Vislielākais burtu izmērs
Lielāks burtu izmērs
Burtu standarta izmērs
Plaģiāts akadēmiskā vidē
Pēdējās izmaiņas veiktas:
08.10.2009

Jānis Buholcs

Negodīgums akadēmiskajā vidē ir visai izplatīta parādība — gan Latvijā, gan citās valstīs. Dažādi pētījumi par studentu negodīgu rīcību ir parādījuši plašu krāpšanās gadījumu amplitūdu — no 13 %, kas ir salīdzinoši zems rādītājs, līdz 95 %.1 Negodīgumam lielākas iespējas izpausties darbos, kas veikti ārpus lekcijām un prom no pasniedzēju skatiena, un šajā ziņā plaģiāts akadēmisko darbu rakstīšanā ir viena no nopietnākajām problēmām augstskolās. Plaģiāts var būt gan apzināta negodīguma, gan paviršības, gan neinformētības rezultāts.

Par spīti plaģiāta skandāliem, kas laiku pa laikam izskan publiski,2 tā regulācijai adresētu dokumentu Latvijas Universitātē nav. Universitātes iekšējās kārtības noteikumos studējošajiem plaģiāts (plaģiātisms) skaidrots kā „citas personas izteikto vai uzrakstīto domu, izgudrojumu vai atklājumu tālāka paušana savā vārdā, t.i., nosaucot  tos par saviem”, savukārt noteikumu 4.7. punkts par vienu no studentu pienākumiem atzīst „[n]elietot pārbaudījumos neatļautus materiālus un palīglīdzekļus, nepieļaut plaģiātismu studiju darbā”.3 Par noteikumu rupju pārkāpumu studējošajam kā disciplinārsods var tikt piemērota eksmatrikulācija, taču nav nepārprotami teikts, ka par pārkāpumu uzskatāms arī plaģiāts.

Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātē 2004. gadā tika ieviests Studiju kārtības rullis, kura 6.8 punkts nosaka: „Par plaģiātismu — citas personas izteikto vai uzrakstīto domu vai atklājumu tālāku paušanu savā vārdā bez atsauces uz autoru — darbu var noraidīt.” Kārtības ruļļa 3.6. punkts paredz iespēju eksmatrikulēt studentu pēc dekāna vai LU vadības priekšlikuma, kā vienu no iemesliem minot plaģiātu.” 4

Plaģiāts tiek uzskatīts par nopietnu pārkāpumu, tas grauj kultūrā noteiktās autorības vērtību, raksta Bils Māršs (Marsh).5 Viens no iemesliem, kas ir tā nepieņemamības pamatā — persona, kas nodarbojas ar plaģiātu, piesavinās cita autora, viņa darba radītāja statusu. Lai gan īstajam autoram viņa tiesības uz savu veikumu šādas darbības neatņem, tomēr problēma ir tajā, ka arī plaģiētājs pretendē uz tieši tādu pašu statusu, kāds ir autoram — taču starp viņiem un viņu radīšanas praksēm ir būtiska atšķirība.

Plaģiētājs, uz darbu nekorekti atsaucoties gan ne vienmēr tieši piesakās uz izmantotā darba autorību. Pirmautora nenorādīšana gan vedina domāt, ka autors ir tas, kurš savu vārdu norādījis darba titullapā, taču dažādos laikos pastāvējusī dažādā izpratne par plaģiātu liek secināt, ka dažos gadījumos plaģiāts ir auditorijas maldināšana par savu devumu darba tapšanā, bet citos — drīzāk kādu kulturnoteiktu „sagatavju” apstrādāšana un pielāgošana, nepretendējot uz pilnīgi visu elementu autorību. Dažādās kultūrās un dažādos laikos par plaģiātu tikušas uzskatītas dažādas prakses, līdz ar to ir grūti vienoties par kopēju plaģiāta definīciju. Arī akadēmiskajā vidē izpratne par plaģiātu atšķiras atkarībā no kultūras, profesionālajiem un disciplīnas pieņēmumiem un aizspriedumiem.6 Līdz ar to arī viens no mācību mācību iestāžu pienākumiem ir skaidri formulēt savu izpratni par akadēmisko godīgumu un akadēmiska darba veidošanas noteikumiem.

