Mikrovēsture. Dzintars Ērglis: filtrācijas dokumenti un atmiņas Dūmeles ciema Gustava Eltmaņa (1911-1994) dzīvesstāsta fragmentā

Raksts veltīts viena cilvēka dzīvesstāstam, kas dažiem varētu likties pārlieku šaura pieeja. Taču tā saucamā mikrovēsture jau vairākus gadu desmitus ir atzīta vēstures zinātnes joma un metode, tāpēc nav iemesla uzskatīt, ka šo pieeju nevar izmantot arī attiecībā uz padomju represiju problemātiku. Cerams, ka viena Latvijas Republikas iedzīvotāja – Gustava Eltmaņa – pieredze filtrācijas nometnēs palīdzēs lasītājiem labāk izprast šo parādību kopumā. 1.pielikums. Gustavs Eltmanis ar sievu Mildu kāzu dienā.   Padomju Sociālistisko Republiku Savienības (PSRS) Iekšlietu tautas komisariāta (IeTK) pārbaudes un filtrācijas punktos un nometnēs ieslodzīto Latvijas iedzīvotāju vispārīgs personas lietu un šajās lietās esošo dokumentu raksturojums salīdzinoši izsmeļoši iepriekš analizēts.[1] Diemžēl līdz šim publicētas tikai dažas no filtrācijas nometnēm atbrīvoto cilvēku atmiņas par savu ieslodzījuma laiku.[2] Šobrīd tādu personu, kuras pabijušas filtrācijas punktos un nometnēs, mūsu vidū ir palicis ļoti maz. Turklāt atklāts paliek jautājums, cik no šiem ļoti cienījama vecuma cilvēkiem ir gatavi dalīties savās atmiņās un kāda būs to kvalitāte. Vēl ir jāņem vērā, ka ir zināma atšķirība starp diviem kontaktēšanās veidiem ar intervējamo personu. Viens ir nepazīstamas personas apmeklējums ar tam sekojošu īsāku vai garāku interviju, savukārt pavisam kas cits – gadiem ilgi brīvā un nepiespiestā atmosfērā sarunāties ar sev labi pazīstamu cilvēku. Tieši tādas bija manas attiecības ar šīs publikācijas galveno varoni Gustavu Eltmani.

Īsa Gustava Eltmaņa biogrāfija

Gustavs Kārlis Eltmanis ir dzimis 1911. gada 11. maijā Ventspils apriņķa Dundagas pagasta Dūmeles ciemā Eltmaņu mājās. Viņa vecāki Eduards Eltmanis (1878–1945)[3] un Lizete Eltmane, dzimusi Mežgrāve (1882–1956), bija zemnieki, kuriem piederēja neliela mājiņa un daži hektāri zemes. Pirmā pasaules kara laikā Vācijas armija Eltmaņu ģimeni tāpat kā pārējos Dūmeles ciema iedzīvotājus izdzina no savām mājām, un tā aptuveni pusotru gadu dzīvoja Dundagas pagasta Laptevciema Juzupu, Vīdales ciema Juru un Muņu ciema Pinniņu mājās. Latvijas Republikas veiktās agrārās reformas rezultātā Gustava Eltmaņa tēvs Eduards Eltmanis Dūmeles ciemā blakus savam nelielajam zemes gabalam ieguva jaunsaimniecību, kuru nodēvēja par Straujniekiem. Divdesmito gadu sākumā Eltmanis četras ziemas mācījās Dundagas pagasta Mazirbes pamatskolā. Turpināt izglītību tālāk par ceturto klasi Eltmanim neļāva vecāku materiālie apstākļi, un viņš pēc skolas beigšanas strādāja sava tēva saimniecībā, bet kopš 1932. gada – arī par kuļmašīnu meistara izpalīgu jeb “iekšālaidēju” rudeņos. No 1933. gada augusta līdz 1934. gada oktobrim Eltmanis dienēja Latvijas Republikas armijas Vidzemes artilērijas pulkā Rīgā. 1939. gada 1. oktobrī Mazirbes luterāņu baznīcā Gustavs Eltmanis salaulājās ar Mildu Helēni Gūtmani (1919–1971) no Dūmeles ciema Mežmaču mājām. Viņu laulībā piedzima divi bērni – dēls Aldons (1942) un meita Vija (1944). Lai izvairītos no dienesta nacionālsociālistiskās Vācijas armijā, Eltmanis 1943. gada pavasarī bija spiests iestāties aizsargos. 1944. gada oktobrī viņu kopā ar citiem Dūmeles ciema izdzīvotājiem, izņemot dažus nacionālsociālistiskās Vācijas varas atbalstītājus, izdzina no mājām Dūmeles ciemā, un līdz nacionālsociālistiskās Vācijas kapitulācijai viņš ar ģimeni dzīvoja Dundagas pagasta Cirstes ciema Kalnu, Jušu un Pētermaču mājās. Otrajam pasaules karam beidzoties, Gustavs Eltmanis atgriezās savās mājās, bet jau 1945. gada 24. maijā viņu Dūmelē aizturēja un nosūtīja uz filtrācijas nometni pie Maskavas, no kuras Latvijas teritorijā viņš atgriezās 1946. gada novembrī. Atgriezies dzimtajā ciemā, Eltmanis turpināja strādāt savā saimniecībā, bet pēc 1949. gada kolektivizācijas – vietējos kolhozos. 1974. gadā viņš no Dūmeles pārcēlās dzīvot uz Talsu rajona Kolkas ciemu. Gustavs Eltmanis miris 1994. gada 27. janvārī Kolkas pagasta Kolkas ciemā. Apglabāts 1994. gada 5. februārī Dūmeles kapsētā.

Gustava Eltmaņa sniegtās intervijas (atmiņu stāstījumi)

Ar Gustavu Eltmani biju pazīstams no 1974. gada, jo viņš Kolkā dzīvoja pavisam netālu no mūsu mājām un labi pazina manu vectēvu Antonu Ērgli (1913–1982). Viņi abi ilgus gadus bija dzīvojuši nelielajā Dūmeles ciemā, strādājuši pie kuļmašīnām un tvaika katliem. Eltmaņa atmiņas par to, ko viņš sauca par vecajiem laikiem, sāku pierakstīt 1985. gadā, kad vasarā beidzu Talsu rajona Rojas vidusskolu un iestājos Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, bet jau novembrī tiku iesaukts dienēt PSRS bruņotajos spēkos. Gustavs Eltmanis cerēja, ka ar laiku es kļūšu par labu vēsturnieku, un izteicās, ka viņa stāstītais man varbūt kādreiz noderēs. Viņš tikai neticēja, ka nodzīvos tik ilgi, lai sagaidītu mani atpakaļ no armijas. Tomēr Eltmanis pieredzēja garu mūžu, un tieši pēc manas demobilizēšanās no armijas 1987. gada novembrī sākās mūsu ražīgākais kopdarbības laiks. Bieži apciemoju Gustavu Eltmani Kolkas ciema Dzelmes mājās, dzīvoklī Nr. 1, kur viņš līdz mūža beigām mitinājās pie savas meitas Vijas Ernštreite, un turpināju pierakstīt viņa stāstīto. Vairāku gadu desmitu laikā esmu intervējis aptuveni simts aculieciniekus gan saistībā ar novadpētniecību, gan par visdažādākajām pētniecības tēmām, strādājot Latvijas vēstures institūtā, bet labāku intervējamo par Gustavu Eltmani neesmu sastapis. Gustava Eltmaņa milzīgā priekšrocība bija tā, ka viņu pašu vienmēr bija interesējusi tuvākās apkārtnes vēsture. Viņš jau no jaunības bija centies daudz ko noskaidrot sarunās ar vecākās paaudzes vīriem un apmeklēt dažādas ievērības cienīgas celtnes un vietas. Ja Eltmanis intervijas laikā ko nezināja vai neatcerējās, tad to arī uzreiz godīgi pasacīja. Pārsvarā intervijas bija veltītas mums abiem tik dārgajam Dūmeles ciemam un tā tuvākajai apkārtnei, bet bieži vien mūsu sarunu laikā Eltmanis pastāstīja arī ne mazums epizožu no savām armijas un filtrācijas nometnes gaitām. Eltmanim tas bija svarīgi arī tāpēc, ka tikai divas reizes mūžā viņš uz ilgāku laiku bija šķirts no sava dzimtā pagasta: 1933. un 1934. gadā, dienot Latvijas Republikas armijā Rīgā, kā arī 1945. un 1946. gadā, atrodoties filtrācijas nometnē Maskavas apgabalā. Rakstiski fiksēju pilnīgi visu, ko Eltmanis man stāstīja vairākus gadus ilgušo interviju laikā. Daudzus gadus pēc Gustava Eltmaņa nāves, strādājot Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts vēstures arhīvā (LVVA), lai ar tajā esošā Vidzemes artilērijas pulka fonda materiāliem dokumentāli papildinātu viņa atmiņu stāstījumus par dienestu Latvijas Republikas armijā, atkal un atkal pārliecinājos par Eltmaņa perfekto atmiņu, kas viņam saglabājās līdz pašai mūža nogalei. Eltmanis nevainojami precīzi bija nosaucis sastapto personu uzvārdus, dienesta pakāpes, notikumu datumus un citas detaļas. Tieši tāpēc vērtīgas ir arī viņa atmiņas par notikumiem, kas saistīti ar atrašanos nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā Aizsargu organizācijā un tai sekojošo filtrācijas nometni. Jāuzsver, ka atšķirībā no atmiņām par dienesta laiku Latvijas Republikas armijā Eltmanis nekad neizrādīja sajūsmu, stāstot par savu atrašanos un darbību aizsargos Otrā pasaules kara beigu posmā, jo, pat formāli kalpodams nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas varai, viņš piedzīvoja no tās ne mazums pazemojumu. Līdz šim Gustava Eltmaņa atmiņas vairākkārt izmantotas manos un Baibas Šuvcānes darbos par Dundagas novada vēsturi.[4]

Gustava Eltmaņa filtrācijas lieta

Gustava Eltmaņa filtrācijas lieta glabājas Latvijas Nacionāla arhīva Latvijas Valsts arhīva (LVA) fondā PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta pārbaudes un filtrācijas punktos un nometnēs ieslodzīto Latvijas iedzīvotāju personas lietas. Lieta atrodas šā fonda pirmajā aprakstā Filtrācijas lietu pamatfonds un tās kārtas numurs ir 49002.[5] Uz lietas vāka Gustava Eltmaņa uzvārds vispirms kļūdaini uzrakstīts kā “Elmatmanis”, tad tas pārsvītrots un uzrakstīts pareizi.[6] Ar problēmu, ka viņa uzvārdu gan latviski, gan krieviski pierakstīja nepareizi, visbiežāk gan kā “Eltermanis”, Gustavs Eltmanis saskārās visu mūžu. Gan uz lietas vāka, gan dokumentos Eltmaņa vārds rakstīts gan kā “Gustavs”, gan kļūdaini “Gusts”. Lietā dažviet aiz Gustava Eltmaņa pirmā vārda lietots arī viņa otrais vārds “Kārlis”, bet tēva vārds “Eduarda d.” kļūdaini aizstāts ar “Edvarda d.”. Tāpat vairākos dokumentos nepareizi ierakstīts Ventspils apriņķa Dundagas pagasta un, protams, Eltmaņu ģimenei piederošo Straujnieku māju nosaukums. Uz vāka norādītais lietas uzsākšanas datums (1945. gada 24. maijs) ir pareizs, bet datums, kad lieta pabeigta (1945. gada 27. maijs), vēlāk nav izlabots un tāpēc neatbilst īstenībai, jo lietā atrodami daudzi dokumenti ar vēlāku datējumu. Ja neskaita Gustava Eltmaņa 1993. gadā rakstīto iesniegumu LVA, pēdējie dokumenti datēti 1965. gada decembrī un 1966. gada janvārī, kad Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Valsts drošības komitejas (VDK) pilnvarotā aparāta Talsu rajonā vecākais operatīvais pilnvarotais vecākais leitnants Rubulis iepazinās ar lietu un sagatavoja izziņu. Gustava Eltmaņa filtrācijas lieta toreiz pēc VDK pilnvarotā Talsu rajonā apakšpulkveža Mihaila Saveļjeva[7] pieprasījuma bija atvesta no VDK uzskaites un arhīvu daļas Rīgā uz Talsiem.[8] Kopumā lietu veido šādas sastāvdaļas un dokumenti: vāks, dokumentu izmantošanas lapa to operatīvo darbinieku uzskaitei, kuri iepazinušies ar arhīva lietu; aizturēšanas protokols, divi aizturētā Gustava Eltmaņa un trīs liecinieku nopratināšanas protokoli; izmeklētāju lēmumi un slēdzieni; vairākas izziņas par Eltmani, dažāda veida pieprasījumi un atbildes uz tiem, viena izziņa par Eltmaņa došanos no filtrācijas nometnes uz savu dzīvesvietu, kā arī Eltmaņa iesniegums 1993. gadā LVA un sniegtā atbilde.[9]

Atmiņu stāstījumu un filtrācijas lietas dokumentu sintēze

Jāatzīmē apstākļi, kas neizbēgami ietekmējuši raksta saturu un uzbūvi. Interviju mērķis nebija filtrācijas nometnēs ieslodzīto atmiņu vākšana, bet gan novadpētnieciskā materiāla apkopošana par Dūmeles ciemu. Intervējot Gustavu Eltmani, vēl nebiju skatījies viņa filtrācijas lietu. Lai gan kopš 1992. gada novembra kā Latvijas vēstures institūta darbinieks varēju sākt iepazīties ar VDK arhīva lietām, tomēr Eltmaņa dzīves laikā viņa filtrācijas lieta man nebija pieejama. Tāpat jāpiebilst, ka Eltmanis pats arī nebija redzējis savā filtrācijas lietā esošos dokumentus un tāpēc nevarēja komentēt tajos atrodamo informāciju. 1993. gada oktobrī Eltmanis pieprasīja izziņu par savu atrašanos filtrācijas nometnē un neilgi pirms savas nāves arī paspēja to saņemt. Man tas kļuva par iemeslu atsākt analizēt Eltmaņa filtrācijas nometnes pieredzi, taču pārsvarā visu svarīgāko informāciju viņš man bija sniedzis jau iepriekš. Tādējādi šis pētījums pamatā balstās uz intervijām, kuras esmu veicis, pirms sāku savu zinātnisko darbību, kad praktiski neko par padomju pārbaudes un filtrācijas nometnēm nezināju. Lai pētījuma saturā būtu ievērota notikumu hronoloģiska secība, Gustava Eltmaņa atmiņu teksti ir papildināti ar dokumentiem no viņa filtrācijas lietas, nevis otrādi. Ja raksts būtu veidots uz filtrācijas lietā esošās informācijas pamata, to neizbēgami nāktos pārblīvēt ar neskaitāmām atkāpēm, un saturs kļūtu lasītājam grūti uztverams. Gustava Eltmaņa atmiņu stāstījumu pierakstos pilnībā saglabāta viņa valoda, tāpēc nav laboti atsevišķi Ziemeļkurzemes reģionam raksturīgie vārdi. Saglabāti arī Eltmaņa lietotie filtrācijas nometnes apzīmējumi “lāģeris”, “lāgeris” un “lēģeris”. Lai lasītāji orientētos Dundagas pagasta ģeogrāfijā, proti, vietu nosaukumos, kas mums intervēšanas laikā bija pašsaprotami, piemēram, Vīdale, Cirstes, Ķīši, Indrāni, esmu tiem daudzviet Eltmaņa atmiņu tekstos pierakstījis klāt vārdus “ciems” vai “mājas”. Tie arī ir mani vienīgie papildinājumi.

Gustavs Eltmanis nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laika Aizsargu organizācijā

Gustava Eltmaņa filtrācijas nometnē pavadītais laiks nesaraujami saistīts ar atrašanos nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā Aizsargu organizācijā, jo tieši šā iemesla dēļ viņš 1945. gada maijā tika represēts. Tāpēc arī Eltmaņa dzīvesstāsta fragments sākas nevis ar PSRS un nacionālistiskās Vācijas kara sākumu 1941. gadā, bet gan ar viņa iesaistīšanu pretēji savai gribai aizsargos 1943. gadā un tā īsu priekšvēsturi.

1. Iesaistīšana Aizsargu organizācijā

“Vācu okupācijas laika sākumā uz Mazirbi par policistu atnāca Jānis Pildavs.[10] Viņa sieva bija skolotāja. 1942. gada rudenī J. Pildavs bija arī Dūmelē pie Rūķīšu māju saimnieka Franča Braunfelda [(1901–1959)], kurš bija “sastrādājis kaut kādus mēslus”. Pie G. Eltmaņa toreiz bija mašīnballe, un tajā ieradās arī J. Pildavs. Viņš pārgulēja G. Eltmaņa mājās arī pa nakti un vēl nosvieda savu pistoli uz galda. G. Eltmanis pistoli ielika skapī, lai tā nepazūd. Promejot J. Pildavs sacīja, ka viņam vajagot šeit nomaļā vietā divus aizsargus, lai G. Eltmanis bez Rummana[11] esot otrs. G. Eltmanis atbildēja J. Pildavam, lai viņš neākstoties. Ja māja atradās pa ceļam no Mazirbes uz Dūmeles ciema pasta nodaļu Jūrmalnieku mājās, bet tālāk par vienu kilometru no pasta, tad ciema iedzīvotāji varēja izlikt savu pasta kastīti, lai tajā, garām braucot, iemet pasta sūtījumus. Arī Rummanam tāda bija pie Dūmeles kapiem, lai gan viņam bija mazāk par vienu kilometru līdz pastam. 1943. gada pavasarī Rummana pasta kastītē bija iemestas divas aizsargu apliecības: viena viņam, otra – G. Eltmanim. Viņi abi nekavējoties brauca uz Mazirbi pie J. Pildava, lai atdotu viņam apliecības, jo negribēja būt aizsargi. J. Pildavs paskaidroja G. Eltmanim un Rummanam, ka viņi, ja jau gribot, varot apliecības atdot, bet tad viņš rakstīšot savai priekšniecībai. J. Pildavs uzsvēra, ka tādā gadījumā lai abi mājās atvadoties no tuviniekiem, jo viņš par tiem negalvojot. Tā arī G. Eltmanis bija spiests kļūt par aizsargu.”[12]

