Ievads pereniālajā vadonismā tīņiem. Jānis Ūdris „Meldras un Matīsa ceļojums vēsturē”

Ceļojumi vēsturē labu laiku nav vairs nekāds oriģinālais sižets. Jau Marks Tvens 1889. gadā Konektikutas jenķi pārcēla uz karaļa Artūra galmu[1], bet Herberta Velsa „Laika mašīnā” [2](1895) tika radīta tehnoloģija, ar kuras palīdzību pārvietoties laikā – vismaz romāna lappusēs. Tas, vai autors spēs radīt līdzīgus aizraujošus stāstus, tādus kā Maikls Kraitons (Crichton) „Laika robežā”[3] (Timeline) vai Laimdotas Sēle „Spoguļa pārbaudē”[4], lielā mērā noteica manu interesi iepazīties ar Jāņa Ūdra grāmatu „Meldras un Matīsa ceļojums vēsturē”.[5]

Darbs piedāvāts kā zinātniskā fantastika. Atruna – ka, iespējams, tā esot autora un viņa mazbērnu piedzīvota dēka, – neskatoties uz akadēmiķa Andra Buiķa apgalvojumiem, ka zinātnes jaunākie atklājumi teorētiski pieļaujot visas (!?) grāmatā aprakstītās situācijas, mani nepārliecināja. Tātad par ko vēsta grāmata?   

Vectēvs – vēsturnieks, doktors vēstures zinātnēs (? 19. lpp.), raksta vēsturi, „jo viņu kremta apkārt vērojamā nezināšana par Latvijas vēsturi” (6. lpp.). Paralēli mazmeita Meldra raksta blogu, bet mazdēls Matīss – spēlē datorā „kara spēli”. Negaisa laikā notiek tik brīnumainas lietas. Bērni patvarīgi ieslēdz savus datorus, Matīss gan steidzoties to izdarījis citā programmā (?!), tādēļ māsa izrauj datora kontaktu (!), bet brālis saskaišoties paķer kabeli (?) no vectēva datora un iesprauž savējā, tādējādi savienojot (?!) spēli „Laika mašīna” ar vectēva grāmatas failu, to atdzīvinot un pārnesot visus trīs pagātnē. (7.–8.,17. lpp.) Izlasot šādu raksturojumu, top skaidrs, ka autoram par vadiem un „štepseļiem” ir visumā miglains priekšstats, un grāmatas adresātam, kurš šodien ar datoru iepazīstas ātrāk nekā ar grāmatām, tas var radīt nenopietnu attieksmi pret darbu.

Grāmatas notikumi norisinās tikai 20. gadsimtā. Latvijas Neatkarības karš – parlamentārisma laiks, 15. maija apvērsums, padomju un nacistu okupācija, padomju laiks, „dziesmotā revolūcija”. Grāmatas varoņi tiekas ar Zigfrīdu Annu Meierovicu, Kārli Ulmani, Žani Lipki, leģionāriem, brāļiem Kokariem, Kauliņtēvu u.c., respektīvi, gan savdabīgs, gan reizē saturiski tradicionāls ekskurss Latvijas 20. gadsimta vēsturē. 

Es nejūtos kompetents novērtēt grāmatas literāro vērtību, tomēr šķiet, ka šedevrs tas nav. Tā kā grāmatas adresāts ir pusaugu cilvēks, tad es pārdomātu, vai ieteikt šai svārstīgajai auditorijai – kura nevar vēl saprast: grāmatas lasīt vai nelasīt, – pievērsties šim darbam.