Diskusija par plaģiātu skar daudzus jautājumus — to vidū ir īpašumtiesības, konvencijas, likumi, izglītība, kā arī plašākā kontekstā — sociālie un ētiskie kodeksi, kurus plaģiāta piekopējs pārkāpj.7 Plaģiāta piekopēja nodarījumā saskatāma virkne dažādu problēmu, kas viņa paveikto padara par ko vairāk nekā individuālu praksi. Sveša darba nekorekta lietošana var būt gan autortiesību pārkāpums, gan lasītāja maldināšana, kas izpaužas, piemēram, nedodot iespēju tam nošķirt darba autora devumu no tā izmantotās literatūras autoru devuma. Cits negatīvs efekts ir izmantotajos darbos iespējami ieviesušos kļūdu tālāka izplatīšana, mazinot iespējas izsekot kļūdas rašanās ķēdei, lai noteiktu kļūdaino pirmavotu. Neņemot vērā šos riskus, plaģiētājs cer ar mazākām pūlēm gūt lielāku individuālu labumu, tai skaitā atzīšanu un novērtēšanu.

Akadēmiskajā jomā jaunu darbu rakstīšanai ir divas funkcijas: (1) radīt jaunas zināšanas, līdz ar to jābūt iespējai nošķirt jau esošās zināšanas no autora jaunpienesuma un (2) apmācīt un izglītot studentus par noteiktiem pētniecības un viedokļa izklāsta standartiem (kuros tāpat pieejamas variācijas), lai nonāktu pie kāda mērķa un mācītos jaunu zināšanu veidošanas un aprakstīšanas stratēģijas, kas atbilst akadēmiskās vides priekšstatiem par pētniecību un/vai patstāvīgu darbu. Abos gadījumos centrālais elements ir ētiska attieksme pret lasītāju un pret izmantoto literatūras avotu autoriem. Tādējādi no akadēmiskās apmācības viedokļa plaģiāts ir akadēmisko normu pārkāpums, rīkošanās pretēji tam, ko no studenta sagaida mācību iestāde, un studenta nespēja radīt tādu saturu, kāds prasīts, atteikšanās no informācijas analīzes un sintēzes apguves.8 Turklāt šāda studenta nespēja tiek pausta slēptā formā, kas pret mēģinājumiem izdarīt pārkāpumu liek vērsties vēl bargāk.

Tehnoloģiju lietojuma ietekmes

Situāciju plaģiāta jomā ietekmē arī jauno tehnoloģiju — datoru, interneta, teksta rediģēšanas un failu apmaiņas programmu lietojums. Tehnoloģijas pašas plaģiāta problēmu gan nav radījušas, un šī parādība ir pastāvējusi un attīstījusies arī laikā, kad cilvēki savus darbus rakstīja ar rakstāmmašīnu vai zīmuli.

Pašas tehnoloģijas nav nedz labas, nedz sliktas, un arī dators un internets var būt gan palīgs kvalitatīvu akadēmisku darbu veidošanā, gan atvieglojums negodīgai rīcībai. Datoru lietojums teksta kopēšanu un ievietošanu savā darbā bez pienācīgi noformētām atsaucēm, protams, padara vienkāršāku, un šī vienkāršuma dēļ ir vieglāk pieļaut kādus tiklab formālus, kā saturiskus akadēmiskā godīguma pārkāpumus.

Kopēt un saglabāt materiālus mūsdienās var bez lielām pūlēm, tāpat kā var zagt un pēcāk par saviem iesniegt veselus darbus — tas attiecas arī uz darbiem, par kuriem pircējs ir samaksājis, lai tos varētu iesniegt ar savu vārdu — vai nu individuāli vienojoties ar darba īsti autoru, vai arī iegādājoties kādā no šiem nolūkiem paredzētajiem tīmekļa portāliem. Tehnoloģijas padara plaģiēšanu vieglāku, taču svarīgāka par tehnoloģiju ir studenta motivācija godīgumam vai negodīgumam, un tehnoloģiju iespējām ir tikai sekundāra nozīme.