2. Dažas aizsargu priekšrocības

Atrašanās Aizsargu organizācijas rindās deva Gustavam Eltmanim atsevišķas oficiālas un neoficiālas priekšrocības. Pie neoficiālajām varētu pieskaitīt malumedniecību ar aizsargu šautenēm. “1943. gadā pirms Jāņiem Ķīsis[13] brauca no Mazirbes un iegriezās pie Rummana, lai iedod viņam kara šauteni. Sākumā aizsargiem šautenes tika atņemtas, bet pēc tam atkal izdalītas no vācu puses. Pusdienas laikā Ķīsis nošāva alni. Viņš gaidīja buku, bet, ja nu pa ķērienam nāca alnis, tad to arī nelaida garām. Ķīsis atnāca pie Rummana, pateica, ap kuru vietu viņš alni “nogāzis”, un aizgāja atpakaļ, sacīdams, lai paziņo arī G. Eltmanim un Bazim.[14] Rummans bija saslimis, un uz Ķīša norādīto vietu devās vecais Rummans,[15] G. Eltmanis un Bazis. Viņi nodīrāja alni un mājās devās tik pēc pusnakts. Vasaras nakts gan bija gaiša. Āda un vēl daudz gaļas tā arī palika medījuma vietā. Pēc tam sievas ilgi gatavoja no aļņa gaļas kotletes. Vārīta jau aļņa gaļa nebija garšīga, tikai kotletēs.”[16] Toties viena no oficiālajām aizsargu priekšrocībām Gustavam Eltmanim bija tā, ka viņš drīkstēja nopirkt vairāk papirosu nekā citi lauku iedzīvotāji. “Vācu laikā laucinieki varēja iegādāties 90, bet pilsētnieki – 150 papirosus mēnesī. Vairāk “uz kartiņas” netika dots. Smēķus jau “uz kartiņām” varēja dabūt par lētu maksu. G. Eltmanim kā aizsargam arī pienācās 150 smēķi. Iznāca tad nu pieci smēķi dienā, bet parastajiem lauciniekiem – trīs.”[17] Kurzemes cietokšņa laikā Gustavs Eltmanis kā aizsargs bija atbrīvots no iesaistīšanas tranšeju rakšanas darbos tālu prom no savas dzīvesvietas. “1945. gada ziemā visi no 1906. līdz 1926. gadam dzimušie vīri tika savākti, sadzīti Vīdales ciema Krēķu māju stallī, bet no turienes vesti uz Dundagu. No Dundagas stacijas visa pagasta vīrus veda uz Ventspili ar veselu mazbānīša sastāvu. Katrā vagonā sēdēja četri vācu zaldāti. Ventspils stacijā vēl gaidīja citi vācieši ar suni. Vīri tika nostādīti kolonnā un dzīti uz pilsētas cietumu. Blakus gāja vāciešu ķēde ik pa pieci soļi. Neviens jau gan negrasījās bēgt. Suns uzpasēja ejošos. Ejot Ventspilī pa Lauku ielu uz Kuldīgas ielu, ķēdei blakus gāja kāds vīrs, bet kad viņš gribēja nogriezties, tad suns bija priekšā un šo nekur nelaida. Vācieši tad uzsauca sunim, jo redzēja, ka tas nav viņu apsargājamais. Ventspilī visus sadzina cietuma sētā, jo cietuma kantora telpās notika pārbaude. Visu laiku bija jāstāv cietuma sētā. Bija ziema, tāpēc atdzītos vīrus sastādīja pa četri ierindā, un kādu pusstundu viņi skrēja pa apli, lai sasildītos. Mājās atlaida tikai tos, kuriem bija t. s. baltā biļete. No Dundagas bija ieradies policists Jānis Strādnieks,[18] kurš G. Eltmani un Alfonu Pagilu[19] kā aizsargus pievāca sev, un viņi tika atbrīvoti. Kopumā aizsargi bija kādi seši, septiņi, un viņus atstāja policijas rīcībā. Pārējos vīrus, kuriem nebija nekādu atbrīvojumu, aizsūtīja uz Aizputi un Saldu rakt tranšejas.”[20]

3. Reālā darbība aizsargu organizācijā

“G. Eltmanis kā aizsargs bija meklēt purvā partizānus, apsargāja Ventspilī benzīna tanku, dežurēja pie telefona Dundagā un Mazirbē, kā arī piecas nedēļas sargāja Ugālē tiltu.”

3.1.Padomju partizānu tvarstīšana

“1943. gada vasarā G. Eltmanis ar Rummanu saņēma ziņu, ka abiem kā aizsargiem vienu vakaru jāierodas Dundagā. Netika norādīts, kāpēc viņiem vajag ierasties. G. Eltmanis un Rummans uz Dundagu aizbrauca ar riteņiem vakarā. Izrādījās – bija ienākusi ziņa, ka Ūķenes purvā esot partizāni, un tagad vīri devās tos “medīt”. Tolaik vēl G. Eltmanim nemaz “uz rokas” šautene vēl nebija izdota. Policijas telpās nācās gaidīt, kamēr viņus ar mašīnu aizvedīs uz Ģibzdes ceļu, kas veda uz Ūķenēm. Vīru bija tik daudz, ka uz vienu reizi viņus visus ar kravas mašīnu nevarēja aizvest, tāpēc mašīna brauca divas reizes. G. Eltmanis ar Rummanu brauca otrajā kārtā. Kad viņi ieradās pie Ģibzdes ceļa, jau palika gaišs. Bija sanācis liels bars ar vīriem. Otrpus Dundagai [skatoties no Dūmeles puses – Dz. Ē.] dzīvojošie bija ieradušies ar riteņiem vai kājām. Ar gaismu visi devās iekšā purvā, kurā bija meža bogas. Viena no tām bija sevišķi liela – ap 2 km gara un 1 km plata. Visu dienu viņi izstaigājās pa purvu, bet neko neatrada, pat nekādas pazīmes, ka te būtu dzīvojuši cilvēki. Purvā aizsargi sadalījās divās grupās. Tā grupa, kurā nebija G. Eltmanis, sacīja, ka redzējusi ezeru. Izmeta līkumu un nāca atpakaļ uz salām. Aizgāja gandrīz līdz Stikliem.[21] Brāļi Šeptes, kuri bija muzikanti, sacīja, ka viena veca sieva esot redzējusi krītošu zvaigzni un iedomājusies, ka tā esot partizānu raķete. Šeptes arī bija aizsargi.”[22]

3.2. Apsardzes dienests Ventspilī

“1943. gada rudenī G. Eltmanim kā aizsargam vienu nedēļu nācās Ventspilī apsargāt degvielas bāzi (benzīna tanku). Tad vēl viņam nebija izdota šautene “uz rokas”. Vēlāk to jau izdeva “uz rokas”. G. Eltmanis bija kopā ar Rummanu un Fromholdu Zariņu.[23] Viņi dzīvoja kā armijā kazarmās kādreizējā iesaukšanas punkta telpās. Aizsargi nomainīja B grupu, kas bija aizsūtīta uz Baltkrieviju. G. Eltmanis ar Rummanu aizgāja arī līdz aerodromam. Tur vēl no 1941. gada mētājās kādas 10 sadegušas krievu lidmašīnas. Krievu uzceltais stikla angārs bija sašauts. Rummans izlauza no krievu lidmašīnām rores priekš kandžas aparāta, aiznesa tās uz kazarmām un paslēpa zem matrača. Kad viņi brauca mājās, tad Rummans tikai Ventspils stacijā atcerējās, ka rores palikušas zem matrača. Viņš gribēja tamdēļ gandrīz vai iet atpakaļ un braukt tikai nākamajā dienā, bet tā arī galu galā aizbrauca uz mājām bez rorēm. Ventspilī Dienvidu kazarmās 1941. gadā bija šauti ebreji. 1943. gadā, kad G. Eltmanis sargāja benzīna tanku, tad runāja, ka tur vēl joprojām esot līķu smaka, bet suņi esot izkasījuši no zemes vecas lupatas un kaulus. Dienvidu kazarmas atradās uz aerodroma pusi, bet G. Eltmanis tajās netika bijis.”[24]

3.3. Dežūras pie telefona Dundagā un Mazirbē

Gustavam Eltmanim kā aizsargam divas reizes vajadzēja dežurēt pie telefona aparāta: vienu reizi Dundagā kopā ar Kuvaldu [iespējams, ka viņa uzvārds bija Kuvalts – Dz. Ē.] no Žocenes, bet otrreiz – Mazirbē mežniecības telpās kopā ar Zambergu [iespējams, ka viņa uzvārds bija Zandbergs – Dz. Ē.]. Kad krievi 1944. gadā [30. jūlijā – Dz. Ē.] ielauzās Tukumā, tad G. Eltmanim kā aizsargam vajadzēja vienreiz dežurēt Dundagā. G. Eltmanis uz Dundagu aizbrauca ar riteni, bet otrs vīrs – Kuvalds no Žocenes – atnāca kājām. Abiem vajadzēja dežurēt barakās pretī stacijai. Piezvanīja kāds izmeklētājs un latviski prasīja, lai atsaucot uz Dundagu tādu Blaubergu no Vīgriežu mājām, kas atradās aiz Pāces. Tā kā G. Eltmanis bija ar riteni, tad viņš arī brauca pēc šī vīra. Aiz Pāces dzirnavām kādu 2 km attālumā bija Kalēju mājas. Bija jābrauc aiz Pāces dīķa. Pēc tam no Kalējiem vēl kādus 4 km vajadzēja braukt pa meža ceļu līdz Vīgriežu mājām, kuras arī G. Eltmanis laimīgi atrada. Mājās bija Blauberga sieva, kura sacīja, ka vīrs pašlaik neesot mājās, bet pie kulšanas Silkalēju mājās. No Vīgriežiem varēja dzirdēt mašīnas troksni, bet pašas Silkalēju mājas redzēt nevarēja. Varbūt, ka Silkalēji atradās jau Ances pagastā. Sieva tad gāja pēc sava vīra uz Silkalējiem, bet G. Eltmanis brauca atpakaļ uz Dundagu. Pēc kādas stundas arī izsauktais vīrs bija klāt Dundagā. Dežūrējot Mazirbē, G. Eltmanis skatījās grāmatu Baigais gads, un viņam kļuva tā baismi vienam, jo Zambergs tik sēdēja ārā un klausījās motoros, kas aizgāja uz Zviedriju. Pats viņš arī ļoti gribēja braukt projām un apskauda tos, kuri jau aizbraukuši. Visas motorlaivas no Melnsila un Kolkas jau gāja uz Zviedriju gar Mazirbi. G. Eltmanis teica Zambergam, ko nu viņš kā zvejnieks tur klausoties motoru skaņās, it kā nebūtu tās dzirdējis, lai labāk nākot iekšā un palasot kādu grāmatu, bet Zambergs tik klausījās un skaitīja motorus. Vēlāk arī Zambergs aizbrauca uz Zviedriju.”[25]