Protams, var norādīt, ka grāmatas uzdevums nav jaunajam lasītājam ļaut izbaudīt drukātā vārda radīto estētisko baudījumu, bet radīt zināšanas Latvijas vēsturē. Mērķis cēls! Bet nav jau teikts, ka abas lietas nevarētu apvienot. Literāri augstvērtīgas grāmatas par vēsturi parasti tiek augsti vērtētas. Tā vācu vēsturnieks Teodors Momzens (Mommsen) par savu Romas vēsturi[6] 1902. gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā, tāpat virknei šodienas lasītāko vēsturnieku panākumu pamatā nav jaunu faktu vai koncepciju atklāšana, bet literāri augstvērtīgs stāsts. Diemžēl Latvijā, šķiet, izveidojusies jau tradīcija – par vēsturi rakstīt sausi, lai, kā smejies, kādam vēl neparādās interese par pagātni...

Diezgan dīvainu iespaidu atstāja grāmatas vizuālais noformējums. Gan grāmatas vāka dizainā, gan ilustrācijās izmantoti fotogrāfijas un kinohroniku ekrānšāviņi, kuros iemontēti varoņu krāsainie portretējumi. Šāds piegājiens attaisnotos, ja būtu norāde, ka ilustrācijas, piemēram, gatavojis Matīss pēc stundām, apgūstot fotošopa pamatus. Tomēr, tā kā norāžu par bērnu darba izmantošanu nav, atliek izteikt savu subjektīvo neizpratni par šādu grāmatas vizualitāti...

Vēl viena lieta, kas rada neizpratni, ir grāmatas tekstā izmantotie sarkanas krāsas teksta izcēlumi. Jāsaka, sākumā apjuku – redz, nodomāju, ņēmu lasīt literāru darbu, bet tā vietā iesmērējuši mācību grāmatu, tagad būs tās sarkanās vietas no galvas jāiezubrī, lai var skolmeistaram atreferēt. Taču, kad sāku lasīt uzmanīgāk, jāsaka, apjuku vēl vairāk, jo īsti nesapratu, kāpēc man būtu jāiegaumē „Vau!” (68. lpp.) vai „Ja uz Rīgu – kāpt iekšā.” (31. lpp.) u.c. sarkani izceltās frāzes. Vai šajās frāzēs slēpjas kāds slepens kods, ko savas aprobežotības dēļ nevaru atklāt? Vai sarkanie burtiņi izmantoti vienkārši, lai grāmatu padarītu „krāsaināku”?  Atbildes man nav, un ikviens grāmatas lasītājs ir laipni lūgts piedāvāt savu konspiratīvo teoriju.

Saturiski grāmata stāsta par vēstures notikumiem, kuros varoņi ir nonākuši pēc pārneses laikā. Pirmais kur nonāk mazie laika ceļotāji kopā ar vectēvu, ir Oskara Kalpaka nāves brīdis 1919. gada 6. martā pie Airītēm. Visu atvērumu (12.–13. lpp.) rotā izķēzītās Žaņa Sūniņa gleznas „Pulkveža Kalpaka nāve” (1926) fotoreprodukcija, kurā iemontētie laika ceļotāji vēro pulkveža nāvi. Es atkal apjuku! Protams, šeit varētu veselu problēmrakstu uzrakstīt par to, vai šāds paņēmiens ir vai nav pieļaujams, rakstot grāmatas bērniem. Ja autors to pieļauj, kāpēc viņš ar saviem mazbērniem nenokļūst Stūra mājas pagrabā vai bedrē pie Rumbulas? Vai viena izcila cilvēka nāve ir tik nozīmīga, lai tā kalpotu par ievadu veselam romānam, bet par tūkstošu nogalināšanu var izstāstīt „garām ejot” (132.,155. lpp.)?