Plaģiāts tiek piekopts, lietojot tās pašas tehnoloģijas, ar kuru palīdzību tiek radītas un izplatītas vairāk pieņemtas radošās prakses.9 Tomēr laikā, kad tehnoloģijas, it īpaši komunikācijas tehnoloģijas, aizvien vairāk pārveido un mediē cilvēku subjektivitāti,10 plaģiēt var vieglāk, ja šāda rīcība konkrētajā sabiedrībā vai tās daļā netiek uzskatīta par kaut ko ārkārtēju — vai arī netiek atzīts, ka problēma pastāv vai arī ka tā ir aktuāla. Uz šādu tehnoloģiju efektu norāda arī Dōnas Pūlas (Poole) Kalifornijā veiktās studentu aptaujas dati, proti, studenti biežāk ir gatavi veikt neētiskas darbības, ja tās var izdarīt ar tehnoloģiju — lielākoties datoru — palīdzību. Turklāt studenti vairāk gadījumos ir gatavi veikt darbības, kuras paši uzskata par neētiskām, ja tās var izdarīt ar tehnoloģiju palīdzību, nekā, ja tehnoloģiskie risinājumi nav pieejami.11

Datortehnoloģiju laikmetā plaģiāts ne tikai rod jaunas izpausmes, bet arī jaunus pastāvēšanas attaisnojumus. Darbu kopēšanas vieglums veicina informācijas kvantitatīvā apjoma pieaugumu, un no sākotnējā avota vai avotiem ar salīdzinoši nelielu piepūli ir iespējams radīt jaunus darbus, kuri, atkarībā no lietojuma, gan pretendē uz jauna, neatkarīga darba statusu, gan saglabā saiti ar sākotnējiem avotiem. Studenti no internetā pieejamiem materiāliem īsā laikā var kompilēt savus rakstu darbus, un līdzīgas stratēģijas izmanto daļa lietotāju, kas veido brīvās enciklopēdijas Vikipēdijas šķirkļus, proti, bez atļaujas un norādes par tiešiem citātiem veselām rindkopām pārkopē citur internetā atrodamus materiālus un no tiem izveido Vikipēdijas rakstus.12 Šajā gadījumā viens no mulsuma iemesliem ir Vikipēdijas autortiesību politika, proti, Vikipēdijā publicētos materiālus lietotājs var izmantot pēc saviem ieskatiem, ir atļauts tos pavairot, pārveidot un tālāk izplatīt, ja vien uz jauno materiālu attiecas tāda pati autortiesību politika un ja jaunā darba autors atsaucas uz sākotnējo rakstu Vikipēdijā.13 Šis liberālums acīmredzot dažiem lietotājiem maldīgi liek uzskatīt, ka pietiek vien kādu saturu publicēt Vikipēdijā, lai vairs nebūtu aktuāls jautājums par plaģiātu vai citiem ar autora problemātiku saistītiem jautājumiem. Brīvās enciklopēdijas saturs tiek veidots, sadarbojoties daudziem lietotājiem, un autori, kas dod savu pienesumu resursa attīstībā, rēķinās ar to, ka viņu devums var tikt pārveidots un arī izzust, tamdēļ šo resursu lietotāji papildina un uzlabo nevis, lai iegūtu autora godu, bet lai uzlabotu saturu. Primārais ir saturs, savukārt cilvēki, kas saturu radījuši, paliek otrajā plānā. Vikipēdijas autortiesību politika paredz, ka tajā nedrīkst publicēt ar autortiesībām aizsargātu materiālu, taču, pat ja autortiesības netiek pārkāptas un tiek izmantoti ar autortiesībām neaizsargāti avoti, no akadēmiskā viedokļa plaģiāts ir pieļauts arī tad, ja materiālā nav korektu atsauču. Tanī pašā laikā tas, ka raksta veidošanā pieļauts plaģiāts, nenozīmē, ka raksts saturiski ir nekvalitatīvs. Līdz ar to var teikt, ka vide, kurā autora jēdziens ir nivelēts, bet autorības jautājumi risināti utilitāri, deldēt arī plaģiāta kā nozieguma smagumu. Tomēr akadēmiskā joma ar saviem standartiem un prasībām noteic, ka plaģiāts ir apkarojama prakse, un līdzīgi konservatīva tā ir pret pašiem anonīmi kolaboratīvā ceļā radītiem materiāliem, tai skaitā pret jau minētās Vikipēdijas rakstiem, kuros grūti izsekot teksta radīšanas ceļiem un izmantotajiem avotiem, kā arī nepastāv uzticama kvalitātes kontrole.