3.4. Tilta apsargāšana Ugālē

“1945. gada martā G. Eltmanis tika izsaukts uz Dundagu, tālāk aizvests uz Talsiem, bet no turienes – uz Ugāli. Komandā, kas devās no Dundagas uz Ugāli sargāt tiltu, G. Eltmanis bija kopā ar brāļiem Petroviciem, Eduardu Vilcmeijeru no Kaļķu ciema, A. Pagilu, Rūdolfu Jaunvalku [Bunkeru Rūdi] no Mazirbes ciema, Rūdolfu Landmani [dzimis 1908. gadā][26] no Melnsila ciema, Robertu Ozollapu [dzimis 1920. gadā][27] no Dundagas un Eduardu Strazdiņu no Sabdagas ciema. Vēl vienībā, kurā pavisam kopā bija 13 cilvēki, bija vīri no Ventas un Puzes pagastiem. Komandas priekšnieks bija R. Landmanis. Viņš Latvijas armijas kājnieku pulkā bija bijis kaprālis un instruktors, labāk par citiem prata arī vāciski, un tādēļ tika iecelts par komandieri. Dundagā aizsargiem izdalīja vecas 1912. vai 1913. gada izlaiduma krievu šautenes, kas bija ar galīgi sarūsējušiem stobriem. Durkļu arī šīm šautenēm nebija. R. Ozollapam iedeva angļu šauteni, ar kuru varēja labi trāpīt, tāpēc ar to arī viņi Ugālē šāva briežus, tikai patronu gan šai šautenei bija maz. E. Strazdiņam – lielam vīram – bija arī lielāka krievu šautene, kas bija garāka par pārējo krievu šautenēm. Ugālē vīri šāva arī pa dzelzceļa sliedēm: ar angļu šauteni lode gāja cauri sliedei, bet krievu lode iestrēga sliedē, kaut gan daudz netrūka, ka tā arī ietu cauri. G. Eltmanim iedotajai šautenei stobrs bija galīgi pierūsējis, tāpēc viņam bija bail ar to pirmo reizi izšaut, ka neplīst vai nepārsprāgst šautenes piesērējušais stobrs. Sacījuši, lai ņem paši līdz no mājām krievu patronas, kuriem tādas ir. E. Vilcmeijers bija paņēmis līdz veselu maisiņu ar patronām. Viņš arī, braucot ar vilcienu no Dundagas uz Talsiem, visu laiku šaudījās kā nelabais. Vīri brauca malkas vāģī kā jau kara laikā. G. Eltmanis deva E. Vilcmeijeram, lai tas izšauj arī no viņa šautenes. E. Vilcmeijers tūlīt arī izšāva, un stobrs uzreiz bija tīrs un spīdošs. Talsos aizsargi nodzīvoja trīs, četras dienas, graužot zirgu desas. Talsos viņus apģērba, izdalot vācu formas frenčus un bikses, arī “tankus” [puszābakus – Dz. Ē.], zeķes gan netika dotas. Bija jau marta beigas. Deva arī itāliešu šineli, bet cepuru nebija, tāpēc aizsargi staigāja ar savām žokejnīcām. Viņu 13 cilvēku komandā tik diviem vīriem no Ventas pagasta bija armijas cepures: vienam artilērista, bet otram – laiviņa. No Talsiem uz Ugāli vīri tika vesti ar mašīnām, jo vilcieni tobrīd negāja, bet ar kājām viņi negribēja iet. Ugālē komanda sargāja dzelzceļa tiltu pār Engures upi no Ugāles uz Stendes pusi. Tilts bija no dzelzsbetona pāri upītei uz Ventspils–Stendes dzelzceļa, ap 2 m augsts. Kādu gabalu tālāk no G. Eltmaņa posteņa bija vēl viens postenis pie cita tilta pāri upei uz Stendes pusi, kuru apsargāja ventspilnieki. Usmā bija priekšniecība. No turienes trīs vācieši ar suņiem naktī nāca līdz G. Eltmaņa komandas postenim, taču sprādzieni tik un tā notika. Piecu nedēļu laikā dzelzceļš tika uzspridzināts kādas piecas reizes. Vācieši, protams, naktī pēc sprādziena nekur negāja. Neies jau naktī līst mežā! Netālu no apsargājamā tilta vāci bija nolaiduši no sliedēm kādus sešus, septiņus vagonus un tajos ierīkojuši lazareti. Slimnīcu vācieši apsargāja, un, tā kā tā atradās tik kādus 200 m no tilta, tad arī G. Eltmaņa posteni sarkanie partizāni netraucēja, bet spridzināja vairāk uz Usmas pusi. Bija tieši viena tāda vieta, kur parasti partizāni spridzināja dzelzceļu. Lokomotīvei pa priekšu vienmēr tika stumts viens vai pat divi vagoni ar smiltīm un akmeņiem. Šie vagoni uzsprāga, bet lokomotīvēm nekas nekaitēja. Vienreiz viena lokomotīve viena pati bez sastāva ātri brauca un uzdūrās spridzeklim. Vagons uzsprāga, bet lokomotīve pārlēca pāri bedrei. Uz sliedēm gan lokomotīve nenokrita. Parasti pēc sprādzieniem tūlīt no Ugāles šurp atbrauca remontvilciens, un dzelzceļš ātri vien tika salabots. Vienreiz naktī, kad G. Eltmaņa komandas vīri satikās ar kaimiņu patruļu – ventiņiem –, tie sacīja, ka tikko partizāni pārgājuši pāri ceļam spridzināt dzelzceļu. No rīta gan izrādījās, ka tie bija bijuši brieži. Kad G. Eltmanis vēl nebija ieradies Ugālē, tad vienreiz divi partizāni paši bija uzsprāguši gaisā. Vēl ilgi tajā vietā esot bijusi tāda maitas smaka. Katru dienu diviem vīriem bija jāiet uz Ugāli pēc paroles. Viņi tad arī vilka abas armijas cepures. Parole sastāvēja no diviem vārdiem. Vienu vārdu nosauca nācējs, bet otru – postenī stāvošais. Vācietis kā nosauca paroli, tad tur parasti neko nevarēja saprast. Parole bija vācu valodā. G. Eltmaņa postenī dienā uz tilta stāvēja viens vīrs, bet naktī visi dežurēja pārmaiņus. Divi vai trīs vīri gāja uz posteni Ugālē, kur vajadzēja parakstīties pie dežurējošā vācieša. Vācietis būdiņā vienmēr, apsedzies ar šineli, gulēja pie telefona, un viņam dega maza zila uguntiņa. Viens vīrs parakstījās ar kādu stundu ātrāku laiku, vīri pasēdēja laukā kādu pusstundu un tad gāja iekšā otrs, kurš atkal parakstījās par kādu stundu uz priekšu. Pēc tam otrā maiņa gāja otru reizi. Tādējādi vajadzīgo trīs reižu vietā viņi gāja uz posteni tikai divas reizes. Pirmajā naktī, kad viņi aizbrauca un nomainīja vāciešus uz tilta, G. Eltmanis, E. Vilcmeijers un R. Ozollapa gāja uz Usmu pie Ventspils komandas, lai aiznestu viņiem arī paroli. Atceļā visi trīs dzirdēja uz šosejas tā kā motocikla troksni, taču ieraudzīja gaisā “kukuruzņiku”.[28] Tas izsvieda sveci, tad lidoja uz Usmas pusi, kur nosvieda bumbu. Kad tika izmesta svece, vīri uz dzelzceļa baidījās, ka tik lidotājs nepamana viņus. Otrā dienā ventspilnieki stāstīja, ka pie Usmas stacijas kādā būdā vācu pavārs vārīja ēdienu. Krievu lidotājs, gaismu pamanījis, meta bumbu, un tās sprādziens norāva pavāram kāju. “Kukuruzņiki” bieži lidoja naktīs, arī uz Dundagas pusi, kur tie mežos partizāniem nometa kādu paku. Šī lidmašīna varēja izslēgt motoru un lielu gabalu planēt. Gaisā “papurkšķēja” un pēc laika bija dzirdama pavisam citur prom. Vācieši no šīm lidmašīnām baidījās. Vienreiz divas krievu lidmašīnas bombardēja Ugāles dzelzceļa staciju. G. Eltmanis tikai redzēja no tilta, ka divas lidmašīnas riņķoja virs stacijas un nosvieda divas bumbas. Vāciešiem jau stacijā varbūt bez pistolēm citu šaujamo nemaz nebija, un lidmašīnas varēja mierīgi riņķot. Izrādījās, ka viena bumba bija trāpījusi laukā, bet otra mazmājiņā, un tad sūdi vien bija gājuši pa gaisu. Vienu nakti krievu lidmašīna riņķoja virs Ugāles tilta. Gandrīz visi izskrēja laukā no būdas, kurā viņi gulēja, un paslēpās tranšejās, kas bija izraktas gar dzelzceļa malu. G. Eltmanis gan palika būdā guļot. Pēc kāda laika arī pārējie atgriezās un stāstīja, ka “kukuruzņiks” nosviedis trīs sveces apmēram trīsstūrī un tad aizlidojis. Viena svece nokrita pie vācu lazaretes uz sliedēm, kas bija nolaistas no dzelzceļa. Pārējās divas sveces vīri no rīta gāja meklēt, bet neko neatrada. Sveces tika laistas lejā ar izpletnīšiem. Citreiz lejup laistās sveces vēl sadalījās vairākās. Apakšā tad viss bija gaišs, un lidotājam no augšas pārredzams. Naktīs Ugālē bija jauks skats uz frontes pusi, jo tālumā debesīs bija redzamas kauju ugunis, tika šauts ar zenītartilēriju, mestas sveces, fotografēts no augšas utt. G. Eltmaņa komanda Ugālē dzīvoja tādā uzceltā būdā turpat pie tilta, kur gulēja divstāvu nārās. Kādus 30 m nostāk bija maza būdiņa, kurā gatavoja ēst. Pa dienu jau viņi tieši tur vairāk uzturējās, jo būdā, kurā gulēja, bija ļoti slapjš. Maizes deva bija 400 g dienā. Reizi 10 dienās atveda zirga gaļu, ko viņi parasti svieda pāri tiltam upē, jo tā bija jau sabojājusies. Bez tam vēl katram tūtiņā tika iedots cukurs, stērķele, pudiņa pulveris un citas garšvielas. Ja visu sabēruši kopā, tad vienu reizi varēja izvārīt biezputru. Ēst, protams, viņi vārīja paši. Apkārt skraidīja briežu bari, un kādus trīs, četrus vīri arī nošāva. Bukus gan nevarēja dabūt rokā. Bez tam vēl kāds kaut ko atnesa no mājām. Diezgan pašvaki un bēdīgi jau visumā bija ar pārtiku, bet izdzīvot varēja. Reiz G. Eltmaņa komandai tika izsniegti asins konservi. Sākumā vīri nevarēja saprast, kas ir iekšā izsniegtajās bundžās, kurām vāki bija aprūsējuši. E. Vilcmeijers sacīja, ka viņš visu ko varot ēst un ja šis nevarēšot ieēst to, kas tur iekšā, tad citiem nemaz neesot ko mēģināt. Attaisīja vienu bundžu, un tur iekšā bija sarkana kunkuļaina masa. Gaiši sarkanajai masai cauri spīdēja putraimu gabaliņi. E. Strazdiņš, kurš jau bija dienējis vācu armijā, sacīja, ka tie esot asins konservi. Bez E. Vilcmeijera vēl kādi vīri mēģināja ieēst, bet nevienam negāja pie dūšas. Mēģināja sildīt bundžu uz uguns, bet tik un tā tās saturs nebija ēdams. Bundžu iekšpuse bija iedzeltena, ārpusē nekādas etiķetes nebija. Otrā rītā aizsargi pārējās 12 bundžas atdeva kādam vecam vācietim, kurš katru rītu gāja no Ugāles uz Usmu pa dzelzceļu un pina dzeloņdrātis zem mazajiem dzelzceļa tiltiņiem. Vācietis bija jau uz kādiem 50 gadiem, bet izskatījās vēl vecāks. Neko jau viņš uz dzelzceļa nedarīja, tik dienu pavadīja, staigājot un pārbaudot, jo visur jau zem tiltiņiem dzeloņdrātis bija sapītas, lai tur partizāni netiktu klāt nolikt sprāgstvielas. Vācietis bija pārsteigts un laimīgs, kad viņam atdeva konservus. Viņš noteica: “Lettland ist ein Speckland!” [“Latvija ir speķa zeme!” – Dz. Ē.] un piebilda, ka latvieši paši nezina, ko gribot ēst. Vecais vācietis uzreiz sakrāmēja bundžas sev mugursomā, lai gan viņam sacīja, ka tās varēs paņemt, atpakaļ nākot. Tomēr vācietis aizsargiem neuzticējās un visu salādēja sev mugursomā. Vācieši jau tā runāja, ka latviešiem cilvēki un zirgi esot par trekniem. Citur jau tā neēduši kā latviešu zemnieki. Pilsētās, protams, gan bija stipri vien knapāk. Ugālē G. Eltmanim un citiem vīriem sāka parādīties utis. Nekādas pirts nebija. Vīri mazgājās upē, bet ūdens jau bija auksts, jo kā nekā bija marts un aprīlis. Upi vietējie sauca par Angaras[29] upi. Tā iztecēja no Usmas ezera un nāca caur Ugāli. Pie Ugāles uz upes bija dzirnavas. Upe ietecēja laikam Lielirbes upē. Upei bija līdzena leja. Upe bija pārplūdusi, un tās krastus nemaz neredzēja. Ugālē G. Eltmanis pavadīja piecas nedēļas, un mājās tika tikai aprīļa pēdējās dienās – apmēram divas nedēļas pirms kapitulācijas. G. Eltmaņa komandai laimējās tādā ziņā, ka parādījās bijušais Latvijas flotes seržants Žagars no Liepājas, kurš kara laikā dzīvoja Ugālē. Žagars apņēmās saformēt pats Ugālē no vietējiem jaunu komandu, kas nomainītu G. Eltmaņa vienību, lai tādējādi pašiem nebūtu jāiet uz fronti. Nu tikai vajadzēja par to ziņot priekšniecībai Usmas stacijā. G. Eltmanis ar A. Pagilu gāja uz Usmu ziņot, jo labāk par citiem prata vāciski. Taču stacijā bija tikai kāds seržants, kurš neko nezināja. Abi devās atpakaļ. Izrādījās, ka viņu komandieris R. Landmanis jau bija nometis formas tērpu un aizbraucis prom ar vilcienu. R. Landmanim bija apnicis te stāvēt, un tāpēc viņš laidies projām. Vīri nu sameklēja Žagaru un teica, lai viņš jau rīt ir ar savu komandu klāt. Tā arī notika. Ugālniekiem pašiem bija ieroči, daudziem pat automāti. Viņi apmainījās tikai ar drēbēm. G. Eltmaņa komanda atdeva ugālniekiem formas tērpus, jo pašiem jau savas drēbes bija līdz. Tolaik jau vilcieni reti kursēja, tāpēc atpakaļ no Ugāles aizsargi paši ķēra vilcienu un tika līdz Stendei. No Stendes vēl gāja vilciens tikai uz Roju, un tad ar to viņi aizbrauca līdz Valgales stacijai, bet no turienes kājām devās uz Dundagu. Atgriežoties no tilta sargāšanas, G. Eltmanis savu Latvijas laika pasi atstāja Dundagas pagasta namā, kur to grasījās sūtīt tālāk uz Ventspili zīmoga iespiešanai. Ap to laiku, kamēr vīri bija Ugālē, bija notikusi atkal kaut kāda komisija un visiem pasēs spiesti zīmogi. Pasi G. Eltmanis nodeva kopā ar R. Ozollapu un E. Vilcmeijeru. Toreiz no Dundagas G. Eltmaņa un citu vīru pases (kopumā četras) tika sūtītas uz Ventspili, lai tur iespiestu zīmogus. Tā arī G. Eltmanis savu pasi atpakaļ vairs nekad nedabūja, jo drīz vien beidzās karš. Dundagā aizsargi gribēja nodot arī šautenes, bet tās pretī neņēma. Sacījuši, lai liekot šautenes, kur paši gribot. Atnākot mājās, G. Eltmanis šauteni pabāza Kopmaņu aplokā zem kādas eglītes, kur jau ātrāk bija sabēris patronas, jo ar tām bija pilna māja, un viņa dēls Aldons tās svieda plītī. Šauteni jau mājās nevarēja turēt. Šautene nogulēja Kopmaņu aplokā visu laiku, kamēr G. Eltmanis bija “lāģerī”. Kad G. Eltmanis atgriezās, tad [1947. gada – Dz. Ē.] pavasarī Rummana māsas dēlam Dundagā bija bēres. Atbraukuši no bērēm mājās, bet Rummans vēl iegrieza savus zirgus pie Eltmaņiem, un tur vīri dzēra alu. Te piepeši dzirdējuši šāvienus, kas nāca no Kopmaņu aploka puses, kādus 300 m no G. Eltmaņa mājām. G. Eltmanis jau noprata, kas par lietu, bet klusēja, kad citi brīnījās, kas tur šauj. Otrā rītā G. Eltmanis gāja skatīties, kas tad palicis pāri. Patronas visas bija vidū pārsprāgušas pušu. Lodes laukā no patronām nebija lidojušas, jo bija ierūsējušas. Pašu šauteni bija pievācis Kārlis Kopmanis [(1881–1967)], kurš, dedzinot zāli, to bija atradis. Tā vieta, kur zemē iespiesta bija gulējusi šautene, bija smuki apdegusi visapkārt. Vēlāk K. Kopmanis stāstīja, ka tad, kad sāka sprāgt patronas, viņš aizkrita aiz kāda ciņa, jo domāja, ka šauj mežabrāļi, kuriem tur ir bunkurs, un bļāva: “Biedri, nešaujiet, es neko neesmu darījis!” Vēlāk pēc vairākiem gadiem G. Eltmanis satika kādu armijas biedru no Ventspils, kurš bija dienējis Vidzemes artilērijas pulka 6. baterijā, bet kara beigās sargāja vienu tiltu tālāk pie Ugāles. G. Eltmaņa armijas biedrs sacīja, ka viņi sagaidīja kapitulāciju, un tad katrs laidās uz savu pusi. R. Landmanis nokļuva izsūtījumā kopā ar E. Strazdiņu, kādu vīru no Ugāles un diviem vīriem no Ventspils. Visi četri aizgāja bojā “lāgerī” Karēlijā. No šiem tilta sargiem tikai vīrs no Ugāles jau bija vecs un švaks, bet pārējie braši vīri. R. Landmanis vienīgais no viņiem atgriezās no Belomorkanāla[30] un pēc tam vēlreiz tika izsūtīts uz Omsku.”[31]

Gustavs Eltmanis padomju pārbaudes un filtrācijas nometnē

Gustava Eltmaņa dzīvesstāsts mūsu sarunās nekad netika aplūkots hronoloģiskā secībā, tāpēc nenoskaidrots palika fakts, kur Eltmanis atradās laikposmā no 1945. gada aprīļa beigām, kad viņš no Ugāles ieradās Dundagā, līdz atgriešanās brīdim Dūmelē jau pēc nacionālsociālistiskās Vācijas kapitulācijas 1945. gada 8. maijā. Diemžēl šodien to noskaidrot vairs nav iespējams.

1. Ierašanās Dūmelē

“G. Eltmanis atgriezās ar R. Jaunvalku, kurš Mazirbes ciemā bija krasta sargu priekšnieks (šefs), bet izdzīšanas laikā dzīvoja Cirstes ciema Rīgzemju mājās. Atgriežoties Dūmelē, abi dzirdēja, kā tur bļāva krievi, šāva, pat sprāga rokas granātas. Izrādījās, ka visi vīri līdz 60 gadiem bija aizdzīti uz Dundagas skolu. Tie, kuri atgriezās Dūmelē no Dundagas, bija dabūjuši izziņas, ka viņi ir uzticīgi padomju varai. G. Eltmanis ar R. Jaunvalku paslēpās, tad satika G. Eltmaņa tēvu, kurš laboja žogu. Viņi abi turpināja slēpties, jo krievi nāca vēlreiz ķēdē meklēt vāciešus. Tad R. Jaunvalks gāja uz Mazirbi skatīties, kas tur notiek. R. Jaunvalks nedevās rokās krieviem. Viņš slapstījās Mazirbē, tad iegriezās vēl Dūmelē pie G. Eltmaņa vecākiem un devās uz Vīdales ciema Juru mājām, kur viņam dzīvoja radi. Tur kūtī zem govs kastes R. Jaunvalks ierīkoja bunkuru, tajā nodzīvoja apmēram desmit gadus un pieteicās varas iestādēm tikai tad, kad jau reabilitēja izsūtītos. Vācu laikos uz Vīdali atnāca tāda Reile, kura viņu visu laiku kopa. R. Jaunvalks vēlāk teica, ka būtu jau padevies, no nāves nebaidījies, bet bijis žēl, ja cietīs tie cilvēki, kuri viņu slēpa. Turpmāk vietējie iedzīvotāji R. Jaunvalku sauca tikai par Bukuru Rūdi jeb Bunkeru Rūdi”.[32]

2. Apcietināšana

“24. maijā, kad G. Eltmanis savā saimniecībā ara zemi, brauca divi pajūgi ar krievu robežsargiem, vienā bija divi, bet otrā – trīs vīri. Viņi saņēma ciet G. Eltmani un Rummanu. Pēdējais vēl rādīja izziņu, kas nevienam nebija vajadzīga. Tad Bažu mājās gribēja ņemt Alfrēdu Otomeru,[33] bet viņš bija ar diviem spieķiem, un tāpēc šo nepaņēma. Pēc tam pievāca Ķīsi un Teodoru Krūtaini [(1902–1995)]. Ķīsis atšifrēja, ka viens no robežsargiem ir bijušais dūmelnieks Pēteris Šubins,[34] kurš bija tāds sakaunējies, laikam viņam ierunājās sirdsapziņa. Pa ceļam robežsargi vēl pievāca Dūmeles ciema iedzīvotājus Ernestu Kaleru,[35] Pekmani un Aleksandru Boitmani[36] un visus aizveda uz Vīdales ciema Krēķu mājām, kur priekšā jau bija ieslodzītais Alberts Šultners[37] no Vīdales. Vēlāk tika savesti vēl citi vīri. Otrā pasaules kara laikā visiem mežsargiem vajadzēja būt aizsargos, un viņiem izdalīja šautenes. Tāpēc arī A. Boitmani, kurš bija mežsargs, aizveda uz Vīdali, bet E. Kalers nekas nebija. Viņš tika uzdots kā labs A. Boitmaņa draugs. Pekmanis vācu laikā vairāk nebija aizsargs, bet arī tika aizvests uz Vīdali. Visus jau uzdeva P. Šubins. Šos trīs vīrus: E. Kaleru, Pekmani un A. Boitmani pēc pratināšanas tomēr atbrīvoja. A. Šultners, Rummans un T. Krūtainis tika aizsūtīti uz Tālajiem Austrumiem. Tajā dienā, kad G. Eltmani saņēma un viņi ar Rummanu, stāvēdami Ķīšu ceļgalā, gaidīja, kad saņems Ķīsi un T. Krūtaini, pa ceļu nāca Antons Ērglis un Edvīns Ērglis,[38] kuri devās tālāk caur Bērzkalnu mājām uz Vīdali. Abiem Ērgļiem robežsargi arī prasīja dokumentus, bet viņu sarakstā nebija. Andrejam Berkam[39] un E. Ērglim atšķirībā no pārējiem izsūtītajiem dūmelniekiem bija tiesa par no Sāmsalas (Sāremā salas) atbēgušo padomju karavīru izdošanu vāciešiem 1941. gadā. A. Berks toreiz pa telefonu izsauca vāciešus, bet E. Ērglis viņiem rādīja ceļu uz padomju karavīru atrašanās vietu Dūmelē. Viņi abi tika paņemti vēlāk nekā pārējie dūmelnieki. T. Krūtainim laimējās, ka viņu paņēma jau ātrāk uz filtrācijas nometni, jo viņš arī bija iesaistīts šajā lietā kā vāciešu ceļvedis un noteikti tiktu arestēts.”[40] Pats T. Krūtainis atcerējās, ka krievu robežsargi, atnākot uz Bērzkalnu mājām, viņam prasīja: “Вы Крутайнис?” [“Vai jūs esat Krūtainis?” – Dz. Ē.] Kad T. Krūtainis atbildēja, ka esot, tad robežsargi teica: “Одевайтесь, собирайтесь!” [“Apģērbieties, taisieties!” – Dz. Ē.][41] Eltmaņa aizturēšanu 1945. gada 24. maijā veica IeTK 130. Rīgas robežapsardzes pulka robežsargi, kad arī sagatavots aizturēšanas protokols, kur rakstīts, ka Eltmanim pārbaudes laikā nebija dokumentu.[42] Tā bija taisnība, tomēr galvenais aizturēšanas iemesls bija viņa atrašanās nacionālsociālistiskās Vācijas laika Aizsargu organizācijā, jo Gustava Eltmaņa kaimiņam Augustam Rumpenbergam dokumenti bija kārtībā, taču tas viņu, vienalga, neglāba no aizturēšanas. Robežsargi neveica dokumentu pārbaudi visiem Dūmeles ciema iedzīvotājiem pēc kārtas vai tikai kādai daļai, bet plānveidīgi iegriezās atsevišķās mājās, lai veiktu aizturēšanu. Robežsargus pavadīja vietējais iedzīvotājs Šubins, kurš lieliski zināja, kurās mājās dzīvo katrs aizturēšanai paredzētais vīrs un kā viņš izskatās. Tiesa, epizodiski neesot klāt Šubinam, robežsargi pārbaudīja dokumentus arī garāmejošajiem, jo viņi nevarēja zināt, vai tās nebija aizturēšanai paredzētās personas. Aizturēšanas protokolā minēti trīs karavīru vārdi: Meļņikovs, Samoilovs un Iļjincevs.[43] Tā kā ceturtais bija Šubins, tad nezināms paliek tikai viena robežsarga uzvārds. Tajā dienā Dūmelē veikt aizturēšanas ieradās piecas personas, kuras aizturēja septiņus vīrus, bet astoto invaliditātes dēļ neaizturēja, bet atstāja mājās.

