Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Latvijas Rektoru padomes ģenerālsekretārs prof. Andrejs Rauhvargers. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs
Latvijas Rektoru padomes ģenerālsekretārs prof. Andrejs Rauhvargers. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs
Latvijas Rektoru padomes ģenerālsekretārs prof. Andrejs Rauhvargers. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs Profesors A. Rauhvargers prezentējot otro ziņojumu par Eiropas augstskolu reitingiem LU Mazajā aulā. Foto: Toms Grīnbergs, LU Preses centrs.
MĒNEŠA PĒTNIEKS: Andrejs Rauhvargers – par sarežģīto augstākās izglītības kūku
Andra Čudare, ALMA MATER korespondente
07.06.2013

Pagājušajā nedēļā Latvijas Universitātes (LU) profesors un Eiropas Augstākās izglītības telpas attīstības ziņojuma starptautiskās darba grupas vadītājs Andrejs Rauhvargers tikai vienu dienu pavadījis Rīgā, jo pabijis gan Īrijā, gan Holandē, prezentējot savu pētījumu par Eiropas augstskolu reitingiem, kas izpelnījies arī lielu starptautisko mediju ievērību.

Piedalīties balsojumā par pētnieku

Sarunas dienā ir Andreja Rauhvargera dzimšanas diena, kad pie kafijas krūzes viņa kabinetā Latvijas Universitātē pārrunājam sarežģītus, bet nozīmīgus augstākās izglītības jautājumus, ko profesors spēj izskaidrot gan studentiem, gan rektoriem. Piemēram, maģistrantūras studijas viņš raksturo kā putukrējumu uz izglītības kūkas.

Šķiet, ka nepietiks ar stundu, divām vai dienu, lai jūs varētu izstāstīt visu, ko vajadzētu.

Laikam tā ir. Esmu pieradis, ka cilvēki īsti netic tam, ko redz manā CV, jo uzskata, ka viens cilvēks nevar vienlaikus darīt tik daudz.

Cik tad īsti ir Andreju Rauhvargeru?

Viens, viens, viņš tikai darbojas dažādos virzienos. Latvijā esmu Rektoru padomes ģenerālsekretārs un LU profesors izglītības vadībā.

Eiropas universitāšu asociācijā esmu vecākais padomnieks un man uzticēts globālo universitāšu reitingu pētījums, pie kura strādāju jau četrus gadus ar dažādu fondu atbalstu. Šī apjomīgā darba rezultātā iznākuši divi pētījuma ziņojumi, turklāt par tiem ir liela interese! Kad pirmo reitingu grāmatu uzreiz iztulkoja franciski un izdeva Parīzē, neslēpšu, jutos ļoti gandarīts. Šo pētījumu dēļ arī lidinos apkārt, prezentējot rezultātus gan Eiropā, gan tālākās vietās, piemēram, Taivānā un Malaizijā.

Reitingu darbs pāraudzis Eiropas Savienības projektā, kurā pētīsim, kā uz reitingu darbību reaģē universitātes. Saprotams, ka universitātēm reitingi pagalam nepatīk, toties no tiem aizbēgt nav iespējams.

Katra valsts gribētu „pasaules klases” universitātes, turklāt prestižajos reitingu sarakstos iekļautajām augstskolām vieglāk iegūt finansējumu, labas partneraugstskolas. Nereti nabadzīgākajās valstīs augstskolām tiek atņemts finansējums, lai kādu konkrētu izglītības iestādi uzceltu debesīs. Tādējādi tiek grauta augstskolu sistēma kopumā un šī parādība ieguvusi bībelisku nosaukumu „Mateja efekts” – tie, kam ir, tiem tiks dots, bet tie, kam nav, no tiem tiks ņemts. Tas sācies Āzijas valstīs un daži pētnieki izteikuši bažas, ka arī Austrumeiropā tā varētu notikt.