Latvijas Universitātes studentu attieksme pret plaģiātu

55,4% aptaujāto Latvijas Universitātes studentu norāda, ka ir gatavi pārkāpt akadēmiskā godīguma principus, ja uzdevumi ir muļķīgi vai pārlieku apjomīgi, 44,9% pieļauj „sīkus kompromisus”. Diplomu kā studiju galveno pamatojumu, kas tādējādi neizslēdz negodīgu rīcību, norādījuši salīdzinoši daudz — 16,8% studentu. Studenti sūdzas par lielu akadēmisko slodzi (52,9%) un grūtībām, darbu savienojot ar mācībām (53,4%).

Universitātes studentu atbildes ļauj sagaidīt plašu popularitāti plaģiātam kā akadēmisko darbu veidošanas atvieglojumam. Uzdot citas personas sarakstītu darbu vai darba fragmentu par savu pilnībā vai drīzāk pieņemama ir 22,3 procentiem aptaujāto. Pilnībā nepieņemama vai drīzāk nepieņemama šāda prakse ir absolūtajam vairumam studentu — 70,1%. Tanī pašā laikā pēdiņu un atsauču nelietošana tekstā, citējot kāda autora izteikumus, pilnībā vai daļēji pieņemama ir 34,9 procentiem aptaujāto, nepieņemama — 43,9 procentiem, un šīs abas grupas ir visai lielas.

Atsauču nelietošana tekstā, ja tiek pārfrāzēta, atstāstīta kāda citas personas ideja, pieņemama vai drīzāk pieņemama šķiet 41,9 procentiem studentu. Nepieņemama vai pilnīgi nepieņemama — 38,4%. Lai gan vairums studentu sliecas šādu praksi neatbalstīt, tomēr atšķirība abu grupu starpā ir maza, un vēl lielai daļai (19,6%) šajā jautājumā sprieduma nav, līdz ar to viņus var pieskaitīt šaubīgajiem, kas arī neizslēdz nekorektu citēšanu vai pārstāstīšanu. No interneta iegūtu informāciju, uz kuru darbā netiek norādīta atsauce, nekad neizmanto 43,1 procents aptaujāto, reti (vienu divas reizes studiju laikā) 31,2%, bet reizēm (vienu reizi studiju semestrī), bieži, ļoti bieži — 34,7%. Jaušams, ka izpratne par plaģiātu kā nepieļaujamu rīcību studentu vidū atšķiras, atkarībā no tā, vai runa ir par interneta materiāliem, vai kādiem citiem. 25,3% aptaujāto studenti bieži, ļoti bieži vai reizēm izmanto citu autoru teikto bez atsaucēm, pēdiņām. 74,7% tā dara reti vai nekad. Līdzīgā kārtā 69,9% studentu citas personas sarakstītu darbu vai darba fragmentu nav uzdevuši par savu, 20,2 to ir darījuši reti, bet reizēm, samērā bieži vai bieži — salīdzinoši maz, 9,9% aptaujāto. Tādējādi redzam, ka pastāv būtiska atšķirība starp to, ko studenti uzskata un to, ko atzīstas esam darījuši. Proti, lai gan akadēmisko prasību nepildīšana pieņemama šķiet salīdzinoši lielam studentu pulkam, tomēr tie ir salīdzinoši kūtri, lai neatsauktos uz izmantoto autoru.