3. Nopratināšanas Vīdales ciemā un Talsos

“G. Eltmanis vispirms tika pratināts Vīdales ciema Lauku mājās. Pratinātājs bija krievu virsnieks, bet tulks – P. Šubins. Ko viņš tur satulkoja, G. Eltmanis nezina, jo krieviski nekā nesaprata. G. Eltmanis sacīja virsniekam, lai tikai P. Šubins pats stāstot, jo viņam jau labāk zināms. Virsnieks uzbļāva, lai liekot P. Šubinam mieru. No Vīdales aizvesti uz Talsiem, kur skolā atkal tika pratināti. Vienu brīdi G. Eltmanis, Ķīsis un tāds puika, uzvārdā Bocmanis, no Pampāļiem, kurš gan bija liels augumā, bet tikai 16 gadu vecs, svētdienas rītā Talsu skolas augšā trijatā palika pēdējie. Nosprieduši, ka nu viņus varbūt laidīs mājās, jo pārējie jau sen ar mašīnām bija aizvesti uz Jelgavu. Bija pietrūcis benzīns, un mašīnas vairs nebrauca no rītiem pa trim, četrām kā vienmēr. Viņi trīs vēl nebija nopratināti. Kurus nopratināja, tos jau uzreiz veda uz pagrabiem. Tomēr tad izsauca Bocmani, tad Ķīsi un kā pēdējo arī G. Eltmani. Pratinātājs bija kājnieku kapteinis, bet tulks – “privātais” [civilpersona – red. piez.]. Kad vajadzēja pratināt G. Eltmani, kapteinis aizgāja un atstāja tulku vienu. Viņš sāka ar G. Eltmani runāt un sacīja, ka esot Talsu skolotājs, kuru atsaukuši šurp par tulku. Kapteinis izejot esot sacījis, lai viņš kaut ko uzrakstot. Skolotājs tad nu uzrakstīja, ka G. Eltmanis apcietināts, strādājot uz lauka utt. Tā kā tā bija jau vienalga, ko raksta papīros, jo galamērķis visiem bija viens – Sibīrija.”[44] 1945. gada 24. maijā IeTK 130. Rīgas robežapsardzes pulka 2. rajona nodaļas vecākais priekšnieka palīgs leitnants Ahmedzjanovs (Ахмедзянов) Vīdales ciemā nopratināja Eltmani kā aizturēto. Nopratināšana notika ar tulka Šubina starpniecību. Nopratināšanas protokola teksts: “Jautājums: Sakiet, ar ko jūs nodarbojāties vācu okupācijas periodā? Atbilde: Vācu okupācijas periodā es dzīvoju un strādāju savā lauku saimniecībā, vietā, kur biju dzimis. Vairāk ne ar ko citu nenodarbojos. Jautājums: Pastāstiet kad un kādos apstākļos jūs iestājāties militāri fašistiskajā aizsargu organizācijā? Atbilde: Es aizsargu organizācijā iestājos brīvprātīgi, lai nenonāktu frontē. Tajā mani pierakstīja Dundagas policijas priekšnieks 1943. gada aprīlī, kur arī atrados līdz Sarkanās Armijas atnākšanai. Jautājums: Sniedziet patiesas liecības par savu praktisko darbību militāri fašistiskajā aizsargu organizācijā! Atbilde: Aizsargu uzdevums bija sekojošs: cīņa ar komunistiem, partizāniem, izpletņlēcējiem. Pēdējos vajadzēja atklāt un aizturēt, tāpēc mums iedeva šauteni. Kā aizsargu organizācijas loceklis es personīgi gāju uz posteni, tas ir, dežurēju policijas kantorī un aizsargu barakā pie telefona aparāta. Gāju apsargāt tiltus, piedalījos aizsargu sanāksmēs. Jautājums: Izmeklēšanai zināms, ka jūs piedalījāties cīņas operācijās ar partizāniem, sniedziet par to liecības! Atbilde: Es tvarstīšanās nepiedalījos, strādāju tikai aizmugures apsardzē. Jautājums: Sakiet, cik komunistus un partizānus jūs atklājāt un aizturējāt saskaņā ar jums izvirzīto uzdevumu? Atbilde: Dienesta laikā aizsargu organizācijā es nevienu neaizturēju, jo nebija ko aizturēt. Jautājums: Ar ko vēl varat papildināt savas liecības? Atbilde: Savas liecības ne ar ko nevaru papildināt.”[45] Salīdzinot ar Eltmaņa atmiņām, redzams, ka viņš nopratināšanā liecināja visu, kā īstenībā bijis. Eltmanis tikai noliedza, ka piedalījies padomju partizānu tvarstīšanā, bet Ūķenes purvā nekādu partizānu arī nebija. Kāda veca sieviete bija sacēlusi viltus trauksmi, un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas varas iestādes pavēlēja veikt tvarstīšanu “tukšā” purvā. Tādējādi šajā epizodē Eltmanis vienlaikus gan meloja, gan izklāstīja īstenībai atbilstošu informāciju. Savukārt aizsargu uzdevumu – cīņu ar komunistiem, partizāniem un izpletņlēcējiem – uzskaitījumu nopratināšanas laikā, visticamāk, priekšā pasacīja tulks vai izmeklētājs vai arī pierakstīja atbilstoši savai izpratnei. Otrreiz Eltmani kā aizturēto Talsos nopratināja IeTK Talsu operatīvā sektora izmeklētāja kapteinis Bogomolovs (Богомолов) 1945. gada 27. maijā. Tulka pienākumus šajā nopratināšanā veica V. Mūrnieks, kurš visticamāk bija Eltmaņa minētais Talsu skolotājs. Nopratināšanas protokola teksts: “Jautājums: Ar ko jūs nodarbojāties pirms padomju varas nodibināšanas Latvijā? Atbilde: Pirms padomju varas nodibināšanas strādāju sava tēva lauku saimniecībā. Tēva saimniecībā bija 25 ha zemes, divi zirgi, piecas govis.[46] Zemi apstrādājām savām rokām. Jautājums: Ar ko jūs nodarbojāties pēc padomju varas nodibināšanas? Atbilde: Pēc padomju varas nodibināšanas es strādāju sava tēva lauku saimniecībā. Jautājums: Pastāstiet par savu darbību laikā, kad vācieši bija okupējuši Latvijas teritoriju? Atbilde: Laikā, kad vācieši bija okupējuši Latvijas teritoriju, es tāpat strādāju lauku saimniecībā pie vecākiem. Jautājums: Kādās politiskās partijās un organizācijās jūs bijāt? Atbilde: No 1943. gada marta līdz 1945. gada maijam sastāvēju “aizsargu” organizācijā. Jautājums: Pastāstiet par savu praktisko darbību “aizsargu” organizācijā! Atbilde: Kā “aizsargam” man bija uzdevums aizturēt partizānus un izpletņlēcējus, apsargāt tiltus un ceļus. Personīgi es piedalījos dzelzceļa tilta apsargāšanā. Partizānu tvarstīšanā nepiedalījos, jo tur, kur es dzīvoju, tādu personu nebija. Jautājums: Nosauciet personas, kuras kopā ar jums bija “aizsargu” organizācijā un kur viņas atrodas šobrīd? Atbilde: Gandrīz visas personas, kuras kopā ar mani bija “aizsargu” organizācijā, jau aizturējuši Padomju [tā tekstā – Dz. Ē.] varas orgāni.”[47] Šajā protokolā īpaši jāuzsver Eltmaņa atbilde uz pēdējo no izmeklētāja jautājumiem. Viņš tā arī nenosauca nevienu konkrētu personu. Atšķirībā no Eltmaņa daudzi arestētie un aizturētie jau pirmajā pratināšanas reizē mēģināja glābt sevi, nosaucot visas ar nopratināšanā uzdoto jautājumu tieši vai netieši saistītās personas, kuras vien spēja atcerēties. Piemēram, nereti notika tā, ka aizturētās “nelegāla statusa” personas nekavējoties uzskaitīja varas iestādēm pilnīgi visas sievietes, kuras kaut reizi dažādu iemesla dēļ bija devušas, piemēram, pārtiku un naktsmājas.

5. Iespējamais padomju aģents aizturēto vidū Talsos

Gustavs Eltmanis Talsos sastapa arī kādu aizdomīgu vīru, kurš varēja būt PSRS valsts drošības iestāžu aģents. Lai labāk izprastu šo epizodi, atmiņu stāstījumā atstāta arī tās garā priekšvēsture, kas pilnīgi neattiecas uz aizturēto turēšanu ieslodzījumā un nopratināšanu Talsos 1945. gada maija beigās, bet labi raksturo atmosfēru Dundagas pagasta Pāces dzirnavās kara laikā un, protams, kārtējo reizi – Eltmaņa labo atmiņu: “1943. gada decembrī Pāces dzirnavas, kā dzirdējuši, visu laiku bijušas ļaužu pilnas, ka bez pusnedēļas cauri nevarējuši tikt, bet G. Eltmanim un Bazim vēl nebija milti sabīdelēti, tāpēc sievas rājās, ka Ziemassvētkos nekādu raušu nebūšot. Ziemassvētki togad bija kaut kur nedēļas vidū, un iepriekšējā svētdienā – zelta svētdienā – G. Eltmanis un Bazis brauca uz Pāci tā, lai vakarā būtu dzirnavās. Bija pliksals, tāpēc abi brauca ar ratiem, bet sals pieņēmās līdz kādiem –20 °C. Iebrauca dzirnavās, tur priekšā bija kāda sieva – sardze. Viņa sacīja, ka šie gan laikā iebraukuši, jo neviena dzirnavās neesot, kurpretī visu nedēļu cilvēku bijis kā biezs, pat kāvušies te. Vācu laikā sieva bija kā naktssardze, lai neizceļas ugunsgrēks vai kas cits nenotiek. G. Eltmanis ar Bazi iebrauca iekšā, maļamistaba bija aizslēgta, bet istaba ar nārām – vaļā. Bija auksti, un viņi abi sameklēja laukā malku, lai varētu naktī iekurināt, jo zem uzgaidāmās istabas bija turbīnas un vilka augšā vējš. Krāsns arī nesildīja, tāpēc kurināja plīti. Tajā vakarā virsmeldera Kauliņa bērnam turpat Pācē bija kristības, un visi melderzeļļi u. c. bija tur. Pēc kāda laika atbrauca no Mazirbes Eidenbergs un Rūdolfs Zembahs, bet vēl pēc brīža no Ances puses pieripoja trīs lieli vezumi, kuru saimnieki arī bija liela auguma vīri. Tie ienāca iekšā, paskatījās, ka četri vīri tik priekšā un tiem nav pārāk daudz maisu, tāpēc atstāja savus ratus izjūgtus pie durvīm, bet zirgus veda stallī. Tūlīt arī pa durvīm ielīda kāds sīks vīrelis, ģērbies tikai pabiezā kreklā un svārkos bez cepures, pats melns un netīrs. Runāja latviski ar poļu akcentu. Līda uzreiz klāt pie plīts un sildījās. Divi no ancniekiem gribēja šo gandrīz sviest laukā, jo ko viņš te meklējot, ja neesot braucis uz dzirnavām. Vīrelis stāstīja, ka protot latviski, poliski, vāciski un krieviski, bet tas ancniekus neinteresēja, neesot viņam te ko meklēt, tik nozagšot vēl kaut ko. Prasījuši, no kurienes viņš nākot. Vīrelis izlikās tā kā piedzēries, lai gan staigāja taisni. Vīrelis teica, ka bijis pie Kaziņu mežsarga, kur uz Ziemassvētkiem esot izbrūvēts alus un bijusi iedzeršana. Viens ancnieks iesaucās, ka nu gan šis melojot, jo Kaziņu mežsargs esot viņa švāģeris, un viņš, šurp braucot, bijis tur, bet nekāda dzeršana Kaziņu mājā neesot bijusi. Nu vīrelis teica, lai šo nesviežot laukā, jo viņš uzdziedāšot angliski, un sāka arī dziedāt. Vecais Eidenbergs, kurš kādreiz bija braucis uz kuģiem un nedaudz prata angliski, sacīja, ka viņš dziedot angliski gan par jūras malu, gan meiteni utt. Nu vīrelis tālāk stāstīja, ka dzēris pie Kauliņa kristībās, taču tobrīd dzirnavās ieradās kurinātājs Birzenbergs (tas pats, kurš strādāja Dūmelē uz kuļmašīnas) un bīdelzellis Vilcmeijers, kuri abi bija bijuši kristībās. Ancnieki prasīja viņiem, vai kristībās bijis arī šis vīrelis, bet tie atbildēja, ka tādu neesot redzējuši. Nu viens ancnieks gribēja šo nogrābt, bet vīrelis paspruka zem apakšējās lāvas un vairāk laukā nelīda. Ancnieks paskatījās zem lāvas un sacīja, ka pakaļ jau viņam nelīdīšot, lai nu šis tur guļot, bet, ja līdīšot laukā, tad nositīšot viņu. Tā arī vīrelis atlikušo nakts daļu tur nogulēja, kaut gan no apakšas vilka vējš, un pārējie uz lāvām gulēja savīstījušies. Sešos no rīta sāka bīdelēt, Bazim nospricēja, G. Eltmanim jau bīdelēja, kā jau pirmajiem. Pa nakti bija piebraukuši klāt arī vēl citi vīri. Pirms bīdelēšanas nospricēja, t. i., laida caur tīrāmmašīnu, ar magnētu izvilka metāla gabaliņus, izvilka ārā dzijas pavedienus, tas bija pēdējais tīrījums. To darīja tikai pirms bīdelēšanas, kur ierīce bija smalkāka. Vīri gāja nu pie plīts apēst maizi. Bija izlīdis laukā arī melnais vīrelis, galīgi pārsalis, un no plīts cauruma vairāk nost negāja. Bazis pie plīts taisīja vaļā savu maizes kasti, un vīrelis piemetās šim arī klāt pa draugam. Bazis cienāja viņu arī. Vīri gāja atkal maļamtelpā, un tā arī vīrelis pazuda kā ūdenī iekritis. Neviens neredzēja, ka viņš būtu aizgājis. Ancnieki teica, ka tas esot kāds vācu spiegs. Viņš nākot te skatīties, kurš maļ bez maļamzīmes. 1945. gada maijā G. Eltmanis Talsos, gaidot nopratināšanu, atkal ieraudzīja šo vīreli, kurš arī bija saņemts. G. Eltmanis viņa seju, protams, atcerējās un teica T. Krūtainim, ka te ir viens, kurš protot daudzas valodas, lai ejot ar viņu parunāties. T. Krūtainis mēģināja ar šo runāt vāciski, bet vīrelis atbildēja, ka protot tikai krieviski un poliski. Pēc kāda laika, kad ieveda vācu feldfēbeli Šmitu, viņš apsēdās vīrelim blakus, un abi tik mīlīgi runāja vāciski. Šo vīreli arī vienīgo atlaida, to varēja redzēt pa logu. Tātad noteikti viņš bija kāds krievu spiegs. Feldfēbelis Šmits bija no Kolkas garnizona. Kara beigās gandrīz katru nedēļu viņš brauca uz Cirstes ciemu un tur andelējās [tirgojās – Dz. Ē.] ar cukuru. Līdzi viņam ragavās vienmēr bija pusmaiss cukura. Vīdales ciemā Šmits netirgojās, jo tur bija pārāk daudz vācu priekšniecības, bet Cirstēs mainīja kilogramu cukura pret kilogramu sviesta vai speķa. Cilvēki jau nekur citur cukuru nevarēja dabūt, bet bērniem sevišķi tas bija vajadzīgs. Šmits sagājās ar Maču Kārļa pirmo sievu – Elmu Žagatu, kura arī bieži grozījās Maču [Pētermaču – Dz. Ē.] mājās. Vēlāk kara beigās Šmits pazuda. Kā G. Eltmanis ar viņu Talsos runāja, tad Šmits ar trim zaldātiem dzīvoja bunkurā pie Žagatu mežsarga mājām, un Elma viņus baroja. Jau pēc kapitulācijas viņi nolēma doties uz Vāciju. Tikuši jau līdz Mēmelei [Klaipēdai – Dz. Ē.], bet tur tika saņemti. Šmits nezināja, kur palika trīs zaldāti, bet viņš atvests atpakaļ, lai parāda bunkuru. Bunkurs vēl stāvējis kārtībā. Pēc tam viņš tika atvests uz Talsiem kopā ar latviešiem. Šmits bija vēl vācu feldfēbeļa formā. Tad aizvests arī Šmits, un G. Eltmanis viņu vairāk netika redzējis.”[48]

6. Nosūtīšana uz filtrācijas nometni

1945. gada 28. maijā IeTK Talsu operatīvā sektora priekšnieks valsts drošības apakšpulkvedis Petrovs (Петров) apstiprināja IeTK Talsu operatīvā sektora izmeklētāja kapteiņa Bogomolova (Богомолов) 1945. gada 27. maija lēmumu nosūtīt Eltmani uz IeTK specnometni, kam bija piekritis arī izmeklēšanas grupas priekšnieks valsts drošības majors Zapļetalovs (Заплеталов).[49] Kapteinis Bogomolovs savā 1945. gada 27. maija slēdzienā bija konstatējis, ka Eltmanis “[..] periodā, kad vācieši bija okupējuši Latvijas teritoriju, no 1943. gada marta līdz 1945. gada maijam bija “aizsargu” organizācijā. Palīdzēja vācu varas iestādēm, apsargāja militāras nozīmes objektus”.[50] Gustavs Eltmanis atcerējās: “Kādas trīs dienas viņi vēl nodzīvoja Talsos pa pagrabiem un tad kājām tika dzīti uz Jelgavu. Ceļā bija trīs dienas. Apsardze bija cieša – ik pēc pāris metriem kāds “zaļais” ar automātu. Pie Tukuma konvoju sagaidīja čekisti. Talsos nepārtraukti pa telpām staigāja privātie [civilpersonas – red. piez.] un visiem skatījās sejās, kaut ko meklēdami. Talsos gan G. Eltmanis nemanīja, ka kādu būtu atraduši. Pie Tukuma II stacijas čekisti gribēja izņemt no ierindas kādu jaunekli, taču “zaļo” leitnants, kurš jāja uz zirga, viņu neizdeva. Karavāna gāja tālāk, bet to apdzina vieglā mašīna, kas nostājās krustcelēs. No mašīnas izkāpa vīri un parādīja papīrus leitnantam, kurš tagad neko neprotestēja, un jaunekli aizveda ar mašīnu atpakaļ uz Tukumu. Pēc kāda laika šī pati mašīna atkal panāca kolonnu. No mašīnas tika izvests tas pats jauneklis, kurš uzrādīja vēl divus tādus pašus jaunus puišus. Viņus arī aizveda.”[51]

