Publicēts zinātnieku aicinājums Valsts Prezidentam

Atgādinām, ka 2017. gada oktobrī Valsts Prezidentam iesniegtais aicinājums netika publiskots līdz 2017. gada 13. novembrim, kad plašsaziņas līdzekļos izskanēja informācija par 1990. gada LPSR Augstākās padomes vēlēšanu rezultātā par Ministru padomes priekšsēdētāju apstiprinātā Ivara Godmaņa sadarbības fakta ar Valsts drošības komiteju tiesas lietas pazušanu no Rīgas rajona tiesas Jūrmalas tiesu nama arhīva, kā arī pretizlūkošanas automatizētās informācijas sistēmas «DELTA Latvija» jeb tā saucamās Valsts drošības komitejas aģentu referātu datu bāzes iespējamo anonimizēšanu. Publicējam negrozītu aicinājuma tekstu, ar kuru *.pdf datnes veidā var iepazīties šeit:   Latvijas Republika LPSR Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija Raiņa bulvāris 19, Rīga, LV-1050, Latvija, vdk@lu.lv, lu.lv/vdkkomisija     Latvijas RepublikasValsts Prezidentam Augsti godājamajam Raimondam Vējoņa kungam, Rīgas pilī, Pils laukumā 1, Rīgā, info@president.lv   Valsts Prezidenta kungs, padomju totalitārā režīma nosodījums ir nostiprināts Satversmē. Ministru kabineta izveidotā Valsts drošības komitejas zinātniskās izpētes komisija veikusi virkni pētījumu saistībā ar okupācijas laika represijām. Pētījumi atspoguļoti publikācijās, plašsaziņas līdzekļos, ciešā saziņā ar politiķiem, kurus komisija kopš 2014. gada regulāri aicina būt līdzdarbīgiem vēsturiskās patiesības noskaidrošanai. Valsts drošības komiteja un tās priekšteči bija tikai viena no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības represīvā režīma institūcijām. Represijas organizēja Padomju Savienības komunistiskās partijas vadība. Okupētajā Latvijā tās atbalstīja un organizēja Latvijas Komunistiskās partijas vadība. Totalitārā režīma nostiprināšanā, represiju organizēšanā, līdzcilvēku izspiegošanā bez Valsts drošības komitejas bija iesaistītas arī dažādas citas institūcijas – Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Ministru Padome, nedemokrātiski veidoto tautas deputātu padomju pilsētu un rajonu izpildu komitejas, nozaru ministrijas, sevišķi Iekšlietu ministrija, tiesas, prokuratūra, arī vissavienības institūcijas kā PSRS Reliģisko kultu lietu padomes pilnvarotā LPSR institūcija un citas. Tādēļ pētīt ir nepieciešams ne tikai Valsts drošības komiteju, bet visu šo sistēmu kopumā.  Zinātniskā izpēte ļauj pārliecinoši konstatēt, ka Valsts drošības komiteja jeb čeka darbojās ne vien tieši, bet arī caur piesegstruktūrām. Līdztekus zināmām struktūrām kā Latvijas komiteja kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs, Latvijas un ārzemju draudzības un kultūras sakaru komiteja, Galvenās ārzemju tūrisma pārvaldes Rīgas apvienībai Intūrists, kā segorganizācijas izmantoja arī, piemēram, Latvijas Ļeņina Komunistiskās jaunatnes savienību, Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitāti, Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, LPSR augstākās izglītības un vidējās speciālās izglītības ministriju, daudzas citas iestādes. Okupācijas režīma institūciju loma totalitārajā sabiedrības kontrolē nav mazāk nozīmīga kā tikai Valsts drošības komitejas izpēte, tāpēc uzskatām, ka Latvijā, līdzīgi citām posttotalitārajām Eiropas valstīm kā Ukrainā, Polijā, Čehijā, Lietuvā, Igaunijā, un citviet  veidojams Nacionālais atmiņas institūts. Tiesiskā realitāte, ko diktē Latvijas Republikas saistības gan pret tās tautu, gan pret citām tautām, arī Eiropas Savienības saistības, nosaka neatliekamu nepieciešamību paredzēt likuma aizsargātu dokumentu atklātību un reizē pienākumu