Pētījums

 IEVADS PĒTĪJUMA AKTUALITĀTĒ

• īslaicīgo acs akomodācijas spēju, lietojot lēcu fliperu metodi;
• sausās acs sindromu, lietojot vizuālo asaru meniska pildījuma metodi un asaru plēvītes plīšanas laika metodi (BUT);
• īslaicīgo acu redzes asu savērsuma stabilitāti, lietojot prizmu fliperu metodi;
• cilvēka redzes simptomus, pielietojot anketēšanas metodi.

1.attēls Īslaicīgās pārpūles (redzes stresa) un ilgstošās pārpūles (redzes pārslodzes) sasaistes blokshēma.

KAS IR NOGURUMS?

Pārpūle mūsdienās ir ierasta parādība. Dzīve mums ir kā vāveres ritenī, spriedze darbā, stress. Ar to ikvienam būtu jātiek galā, jo hronisks nogurums spēj nopietni iedragāt veselību. Nogurums ir organisma aizsargreakcija, ar ko tas ziņo par steidzamu nepieciešamību ievilkt elpu un ieturēt pauzi. Dažkārt pietiek ar atpūtu brīvdienās, pienācīgi izgulēties, nesteidzīgi pastaigāties svaigā gaisā, un nogurums nemanāmi atkāpjas. Ja darba nedēļa sākas ar miegainību dienā, savukārt naktī ir grūti iemigt, ir spēku izsīkums un mazinās spēja koncentrēties, tas vairs neliecina neko labu.

Nogurumu var definēt kā plaši izplatītu sajūtu nogurumu vai enerģijas trūkumu, kas nav saistīta tikai ar slodzi. Tā ir ļoti izplatīta sūdzība par organisma un/vai veselības stāvokli sabiedrībā, un parasti ir pārejoša.

Nogurums ir nespecifisks simptoms, kurš var norādīt uz dažādiem cēloņiem vai stāvokļiem, ieskaitot psiholoģiskos stāvokļus kā miega trūkums, pārmērīga muskuļu aktivitāte; medicīniskiem stāvokļiem kā hroniski iekaisumi, bakteriālas vai vīrusu infekcijas, vai autoimūnās saslimšanas; un psihiatriskiem traucējumiem kā depresija, nemiers, somatiskās saslimšanas (Manu, Lane, & Matthews, 1992). Nogurumu var radīt arī medikamenti, kā antihistamīni, medikamenti pret bezmiegu, ķīmijterapijas medikamenti. Tāpat nogurumu rada neveselīgs dzīvesveids, piemēram, bieži pārrāvumi pamošanās-gulēšanas ciklā, pārmērīga alkohola vai kofeīna uzņemšana un psihosociālie stresa izraisītāji vai aizkavēti traumatisku notikumu efekti (Manu et al., 1989). Savukārt hroniskā noguruma sindroms tiek definēts kā saslimšana ar paaugstinātu garīgu un ķermenisku nespēku, kurš ir patstāvīgs vai regulārs un bez redzamiem uzlabojumiem vismaz 6 mēnešus un kurš rada darba efektivitātes mazināšanos, intereses un koncentrēšanās spēju zudumu.

Nogurumu varam aplūkot no diviem aspektiem – fizioloģiskās psiholoģiskās puses. Nogurums kā fizioloģiska parādība norāda uz izmaiņām smadzeņu viļņu aktivitātēs, acu kustībās, galvas kustībās, muskuļu tonusā un sirds ritmā. Ja cilvēks ir noguris, tad viņa ķermeņa temperatūra, sirds ritms, asinsspiediens, elpošana un adrenalīna producēšana ir samazināta. Nogurums ietekmē cilvēka omu un motivāciju, kā arī psihomotorās un kognitīvās funkcijas. Raksturīgākās iezīmes ir cilvēka motivācijas zudums, jūtu izsīkums, garlaicība, diskomforts un nevēlēšanās turpināt darbu. Ja aplūko no kognitīvo procesu izpausmēm, tad ir novērojamas izmaiņas reakcijas laikos, atmiņā, psihomotoro funkciju koordinācijā, informācijas apstrādē un lēmumu pieņemšanā. Šie efekti spilgtāk izpaužas veicot monotonus darbus vai uzdevumus ilgstošu laika periodu un kuri prasa nemainīgu uzmanību un kuriem ir zema rezultātu paredzamība. Šādu darba nespējas veidu dēvē par mentālo nogurumu.   