Iegrimstot pārdomās par šiem jautājumiem, esmu nonācis jau pie vectēva stāsta par Latvijas dzimšanu. Lasot, ka „pagājušā gadu tūkstoša sākumā Latvijā dzīvoja brīvas kuršu, latgaļu, zemgaļu un lībiešu ciltis. To vadoņi raudzījās, lai zemē valdītu taisnīgums. [....] Pirms astoņiem gadsimtiem no jūras Daugavā iebrauca vācu karavīri dzelzs bruņu tērpos, kādus latvieši vēl nebija redzējuši” (21. lpp.), pirmā doma – autors par mani smejas! Ironija ir laba lieta, bet tad lasu tālāk: „...sākās septiņus gadsimtus ilgā vācu valdīšana Latvijā.” (22. lpp.) Nē, tomēr domā nopietni! Pereniālisms[7] ir vēl daudzu ļaužu galvās, tomēr, vai cilvēkam, kas mēģina rakstīt grāmatas par vēsturi, adresējot tās jaunajai paaudzei, nevajadzētu painteresēties, cik nopietni viņa atreferētā koncepcija tiek uztverta zinātnē? Arī t.s. mīts par 700 verdzības gadiem historiogrāfijā jau sen ticis demontēts[8], tad kādu iemeslu pēc autoram tas būtu jāatdzīvina? Pereniālisms jūtams arī citās grāmatas nodaļās, radot visumā komisku vēstures traktējumu. Tā autora apgalvojumā, ka, formējot latviešu strēlnieku bataljonus, „pirmo reizi kopš septiņiem gadsimtiem, latviešiem atkal bija savas bruņotas vienības” (46. lpp.), gribētos uzzināt, kura tad īsti bija tā pēdējā latviešu militārā vienība pirms septiņiem gadsimtiem. Vispār jau vietējo karavīru vienības tika izmantotas gan Livonijas laikā, gan arī vēlāk, bet latvieši kā tauta veidojās 16.–18. gadsimtā – tad par ko īsti runā grāmatas autors?

Arī runājot par Neatkarības kara peripetijām, netrūkst puspatiesību. Tā apgalvojums, ka 1919. gadā „cīņai pret lieliniekiem nācās uz laiku noslēgt militāru savienību ar landesvēru – vietējo vāciešu izveidotu armiju” (25. lpp.), ir vairāk nekā neprecīzs, jo latviešu vienības (Latviešu atsevišķais bataljons), tāpat kā krievu, t.s. līveniešu daļas bija inkorporētas landesvērā. Latvijas armija, kuru autors jau sūta kaujās 1919. gada pavasarī (25. lpp.), izveidojās tikai 1919. gada 11. jūlijā. Savukārt landesvērs pārtapa pēc Neatkarības kara par Latvijas armijas 13. Tukuma kājnieku pulku.

Arī attiecībā uz citiem periodiem vērojamas gan kļūdas, gan, šķiet, nepārdomāti izteiksmes līdzekļi. Vispirms man īsti nav skaidrs, kāda saistība ir 1941. gada jūlija pirmajās dienās Rīgā satiktajam ebreju puisēnam (man gan ir iebildumi pret šī ebreju puisēna stereotipisko aprakstu – „melnīgsnējs, sprogainu matu ieskauts” 145. lpp.), kura vecāki esot aizdzīti uz sinagogu (145., 148. lpp.), ar dzelteno Dāvida zvaigzni. Ja autors būtu pacenties noskaidrot – tad sinagogu dedzināšana notika 4. jūlijā, savukārt Rīgas lauku komandanta rīkojums par zvaigžņu nēsāšanu ebrejiem datēts ar 29. jūliju. Savukārt darbā saņemtās norādes, ka puisēna vecāki varētu būt aizdzīti un aizgājuši bojā sinagogu dedzināšanas laikā, īsti neiztur kritiku ar historiogrāfijā izteiktajiem pieņēmumiem.[9]

Tāpat man nav skaidrs, ko autors domājis ar „traģisko Herberta Cukura mūža galu, joprojām neatklātajā slepkavībā Argentīnā” (112. lpp.). Ja Ūdra kungam ir vēlēšanās uzsākt disputu par vainīgā vai nevainīgā H. Cukura noslepkavošanu, tad to vajadzētu darīt atklāti, nevis jauno lasītāju atstāt neziņā. Ja tēma ieinteresēs tad, protams, šodienas jaunietis iegūglēs „Herberts Cukurs slepkavība” un saņems „objektīvas” informācijas devu.[10] Es teiktu, ka šādas līdz galam neizskaidrotas problēmas vai to pastarpināts pieminējums paša autora pozīciju padara divdomīgu.  