7. Filtrācijas nometnes dokumentācija

Gustavs Eltmanis atradās pārbaudes un filtrācijas nometnē Nr. 0334, kas dažviet dokumentos tika dēvēta arī par speciālās celtniecības nometni (лагерь спецстроя). Lietā dažādi norādīta arī šīs nometnes atrašanās vieta, minot gan Maskavu, gan Maskavas apgabalu. Savukārt nometnes numurs apliecina, ka tā atradās Maskavas apgabala Podoļskā (Подольск).[52] Anketā, aizpildot aili “darbavieta un amats”, Eltmanis tika norādīts kā pārbaudes un filtrācijas nometnes Nr. 0334 strādnieks.[53] 1946. gada 11. martā pārbaudes un filtrācijas nometnes Nr. 0334 operatīvās nodaļas vecākais operatīvais pilnvarotais Polosins (Полосин), izskatot filtrācijas materiālus par šajā nometnē esošo Eltmani, secināja: “Eltmanis, atrodoties vācu okupētajā teritorijā, no 1943. g. marta līdz 1945. g. maijam dienēja vācu armijā, brīvprātīgi iestājās militārajā organizācijā “Aizsargi”, ņēma aktīvu dalību komunistu, padomju izpletņlēcēju un partizānu atklāšanā un aizturēšanā.”[54] Polosina slēdziens skanēja jau daudz apsūdzošāk nekā IeTK Talsu operatīvā sektora izmeklētāja kapteiņa Bogomolova 1945. gada 27. maija lēmums. Tas bija tendenciozs un neatbilda īstenībai, jo Eltmanis nacionālsociālistiskās Vācijas armijā nekad nebija dienējis un neviena komunista, izpletņlēcēja vai partizāna atklāšanā un aizturēšanā arī nebija piedalījies. Viņš tikai “brīvprātīgi” piespiedu kārtā bija iesaistīts Aizsargu organizācijā. Pamatojoties uz secināto, Polosins nolēma Eltmani uzskatīt par pārbaudītu un saskaņā ar PSRS IeTK 1945. gada 30. augusta direktīvu Nr. 149 nodot viņu nometnes pārvaldei nosūtīšanai uz specnometinājumu.[55] Eltmani tomēr nekur nepārsūtīja, un viņš šajā nometnē palika līdz pat savam atbrīvošanas brīdim. Sākot no 1946. gada marta, izsūtot pieprasījumus, filtrācijas nometnē tika veikta dažāda veida izziņu vākšana par Eltmani.[56] 1946. gada 29. jūlijā pārbaudes un filtrācijas nometnes operatīvās daļas priekšnieks, kura uzvārds attiecīgajos dokumentos ir nesalasāms, apstiprināja šīs pašas nometnes operatīvās daļas operatīvā pilnvarotā jaunākā leitnanta (arī attiecīgās personas uzvārds ir nesalasāms) pieņemto lēmumu, pamatojoties uz PSRS Iekšlietu ministrijas (IeM) 1946. gada 19. aprīļa pavēli Nr. 00336, nosūtīt Eltmani uz viņa dzīvesvietu, kam piekrita arī filtrācijas nometnes operatīvās nodaļas priekšnieks majors Cizins (Цизин).[57] Līdz Eltmaņa atbrīvošanai gan pagāja vēl apmēram trīs mēneši. LPSR VDM Ventspils apriņķa daļa tikai 1946. gada 7. augustā atbildēja PSRS IeM filtrācijas nometnes Nr. 0334 operatīvās nodaļas priekšniekam majoram Cizinam uz viņa 1946. gada 23. aprīļa pieprasījumu. Atbildē bija rakstīts, ka nekādu kompromitējošu materiālu par Eltmani tai nav. Turklāt LPSR VDM Ventspils apriņķa daļa nosūtīja majoram Cizinam trīs liecinieku nopratināšanas protokolus un Dundagas pagasta izpildu komitejas izdotu izziņu par Eltmaņa dzīvesvietu un nodarbošanos pirms aizturēšanas.[58] Ventspils apriņķa Dundagas pagasta izpildu komitejas priekšsēdētāja vietnieka Gustava Fricsona (1902–1967) 1946. gada 3. augustā izdotā izziņa apliecināja: “[..] Eltmanis Gustavs Kārlis Eduarda d., dzimis 1911. gadā, dzīvoja šajā pagastā līdz 1945. gada 24. maijam, kad arī tika arestēts. Līdz arestam strādāja 25 hektārus lielajā tēva saimniecībā Straujnieki.”[59] Savukārt Ventspils apriņķa Dundagas pagasta izpildu komitejas priekšsēdētāja Kiršteina[60] 1946. gada 19. oktobrī izdotajā izziņā rakstīts: “Dundagas pagasta izpildu komiteja apliecina, ka Eltmanis Gustavs Eduarda d. dzim. 1911. g., agrāk dzīvojis Dundagas pagasta Straujniekos, tagad Dundagas pagasta robežās nedzīvo.”[61] Šo izziņu par Eltmani cita iestāde – LPSR IeM Ventspils apriņķa daļa – nosūtīja filtrācijas nometnes Nr. 0334 operatīvi čekistiskās nodaļas[62] priekšniekam Serebrjanijā Borā 182, Maskavā[63] tikai 1945. gada novembra sākumā.[64] 1946. gada 4. augustā LPSR Valsts drošības ministrijas (VDM) Ventspils apriņķa daļas operatīvais pilnvarotais leitnants Saulīte[65] Dundagas pagastā nopratināja kā liecinieci Gustava Eltmaņa sievu Mildu Eltmani. Pēc protokola sākumā aizpildītās anketas ziņām viņa bija dzimusi 1919. gadā Dundagas pagastā, cēlusies no zemniekiem, PSRS pilsone, pēc tautības latviete, bezpartejiska. Eltmanei bija četru klašu izglītība, viņa bija precējusies, nebija tiesāta, nodarbojās ar lauksaimniecību un dzīvoja Dūmeles ciema Straujnieku mājās. Nopratināšanas protokola teksts: “Jautājums: Vai jūs pazīstat Eltmani Gustavu Eduarda d., un kādās radnieciskās attiecībās jūs esat ar viņu? Atbilde: Eltmani Gustavu Eduarda d. pazīstu kopš 1929. gada. No 1939. gada viņš ir mans vīrs. Jautājums: No kura brīža un cik ilgi jūsu vīrs Eltmanis G. bija militāri fašistiskajā “aizsargu” organizācijā? Atbilde: Mans vīrs Eltmanis G. bija militāri fašistiskajā “aizsargu” organizācijā no 1943. gada marta līdz vācu karaspēka kapitulācijas dienai, t. i., 1946. [tā tekstā – Dz. Ē.] gada 9. maijam. Jautājums: Pēc kuras personas ierosinājuma Eltmanis G. iestājās militāri fašistiskajā “aizsargu” organizācijā? Atbilde: Eltmanis G. iestājās brīvprātīgi militāri fašistiskajā “aizsargu” organizācijā pēc Dundagas pagasta Mazirbes ciema policista Pildava ierosinājuma, lai nebūtu jādienē vācu armijā un nevajadzētu karot frontē. Jautājums: Pastāstiet, kādus konkrētus uzdevumus izpildīja Eltmanis G., būdams militāri fašistiskās “aizsargu” organizācijas dalībnieks? Atbilde: Eltmaņa G. personīgā glabāšanā bija šautene. Cik man zināms, tad 1944. gada aprīlī viņš vienu reizi naktī dežūrēja policijas iecirkņa telpās Dundagas ciemā. Turklāt man vēl zināms, ka Eltmanis G. 1944. gada vasarā vienu reizi ar velosipēdu devās uz padomju partizānu tvarstīšanu. Kad viņš atgriezās mājās, pats personīgi man stāstīja, ka bijis padomju partizānu tvarstīšanā purvā Puzes pagasta vecās stikla fabrikas Annahite apkārtnē, bet nevienu partizānu viņi neredzēja un nenotvēra. Neko vairāk par Eltmaņa G. kā “aizsarga” darbību nezinu.”[66] Atšķirībā no Gustava Eltmaņa atmiņām Milda Eltmane nosauc laika ziņā atšķirīgus datumus, kad viņas vīrs vienu reizi naktī dežurēja Dundagā (1944. gada aprīli, nevis 1944. gada augustu) un vienu reizi ar velosipēdu brauca uz padomju partizānu tvarstīšanu (1944. gada vasaru, nevis 1943. gada vasaru). Eltmane, visticamāk, kļūdījusies, jo pati nebija šajos notikumos iesaistīta. 1946. gada 4. augustā LPSR VDM Ventspils apriņķa daļas vecākais operatīvais pilnvarotais leitnants Bobrovņikovs[67] (Бобровников) nopratināja kā liecinieku Kārli Kopmani. Ieraksti protokola sākumā aizpildītajā anketā liecināja, ka viņš dzimis 1881. gadā Dundagas pagastā, pēc tautības latvietis, PSRS pilsonis, bezpartejisks. Kopmanim bija četru klašu izglītība, un viņš dzīvoja Dūmeles ciema Upesleju mājās. Nopratināšanas protokola teksts: “Jautājums: Vai jūs pazīstat Dundagas pagasta Straujnieku mājās dzīvojošo pils[oni] Eltmani Gustavu Kārli Eduarda d.? Atbilde: Jā, es pils[oni] Eltmani Gustavu pazīstu no viņa dzimšanas un visas viņa dzīves garumā, savstarpējās attiecības man ar viņu normālas, personīgu rēķinu nekad nav bijis. Jautājums: Ar ko nodarbojās Eltmanis periodā, kad Latvijas PSR bija okupējuši vācieši? Atbilde: Eltmanis Latv[ijas] PSR okupācijas periodā visu laiku nodarbojās ar zemkopību, bet 1943. gadā, neatceros, kurā mēnesī, brīvprātīgi iestājās profašistiskajā organizācijā “Aizsargi”, tajā arī atradās līdz vācu karaspēka kapitulācijas dienai, t. i., 1945. gada 9. maijam. Pēc tam Padomju [tā tekstā – Dz. Ē.] varas orgāni viņu arestēja kā šucmani un aizsargu. Jautājums: Ko praktiski darīja Eltmanis kā aizsargu organizācijas loceklis? Atbilde: No praktiskās Eltmaņa kā aizsarga darbības vācu okupantu labā es biju aculiecinieks sekojošam gadījumam: 1943. gada vasarā es pats redzēju, kā Eltmanis Gustavs, Rufenbergs [tā tekstā, nevis Rumpenbergs – Dz. Ē.] Augusts un citi aizsargi ķēra partizānus mežos Dūmeles ciema apkārtnē. Vai viņi kādu noķēra vai ne, es nezinu, bet pats redzēju, kā Eltmanis un Rufenbergs [tā tekstā – Dz. Ē.] ar šautenēm ātri pazuda krūmos. Vairāk es Eltmani, pildot vācu karaspēka uzdevumus, neredzēju.”[68] Jāpaskaidro, ka Kārlis Kopmanis bija Gustava Eltmaņa vistuvākais kaimiņš Dūmeles ciemā un dzīvoja turpat blakus Straujniekiem. Eltmaņu un Kopmaņu ģimenes dzīvoja kopā arī kara beigās “izdzenamajā laikā” Cirstes ciema Kalnu, Jušu un Pētermaču mājās. Dūmeles ciema apkārtnē padomju partizānu ne 1943. gada vasarā, ne arī vēlāk nebija. Mežos slēpās tikai dezertieri: gan no latviešu leģiona, gan dažādām citām nacionālsociālistiskās Vācijas armijas daļām, viņu vidū arī vācu tautības karavīri. 1946. gada 4. augustā LPSR VDM Ventspils apriņķa daļas operatīvais pilnvarotais leitnants Saulīte Dundagas pagastā nopratināja kā liecinieku Augustu Gerdiņu (1892–1967). Protokola sākumā aizpildītā anketā apstiprināja, ka viņš dzimis 1892. gadā Dundagas pagastā, cēlies no kalpotājiem, PSRS pilsonis, pēc tautības latvietis, bezpartejisks. Gerdiņam bija divu klašu pamatskolas izglītība, viņš nodarbojās ar lauksaimniecību un dzīvoja Dūmeles ciema Valkleju mājās. Nopratināšanas protokola teksts: “Jautājums: Kas jums zināms par Eltmaņa G. kā militāri fašistiskās “aizsargu” organizācijas dalībnieka praktisko darbību vācu okupācijas periodā? Atbilde: Man zināms, ka 1945. gada pavasarī Eltmanis G. ar “aizsargiem” no citiem Dundagas pagasta ciemiem, viņu uzvārdus nezinu, bija kaut kur aizbraukuši uz divām, trijām nedēļām. Kad Eltmanis G. atgriezās, viņš man pastāstīja, ka bijis uz militārajām apmācībām, bet neteica, kur bijis un ar kādu mērķi viņi izgājuši militārās apmācības pirms vācu karaspēka kapitulācijas. Vairāk neko par Eltmaņa G. darbību nezinu.”[69] Gerdiņa kā liecinieka izvēle ir vismazāk izprotama. Augusts Gerdiņš ar Gustavu Eltmani bija viena ciema iedzīvotāji, kuru mājas atradās aptuveni viena kilometra attālumā viena no otras, tomēr viņi nebija draugi. Kara beigās “izdzenamajā laikā” viņi arī kopā nedzīvoja, tāpēc Gerdiņš nevarēja būt aculiecinieks Eltmaņa darbībai 1945. gada pavasarī. Nopratināšanā Gerdiņš atstāstīja tikai to, ko viņam bija teicis pats Eltmanis.

8. Dzīve nometnē

8.1. Nometnes priekšnieki, darbs, ēdināšana, higiēna

“Pa ceļam uz nometni vilciens apstājās pie Podoļskas uz lauka. Resns čekistu oficieris prasīja apcietinātajiem, vai viņu vidū nav komunistu, no partizānu vienības Sarkanā bulta vai kureliešu. Neviens gan nepieteicās. Pie Podoļskas uzturējās četras dienas. Nometnē, kurā viņi tika nometināti, atradās tādi, kuri jau kara laikā bija krituši gūstā. Tie gāja uz divu kilometru attālo rūpnīcu strādāt. Rūpnīcā taisīja patronas. Pati pilsētas atradās vēl kādus pāris kilometrus tālāk. Nometnē bija trīs, četras barakas. Tajās tikai ēda, bet savādāk atbraukušie visu laiku uzturējās zem klajas debess. Dienā parasti spīdēja saule, bet naktī lija. Apkārt bija dzeloņdrāšu žogs. Visu laiku bija jāmīcās pa dubļiem. Vienā vietā nometnē bija arī zāle, bet tā bija pilna ar utīm, jo tur visi utojušies. Ķīsis arī sākumā “šķaudīja” [izrādīja neapmierinātību – Dz. Ē.], bet pēc tam likās vien zālē gulēt. Pēc tam viņi ar mašīnām tika pārvesti uz Maskavu, vienā mašīnā sasēdinot kādus 40 vīrus. Rītausmā viņi iebrauca Maskavā, un divi bijušie Nikolaja [Krievijas Impērijas armijas – Dz. Ē.] zaldāti no Laucienes un Vandzenes garāmbraucot rādīja pārējiem Kremli. Kad nonāca Maskavā, tad pēc divām, trīs dienām tika vesti uz pirti. Pēc pirts utis vairāk nebija. Uz pirti no “lāgera” nācās iet pāris kilometru. Aptuveni ik pēc desmit dienām gāja uz pirti, tur bija arī “utūzis” jeb “atutotava”. “Utūzis” bija telpa, kurā trīs, četros kambaros lika iekšā drēbes, lai tās izkarst, kamēr cilvēki mazgājās. Vienā kambarī lika kādu 40 cilvēku drēbes. Drēbju licējiem vajadzēja kailiem, tik ar tupelēm kājās, ņemt pa logu drēbes un likt tās kambaros. “Utūzī” bija nežēlīgi karsts. Kad ņēma drēbes pretī, tad vēl varēja ciest, bet kad deva laukā, tad citreiz pieskārās pogām, kas bija sakusušas un dedzināja miesu. Apmēram no [1945. gada – Dz. Ē.] Jāņiem līdz Ziemassvētkiem viņi gāja šajā komunālajā pilsētas pirtī, pēc tam vairs tur negāja, bet cēla paši sev “lāģerī” pirti. Tā bija gatava tik ap [1946. gada – Dz. Ē.] martu, un visu to laiku ieslodzītie pirtī negāja, tāpēc atkal savairojās utis. “Lāgera” pirts bija mazāka nekā pilsētas. Pilsētas pirtī negāja, kad pazuda kasieris ar savu sargu, kuri brauca pēc naudas. Par pirti vajadzēja maksāt. Runāja, ka priekšniecība pati pievākusi naudu. Cukurs “lāgerī” tika dots uz piecām dienām 100 g. Maize pirmajā vasarā [1945. gadā – Dz. Ē.] tika dota 600 g dienā, ziemā, sākot no oktobra – 700 g dienā, bet otrā vasarā [1946. gadā – Dz. Ē.] – 650 g dienā. Katrai brigādei bija paštaisīti svari uz finiera ar svina atsvariem. Vienu dienu bija jāiet pēc ēdiena un jānes to savai brigādei. Pēc tam trīs dienas bija brīvas. No rīta vispirms bija jāiet pēc maizes, tad pēc ēdiena. Pusdienās “lāgerī” vienmēr tika doti divi ēdieni: zupa un “otrais” – kāpostu zupa un putra. Dažreiz, ja nebija ko gatavot ziemā, tad zupas šķidrums dots kā “pirmais”, bet no katla izzvejotie kāposti – kā “otrais ēdiens”. G. Eltmanis kārtīgi pīpēja tikai “lāgerī”. Pirmajā vasarā [1945. gadā – Dz. Ē.] dota sliktas kvalitātes tabaka – 10 g mahorkas Mešanskas (Мешанский), tad jau smalkāka mahorka – Jaroslavļas (Ярославская). Ziemā doti 7,5 g papirosu tabakas, bet otrajā vasarā [1946. gadā – Dz. Ē.] vairs netika dota nekāda tabaka. Gulēt varēja iet, cikos vēlējušies. Celties nācās pēc plkst. 6-00 Plkst. 8-00 jau bija jābūt pie darba aiz vārtiem. G. Eltmanis bija 26. brigādē, kurā, tāpat kā citās, bija ap 30 cilvēku. Vienu brīdi G. Eltmanim ar Ķīsi “lāgerī” pie Maskavas nācās strādāt čuguna lietuvē. Tiesa, iekšpusē G. Eltmanis netika bijis, jo viņa brigāde fabrikas teritorijā jauca laukā ceļu, kas bijis taisīts no baļķiem. Baļķi vēl bija labi, tāpēc tie tika sazāģēti un tad saplēsti skalos priekš apmetuma. G. Eltmanis strādāja pie skalu plēšanas, dienas norma bija 200 skali. Vienu rītu G. Eltmanis ar kādiem trīs, četriem latviešiem iegāja lietuvē, kur vēl neviens nestrādāja un apskatījās, kā tur viss “ieriktēts” [ierīkots – Dz. Ē.]. Kāds latvietis, kurš lietuvē strādāja, sita nost izlietām ripām veidņu malas, bet no iekšpuses uz ārpusi, nevis otrādi. Tāpēc stieņi izlauza izlietajā robus. Drīz atskrēja kāds “načaļņiks” [priekšnieks – Dz. Ē.], kurš sāka bļaut uz ienākušajiem G. Eltmaņa brigādes vīriem, jo domāja, ka viņi to izdarījuši. G. Eltmanis un pārējie “laidās lapās”. G. Eltmanis vēlāk redzēja, ka izlietais bija izsviests laukā pārkausēšanai. Pa visu laiku “lāgerī” bija trīs priekšnieki. Pirmais bija majors, kurš kādreiz dzīvoja Ķīšos, pēc viņa pāris nedēļas cits vīrs un beigās no [1945. gada] augusta stingrs vīrs, pie kura arī “kosts” [ēdiens – Dz. Ē.] uzreiz kļuva labāks. Pie pirmajiem diviem jau dažādi vīreļi visu stiepa prom no noliktavām. Sākumā, kad vesti uz “lāgeri”, kādu laiku stāvēja Podoļskā, un tur jau G. Eltmanis ar Ķīsi skatījās uz priekšnieku – aviācijas majoru –, nevarēdami saprast, kur gan viņi šo vīru agrāk redzējuši. “Lāgerī” atkal abi redzēja priekšnieku, līdz beigās iedomājās, ka tas taču ir leitnants, kurš 1941. gadā bija Dūmelē. 1941. gadā, kad krievi būvēja sev poligonu Bažu purvā netālu no Dūmeles ciema, aviācijas leitnants ar kādiem 15 līdz 16 jauniem zeļļiem kādu laiku dzīvoja Ķīšu mājās. Runāja, ka tie esot bijuši jaunie lidotāji. Viņi kājām gāja pa Mazirbes ceļu līdz Saunaga ceļam, bet no tā iegriezās purvā, kur cirta priedītes, mērīja utt. Pēc tam ieradās poligona komanda, kura apmetās Indrānos, jo šī māja atradās vistuvāk purvam, un to neviens kārtīgi neapdzīvoja. Tad vairākas dienas dūmelniekiem nācās braukt uz purvu strādāt un iekārtot tajā poligonu. Dūmelniekiem pakaļ no Indrāniem brauca mašīna, kas ceļa malā pretī mājām savāca cilvēkus. Kad 1941. gada 14. jūnijā notika izvešana, tad pēc dažām dienām aviācijas leitnants ar vēl otru lidotāju lidmašīnā atlidoja no Ventspils. Lidmašīna nolaidās uz ezera [ezera pļavās – Dz. Ē.] pretī Ķīšu mājām. Tas bija jau pēc poligona ierīkošanas, kad lidotāji vairs Ķīšos nedzīvoja. Lidmašīna nosēdās pļavā, bet paši lidotāji gāja augšā pie Ķīša paēst pusdienu. Leitnants bija atlidojis skatīties, vai Ķīsis arī nav aizvests. Cilvēki gāja apskatīt lidmašīnu. Arī Rummans tur bija un vecais Ērglis,[70] kurš labi prata runāt krieviski. G. Eltmanis arī būtu gājis, bet viņš, purvā strādājot, bija sagrūdis kāju. Pēc neilga laika bija klāt arī poligona mašīna no Indrāniem. Tā brauca skatīties, kas noticis. Leitnants bija liels draugs ar Ķīsi. Beigās “lāgerī” Ķīsis sadabūja kādu, kurš varēja būt par tulku, un gāja pie priekšnieka. Majors Ķīsi atcerējās un sacīja, ka varbūt būtu varējis ko Ķīsim līdzēt, bet viņam jau nākamajā dienā bija jāiet prom no “lāgera”. Šim aviācijas majoram viena kāja bija nost gandrīz līdz celim, un tās vietā viņam bija gumijas pēda. Kad majors gāja, nezinātājs nemaz nevarēja neko pasacīt. Majors pat leca “častuškas” [kuplejas, šeit dejoja – red. piez.], un pats spēlēja “garmošku” [harmonikas, iespējams, domāts arī bajāns – red. piez.] kopā ar ieslodzītajiem. Majors bija lāga vīrs, tikai nebija stingrs, kamdēļ arī viņa laikā visi zaga no noliktavām un ieslodzītajiem katlos bija tik ūdens ar kāpostu lapām.”[71] Stāstot par nometnē izsniegto pārtiku, Eltmanis atcerējās arī savu bērnību un jēlcukuru. “Kad Eltmaņi Pirmā pasaules karā “izdzenamā laikā” dzīvoja Vīdales ciema Juru mājās, tur visu laiku bija vieni un tie paši vācieši – vīri jau gados. Viņi apstrādāja kraupainos zirgus. Vāciešiem bija arī jēlcukurs – līdz galam neapstrādāts cukurs, brūnā krāsā, arī smalks. Vācieši laikam jēlcukuru veda šurp no kādas ieņemtas cukura fabrikas. Sievas tad gāja pie vāciešiem iemainīt sviestu pret cukuru. Juru saimniekam bija pilna vesela kaste ar šo jēlcukuru. To lika klāt pie zaptēm, vārīja arī sīrupu, ko bērniem padzerties. Jēlcukurs garšoja tā savādi, un G. Eltmanim šī garša palika visu mūžu atmiņā. Pēc tam tikai vēl vienu reizi mūžā G. Eltmanis šādu cukuru ēda “lāgerī”, kad vienas nedēļas norma tika dota jēlcukurā.”[72]