Nojaušu, ka jautāsiet kā tad Latvijas augstskolas izskatās šajos reitingos. Jāatgādina, ka reitingu sarakstos iekļautas vidēji 500 augstskolas no gandrīz 18 tūkstošiem pasaulē esošajām. Par vietām šajos reitingos rit sīva cīņa, tiek ieguldīti lieli līdzekļi. Latvijas augstskolas trijos lielākajos reitingos pagaidām nav, toties URAP reitingā Latvijas Universitāte šobrīd atrodas 1446. vietā, bet RTU starp 1500. un 2000. vietu.

Esat norādījis, ka pēc globālo universitāšu reitingu pētījuma Latvijas augstskolas ierindojas 10% pasaules labāko augstskolu.

Jā, Latvijas augstskolas ir labāko pasaules augstskolu pirmajos 10 procentos. Lemiet paši, kas jādara – līksmot vai nošauties. Jo Tartu universitāte, piemēram, ir 350. vietā populārajā Times Higher Eduacation sarakstā. Domāju, ka vismaz vienai Latvijas augstskolai vajadzētu iekļūt kādā no trim populārākajiem reitingiem, tas ir reāls mērķis tuvākajiem gadiem.

Jāpiemin, ka pastāv arī tāda lieta kā Boloņas process, kas sākās 1999. gadā un man laimējās būt klāt brīdī, kad procesa virzieni vēl tika apzināti un formulēti. 2000. gadā izveidota „Bologna follow–up group”, ko latviski pārtulkot ir gandrīz neiespējami, bet es to saucu par „Boloņas procesa starptautisko vadības grupu”. Tā koordinē izglītības reformas ministru sanāksmju starplaikos un veido darba grupas konkrētu pārmaiņu izstrādei.

Kādi pētījumi veikti par augstākās izglītības pārmaiņām Boloņas procesa valstīs?

Kopš 2005. gada vadu Boloņas procesa darba grupu, kurā pēta augstākās izglītības pārmaiņas 48 dalībvalstīs un salīdzina sasniegumus. Tiek gatavoti apjomīgi ziņojumi par pašreizējo situāciju, uz to pamata tiek nosprausti mērķi nākošajam procesa periodam.

Galvenais darba grupas uzdevums ir izstrādāt indikatorus, ar kuru palīdzību izpētīt, kuras valstis vislabāk iekļāvušās Boloņas procesā un kuras nepilda to, kas solīts, un izstrādāt Boloņas procesa īstenošanas ziņojumu. Reizi divos gados notiek Eiropas augstākās izglītības telpas ministru konference un uz katru tikšanās reizi jāveido sava grāmatiņa. Nav viegli apkopot un izanalizēt informāciju par 48 valstīm, toties beigās gatavu grāmatu turēt rokās ir ļoti patīkami. Turklāt ilgs process ir tieši datu iegūšana – vienmēr vairākas valstis kavē datu iesniegšanas termiņus, nododot tos pusgadu vēlāk. Un tad dati jāpaspēj izanalizēt, lai grāmata uz kārtējo konferenci būtu gatava.

Darba procesā neiztikt arī bez strīdiem. Gadās tā, ka dažas valstis pilnīgi godīgi sagatavo ziņojumu, bet tad, kad ierauga, kā izskatās uz citu valstu fona, pēkšņi norāda, ka darba grupa visu ir pārpratusi un patiesībā viss ir citādi. Norvēģija, piemēram, pārbauda, vai ziņojumā nav pārāk saslavēta, jo valsts augstskolas, redz, pārmetīs, ka viss atspoguļots pārāk rožainā gaismā, bet viss vēl nav padarīts!

Par spīti visām grūtībām un lielajam darba apjomam, ziņojumi top. Šobrīd gatavojam jau ceturto, kas iznāks 2015. gada aprīlī.

Bet līdz augstākās izglītības pētniecībai nonācāt, vispirms studējot ķīmiju.  