Es ceru, ka J. Ūdra kungs neņems ļaunā šo „matu skaldīšanu”, bet vēsture ir zinātne, un tā ir jāpasniedz kā tāda ne tikai vēstures studentiem, bet arī pusaudžiem un bērniem bērnudārzos. Vieglāk ir sākt mācīt kaut ko no nulles, nekā veikt korekcijas aplamos priekšstatos. Diemžēl šajā darbā šādu priekšstatu netrūkst...

Tāpat ir arī ne mazums polemizējošu piezīmju, no kurām tikai dažas nedaudz izvērsīšu. Vispirms man palika neskaidra autora attieksme pret 15. maija apvērsumu. Nodaļas, kas veltītas šim periodam, šķiet, ir slavinošas. Vispirms jau autora apgalvojums, ka, lūk, starp abiem pasaules kariem parlamentu atlaišana un varas koncentrācija viena cilvēka rokās Eiropā bija izplatīta parādība – Kārlis Ulmanis izdarījis tikai to, kas jau bija noticis citās Eiropas valstīs (93. lpp.). Es saprotu, ka autors šo atziņu nav radījis pats, tā klīst Latvijas publiskajā telpā ne jau pirmo gadu desmitu. Starptautiskā konteksta raksturojums ir kļuvis par antidemokrātisku, prettiesisku rīcību attaisnojošu tēzi. Nezinu, kādēļ šie loģiķi nav aizdomājušies, ka šādi var attaisnot arī, teiksim, Latvijā notikušo holokaustu, sakot: tāds jau notika turpat vai visā Eiropā.

Lielas jautājuma zīmes jāliek pie autora vēlmēm nonievāt sociāldemokrātus, mēģinot tos dažādā veidā salīdzināt ar komunistiem (90.–91. lpp.). Salīdzināt iespējams, protams, visu, tikai mērķi tam ir kādi? Šajā gadījumā tie nav veltīti vēstures izpratnei un izziņai, bet autoritāru priekšstatu attaisnošanai. Vai tas, ka sociāldemokrāti bija izveidojuši savas paramilitārās vienības (kuras, „par laimi”, atbruņoja aizsargi!? 91. lpp.), tas, ka tie dziedājuši Internacionāli (kura esot bijusi himna PSRS! 90. lpp.), ko, starp citu, dziedāja arī sociāldemokrāti visā Eiropā, vai, ak, Dievs, uzskatījuši, ka Latvijā nav vajadzīgs valsts prezidents (90. lpp.) – attaisno to, ka Ulmanis sagrāba varu? Vai autors savā grāmatu plauktā, kuru vēlāk izmanto mazbērni (238. lpp.) – apzināti Ulmaņa propagandas ministra Bērziņa grāmatu[11] ielicis kā pirmo vai arī šajā plauktā esošajiem Ulmaņa runu un rakstu fragmentiem tomēr mazbērnos būtu jāieaudzina vadonisms? Ja vectēvs ir tik liels „doktors vēstures zinātnēs”, tad kāpēc plauktā nav atradusies vieta vai arī kāpēc viņš pats nav pavīžojis iepazīties ar reāla vēstures doktora Aivara Strangas pētījumiem[12] par „kaitīgajiem sociāldemokrātiem”?

Autora gaušanās par Kārļa Ulmaņa „vērienīgajiem projektiem”, kas nav realizējušies Saeimas un partiju atšķirīgo interešu dēļ, bet „labos darbus” ir nācies pārtraukt, jo, mainoties spēku samēram, viņa valdības esot kritušas (89. lpp.), negūst nekādu pamatojumu. Tā kā „labo un vērienīgo darbu” saraksts gan nav pievienots, tad tā arī nevar saprast, par ko autors gaužas. Vai „Ulmaņa tautsaimnieka talants” (88. lpp.), ja tāds tiešām bija, varēja izpausties tikai sagraujot demokrātisku pārvaldi? Šķiet, ka šādiem talantiem jāattīstās tautsaimniecībā, nevis Ministru prezidenta krēslā.