Jautāti par attieksmi pret savu iepriekš rakstīto darbu fragmentu iekļaušanu citā savā darbā bez atsaucēm, (Latvijas Universitātē šāda rīcība tiek uzskatīta par pašplaģiātu un līdz ar to apkarojamu rīcību), 64,5% aptaujāto studentu atzīst to par pilnībā vai daļēji pieņemamu praksi. Nepieņemama vai pilnīgi nepieņemama tā ir vien 16,8 % studentu, un vēl 18,7 nav sprieduma. Līdzīgi negatīva attieksme ir arī pret nopirktu, bet ar savu vārdu parakstītu darbu iesniegšanu — tā nekad nedarot 77,7% studentu. Ļoti bieži, samērā bieži vai reizēm šādi rīkojas 10,1% studentu.

No šiem datiem varam secināt, ka vairums studentu noteiktos apstākļos par pieņemamu uzskata negodīgu līdzekļu izmantošanu akadēmiska darba rakstīšanā, tomēr vairums no viņiem neatzīst, ka šāda rīcība tiem būtu pierasta un uzskatāma par normālu. Tas ļauj nospraust tālākus pētniecības virzienus par studiju vidi Latvijas Universitātē, jo studenti par akadēmiski negodīgu rīcību acīmredzot izšķiras situatīvi, un daudz kas ir atkarīgs no apstākļiem, kuros tie nonākuši, un motivācijas ieguldīt darbā pūles un rakstīt to atbilstoši tam, kā akadēmiskā vide to sagaida. Aktuāls ir arī kontroles jautājums, jo, ja studenti pauž gatavību būt negodīgiem, darbu vērtētājiem ir jābūt gataviem saņemt atbilstošus darbus un konstatēt pārkāpumus. Te jānorāda, ka tikai 6,9% studentu par ieganstu negodīgai rīcībai min to, ka nav dzirdēts par bargām sankcijām. Salīdzinoši maz — 13,5% aptaujāto studentu atzīst, ka kontroles trūkums rada vēlmi negodīgus, bet izdevušos paņēmienus atkārtot.

Kā izvairīties no plaģiāta?

Plaģiētājs pārkāpj vismaz divus noteikumus: tos, kas attiecas uz tradicionālo ideju par autorību un tos, kas pārkāpj autora tiesības un privilēģijas attiecībās ar sevis radīto. Plaģiētāju veido nespēja radīt oriģinālu darbu (vai darbu, kurā izmantotajiem autoriem ierādīta vieta, kas tiem pienākas) vai nespēja galvot par to, ka izmantotais darbs atbilstoši izmantots jauna darba radīšanā. Korekta atsaukšanās uz izmantoto avotu ir nodeva izmantotā darba autoram un izpaužas zemsvītras atsauču, citātu un citu norāžu veidā attiecībā uz izmantoto materiālu.14

Plaģiāts var izpausties divās formās: valodā un informācijā. Abas formas ir nopietns pārkāpums: pirmā bez atļaujas piesavinās autora izvēlētos vārdus, otra — autora idejas un informāciju.15 Valodas plaģiāts izpaužas, piemēram, gadījumos, kad darba autors gan norāda, no kurienes ņemta ideja, uz kuru tas atsaucas, taču šī ideja nav pārstāstīta saviem vārdiem, un atsauce arī nav noformēta kā citāts. Studentu darbos šāda plaģiāta forma var izpausties arī kā veselu rindkopu vai pat lappušu pārkopēšana, un šajā gadījumā nodarījumu nevar mazināt arī pārkopējuma beigās pievienotā atsauce uz avotu.