Jā, tieši ķīmija man palīdzēja nonākt starptautiskā apritē. Padomju Savienībā gados jauniem dabaszinātņu grāda ieguvējiem bija iespēja piedalīties konkursā, lai  stažētos ārvalstīs. Mana zinātniskā tēma bija tāda, ka vispiemērotāk būtu bijis braukt uz Japānu. Iesniedzu dokumentus un gaidīju rezultātus, bet mans vadītājs, profesors Juris Tīliks, saņēma zvanu no Maskavas, kurā jautāja „Vai jūs traki esat, ka domājat, ka kāds no Latvijas aizbrauks uz Japānu?” Taču man tika dota iespēja pāris dienu laikā iesniegt pieteikumu uz citu valsti, vienīgi tā bija jānorāda konkrēti, bija jānorāda pat stažēšanās vadītāja vārds! Kam tādam toreiz vajadzēja būt neiespējamam, taču man laimējās. Kopš starptautiskas zinātniskās aparatūras izstādes 1974. gadā, kāda aparatūras ražotājfirma sāka mums sūtīt žurnālu „European Spectroscopy News”. Atvērot jauno numuru ieraudzīju, ka ar man interesējošām pētniecības metodēm un aparatūru Somijā, Jiveskiles universitātē, interesantus pētījumus veic profesors Jako Pasivirta (Jaakko Paasivirta), tur arī pieteicos.

Stažēšanās Somijā bija dzīve citā pasaulē, kas deva izpratni par lietu kārtību un to, kā ir studēt brīvas valsts universitātē. Toreiz daudz kas radīja izbrīnu, sākot ar to, ka pirmajā studiju dienā man izsniedza fakultātes atslēgas, sakot – tu jau droši vien gribēsi pa nakti nākt strādāt. Citas valsts pārstāvim! Atslēgu, kas atver visu fakultāti!? Šī atslēga vēlāk man ļāva no rīta iet uz kalnu slēpot un strādāt naktīs, jo tad nebija jākonkurē ar citiem uz sarežģītākās aparatūras izmantošanu.

Kad 1993. gadā sākās augstākās izglītības pārmaiņas, pārejot uz „rietumu” sistēmu, manā dzīvē notika pavērsiens. Izglītības un zinātnes ministrija meklēja cilvēkus, kas izprot augstāko izglītību „no iekšpuses”, mani uzrunāja un piekritu darbam ministrijā. Drīz vien aizbraucu komandējumā uz apspriedi par diplomu starptautisko atzīšanu Eiropā, kas tolaik bija ļoti aktuāla tēma. Bija atvērušās robežas un cilvēki ar saviem diplomiem brauca uz citām valstīm, kur bieži vien ārvalstu diplomus nesaprata un tādēļ arī neatzina. Tā kā izglītības sistēmas dažādās valstīs atšķiras, to nepārzināšanas dēļ tika pieļautas dažādas kļūdas.

Piemēram, britiem vārds „diplomi” nozīmē apliecinājumu par divgadīgu profesionālo augstāko izglītību, tātad diplomu izsniedz tiem, kas vēl nekādu grādu nav ieguvuši. Nācās ilgi skaidrot, ka mūsu piecgadu diploms pielīdzināmas maģistra grādam. Latvijā izveidojām Akadēmiskās informācijas centru, kuru iekļāva Eiropas diplomatzīšanas tīklojumā, aktīvi apspriedām un uzlabojām Eiropas diplomatzīšanas konvencijas.

Vairākkārt tiku ievēlēts par Eiropas diplomatzīšanas tīklojuma prezidentu, vēlāk par Lisabonas konvencijas Starptautiskās komitejas prezidentu. Kopā amatos, kas saistīti ar diplomatzīšanas problēmu izpēti dažādās valstīs, aizvadīti 12 gadi, kuru laikā tapa vairākas grāmatas.

Boloņas procesam noteikts pagarinājums līdz 2020. gadam. Kas vēl nav izdarīts?

Pirmkārt, ir pierasts, ka valstu starpā notiek zināma koordinācija augstākās izglītības reformu procesā. Ja Boloņas process beigtos, vairs nebūtu ne regulāro Eiropas mēroga darba grupu, kuras risina konkrētas problēmas un izstrādā risinājumus, ne kopējas vadības grupas. Nenotiktu kopīga galveno problēmu un reformu rezultātu analīze, ministri neformulētu kopīgās nostādnes nākošajiem gadiem. Baidos, ka tā rezultātā Eiropas augstākās izglītības sistēmas no jauna sadrumstalotos.