Man tāpat šķita nepieņemama autora tieksme vērtēt vēsturi anahroniski. Proti, notikumus, procesus un cilvēkus novērtēt, izejot no šodienas skatu punkta, no šodienas vērtību līmeņa un šodienas informētības pakāpēs. Īpaši šī vēlme vērojama vectēva atklāsmēs – par to, kā vajadzēja rīkoties 1939. vai 1940. gadā: vajadzējis nevis pakļauties padomju ultimātiem un parakstīt „bāzu līgumus”, bet pretoties, kā to darīja Somija (125., 142., 162. lpp.). Vēsturē nav vēlējuma izteiksmes, arī strīdi par to, vai vajadzēja un kad vajadzēja pretoties padomju armijai, ir, maigi izsakoties, nevēsturiski.

Noslēdzot savu kritisko kritiku, es izsaku autoram vislielāko cieņu par ideju uz pagātni paraudzīties netradicionāli, vienlaicīgi ieinteresējot pusaudžus un sniedzot tiem vispārējas zināšanas vēsturē. Tas ir ļoti grūts uzdevums, un nekļūdās jau tikai tie, kas neko nedara. Recenzijā esmu izteicis tikai savus apsvērumus, pārējie lai veido savējos, lasot grāmatu.

[1] Tvens, Marks. (1975). Konektikutas jenķis karaļa Artūra galmā. Rīga: Liesma;

[2] Velss, Herberts. (1963) Laika mašīna. Rīga: Latvijas Valsts izdevniecība;

[3] Kraitons, Maikls. (2003). Laika robeža. Rīga: Kontinents;

[4] Sēle, Laimdota. (1994). Spoguļa pārbaude. Rīga: Sprīdītis;

[5] Ūdris, Jānis. (b.i.g.) Meldras un Matīsa ceļojums vēsturē. Rīga, Zvaigzne ABC;

[6] Mommsen, Theodor. (1932) Römische Geschichte. Wien: Phaidon Verlag;

[7] Pereniālisms jeb primordiālisms ir vecākā nācijas izpratnes teorija, kura uzskata, ka nācijas ir mūžīgas, organiskas kultūras apvienības, kas radītas vēsturē, balstoties uz asinsradniecības (dzimtu) principiem. (sk. Smith Anthony D. (2009) Ethno –Symbolism and Nationalism. London, Routledge, P. 3–22);

[8] Eihmane, Eva. (2006). Līvzemes kristianizācijas periods kā bāze paliekošiem mītiem. Grām: K. Zellis (sast.) Mīti Latvijas vēsturē. Rīga: LU žurnāla „Latvijas vēsture” fonds, 2006, 13.–18. lpp.; Misāns, Ilgvars. (2012).”Mēs allaž esam bijuši karotāju tauta”: Austrumbaltijas krusta karu attēlojums latviešu historiogrāfijā. Grām: I. Misāns. Klio Latvijā: raksti par historiogrāfijas problēmām. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 47.–75. lpp.; Kļaviņš, Kaspars. (2003.15.03.) Baltijas vāciešu un latviešu kopīgā pagātne. Diena, 15. lpp. (pieejams tiešsaistē www.historia.lv/publikacijas/piblicist/kljavins01.htm) u.c.;

[9] Ezergailis, Andrievs. ( 1999). Holokausts vācu okupētajā Latvijā 1941 -1944. Rīga, LVIA, 249.–253. lpp.;

[10] Sk. www.google.lv/search

[11] Bērziņš, Alfrēds. (1963). Labie gadi: pirms un pēc 15. maija. [Bruklina] Grāmatu Draugs;

[12] Stranga, Aivars. (1994). LSDSP un 1934. gada 15. maija apvērsums. Demokrātijas likteņi Latvijā. Rīga.[b.i.]