Lai izvairītos no šāda veida plaģiāta, pārstāstītājam ir nepieciešams mainīt teikuma konstrukcijas, vārdus un izteicienus — vai arī citēt izmantoto, skaidri norādot, ka šādā veidā teksts parādās arī oriģinālā. Tulkojot no citām valodām, pārfrāzēšanas prasību izpildīt ir vieglāk, jo tulkota tiek doma, nevis teikumi vārds pa vārdam. Turpretim, ja tiek izmantoti literatūras avoti, kas ir tanī pašā valodā, kurā jaunradāmais darbs, izteiksmes līdzekļu pārveidojumiem un pārfrāzējumiem ir jāpievērš liela uzmanība. Citēšana vismaz daļēji ir risinājums pārstāstīšanas problēmām, taču ar to nedrīkst aizrauties, jo darbā ir jābūt jaušamai autora valodai un domai, un akadēmisks darbs nedrīkst sastāvēt no citātu virknējumiem. Savukārt Ideju un informācijas piesavināšanās pārkāpuma gadījumā darba autors nav norādījis darbā pausto ideju un informācijas pirmavotu, uzdodot to par savu veikumu, tādējādi krāpjot lasītāju, kā arī nekorekti izturoties pret ideju autoriem, informācijas veidotājiem un apkopotājiem.

Korekta akadēmiska teksta radīšanai ir nepieciešamas divas pamata prasmes: pirmkārt, lasāmajos tekstos saskatīt daļas, kuras nepieciešamas jaunā teksta rakstīšanā un, otrkārt, korekti šīs daļas lietot, pārstāstot, citējot vai atsaucoties uz tām — tādējādi ļaujot lasītājam skaidri nošķirt jaunradītā teksta autora devumu no izmantoto avotu vai literatūras autoru devuma.

Uzdevumi, metodoloģija, un analīzes prakses, rakstot akadēmiskus darbus, atšķiras, savukārt dažādu avotu iekļaušana un jauna teorētiskas dabas teksta radīšana pamatā ir dažādu jau radītu darbu apvienojums un interpretācija vai asimilācija, integrācija, kas veikta autoram apzināti savelkot kopā, pārfrāzējot vai tieši citējot primāros vai sekundāros avotus. „Pārfrāzēt” šajā gadījumā nozīmē pārstāstīt ideju saviem vārdiem, saglabājot oriģinālam līdzīgu apjomu un detalizācijas pakāpi. „Saviem vārdiem” savukārt nozīmē mainīt teikuma struktūru un izvēlēties no izmantotā oriģināla atšķirīgas frāzes, tas nozīmē sākotnējā stila vietā lietot savu vēstījuma stilu. Cita alternatīva ir kopsavilkums (summary), kas nozīmē garāka teksta īsu, nedetalizētu pārstāstu. Vēl cita — precīzs citāts, no pārējā teksta to atdalot ar pēdiņām un norādot bibliogrāfiski precīzu atsauci.16

Lai arī kādu teksta iekļaušanas stratēģiju autors nelietotu, tikai izmantotā teksta pilnīga pārveide — vienalga, pārfrāzēšanas vai kopsavilkuma veidā — pasargā no iespējamām apsūdzībām plaģiātā. Šādas tekstu sapludināšanas, sasaistīšanas un interpretācijas prakses var izrādīties sarežģītas, un nespēja sekot teksta radīšanas noteikumiem var izraisīt apsūdzības par nekorektu avotu lietojumu, plaģiātu vai autortiesību pārkāpumu.17 Tādējādi redzam, ka plaģiāts var izpausties gan šķietamos sīkumos — piemēram, nelietojot pēdiņas, kas tiek citēts kāds avots; imitējot pārstāstu, kaut patiesībā tiek pārkopēts citātu; nenorādot izmantoto avotu; pārņemot kādu bez attiecīgas norādes. Plaģiāts var būt gan nolaidība, gan tīša darbība labuma iegūšanai, izmantojot citu cilvēku darbus un pienācīgi uz tiem neatsaucoties. Ja plaģiāts tiek konstatēts, vairs nav svarīgi, vai apsūdzētais šādas darbības ir veicis apzināt vai neapzināti.