Process sākās ar reformu plānošanu un likumu mainīšanu – to var paveikt ātri, bet reformu īstenošanai katrā augstskolā un studiju programmā nepieciešams laiks. Turklāt katrā valstī ir atšķirīgas izglītības sistēmas, katram savas problēmas. Federālām valstīm katrā daļā ir sava izglītības ministrija ar savu varu un citiem likumiem, tādēļ tieši tur procesi notiek lēnāk.

Boloņas procesam tomēr kādreiz pienāks gals un varēs teikt, ka vienotajā Eiropas izglītības sistēmā viss ir kārtībā?

Mēs, latvieši, zinām, ka Rīga nekad nedrīkst būt gatava, to pašu varētu teikt arī par Boloņas procesu. Būtībā tas ir kopīgais Eiropas reformu process, kas laika gaitā mainās. Šobrīd diskutējam par lietām, kas 1999. gadā pat prātā nenāca – augstākās izglītības finansēšana, augstskolu pārvaldība, caurspīdīgums un salīdzināmība. Domāju, ka nākamais solis būs kopīga cīņa pret augstskolu reitingu negatīvajām pusēm. Ir vienota augstākās izglītības telpa, esam mācījušies viens no otra, bet viss nav tik vienkārši kā liekas.

Bet kāda situācija šobrīd ir Latvijā?

Laika gaitā esam diezgan daudz izdarījuši. Trīs ciklu augstākās izglītības sistēma mums jau bija, to tikai vajadzēja pielāgot Eiropas kopīgajām nostādnēm. Diplomatzīšanas un kvalitātes nodrošināšanas sistēmas izveidojām agrāk nekā vairums Eiropas valstu. Tagad gan kvalitātes nodrošināšana viena cilvēka untumu dēļ ir drupās. Varu droši apgalvot, ka kvalitātes nodrošināšana mums nebija sliktāka kā citur Austrumeiropā. Jā, pārmaiņas bija nepieciešamas, taču „audzināšana caur nogalināšanu”, iespējams, nav racionālākais veids. Tagad nāksies no jauna būvēt Latvijas reputāciju Eiropā.

Būtu pilnībā jāpārstrādā studentu vērtēšana un atzīmju izlikšanas sistēma. Vērtēšanas sistēmai būtu jābūt tādai, lai būtu skaidrs, kādi studiju rezultāti sasniegti, atzīmei jāparāda kādā līmenī tas apgūts. Pieredzējušie pasniedzēji protestē, sakot, ka tas tiek darīts jau gadiem ilgi, taču tas ir maldīgs uzskats. Studiju rezultātus var uzrakstīt piecu minūšu laikā, bet tie ir neizmērāmi.

Boloņas procesa formālās lietas Latvijā notiek lēni. Jau 2006. gadā bija pārrunāts, kas jāiekļauj likumos, lai šīs pozitīvās un starptautiski solītās pārmaiņas vispār oficiāli drīkstētu veikt. Taču valdoņi to nesaprata vai neuzskatīja par nepieciešamu. Likuma grozījumi beidzot tika pieņemti tikai 2011. gadā. Smieklīgi, ka šīs izmaiņas izdevās panākt tikai brīdī, kad bija atlaista Saeima un bija zudušas bailes.

Kas studentam šobrīd būtu jāzina par Boloņas procesu?

Viņam jāsaprot, ka tas tiek darīts pašu studentu labā. Nebrīnīšos, ja daži to uztver kā slinku birokrātu izdomājumu, bet tā nav. Tas tiek darīts, lai cilvēki varētu brīvi pārvietoties pa Eiropas Savienību, nebaidoties, kas citā valstī notiks ar viņa iegūto izglītību. Neapgalvoju, ka Latvijā augstākā izglītība ir ideāla, tomēr paskatīsimies reāli – cik daudz ir gadījumu, kad Latvijas diploms ārvalstīs nav atzīts? Cik absolventus esat satikuši, kas ārvalstīs mēģinājuši studēt vai strādāt, bet atgriezušies diploma neatzīšanas dēļ?