8.2. Sarakstīšanās

“No Maskavas G. Eltmanis kādu vēstuli jau slepeni uz mājām aizsūtīja, bet viņam gan neviens neko atsūtīt nevarēja. Tikai ap [1945. gada – Dz. Ē.] Ziemassvētkiem ieslodzītajiem atļāva arī saņemt pastu. Par pastnieku bija kāds vecs igaunis, kurš tad ierindas priekšā sauca vēstules. Tad arī pirmajā vēstulē mājinieki G. Eltmanim atrakstīja, ka miris viņa tēvs un Līna Ērgle.”[73]

8.3. Nometnē mirušie latvieši

“Kamēr G. Eltmanis bija “valsts pārbaudē” – “lāgerī” Maskavā, no latviešiem pa visu laiku nomira trīs cilvēki. Jau pēc divām, trīs nedēļām nomira kāds vecāks vīrs no Tukuma, kurš pats bija slims. Tad nomira tāds Olšteins no Talsiem, kurš pārdeva savu maizi un krāja naudu, ko vest mājās sievai. Trešais latvietis saslima, tika aizvests uz slimnīcu un vairs neatgriezās.”

8.4. Satikšanās nometnē ar bijušo dūmelnieku

“Dūmeles ciema Indrānu māju saimniekam Kronentālam bija audžudēls Heinrihs,[74] kuru viņš “paņēma uz sava uzvārda”. Puika iesāka iet Mazirbes skolā. Vienreiz G. Eltmanis vēl atveda viņu no Mazirbes līdz mājām kopā ar Kronentāla audžumeitu Elzu Ķuzi no Vidzemes, kura bija atnākusi Heinriham pretī uz skolu. 1933. gadā Kronentāli pārcēlās no Dūmeles uz Rīgu, bet no Rīgas Kronentāls ar sievu un Heinrihu aizgāja uz Pampāļiem. “Lāgerī” G. Eltmanis bija vienā brigādē ar Bocmani no Pampāļiem. Abi bija kopā jau no Talsiem, un G. Eltmanis vaicāja, vai viņš nepazīst H. Kronentālu. Bocmanis atbildēja, ka H. Kronentāls arī tepat esot nometnē. Dienot vācu armijā, šķemba H. Kronentālam bija pāršķēlusi kaklu, bet viņš bija palicis dzīvs. Kad Bocmanis viņus saveda kopā, tad H. Kronentāls atcerējās gan G. Eltmani, gan Ķīsi. H. Kronentāls bija neliela auguma, paresns. G. Eltmanis gan viņu vairāk nevarēja pazīt. H. Kronentāls bija citā brigādē. Kad G. Eltmanis gāja mājās, tad H. Kronentāls vēl palika nometnē. Vēlāk viņš vēl dabūja iet padomju armijā Igaunijā, kur bija kopā ar A. Berka dēliem no Dūmeles.”[75]

8.5. Karagūsteknis nometnē

“Kad G. Eltmanis bija “lāgerī”, starp ieslodzītajiem bija arī kāds bijušais karagūsteknis, pēc tautības krievs, kurš kara laikā pāris gadus bija strādājis Kubalu mājās pie Dinsberģa skolas un labi iemācījies runāt latviski. Ne Dūmeles, ne Vīdales, ne Cirstes ciemā kara laikā padomju karagūstekņi par darbaspēku pie saimniekiem nebija iedalīti.”[76]

8.6. Dažāda rakstura informācijas iegūšana nometnē par pazīstamiem cilvēkiem

“Kara laikā Eltmaņiem vācieši divas reizes piedāvāja mājas Liepājas pusē, lai viņi atstātu Dundagas pagastu. 1943. gadā G. Eltmanim pirmoreiz tika iedalīta zeme Liepājas apriņķa Rāvas pagastā, 35 km no Liepājas un 3 km no Aizputes dzelzceļa. 1943. gada martā G. Eltmanis, Dūmeles ciema Riepaldu māju saimnieks Roberts Ludeviks (1913–1985) un Ilgvars Šleiners (1927–2009) no Dūmeles ciema Alkšņvalku mājām brauca skatīt savas mājas. Viņi ar mazbānīti aizbrauca līdz Ventspilij, bet no turienes ar vecu autobusu, kas bija ar malku kurināms, brauca uz Kuldīgu. Nakti pārlaida Kuldīgas dzelzceļa stacijā un tad ar vilcienu brauca uz Liepāju. Pirmo no Liepājas brauca skatīt Eltmaņiem piedāvāto māju. Tajā dzīvojošais vīrs, kuram divi dēli un znots bija vācu armijā, sacīja, ka nekur prom neiešot. G. Eltmanis teica, ka viņš arī nemaz te nedomājot nākt. Zeme bija līdzena, ap 30 ha, tikai vienā stūrī tāds dīķis un purvelis. Taču mūra mājā sienas bija appelējušas, nebija kurināmā. Pēc tam viņi brauca skatīt R. Ludevikam un I. Šleineram piedāvātās mājas. Otrreiz G. Eltmanim tika dotas Beltes mājas Aizputes apriņķī, bet uz turieni viņš vairs neaizbrauca. “Lāgerī” G. Eltmanis satika kādu vīru no tās puses, kurš teica, ka tā bijusi maza mājele un stallis kā žagaru kaudze.[77] Kārlis Bāliņš Dundagā parādījās tikai vācu laikā, bet pēc kara bija meistars uz kuļmašīnas un strādāja ar traktoru. G. Eltmanis bija “lēģerī” kopā ar Frici Bāliņu no Laucienes. Viņš sacīja, ka esot K. Bāliņam rads, kad G. Eltmanis vaicāja, vai viņi neesot brāļi.[78] G. Eltmaņa brālēns Fricis Kārlis Mežgrāvis[79] bija dzimis 1904. gadā [baznīcas grāmatas ieraksts liecina, ka 1905. gadā – red. piez.] un Latvijas laikā bija virsleitnants 7. Siguldas kājnieku pulkā Alūksnē, pēc tam 8. Daugavpils pulkā Cēsīs. Viņš bija arī 1940. un 1941. gadā krievu armijā jau kapteiņa pakāpē, tad kaut kā izkļuva sveikā. Vācu armijā bija jau majors un nokļuva Kurzemes cietoksnī. G. Eltmanis vēl viņu satika Dundagā. Kara beigās F. K. Mežgrāvis ar sievu[80] un diviem bērniem aizbēga no Kurzemes, bet vēlāk dzīvoja Venecuēlā. G. Eltmanis “lāgerī” satika F. K. Mežgrāvja bataljona rakstvedi, uzvārdā Baldurs. Tas stāstīja, ka F. K. Mežgrāvis sasaucis savus virsniekus un teicis, ka viņš laižoties uz Vāciju, lai citi darot, ko gribot.[81] Nometnē G. Eltmanis bija kopā ar tādu Ernestu [uzvārds – Dz. Ē.], kurš bija bijis Volhovā. G. Eltmanis vaicāja Ernestam par bijušo dūmelnieku Eduardu Esenbergu (1908–?), kurš arī karoja Volhovā, bet viņš nekā nezināja un nebija tādu uzvārdu dzirdējis. Ernests vaicāja citiem volhoviešiem, kuri atradās “lēģerī”, bet neviens nekā nezināja.”[82]

9. Mājupceļš no nometnes

Uzskaites un reģistrācijas daļas priekšnieka leitnanta Spiridonova parakstītajā uzziņā par Gustava Eltmaņa došanos no filtrācijas nometnes uz dzīvesvietu Dundagas pagasta Straujnieku mājām norādīts, ka viņš projām devies 1946. gada 23. oktobrī.[83] Šis datums vēlāk tekstā tiks plašāk aplūkots sakarā ar Eltmaņa nometnē pavadītā laika hronoloģiskajiem ietvariem, bet pats Eltmaņa ceļojums no Maskavas līdz mājam bija sekojošs: “G. Eltmanis no “lāgera” brauca mājās kopā ar vēl diviem latviešiem. Viņiem pietrūka naudas, ar ko aizbraukt līdz Rīgai. Ja sākumā tika aprēķināts, ka biļete būs līdz Dundagai, tad vēlāk štābā nauda noņemta līdz Rīgai un pie izsniegšanas – tik līdz Zilupei, t. i., līdz Latvijas robežai, jo tad jau savā zemē paši tālāk tikšot. Ja pa trim sametuši naudu kopā, tad diviem biļetes iznāca, bet trešajam vajadzēja braukt “pa zaķi”. Vīri atrada Rževas stacijā [Ржевский вокзал – Dz. Ē.][84] kādu latviešu vilciena pavadoni, kura sacīja, ka viņa vīrus ielaidīšot vagonā, bet viņiem visu ceļu būšot jāstāv kājās priekštelpā. Te stacijā staigāja kāds vīrs, pārdodams pīrāgus. Izrādījās, ka viņš arī nedaudz prata latviski, jo viņa sieva bija latviete. Viņš sacīja, ka braukt vajagot visiem “pa zaķi”, tikai sākumā lai nopērkot biļeti, jo savādāk netikšot iekšā vilcienā. Viņi arī nopirka biļeti līdz Volokolamskai (Волоколамск) ap 120 km no Maskavas un brauca. Uzreiz uzlīda augšā guļamvagona augšējos plauktos un gulēja, kā viņus samācījis vīrs, nost nelīda, bet runāja pretī, un vilciens jau negaidījis, bet gāja uz priekšu. Līdz Rīgai brauca 36 stundas. Tad ceļā uzradās vēl viens latvietis – Leitendorfs no Dundagas pagasta Šlīteres ciema. Rīgā abi pārējie vīri aizbrauca uz Liepāju, bet uz Stendi vilciens gāja tikai nākošajā dienā. G. Eltmanis ar Leitendorfu gāja pie viņa brāļa, kurš arī nesen bija atgriezis no “lāgera”, strādāja Rīgā kādā fabrikā un dzīvoja kopmītnēs Miera ielā. Leitendorfs jau no Rīgas neko nezināja, un G. Eltmanis viņu aizveda uz kopmītnēm, bet brālis bija darbā. Tad abi aizbrauca uz Lejas ielu, jo G. Eltmaņa priekšnieks lūdza nodot viņa sievai vēstuli, ja iznāk laiks. Lejas ielā G. Eltmanis ar Leitendorfu nedaudz pagulēja un vakarā brauca pie Leitendorfa brāļa. Tur jau arī nekā ēdama, izņemot maizi, nebija. G. Eltmanim bija kauns daudz ēst, bet Leitendorfs apēda vairākus kilogramus. Stacijā biļeti varēja nopirkt speciālā kasē priekš tiem, kuri atgriežas no izsūtījuma un brauc komandējumos, citur turpretī bija lielas rindas. Plkst. 5-00 no rīta G. Eltmanis izbrauca ar vilcienu no Rīgas. Aizbraucis līdz Stendei, viņš tur pāris stundas stacijā pagaidīja un tad ar mazbānīti brauca līdz Dundagai. Vakarā G. Eltmanis ieradās Dundagā, kur gāja pārgulēt pie sava onkuļa Gustava Mežgrāvja[85] [(1877–1968)]. G. Eltmaņa mātes brāļa G. Mežgrāvja māja, kas arī saucās Mežgrāvji, atradās kādus 50 m no Mazirbes ceļa apmēram pretī Dundagas pareizticīgo baznīcai. Braucot no Mazirbes uz Dundagu, Mežgrāvju māja bija ceļa kreisajā pusē. G. Eltmanis vakarā saēdās vistas gaļu, ko agrāk nekad neēda un vēlāk arī ne. G. Mežgrāvis vēl baidījās, vai G. Eltmanis nesaēdīsies par daudz, jo tas varot būt ar nelabām sekām, ja izbadējies cilvēks pārēdas. Tomēr ar G. Eltmani nekas nenotika. Tovakar Dundagā bija arī Līna Emerberga [(1893–1962)] un Elza Freiberga, kuras gan pārgulēja citur, nevis pie G. Mežgrāvja. Tolaik pie G. Mežgrāvja dzīvoja Roberts Freibergs,[86] kurš jau bija atgriezies no “lāgera”. Otrā rītā R. Freibergs veda abas sievas uz Dūmeles ciema Vidnieku mājām, un G. Eltmanis tika viņiem līdz. Nu un no Vidniekiem jau kājām vairs nebija, ko iet līdz G. Eltmaņa mājām. Protams, mājās neviens nezināja, kad G. Eltmanis atgriezīsies.”[87]

10. Atgriešanās Dūmelē

10.1. Kuļmašīna

Gustavs Eltmanis daudzus gadus bija strādājis pie kuļmašīnām un precīzi atcerējās, kāda kuļmašīna un kurās mājās Dūmelē strādāja tajā dienā, kad viņš 1934. gada oktobrī atgriezās no dienesta Latvijas Republikas armijā, gan atgriežoties no filtrācijas nometnes: “Kad G. Eltmanis 1946. gada rudenī atgriezās no “lāgera”, tad Dūmelē kūla Rozes kuļmašīna un tā atradās Bērzkalnu mājās.”[88]

10.2. Atgriezušies dūmelnieki

“G. Eltmanis atgriezās kā pēdējais no dūmelniekiem no filtrācijas nometnes. Rummans, Ķīsis, Bazis, R. Freibergs, Edvards Vanags,[89] T. Krūtainis jau bija atpakaļ. Ķīsis atgriezās mājās 1946. gadā ap Jāņiem. Atpakaļ vairs neatbrauca Pēteris Trokša,[90] kurš gāja bojā.”[91]

10.3. Pēteris Trokša

“Dūmelē pie Freimaņa dzīvoja latgalietis P. Trokša, kurš atnāca jau Latvijas laikā. P. Trokša bija dzimis ap 1910. gadu. Paši dūmelnieki krievu laikā 1940. un 1941. gadā ievēlēja P. Trokšu par desmitnieku [десятник – zemākais vadības posms – red. piez.]. Vācieši viņu neaiztika. 1943. gadā P. Trokšu iesauca vācu armijā. Vienu reizi viņš vēl ieradās Dūmelē formā. Pēc kara P. Trokša bija kopā ar Rummanu Tālajos Austrumos, pat blakus “lēģerī”. Viņš lasīja auzas no zirgu mēsliem, sacīdams, ka šausmīgi gribot ēst. Tas bija pie zirgu apkalšanas, kur viņi satikās. Vēlāk tik Rummans dzirdēja, ka P. Trokša miris.”[92]

10.4. Alberts Šultners (Vaurējs)

“Otrā pasaules kara laikā mēnesī zemniekam deva 90 papirosus mēnesī. Dažreiz pat tika doti labi papirosi Sports. G. Eltmaņa kaimiņš Artūrs Kopmanis (1908–1988) no Dūmeles ciema Upesleju mājām savus saņemtos smēķus pats nesmēķēja, bet kādu gadu nesa A. Šultneram uz Vīdales ciema Vaurēju mājām, kuru vietējie pēc mājas vārda sauca par Vaurēju. A. Šultners tik solīja A. Kopmanim labību u. c. labumus, bet neko nedeva. A. Kopmaņa tēvs K. Kopmanis nāca pie Eltmaņiem un sūdzējās, ka papirosi atdoti, bet pretī nekas nav dabūts. A. Šultners bija mazs melns vīrelis. Pēc viņš bija nometnē kopā ar Rummanu. “Lāgerī” nepārtraukti zaga. Krievi viņu sita un brīnījās, ka šis melnais vīrelis pārspējot pat viņus zagšanā. A. Šultners reizē ar Rummanu brauca mājās, bet pa ceļam vilcienā atkal apzagās un tika izsēdināts ārā no vagona.[93] Mājās A. Šultners vairs neatgriezās.”[94]