Negodīgums zeļ tur, tam kur ir radīti atbilstoši apstākļi. Mūsu pētījuma dati rāda, ka studentiem ir gan spējas un prasmes, gan motivācija iesaistīties negodīgās aktivitātēs, un tas ļauj izdarīt secinājumus par viņu akadēmiskās socializācijas līmeni un vērtību orientāciju. Jāņem vērā, ka plaģiāta gadījumu un citu negodīguma izpausmju skaita palielināšanās ir plašāku akadēmiskās vides negatīvu parādību — uzraudzības, disciplinēšanas prakšu un uzmanības trūkuma, mācību kvalitātes un mācību uzdevumu satura problēmu, kā arī laba piemēra trūkuma izpausme.18 Piemēram, kāds no mūsu aptaujātajiem studentiem anketā norādījis:

Es domāju, ka neviens students nepirktu vai neuzdotu cita darbu par savu, ja saprastu un izprastu, kāpēc man būtu lietderīgi pašam šo darbu izstrādāt! Ja arī es to saprastu, tad nekad nerīkotos negodīgi!

Cits jautājums ir par informētības un izglītības līmeni. Kā norāda viens no aptaujātajiem, „plaģiāts parādās arī tā iemesla dēļ, ka studenti, jau atrodoties 2. kursā, vēl joprojām īsti nezina, kā ir jāraksta akadēmiskie darbi”, tāpēc „būtu jāpievērš uzmanība 1. kursa mācīšanai rakstīt akadēmiskos darbus, ne tikai likt tos rakstīt, bet arī atgriezt atpakaļ ar norādi uz kļūdām”. Ieteikumu „jāiepazīstina ar godīguma principiem pirmajā kursā un jāatgādina studiju laikā” tomēr atbalsta salīdzinoši maz — 25,7% aptaujāto. Tomēr vēl mazāk atbalsta kontroles formu un stingrāku sankciju ieviešanu — attiecīgi 19,5% un 19,2% respondentu. Kontroles un soda iespējas attiecas ne tikai uz pārbaudēm, bet arī uz šo pārbaužu rezultātu publiskošanu. Viens no respondentiem norāda, ka nepieciešams stāstīt „par gadījumiem, kad špikotāji pieķerti, [lai citi zina] kāds bija iznākums, tāpat par sankcijām, kuras bijušas pret studentiem, kas nodod darbus bez atsaucēm vai ir piesavinājušies citu idejas”. Kāds cits students iesaka neļaut pasniedzējiem vairākus gadus pēc kārtas uzdot vienus un tos pašus uzdevumus, ir lasāmas arī apsūdzības pasniedzējiem neobjektīvā vērtēšanā. Ieteikumu „jāmaina pasniedzēju un studentu attieksme” atbalsta 45,4% aptaujāto, un tā ir vispopulārākā atbilde. Jāteic, ka šis savā formālumā ir ērts atbildes variants, kas nenosaka konkrētu rīcības stratēģiju, taču ļauj vienoties kopējā viedoklī, ka būtu „kaut kas” jāmaina. Kas — to mēs nezinām. Citi populāri ieteikumi ir stimulēt studentu radošumu un apbalvot labākos darbus (44,9%), mainīt mācīšanas un zināšanu pārbaudes veidus (42,4%), mainīt mācīšanas veidus (42,4%) un mazināt slodzi studentiem 34,3%). Zīmīgi, ka mazāku slodzi pasniedzējiem vēlas tikai 11,4% aptaujāto studentu.

Liela daļa studentu pret biedru negodīgu rīcību neiebilst — nekad vai reti (vienu divas reizes studiju laikā) pret to cīnās 51,2%, reizēm — 34,5%, bet ļoti bieži vai samērā bieži — 14,3% aptaujāto studentu. Stratēģiju „Pašam nemaldināt un nekrāpties, bet citu negodīgu rīcību atbalstīt vai nenovērst” par pilnīgi pieņemamu vai drīzāk pieņemamu uzskata 38,8% aptaujāto. Vēl 32,7% studentu šajā jautājumā sprieduma nebija. Šie dati parāda zināmu nesaskaņu starp attieksmēm un reālo darbību. Studenti retāk iesaistās negodīgās darbībās nekā izslēdz, ka tādās varētu iesaistīties, un negodīgums, kas pastāv iespējamības līmenī, iespējams, izpaužas iecietībā pret citu pārkāpumiem. Sīvas konkurences un ierobežotu resursu (budžeta vietu, stipendiju) apstākļos gan varētu sagaidīt aktīvāku vēršanās pret tiem, kas nepieņemamos veidos cenšas iegūt sev labumu.