Ja sakām, ka augstākā izglītība nav tik laba, kā gribētos, jāatceras, ka daudzus gadus tā nav pienācīgi finansēta. Katram izglītības un zinātnes ministram rādām statistikas datus, aicinām kaut ko darīt tā labā, taču šajā ziņā nekas nemainās. Mūsu valstij augstākās izglītības finansējums ir mazākais absolūtos skaitļos.

Pagalam smieklīgi ir tas, ka Latvija ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kurā finansējums uz vienu studentu ir mazāks kā uz sākumskolēnu. Valdoņiem jāpasaka priekšā, ka augstskolām nepieciešama nauda arī pētījumiem, citādi zinātnes nebūs?

Pasaulē uzsākta augstākās izglītības sistēmu reitinga izveide, pagājušajā gadā analīzei izvēlējās 48 valstis, paldies Dievam, Latviju vēl nē. Kādēļ paldies Dievam? Tādēļ, ka visi šī reitinga finansējuma indikatori šajā reitingā noliktu Latviju pašā apakšā. Bez šiem indikatoriem ir arī Pasaules ekonomikas foruma konkurētspējas indikators. Tas izpaužas tā – uz valsti tiek atsūtīti korespondenti, kas veic ielu intervijas, jautājot – vai jums ir laba augstākā izglītība? Kā jums liekas, ko atbildētu latvieši? Un šis indikators Latvijā vēl ilgi būs slikts, ja paši turpināsim teikt, ka te izglītība ir briesmīga.

Atceros, ka Jānis Stradiņš teicis, ka, ja tā labi padomā, izglītība Latvijā ir pat mazliet labāka nekā esam pelnījuši. Un es viņam piekrītu, jo visam, kas šobrīd notiek, vajadzēja piebeigt mūsu augstāko izglītību līdz galam, bet tā nav noticis! Pie tā arī paliksim.

Kādi pētnieciskie uzdevumi jāpaveic nākotnē?

Līdz 2015. gadam jāveic nākamais Eiropas augstākās izglītības salīdzinošais pētījums un jāpublicē nākamais ziņojums. Paredzu, ka kaut kas būs arī par reitingiem, jo notiek pārmaiņas. Turklāt uzaicinājumu braukt un prezentēt tikko iznākušo „Globālo Universitāšu rankingi un to ietekme – II ziņojumu” ir tik daudz, ka nav laika sēdēt un rakstīt ko citu.

Kad man tiešām vairs nebūs citu darbu, vajadzētu uzrakstīt divas grāmatas –vienu par izglītības sistēmām pasaulē, otru par Eiropas augstākās izglītības politiku. Tas būtu noderīgi studentiem, taču neredzu, kad radīsies kāds brīvs brīdis. Turklāt esmu apsolījis ģimenei brīvdienās iespēju robežās nestrādāt un cenšos to ievērot.

Kā jūtaties, kad paveiktas darbs beidzot ir iespiests?

Ļoti labi, bet zinu, ka ne man vienīgajam no sākuma negribas vērt vaļā un lasīt savu darbu. Parasti sākumā riktīgi riebjas paša uzrakstītais, bet tas pāriet, tikai palēnām. Uzskatu, ka lielākā atzinība par reitingu grāmatu ir atsauksmes pasaulē un daudzie uzaicinājumi to prezentēt. Lasīju komentārus par reitingu grāmatiņu laikrakstā „The Australian”, raksts sākas ar frāzi „Rauhvargers neļaus bestijām melot”; ziņojums pieminēts arī „The New York Times”. Tos lasīt, protams, ir patīkami. Īsti riebīgi pretraksti gan nav manīti, bet tā arī nevajadzētu būt, jo manam darbam sekoja līdzi un to kritizēja četri redaktori – Eiropas Universitāšu Asociācijas prezidente Helēna Nazaré un triju valstu esošie vai nesenie rektoru padomju priekšsēdētāji no Dānijas, Francijas un Lielbritānijas.

