesaka, ko no tā var izdarīt. Tad mēs rakstām projektu un piesakāmies, ko un kā varam izdarīt. Veiksmīga rezultāta gadījumā saņemam uzdevumu un finansējumu. Pamatā nodarbojamies ar materiālu pētījumiem, cik tie ir piemēroti un kā tajos uzkrājas radioaktīvās gāzes, kā tās dabūt ārā. Tā kā materiāli ir daudz un dažādi, mainās arī darba metodikas un visu laiku ir aktīvi jādomā.

No malas var šķist, ka ķīmiķi tikai lej vielas no vienas mēģenes otrā. Kā ir patiesībā? Kādas ir pētniecības metodes?

Atklāti sakot, diezgan ilgu laiku neesmu nevienu mēģeni rokās turējusi. Esam Cietvielu radiācijas ķīmijas laboratorija, kas nozīmē, ka pamatā darbojamies ar cietām vielām. Piemēram, paņemu cieto paraugu, ielieku iekārtā un tajā kaut kas tiek nomērīts. Ar rokām laistīšanās vairs nav tik izteikta. Protams, vēl joprojām ir kaut kādi darbiņi, kur jaucu šķīdumus, taču klasiskā ķīmija visvairāk saistās ar organisko ķīmiju. Ķīmija ir ļoti plaša.

Runājot par kodolsintēzi, vai būtu iespējams radīt tai baterijas? Tad telefoni un datori nebūtu jālādē.

Kodolsintēze un baterija... Es ļoti šaubos. Reaktoram, kurš tiek būvēts, apjomi ir diezgan lieli. Es arī īsti nezinu, vai kāds gribētu kodolreaktoru nēsāt kabatā. Tas tomēr ir saistīts ar radiāciju. Diez vai. Var jau būt, ka kādreiz kaut kas tiks izgudrots. Nekad nesaki nekad, īpaši zinātnē.

Kāda varētu būt tehnoloģiju attīstība, kurā būtu iesaistīta kodolsintēze? Varētu tikt radīti ikdienišķi tehnoloģiju risinājumi?

Pētām materiālus, kā tie izturas dažādos apstākļos. Apstākļi ietver gan starojumu, gan lielas temperatūras, magnētisko lauku. Pētījumu, kurš tiek veikts, var pielāgot citur, piemēram, kosmiskajās tehnoloģijās. Tās gan nav ikdienišķas. Magnētiskās izturības varētu būt elektronikā izmantojamas. Zinātnē, manuprāt, ļoti bieži ir tā, ka pēta vienu, bet atrod kaut ko citu, ko var pielāgot citā vietā.

Kur ķīmijas pētnieks smeļas iedvesmu? Laboratorijā vai ikdienā?

Idejas var rasties jebkur – gan laboratorijā, gan ejot pa mežu. Cilvēka smadzenes ir kā datora procesors, kas nepārtraukti griežas. Ienākt kaut kas prātā var kaut vai skatoties uz zaļu zāli. Idejas ir diezgan spontāns process. Virzīts process varētu būt citu cilvēku uzstāšanās konferencēs, pētījumi.

Brīvā laika pavadīšanas veidi palīdz nedomāt par darbu?

Bērni ļoti labi palīdz, viņi ir ar savām prasībām. Man palīdz arī pastaiga, krosiņš brīvā dabā. Tas atbrīvo prātu no visa liekā, var atkal no jauna ķerties klāt.

Rušināšanās pa dārzu vēl nav aktuāla?

Es vēl neesmu sasniegusi tādu vecumu. (smejas) Uz balkona puķes esmu sākusi stādīt, tā ka pirmais solis ir.

Ko jūs ieteiktu jaunajiem pētniekiem?

Galvenais, ko gribētu ieteikt, ir nebaidīties kļūdīties. Nav tā, ka jebkura ideja saņems Nobela prēmiju. Mums mentalitāte ir tāda – nedod Dievs, kļūdīšos, par mani smiesies vai mani nosodīs. Bieži vien cilvēki nesāk darīt, jo domā, ka varbūt tas ir muļķīgi. Jebkura ideja, kas citam liekas muļķīga, patiesībā varbūt ir Nobela prēmijas vērta. Vajag nebaidīties izteikt savas domas un riskēt kļūdīties.

Kā jūs iepriekš minējāt – liekas, ka dara vienu, bet saskata kaut ko citu.

Tieši tā. Zinātnei ir koncepts – arī negatīvs rezultāts ir rezultāts. Ja trīs mēnešus esi nostrādājis pie hipotēzes un konstatē, ka tomēr nav pareizi, tad zini, ka ir jāmeklē kaut kur citur un vienu lielu virzienu vari izslēgt.

 

Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus.

Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!