Dažādas plaģiāta izpausmes vairāk vai mazāk pieņemamas ir salīdzinoši lielai universitātes studentu daļai — dažos gadījumos pat vairāk nekā 40 %. Savukārt tas, ka vairāk nekā puse aptaujāto pieļauj, ka varētu pārkāpt akadēmiskā godīguma principus vai nu darbu bezjēdzīguma, vai slodzes dēļ, nozīmē, ka daudz ko nosaka studiju vide, un no šāda aspekta salīdzinoši noraidošā attieksme pret plaģiātu nozīmē, ka noteiktās situācijās studenti būtu gatavi izšķirties par negodīgu rīcību. Universitātes un fakultāšu vadībai, kā arī pasniedzējiem ar to jārēķinās, veidojot studiju programmas, kursus un rīkojot eksāmenus.

____________________

1 Sk., piem., Szabo, A., Underwood, J. (2004). Cybercheats: Is information and communication technology fuelling academic dishonesty? Active Learning in Higher Education, 5(2), 180-199; Campbell, C. R. (2000). Cheating goes hi-tech: Online paper mills. Journal of Management education, 24(6), 726-740.
2
Sk., piem.: Politika.lv (2002). Plaģiātisma izvērtēšana LU Socioloģijas nodaļas sēdē. Sk. 2008. 2. febr.: politika.lv
3 Latvijas Universitāte (2004). Latvijas Universitātes iekšējās kārtības noteikumi studējošajiem. Sk. 2008. 1. febr.: http://www.lu.lv/dokumenti/ieksejas-kartibas-noteikumi-studejosajiem.html
4
LU SZF (2004). Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes Studiju kārtības rullis. Sk. 2008. 3. febr.: http://szf.lu.lv/szf/lat/171/index.htm
5
Marsh, B. (2007). Plagiarism: Alchemy and remedy in higher education. New York: University of New York Press. P. 32.
6
Turpat, 32. lpp.
7
Turpat, 1. lpp.
8
Campbell, C. R. (2000). Cheating goes hi-tech: Online paper mills. Journal of Management education, 24(6), 726-740.
9
Marsh, B. (2007). Plagiarism.. P. 32.
10
Sk., piem.. Krug, G. (2005). Communication, technology and cultural change. London: Sage, P. 24.
11
Poole, D. (2007). A study of beliefs and behaviors regarding digital technology. New Media & Society, 9(5), 771-793.
12
Daniels Brandts savā pētījumā norāda, ka vismaz vienā procentā no Vikipēdijas biogrāfijām veltītiem šķirkļiem ir konstatējams plaģiāts. Brandt, D. (2006). Plagiarism by Wikipedia editors. Sk. 2008. 4. febr.: http://www.wikipedia-watch.org/psamples.html Sk. arī Jesdanun, A. (2006). Critic reports plagiarism on Wikipedia. Seattle Times. Sk. 2008. 4. febr.: http://seattletimes.nwsource.com/html/nationworld/2003348314_wiki05.html
13
Wikipedia (n.d.) Wikipedia:Copyrights. Sk. 3. febr. 2008.: http://en.wikipedia.org/wiki/Wikipedia:Copyrights
14
Marsh, B. (2007). Plagiarism. P. 31.
15
DeSena, L. H. (2007). Preventing plagiarism: Tips and techniques. Urbana: National Council of Teachers of English. P. 45.
16
Marsh, B. (2007). Plagiarism. P. 100-101.
17
Turpat, 91. lpp.
18
Viedokļus par to, kas veicina plaģiātu un kāda ir akadēmiskā vide godīguma kontekstā, Sk. Avota, V. (2006). Akadēmiskās ētikas izpratne studentu vidū: Gada projekts. Valmiera: Vidzemes augstskolas Komunikācijas un sabiedrisko attiecību nodaļa. 18.-20. lpp., 23.-31. lpp.