Kā sevi atalgojat?

Braucu uz kalniem slēpot. Bez slēpošanas iztikt nevaru – šogad man bija 49. sezona uz kalnu slēpēm, to vairs nav iespējams izslēgt. Atzīšos, ka pat šoziem, strādājot pie grāmatas, tomēr divreiz izrāvos uz Alpiem paslēpot, taču par šausmām ģimenei, pat tur vakaros strādāju, jo termiņi ir nežēlīgi.

Ziniet, reitingu lieta liek domāt par ļoti daudzām lietām, ko mums piedāvā, bet no tā ir jāuzmanās. Esam iemācījušies izvēlēties apģērbu, pārtiku un automašīnas, bet svarīgi arī izglītībā saprast, kas ir labi, kas nē, saprast, ko mums māca un nemāca reitingu tabulas. Jādomā līdzi, jo mūsdienās mežā ir daudz mednieku, kas vēlas mūs nomedīt. Jājautā – cik gudri esam paši un vai ļausimies nomedīšanai.

PĒTNIEKA PIETURZĪMES

Latvijā

  • 1979. gadā iegūts ķīmijas doktora grāds, kas aizstāvēts Latvijas Zinātņu akadēmijas Neorganiskās ķīmijas institūta padomē
  • Laika posmā no 1981. līdz 1982. gadam ­– zinātniskā stažēšanās Jiveskiles universitātē Somijā
  • Docents Latvijas Medicīnas akadēmijā, ķīmijas katedras vadītājs un prorektors (1980–1993)
  • Akadēmiskās Informācijas centra izveidotājs un direktors 1994–1999
  • Pašlaik – Rektoru padomes ģenerālsekretārs un profesors LU PPMF

Ārvalstīs

  • Eiropas diplomatzīšanas centru tīklojuma (ENIC), vēlāk Lisabonas konvencijas starptautiskās komitejas prezidents 1999–2008
  • Eiropas Starptautiskās izglītības asociācijas (EAIE) Konstances Meldrumas balva „Par stratēģisku skatījumu un līdervadību” – 2006

Pašlaik

  • Vecākais padomnieks Eiropas Universitāšu Asociācijā
  • Boloņas procesa starptautiskās vadības grupas (BFUG) dalībnieks
  • Eiropas darba grupas Boloņas procesa sasniegumu izvērtēšanai un 2015. gada ziņojuma sagatavošanai vadītājs
  • Eiropas Augstākās izglītības kvalitātes asociācijas (ENQA) eksperts
  • EURYDICE (Izglītības sistēmas un izglītības politika; ES Izglītības un kultūras izpildaģentūra) eksperts
  • ES un ANO komisijas diplomatzīšanas uzlabošanai starp Kosovu un Serbiju vadītājs
  • ES daudzdimensiju augstskolu reitinga „Multirank” konsultatīvā padomes dalībnieks

Par publikāciju ciklu „Mēneša pētnieks”

Ar zinātni prātos un sirdī Latvijas Universitātē darbojas, teoretizē un pārbauda hipotēzes daudz un dažādu nozaru pētnieki. Gan tādi, kam jau ir ievērojams zinātnisko publikāciju skaits savos dzīvesgājumu aprakstos, gan tādi, kas pētniecības pievilcību vēl tikai atklāj. Lai godinātu zinātnes vārdu, lai ieskatītos, kas notiek Latvijas Universitātes fakultātēs un institūtos un lai izstāstītu pētnieku stāstus savējiem un citiem, ar 2012. gada janvārī tiek uzsākts publikāciju cikls „Mēneša pētnieks”. Turpmāk katru mēnesi Latvijas Universitātes portālā publicēsim aktuālos pētnieku stāstus, savukārt gada noslēgumā ļausim publiski portāla lasītājiem balsot par savu favorītu, tādējādi suminot to pētnieku, kura darbība ir uzrunājusi visvairāk lasītājus.

Mēneša pētnieks. Zinātnes vārdā!