10.5. Teodora Krūtaiņa atmiņas

T. Krūtainis filtrācijas nometnē bija kopā ar A. Rumpenbergu. “Vienreiz “lāgerī” Rummans kādā ēdienreizē ar savu bļodiņu otrreiz gāja pēc zupas, jo viņam šausmīgi gribējās ēst. Viņš dabūja ar steku par to, ka līda otrreiz, kur citi vēl pirmo reizi nebija zupu dabūjuši. Pie katla viens vīrs stāvēja ar steku. Kad brauca mājās no Sibīrijas, tad Rummans izkāpa Novosibirskā no vilciena. Vilciens gāja projām, bet T. Krūtainis skatījās, ka Rummana nav. Par laimi, vēlāk nāca vēl viens vilciens, un ar to Rummans panāca savējo.”[95]

10.6. Informācija par citiem filtrācijas nometnēs nonākušajiem novadniekiem

“Bazi paņēma un aizveda dažas dienas vēlāk nekā pārējos Dūmeles ciema iedzīvotājus.[96] R. Freibergs bija leģionā un pēc tam “lēģerī”.[97] E. Vanags dienēja vācu armijā, tad bija “lēģerī”.[98] Rūdolfs Tenders bija “lēģerī”, atgriezās reizē ar Bazi, mira 1947. gadā Zviedru mājās.[99] G. Eltmanis bija armijā kopā ar Fēliksu Veidemani [dzimis 1911. gadā – Dz. Ē.], kurš pēc Otrā pasaules kara gāja bojā filtrācijas nometnē Tālajos Austrumos. F. Veidemaņa māte Lizete Veidemane, dzimusi Alkšbirze [dzimusi 1876. gadā – Dz. Ē.], bija G. Eltmaņa tēvam māsīca. Nometnēs bojā gāja arī Freibergs un Freiverts (abi no Melnsila).”[100]

10.7. Pierakstīšanās un jaunas pases iegūšana pēc nometnes

„Kad G. Eltmanis ar Rummanu atgriezās no filtrācijas “lāgera”, tad abi gāja pierakstīties uz Saunagu, kur Tilmana mājās bija krievu robežsargi. Pēc atgriešanās no “lāgera” ne G. Eltmanim, ne Rummanam, ne Bazim, tāpat arī T. Krūtainim nebija pases. Vietējais robežsargu priekšnieks Vinogradovs viņiem sacīja, ka bez pasēm nevarēšot dzīvot aizliegtajā zonā. Tādējādi vajadzēja dabūt jaunu pasi, bet tad nāktos sadabūt kristāmzīmes u. c. papīrus. Vienreiz T. Krūtainis atbrauca no Ventspils, un viņam pase jau bija kabatā. Izrādījās, ka viņš bija aiznesis uz vienu vietu sažāvētas zivis un dabūjis pasi. Vīri uzzināja no T. Krūtaiņa, kur jāiet, un arī taisījās ceļā. G. Eltmanis un Rummans paņēma pa kilogramam speķa, Bazis – sviestu. T. Krūtainis pasacīja, lai uzliekot uzreiz kukuli uz palodzes un tad sākot runāt, viena sieviete vien tik tur būšot. Vīri Ventspilī tā arī darīja, un sieviete solīja visu nokārtot. Vajadzēja tikai nākamajā dienā iziet ārsta komisiju, vai viņi tiešām ir tik veci, par kādiem uzdodas. Vīriem jau tas nebija nekas – pagaidīt vienu dienu, ka tikai dabūtu pases. Otrā dienā viņi aizgāja uz pasu daļu, bet izrādījās, ka ārsta komisija nevar notikt, jo pats ārsts bija piedzēries. Tad nu sieviete veda vīrus uz ārsta kabinetu un tur kādai māsiņai teica, lai viņa ienes papīrus ārstam parakstīt, jo tas taču pat viņai redzams, ka vīri uzdod savu īsto vecumu. Tā arī māsiņa izdarīja, un nu sieviete iesniedza dokumentu pases pagatavošanai un sacīja, ka rīt no rīta pulksten 9.00 pases būšot gatavas. Tā arī bijis.”[101]

11. Nometnē pavadītā laika hronoloģiskie ietvari

1993. gada 11. oktobrī G. Eltmanis uzrakstīja iesniegumu LVA, kurā lūdza izsniegt izziņu par atrašanos filtrācijas nometnē no 1945. līdz 1946. gadam Maskavas apgabalā.[102] 1993. gada 20. oktobrī LVA nosūtīja G. Eltmanim izziņu, ka viņš no 1945. gada 24. maija līdz 1946. gada 23. oktobrim atradies filtrācijas nometnē Maskavas apgabala Podoļskā.[103] “Pēc papīriem Bezdelīgas ielas arhīvā [LVA – Dz. Ē.]. G. Eltmanis izsūtījumā atradās no 1945. gada 24. maija līdz 1946. gada 23. oktobrim. Īstenībā G. Eltmanis mājās atgriezās 1946. gada novembrī kādas divas, trīs nedēļas vēlāk pēc 23. oktobra.”[104] Tādējādi reāli viņš no nometnes tika atbrīvots nevis 1945. gada 23. oktobrī, bet vēlāk, jo ceļā no Maskavas līdz Dūmelei nepagāja pāris nedēļas. G. Eltmaņa aizturēšanas iemesls nometnē tā arī paliks nezināms.

Nobeigums

Kritiski izvērtēti, aculiecinieku dzīvesstāsti ir vēlams papildinājums jebkurai arhīva lietai, bet, ņemot vērā bijušā VDK arhīva materiālu specifiku, PSRS okupācijas laika pētniekiem tie ir īpaši vērtīgi avoti. Bez aculiecinieku atmiņu papildinājuma Gustava Eltmaņa filtrācijas lieta, tāpat kā absolūtais vairākums citu šāda veida materiālu, būtu “tekstuāli sausa”, un pat tiem, kuri personīgi pazina represēto, atsevišķas epizodes notikumu gaitā paliktu līdz galam neskaidras. Abas totalitārās okupācijas varas tā vai citādi piespieda Eltmani, tāpat kā tūkstošiem citu Latvijas teritorijā dzīvojošo, pildīt to pavēles, un reālas iespējas pretoties vai vienaldzīgi novērot notiekošo viņam nebija. Ja Etmaņa dzīves laikā būtu pieejamas šā brīža pētniecības iespējas, būtu iespējams papildināt rakstā trūkstošo informāciju, pateicoties Eltmaņa komentāriem par viņa filtrācijas lietā atrodamo informāciju. Savukārt tagad, kad represētajiem ir tiesības pašiem iepazīties ar savu lietu LVA un pētniekiem ir iespēja iepazīstināt intervējamo personu ar attiecīgo lietu, lūdzot komentārus, līdz minimumam ir ierobežota iespēja radīt līdzīga satura darbus, jo dzīvi palikušo filtrācijas nometnes izgājušo personu skaits ir neliels, piemēram, miruši ir pilnīgi visi Gustava Eltmaņa atmiņās minētie Dūmeles ciema iedzīvotāji. Tāpēc pētniekiem, kuri turpina strādāt pie tēmām par padomju represijām vēlākajās desmitgadēs, t. i., līdz pat divdesmitā gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, jācenšas vākt un izmantot zinātniskajā darbā aculiecinieku atmiņas, kamēr vēl tas ir iespējams. Raksts veltīts viena cilvēka dzīvesstāstam, kas dažiem varētu likties pārlieku šaura pieeja. Taču tā saucamā mikrovēsture jau vairākus gadu desmitus ir atzīta vēstures zinātnes joma un metode, tāpēc nav iemesla uzskatīt, ka šo pieeju nevar izmantot arī attiecībā uz padomju represiju problemātiku. Cerams, ka viena Latvijas Republikas iedzīvotāja – Gustava Eltmaņa – pieredze filtrācijas nometnēs palīdzēs lasītājiem labāk izprast šo parādību kopumā.       2. pielikums. Gustavs Eltmanis ar savu ģimeni. No kreisās sievasmāte Alvīne Gūtmane (1895-1969), sieva Milda Eltmane (1919-1971) ar meitu Viju (1944), Gustavs Eltmanis ar dēlu Aldoni (1942) un sievastēvs Teodors Gūtmanis (1893-1961). Dundagas pagastā 1945. gada pavasarī.  