nodrošināt pastāvīgu atklātībai nodotās informācijas zinātnisku analīzi, publicistiku un pētniecības veicināšanu. Tam vajadzīgs valdības lēmums un finansējuma saglabāšana. Komisija jau 2015. gada 6. martā ar protokollēmumu ir vienbalsīgi paudusi, ka vēsturiskās patiesības, vārda brīvības un sabiedrības saliedētības vārdā nodrošināma pilnīga, tūlītēja visu Valsts drošības komitejas dokumentu, tajā skaitā Totalitārisma seku dokumetēšanas centrā esošo, nodošanu atklātībai, to brīva un izmantošana pētniecībai bez līdzšinējās diskriminācijas. Šiem dokumentiem nav valsts noslēpuma statusa. Esam daudzkārt lūguši Satversmes aizsardzības biroju nodot šo kultūrvēsturisko mantojumu Latvijas Nacionālajam arhīvam vai Latvijas Universitātei, kas glabā daudzus arī ierobežotas pieejamības dokumentus ar fizisko personu datiem. Pētniekiem nav pieņemama prasība pēc valsts noslēpuma sevišķās atļaujas situācijā, kad likums to neparedz un kad tas liedz zinātniskās izpētes veikšanu Satversmē noteiktā nolūkā. Lūdzam Valsts Prezidentu aktīvi iesaistīties, lai totalitārisma mantojums atbilstoši civilizēto valstu vērtībām un arhīvu nozarē vispār atzītajam provenances principam jau šogad nonāktu arhīvā, nevis glabātos pretizlūkošanas dienesta telpās. Padomju okupācijas dokumentu nodošana atklātībā atbilst tām sabiedriskām interesēm, ko aizsargā Satversmes ievads. Tās noteica likuma Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu (turpmāk – Valsts drošības komitejas likuma) pieņemšanu. Šīs intereses Eiropas Savienības Vispārīgā datu aizsardzības regula nosaka kā mudināmu valsts rīcībpolitiku, kas aizsargājama likumā. Komisija kopš 2014. gada ir regulāri informējusi Saeimas Juridisko komisiju par likuma nepilnībām. Diemžēl nekāda rīcība no likumdevēja puses nav veikta. Visbeidzot, vēlamies vērst uzmanību, ka likums, kas regulē Valsts drošības komitejas dokumentu īpašo statusu, pats ir morāli novecojis un nav pieņemams demokrātiskā valstī. Esam guvuši pārliecību, ka neatkarīgā Latvijas Republikas tiesa sadarbības fakta ar Valsts drošības komiteju pārbaudes lietās atzīst, ka dokumenti ir īsti, nav viltoti, tai skaitā nav viltota aģentu kartotēka. Ikviens, kura tiesības aizskar PSRS okupācijas varas dokumentos rakstītais, ir tiesīgs vērsties tiesā, lai gūtu kompensāciju par nodarīto kaitējumu – gan no tiešajiem vainīgajiem, gan no Krievijas Federācijas kā PSRS tiesiskās mantinieces. Latvijā blakus civilprocesam, kriminālprocesam un administratīvajam procesam izveidotais īpašais  tiesas process ir pierādījis savu nelietderību. Uzsveram, ka totalitārās vēstures liecību anonimizēšana un dekontekstualizēšana ir pretēja Satversmes ievada garam, šādā skatpunktā jāvērtē arī pretizlūkošanas nodrošinājuma informācijas automātizētajā sistēmā Delta esošo vārdu anonimizēšana, nododot sabiedrības vērtējumam nepilnīgus dokumentus. Padomju Savienības Komunistiskās partijas, kas iecerēja, vadīja un veica represijas, nomenklatūras funkcionāri nav pakļauti nedz anonimitātei, nedz arī kādam īpašam tiesas procesam. Morālo vērtējumu par katra rīcību, motīviem un apstākļiem var dot vienīgi Latvijas sabiedrība un katrs cilvēks savā garīgajā dzīvē pats. Līdz ar to lūdzam rosināt, paturot citu likumu speciālajās tiesību normās jau esošos ierobežojumus, atzīt Valsts drošības komitejas likumu par spēku zaudējušu.                Komisija joprojām apliecina gatavību tikties ar Valsts Prezidentu.                Patiesā cieņā, priekšsēdētājs                              Dr. hist., Dr. h. c. (LZA) Kārlis Kangeris   Kangeris, tālrunis 26366696, vdk@lu.lv