---

[1] Sk., piemēram, Beika, Aivars. “Filtrācijas dokumenti liecina”, Latvijas Arhīvi, Nr. 1, 1994, 48.–54. lpp.; Vilciņš, Tālivaldis. “Latviešu leģionārs 50 gadu pēc kara. Socioloģisks aspekts”, Latvijas Arhīvi, Nr. 2, 1994, 32.–43. lpp.; Bambals, Ainārs. Latvijas PSR represīvo iestāžu dokumenti kā vēstures avots. 1940–1941; 1944–1991, promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2012; Liepiņš, Gatis. “Fonda PSRS Iekšlietu Tautas komisariāta pārbaudes un filtrācijas punktos un nometnēs ieslodzīto Latvijas iedzīvotāju personas lietas dokumentu analīze”, Totalitārisma sabiedrības kontrole un represijas, autoru kolektīvs K. Jarinovskas zinātniskajā redakcijā, VDK zinātniskās izpētes komisijas raksti, 1. sēj. Rīga: LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts, 2016, 621.–668. lpp. [2] Sk. piemēram: Liepiņš, Harijs. Manas dzīves skatuve. Rīga: Māksla, 1991, 159 lpp., Nusbergs, Arvīds. Atmiņu zīmējumi. Rīga: Artava, 1996, 765 lpp. u. c. [3] Eduards Eltmanis dzimis 1878. gadā Irbes draudzē Pētera Eltmaņa un viņa sievas Līzes ģimenē. LVVA, 235. f., 2. apr., 754. l., 69. lp. Red. piez. [4] Ērglis, Dzintars. “1941. gada 14. jūnijs Ventspils apriņķa Dundagas pagastā”, 1941. gada 14. jūnija deportācija – noziegumi pret cilvēci. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 6. sējums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2002, 269.–330. lpp.; Ērglis, Dzintars. “Ventspils apriņķa Dundagas pagasta ebreju liktenis: 1941. gada vasara”, Holokausta izpēte Latvijā, Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 12. sējums. Rīga: Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004, 112.–163. lpp.; Šuvcāne, Baiba. Sauc par Vaidi mūsu ciemu. Rīga: AS Lauku Avīze, 2015, 383 lpp. [5] Latvijas Nacionālais arhīvs – Latvijas Valsts arhīvs (turpmāk – LVA), 1821. f., 1. apr., 49002. l. [6] LVA, 1821. f., 1. apr., 49002. l., lietas vāks. [7] Mihails Saveļjevs, Jegora dēls, dzimis 1922. gadā, PSKP biedrs no 1945. gada, valsts drošības dienestā no 1943. gada. Dienesta gaitas sācis kā LPSR Valsts drošības tautas komisariāta operatīvās grupas operatīvā pilnvarotā palīgs. Uz Talsu rajonu pārcelts 1960. gada martā, no 1967. gada septembra līdz atvaļināšanās brīdim 1970. gada februārī bijis šīs nodaļas priekšnieks. LVA, PA-15500. f., 2. apr., 8706. l. Red. piez. sadarbībā ar M. hist. Arturu Žvinkli. [8] LVA, 1821. f., 1. apr., 49002. l., 1., 24., 25. lp. [9] LVA, 1821. f., 1. apr., 49002. l., 1., lietas vāks, 1. – 25. lp. [10] Policijas kārtībnieks Jānis Pildavs, dzimis 1904. gada Taurkalnes pagastā. Dundagas pagasta Mazirbes ciema Kalēju mājās reģistrēts 1941. gada 15. jūlijā. Pirms tam viņš dzīvoja Rīgas Jūrmalā, Jomas ielā 27. Sk. LVVA, 5770. f., 3. apr., 45. l., 79. lp. [11] Augustu Rumpenbergu (1906–1982) vietējie iedzīvotāji bija iesaukuši par Rummanu, saīsinot un pārveidojot uzvārdu. Tā viņu savās atmiņās vienmēr dēvēja arī Gustavs Eltmanis. Augusts Rumpenbergs bija Dūmeles ciema Akmeņkalnu māju saimnieks un attāls Gustava Eltmaņa radinieks: Gustava Eltmaņa tēva Eduarda Eltmaņa māsīcas (Gustava tēva tēva Pētera brāļa meitas) Alvīnes Rumpenbergas (dzimušas Eltmanes) (1876–1959) dēls, proti, Gustava Eltmaņa otrās pakāpes brālēns. [12] Dzintara Ērgļa intervija ar Gustavu Eltmani 1989. gada 6. februārī. Pieejama Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [13] Teodoru Rūdolfu Leimani (1893–1960) vietējie iedzīvotāji bija iesaukuši par Ķīsi pēc viņa mājas vārda. Tā viņu savās atmiņās vienmēr dēvēja arī Gustavs Eltmanis. Teodors Rūdolfs Leimanis bija Dūmeles ciema Ķīšu māju saimnieks. [14] Teodoru Gūtmani (1893–1961) vietējie iedzīvotāji bija iesaukuši par Bazi pēc viņa mājas vārda. Tā viņu savās atmiņās vienmēr dēvēja arī Eltmanis. Teodors Gūtmanis bija Dūmeles ciema Baždieviņu-Mežmaču māju saimnieks un Gustava Eltmaņa sievastēvs. [15] Kārli Rumpenbergu (1875–1953) vietējie iedzīvotāji bija iesaukuši par veco Rummani, saīsinot un pārveidojot uzvārdu, bet, lai nesajauktu ar viņa vienīgo dēlu, lietoja apzīmētāju “vecais”. Kārlis Rumpenbergs bija Dūmeles ciema Akmeņkalnu māju saimnieka Augusta Rumpenberga tēvs. [16] Dzintara Ērgļa intervija ar Gustavu Eltmani 1991. gada 28. decembrī. Pieejama Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [17] Dzintara Ērgļa intervija ar Gustavu Eltmani 1993. gada 24. jūlijā. Pieejama Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [18] Policijas kārtībnieks Jānis Strādnieks, dzimis 1906. gadā Popes pagastā, Dundagas pagasta Dundagas ciema Aizsargu mājā reģistrēts 1942. gada 9. oktobrī. Pirms tam viņš dzīvoja Ances pagastā. 1943. gada 22. janvārī Strādnieks brīvprātīgi devās kara dienestā, no kura Dundagas ciema Aizsargu mājās atgriezās 1943. gada 9. aprīlī. Sk. LVVA, 5770. f., 3. apr., 51. l., 34. lp. [19] Alfons Jānis Kārlis Pagils, dzimis 1914. gadā Dundagas pagastā, dzīvoja Dundagas pagasta Cirstes ciema Pētermaču un Rīgzemju mājās. Sk. LVVA, 5770. f., 3. apr., 43. l., 68. lp. [20] Dzintara Ērgļa intervijas ar Gustavu Eltmani 1989. gada 6. februārī un 1993. gada 18. novembrī. Pieejamas Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [21] Stikli jeb Annahite ir ciems, kas izveidots pie 1897. gadā uzceltās stikla fabrikas tagadējā Ventspils novada Puzes pagastā. [22] Dzintara Ērgļa intervija ar Gustavu Eltmani 1993. gada 29. augustā. Pieejama Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [23] Eduards Fromholds Zariņš-Petravis (saukts Fromholds Zariņš) dzimis 1910. gada Dundagas pagastā, dzīvoja Saunaga ciema Zariņu mājās. [24] Dzintara Ērgļa intervijas ar Gustavu Eltmani 1989. gada 6. februārī un 1993. gada 18. novembrī. Pieejamas Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [25] Dzintara Ērgļa intervijas ar Gustavu Eltmani 1991. gada 28. jūnijā un 1992. gada 7. februārī. Pieejamas Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [26] Rūdolfs Teodors Landmanis, dzimis 1908. gadā Dundagas pagastā, dzīvoja Melnsila ciema Baķu mājās. 1944. gada 2. maijā pārcēlās uz Ezermuižu, miris 2009. gadā. Sk. LVVA, 5770. f., 3. apr., 32. l., 115. lp. [27] Roberts Eduards Kārlis Ozollapa, dzimis 1920. gadā Dundagas pagastā, dzīvoja Dundagas ciema Ozollapu mājās. Sk. LVVA, 5770. f., 3. apr., 42. l., 15. lp. [28] Кукурузник – krievu val., sarunvalodā lietots apzīmējums PSRS ražoto lidmašīnu У-2 un Ан-2 modeļiem. Tā kā Ан-2 sāka ražot vien 1946. gadā, iespējams, domāts uz Nikolaja Poļikarpova 1928. gadā konstruētās По-2 bāzes radītais vieglais nakts bumbvedējs У-2ЛНБ. Red. piez. [29] Domāta Engures upe Ventspils novadā, kas iztek no Usmas ezera, šķērso Rīgas-Ventspils dzelzceļa līniju un ietek Puzes ezerā. Šeit saukta identiski kā Baikāla izteka Angara jeb Ankarmurena. Red. piez. [30] Беломорско-Балтийский канал имени Сталина (Беломорканал, ББК). Belomorkanāls ir kanāla saīsinātā nosaukuma atveidojums latviešu valodā. Staļina Baltās–Baltijas jūras kanālu (saukts arī Belomorskas kanāls, Baltijas jūras kanāls) uzbūvēja laikposmā no 1931. līdz 1933. gadam, tas savienoja Balto jūru ar Oņegas ezeru un nodrošināja izeju uz Baltijas jūru un Volgas–Baltijas ūdensceļu. Kanālu atklāja 1933. gada 2. augustā. Otrā pasaules karā kanāls bija nopietni bojāts un pat daļēji iznīcināts. Kanāla darbību atjaunoja 1946. gada 28. jūlijā. “Padomju zemē Staļina vārdā nosauktais Baltās–Baltijas jūras kanāls”, Zemgales Komunists, 1947, 2. marts; Paršins, L. “Tur, kur bija taiga”, Pionieris, 1970, 6. janvāris. Red. piez. [31] Dzintara Ērgļa intervijas ar Gustavu Eltmani 1989. gada 6. februārī, 1989. gada 3. jūnijā, 1989. gada 6. novembrī, 1989. gada 30. decembrī, 1991. gada 22. jūnijā, 1991. gada 25. jūnijā, 1992. gada 10. janvārī, 1992. gada 28. oktobrī, 1993. gada 14. janvārī, 1993. gada 15. janvārī, 1993. gada 28. februārī, 1993. gada 31. augustā, 1993. gada 18. novembrī, 1993. gada 25. decembrī. Pieejamas Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [32] Dzintara Ērgļa intervijas ar Gustavu Eltmani 1989. gada 6. februārī un 1989. gada 25. novembrī. Pieejamas Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [33] Alfreds Ernsts Otomers (1885–?) – Dūmeles ciema Ezergalu māju saimnieks. LVVA, 5770. f., 3. apr., 41. l., 134. lp. Bijis Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Piltenes prāvesta iecirkņa Irbes draudzes pārvaldes priekšnieks Dūmeles ciemā, Dundagas pagasta padomes loceklis. “Pārmaiņas lauku pašvaldībās”, Pašvaldību Dzīve, Nr. 40, 1937, 1. oktobris, 635. lpp.; “Apstiprināto baznīcas valžu un pārvalžu un to priekšnieku 2. saraksts”, Baznīcas Ziņas, Nr. 22, 1943, 23. maijs, 2. lpp. Red. piez. [34] Pēteris Šubins, dzimis 1925. gadā, bija dēls Pāvilam Šubinam, Kirila dēlam, Vīdales ciema padomes loceklim 1947. gadā, vēlēšanu komisijas loceklim, no Dzirnavām. “Piena un gaļas piegāde Vīdāle apstājusies”, Brīvā Venta, 1947, 23. septembris; “Par pilsētu, pagastu un ciemu vēlēšanu komisiju apstiprināšanu pilsētu, pagastu un ciemu darbaļaužu deputātu Padomju vēlēšanām”, Brīvā Venta, 1947, 24. novembris. Red. piez. [35] Ernests Kalers, dzimis 1905. gadā Dundagas pagastā, bija Dūmeles ciema Cepļu māju saimnieks. Sk. LVVA, 5770. f., 3. apr., 28. l., 66. lp. [36] Aleksandrs Boitmanis, dzimis 1900. gadā, Ventspilī, dzīvoja Dūmeles ciema Zviedru mājās, miris 1994. gadā. Sk. LVVA, 5770. f., 3. apr., 11. l., 148. lp. [37] Alberts Šultners, dzimis 1913. gadā Dundagas pagastā, dzīvoja Vīdales ciema Vaurēju mājās. Sk. LVVA, 5770. f., 3. apr., 56. l., 26. lp. [38] Antons Ērglis (1913–1982) un Edvīns Ērglis (1915–1969) bija brāļi, un abi dzīvoja Dūmeles ciema Ziedkalnu mājās. [39] Andrejs Berks, dzimis 1887. gadā Dundagas pagastā, dzīvoja Dūmeles ciema Ozolkalnu mājās. Sk. LVVA, 5770. f., 3. apr., 9. l., 145. lp. [40] Dzintara Ērgļa intervijas ar Gustavu Eltmani 1989. gada 6. februārī, 1989. gada 10. februārī, 1991. gada 28. jūnijā un 1993. gada 7. oktobrī. Pieejamas Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [41] Dzintara Ērgļa intervija ar Teodoru Krūtaini 1990. gada 30. novembrī. Pieejama Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [42] LVA, 1821. f., 1. apr., 49002. l., 3. lp. [43] LVA, 1821. f., 1. apr., 49002. l., 3. lp. [44] Dzintara Ērgļa intervijas ar Gustavu Eltmani 1990. gada 8. septembrī un 1993. gada 1. novembrī. Pieejamas Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [45] LVA, 1821. f., 1. apr., 49002. l., 4. lp. [Dz. Ē. tulkojums no krievu val.] [46] “Valsts statistiskās pārvaldes veiktā lauksaimniecības skaitīšanā Straujniekos 1939. gada 2. jūlijā uzrādīja sekojošus skaitļus: saimnieciskās zemes kopplatība – 67,81 pūrvieta, zirgi – 2, govslopi – 5, aitas – 13, cūkas – 4. Aramzeme Straujniekos bija 5,5 ha. Eltmaņiem bija piecas govis, bet, kad 1939. gadā pēc kāzām Gustava Eltmaņa sieva Milda Eltmane no savām mājām atveda vēl vienu, tad kopā viņiem bija jau sešas govis. Savukārt nacistu okupācijas gados Eltmaņiem bija trīs govis, ko apliecina šāds gadījums. Vienreiz [visticamāk, 1944. gadā – Dz. Ē.] kulšanas laikā vācieši nāca Dūmelē pa kalna malu no A. Gerdiņam piederošo Valkleju māju puses un sāka dzīt prom visas govis. Eltmanis pameta darbu pie kuļmašīnas, skrēja uz mājām un iedzina savas trīs govis mežā. Pārējiem visiem vācieši toreiz govis atņēma un dzina tās prom uz Āžu ciemu. Arī t. s. izdzenamā laikā Eltmaņiem Cirstes ciema Pētermaču mājās bija trīs govis.” Dzintara Ērgļa intervijas ar Gustavu Eltmani 1989. gada 2. februārī, 1990. gada 17. novembrī, 1991. gada 19. februārī un 1991. gada 22. jūlijā. Pieejamas Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [47] LVA, 1821. f., 1. apr., 49002. l., 5. lp. [Dz. Ē. tulkojums no krievu val.] [48] Dzintara Ērgļa intervija ar Gustavu Eltmani 1991. gada 8. februārī. Pieejama Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [49] LVA, 1821. f., 1. apr., 49002. l., 2. lp. [50] LVA, 1821. f., 1. apr., 49002. l., 2. lp. [Dz. Ē. tulkojums no krievu val.] [51] Dzintara Ērgļa intervija ar Gustavu Eltmani 1990. gada 8. septembrī. Pieejama Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [52] Beika, Aivars. “Filtrācijas dokumenti liecina”, Latvijas Arhīvi, Nr. 1, 1994, 52. lpp. [53] LVA, 1821. f., 1. apr., 49002. l., 6. lp. [54] LVA, 1821. f., 1. apr., 49002. l., 1a. lp. [Dz. Ē. tulkojums no krievu val.] [55] LVA, 1821. f., 1. apr., 49002. l., 1a. lp. [56] LVA, 1821. f., 1. apr., 49002. l., 6., 7., 8., 9., 11., 12. lp. [57] LVA, 1821. f., 1. apr., 49002. l., 10. lp. [58] LVA, 1821. f., 1. apr., 49002. l., 15. lp. [59] LVA, 1821. f., 1. apr., 49002. l., 17. lp. [Dz. Ē. tulkojums no krievu val.] [60] Visticamāk, Jānis Kiršteins, Friča dēls, ko Augusta Kirhenšteina Ministru kabineta iekšlietu ministrs Vilis Lācis (Jānis Vilhelms Lāce) pēc Latvijas Republikas okupācijas 1940. gada jūlijā bija iecēlis Dundagas pagastā par pagasta valdes locekli, kas 1940. gada jūlijā bija iecelts arī Dundagas pagasta iecirkņa komisijā un 1940. gada decembrī – Jaundundagas vēlēšanu iecirknī par priekšsēdētāju no LPSR lauku strādnieku arodbiedrības un kas 1948. gadā balotējās Dundagas ciema padomes vēlēšanās no 14. vēlēšanu apgabala kā darba zemnieks un “partijas kandidāts”. “Vēlēšanu komisijas pagastos”, Ventas Balss, Nr. 75, 1940, 12. jūlijs, 5. lpp.; “Pārmaiņas pagastu pašvaldībās”, Cīņa, Nr. 26, 1940, 13. jūlijs, 5. lpp.; “Ventspils apriņķa iecirkņu vēlēšanu komisijas”, Brīvā Venta, Nr. 45, 1940, 3. decembris, 2. lpp.; Brīvā Venta, 1948, 16. janvāris. Red. piez. [61] LVA, 1821. f., 1. apr., 49002. l., 13., 14. lp. [62] Оперативно-чекистский отдел (ОЧО). [63] Москва, 182 Серебрянный Бор. [64] LVA, 1821. f., 1. apr., 49002. l., 11. lp. [65] Visticamāk, Tālivaldis Saulīte, Kārļa dēls, dzimis 1903. gadā, kas LPSR Valsts drošības ministrijas Ventspils apriņķa daļā darbību sācis 1945. gadā un beidzis 1946. gadā, dzimis 1913. gadā, 1947. gadā bija pārcēlies uz dzīvi Kažoka namā Stabu ielas stūrī, kur bija mitis Augusts Kirhenšteins, proti, Rīgā, Tērbatas ielā 55–16, kad arī ierosinājis laulības šķiršanas lietu ar savu sievu Zelmu Saulīti, Kārļa meitu, dzimušu Laucis, kas dzimusi 1905. gadā un attiecīgajā laika periodā dzīvojusi Jelgavas apriņķa Teteles pagasta Sviļos. Cīņa, 1947, 30. jūlijs. Red. piez. [66] LVA, 1821. f., 1. apr., 49002. l., 16. lp. [Dz. Ē. tulkojums no krievu val.] [67] Visticamāk, Nikolajs Bobrovņikovs, Mihaila dēls, kas dzimis 1921. gadā un LPSR VDM Ventspils apriņķa daļā darbību sācis 1946. gadā un beidzis 1949. gadā, vēlāk iespējams, Brocēnu Cementa un šīfera kombināta direktora vietnieks, iepriekš kombināta kadru nodaļas vadītājs, LPSR Valsts prēmijas laureāts, Cīņa, 1958, 5. janvāris; “Nekoptā druvā nezāles viešas”, Cīņa, 1959, 25. novembris; Londonas Avīze, Nr. 1721, 1980, 25. aprīlis, 6. lpp. Red. piez. [68] LVA, 1821. f., 1. apr., 49002. l., 18. lp. [Dz. Ē. tulkojums no krievu val.] [69] LVA, 1821. f., 1. apr., 49002. l., 19. lp. [Dz. Ē. tulkojums no krievu val.] [70] Domāts Reinholds Ērglis (1878–1947), kurš dzīvoja Dūmeles ciema Ziedkalnu mājās. [71] Dzintara Ērgļa intervijas ar Gustavu Eltmani 1991. gada 10. oktobrī, 1993. gada 28. februārī, 1993. gada 13. maijā un 1993. gada 7. oktobrī. Pieejamas Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [72] Dzintara Ērgļa intervija ar Gustavu Eltmani 1991. gada 5. septembrī. Dzintara Ērgļa personiskais arhīvs. [73] Gustava Eltmaņa tēvs Eduards Eltmanis mira 1945. gada 8. augustā, bet Dūmeles ciema Ziedkalnu māju saimniece Līna Ērgle, dzimusi Leimane (1887–1945) – 1945. gada 27. maijā. Dzintara Ērgļa intervija ar Gustavu Eltmani 1990. gada 6. jūnijā. Pieejama Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [74] Heirihs Kronentāls dzimis 1924. gada 29. jūlijā. Sk. arī: Kronentāls, Heinrihs. Leģionāra atmiņas, red. Guntis Štamers. Rīga: Aut. izd., 1995.; Kronentāls, Heinrihs. Atmiņu atspulgā. Talsi: A. Pelēča lasītava, 2009. [75] Dzintara Ērgļa intervijas ar Gustavu Eltmani 1989. gada 6. februārī, 1989. gada 10. septembrī un 1991. gada 29. martā. Pieejamas Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [76] Dzintara Ērgļa intervijas ar Gustavu Eltmani 1993. gada 21. martā un 1993. gada 11. decembrī. Pieejamas Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [77] Dzintara Ērgļa intervija ar Gustavu Eltmani 1989. gada 31. janvārī. Pieejama Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [78] Dzintara Ērgļa intervija ar Gustavu Eltmani 1989. gada 25. novembrī. Pieejama Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [79] Fricis Kārlis Mežgrāvis bija Gustava Eltmaņa mātes Lizetes brāļa Gustava un viņas sievas Līnes dēls, dzimis 1905. gada 21. martā (8. martā pēc Jūlija kalendāra), dzimšanas laiku apliecina baznīcas grāmata un arī viņa kā virsnieka dienesta gaitas saraksts, tikai šeit kļūdījās Gustavs Eltmanis, kura māte Lizete Mežgrāve (vēlāk – Eltmane) bija arī Friča Kārļa Mežgrāvja, kurš miris 1987. gadā Karakasā, Venecuēlā, krustmāte. LVVA, 235. f., 14. apr., 573. l., 6. lp., LVVA, 5601. f., 1. apr., 4209. l. Red. piez. [80] Austra Mežgrāvis, Andreja meita, dzimusi Miesnieks, dzimusi 1906. gada 18. novembrī Jaunpiebalgas pagastā, mirusi 1966. gada 28. februārī (1. martā) Karakasā, Venecuēlā, salaulājās ar Frici 1930. gada 4. oktobrī Alūksnē, šajā laulībā dzimuši Ārija un Andris. Minēts arī, ka Fricis Kārlis Mežgrāvis esot dzimis 1905. gada 21. martā Dundagā, miris 1987. gada oktobrī Karaksasā, Venecuēlā. Zommers, Kristaps. “Aizsaules ceļos”, Mūsu dzīve, 1967, 1. jūnijs; Laiks, Nr. 23, 1967, 22. marts; Latvija Amerikā, 1988, 21. maijs; Laiks, Nr. 42, 1988, 25. maijs, 7. lpp. Red. piez. [81] Dzintara Ērgļa intervijas ar Gustavu Eltmani 1990. gada 23. martā un 1993. gada 25. decembrī. Pieejamas Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [82] Dzintara Ērgļa intervija ar Gustavu Eltmani 1990. gada 20. augustā. Pieejama Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [83] LVA, 1821. f., 1. apr., 49002. l., 20. lp. [84] Stacija celta no 1897. līdz 1901. gadam. 1946. gadā Rževas staciju pārdēvēja par Rīgas staciju (Рижский вокзал). [85] Friča Kārļa Mežgrāvja tēvs Gustavs Mežgrāvis dzimis 1877. gadā Dundagas pagasta Kubelē Jāņa Mežgrāvja un viņa sievas Līzes ģimenē. LVVA, 235. f., 2. apr., 495. l., 213. lp. Red. piez. [86] Roberts Teodors Freibergs (1922–2000) dzimis Dundagas pagastā, dzīvoja Dūmeles ciema Krauķu mājās. 1939. gada 23. aprīlī viņš pārcēlās uz Dūmeles ciema Videnieku mājām. Sk. LVVA, 5770. f., 3. apr., 20. l., 5. lp. [87] Dzintara Ērgļa intervijas ar Gustavu Eltmani 1991. gada 8. februārī, 1991. gada 25. jūnijā un 1993. gada 9. decembrī. Pieejamas Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [88] Dzintara Ērgļa intervijas ar Gustavu Eltmani 1990. gada 19. janvārī un 1991. gada 29. oktobrī. Pieejamas Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [89] Edvards Vanags, dzimis 1910. gadā Puzes pagastā, dzīvoja Dūmeles ciema Birznieku mājās. 1943. gada 15. aprīlī viņš pārcēlās uz Engures pagastu, bet no turienes 1943. gada 27. aprīlī – uz Laucienes pagasta Odres muižu. Sk. LVVA, 5770. f., 3. apr., 60. l., 139. lp. [90] Pēteris Trokša, dzimis 1910. gadā Vidusmuižas pagastā, tagad Galēnu pagasts Riebiņu novadā, 1937. gada 1. augustā ieradās Dūmeles ciema Feimaņu mājās no Laidzes pagasta. 1939. gada 23. aprīlī viņš pārcēlās uz Vaides ciema Jaunroču mājām, no turienes 1940. gada 23. aprīlī – uz Vīdales ciema Punčaku mājām, bet kopš 1940. gada 15. jūlija atkal dzīvoja Dūmeles ciema Feimaņu mājās. Sk. LVVA, 5770. f., 3. apr., 58. l., 86. lp. [91] Dzintara Ērgļa intervijas ar Gustavu Eltmani 1989. gada 6. februārī un 1993. gada 9. decembrī. Pieejamas Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [92] Intervijas ar Gustavu Eltmani 1989. gada 6. februārī, 1989. gada 30. decembrī, 1990. gada 2. decembrī un 1993. gada 9. decembrī. Dzintara Ērgļa personiskais arhīvs. [93] Jānorāda, ka Alberts Šultners jau iepriekš ar savu odiozo rīcību, to skaitā vilcienos, bija izpelnījies ievērību presē. Piemēram, 1938. gada maijā Alberts Šultners, būdams “krietni iereibis”, panācis no Popes stacijas aizejošu pasažieru vilcienu, uzlēcis uz baļķu truļa, kas bija piekabināts pasažieru vilcienam un rezultātā nonācis Dundagas stacijā, kur viņu aizturēja dzelzceļa policija, sagatavojot atbilstošu protokolu. Neskatoties uz minēto, jau 1938. gada novembrī Jelgavas dzelzceļa policija sarakstīja protokolu par piedzeršanos un lēkšanu ejošā vilcienā. 1939. gada decembrī Alberts Šultners, malkojot alu Vīdales ciema Karlstona veikalā, vēlāk turpinot Lauku mājās, ar citu 70 gadu veco dundadznieku Kārli Bernšteinu no Dundagas pagasta Lejniekiem, nolēmis iebāzt roku Bernšteina kabatā, kur atradušies 150 lati. Iecere bija ievērota un novērsta ar “kārtīgu sitienu pa galvu”. Pēc notikušā abi turpinājuši dzert, bet vēlāk Bernšteins tomēr iesniedzis sūdzību policijai, kādēļ Ventspils apriņķa miertiesnesis Ventspils sesijā, neskatoties uz Bernšteina piedošanu tiesas sēdē, noteica vienu mēnesi cietumā, sodu nosacīti atliekot. “Kā iereibis dundadznieks braucis pa mazbānīša jumtiem”, Ventas Balss, Nr. 55, 1938, 19. maijs, 3. lpp.; “Dzelzceļa ziņas”, Zemgales Balss, Nr. 129, 1938, 11. jūnijs, 6. lpp.; “Mēģinājis izvilkt naudas maku saviem pudeļu brāļiem”, Ventas Balss, Nr. 144, 1939, 21. decembris. [94] Dzintara Ērgļa intervijas ar Gustavu Eltmani 1989. gada 6. februārī un 1993. gada 9. decembrī. Pieejamas Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [95] Dzintara Ērgļa intervija ar Teodoru Krūtaini 1990. gada 7. jūnijā. Pieejama Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [96] Dzintara Ērgļa intervijas ar Gustavu Eltmani 1989. gada 6. februārī un 1991. gada 28. jūnijā. Pieejamas Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [97] Dzintara Ērgļa intervija ar Gustavu Eltmani 1989. gada 10. novembrī. Pieejama Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [98] Dzintara Ērgļa intervija ar Gustavu Eltmani 1989. gada 5. februārī. Pieejama Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [99] Dzintara Ērgļa intervija ar Gustavu Eltmani 1989. gada 5. februārī. Pieejama Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [100] Dzintara Ērgļa intervija ar Gustavu Eltmani 1990. gada 2. decembrī. Pieejama Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [101] Dzintara Ērgļa intervijas ar Gustavu Eltmani 1993. gada 9. jūnijā un 1993. gada 29. augustā. Pieejamas Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā. [102] LVA, 1821. f., 1. apr., 49002. l., 21. lp. [103] LVA, 1821. f., 1. apr., 49002. l., 22. lp. [104] Dzintara Ērgļa intervija ar Gustavu Eltmani 1993. gada 1. novembrī. Pieejama Dzintara Ērgļa personiskajā arhīvā.   Dzintara Ērgļa pētījuma apskatu var lasīt šeit. Plašāka informācija LPSR VDK zinātniskās izpētes komisijas priekšsēdētāja vietniece juridiskās zinātnes jautājumos Dr. iur. Kristīne Jarinovska +37129777788 Dr. hist. Dzintars Ērglis +37129991966 vdk@lu.lv