Pavisam varam izšķir četrus noguruma veidus:

• fizisko nogurumu;
• mentālo nogurumu;
• sensorisko nogurumu;
• emocionālo nogurumu.

Fiziskais nogurums ir mūsu ķermeņa darba spēju izsīkums, nevēlēšanās veikt ar fizisku piepūli veicamos darbus. Šis noguruma veids mums ir vislabāk zināms un visvairāk aprakstīts, izpētīts. Mentālais nogurums iestājas vienveidīgas slodzes laikā (skaitļojot, pārrakstot). Sensoriskais nogurums rodas ilgstoši sasprindzinot maņu orgānus, piemēram, redzes nogurums rodas veicot sīkus, smalkus darbus tuvumā. Emocionālais rodas ļoti atbildīgā, sarežģītā vai riskantā darbā, kā arī pēkšņos emocionāli lielos pārdzīvojumos. Visi noguruma veidi reti satopami atsevišķi, jo gandrīz katrā darba veikšanā rodas dažādas mūsu organisma pārpūles un spriedzes.

Noguruma pētniecībā izmanto divas pieejas: (1) subjektīvo datu iegūšana jeb cilvēku anketēšana un (2) objektīvo datu iegūšana jeb cilvēka organisma fizioloģisko parametru novērtēšana. Pirmajā gadījumā iespējams iegūt informāciju par sajūtām, kas raksturo nogurumu, taču šie dati ir ļoti atkarīgi no cilvēka sajūtu interpretācijas, savu sāpju sliekšņu novērtēšanas. Otrajā gadījumā tieši cilvēku uzvedības novērojumi sniedz objektīvus uzvedības izpildes izmaiņu mērījumus, kas saistīti ar nogurumu, lai gan šajos gadījumos trūkst informācijas par cilvēka esošajām sajūtām. Atšķirībā no patoloģiska noguruma, nepatoloģisks nogurums ir laikā ierobežots, to rada piepūle vai miega trūkums, bet to mazina atpūta vai miegs. Patoloģisks nogurums nemazinās arī pēc atpūtas. (Christodoulou, 2005)

Nogurumam kā simptomam ir vairāki cēloņi – sākot no fizioloģiskiem stāvokļiem (miega trūkums) līdz pat medicīniskiem stāvokļiem (vairogdziedzera anomālijas, infekcijas, vēzis, koronārā sirds saslimšana), asinsizplūdums smadzenēs (traumatisks smadzeņu ievainojums, multiplā skleroze, trieka), psihiatriskas saslimšanas, kā depresija, medikamenti (antihistamīni), neveselīgs dzīvesveids. Kā saslimšana nogurums bieži vien ietilpst neizskaidrojamo saslimšanu grupā (neirastēnija, hronisks noguruma sindroms) ar nelielu izpratni par tā cēloņiem. Kopumā ņemot, nogurums ir snieguma pasliktināšanās neparastas vai ilgstošas piepūles rezultātā, turklāt nogurums var būt sensors, motors, kognitīvs vai subjektīvs. (DeLuca, 2005)

REDZES NOGURUMS

Visbiežāk cilvēki, kas strādā pie datora, vai veic smalkus darbus tuvumā sūdzas par redzes diskomfortu. Strādājot ar sasprindzinātu redzi tuvumā, liela uzmanība jāpievērš palielinātai redzes slodzei. Pirmkārt, redze ir ilgstoši fokusēta vienā punktā, tas sasprindzina gan acs iekšpusē esošo muskuli, kas nodrošina redzes pielāgošanu dažādiem attālumiem, gan arī acs ābola kustību nodrošinošos muskuļus. Acu diskomforts var izpausties kā:acu asarošana;acu sūrstēšana;acu apsārtums;pārejošas redzes asuma izmaiņas;acu nogurums;galvassāpes.

Saskaņā ar Pasaules veselības organizācijas izstrādāto Starptautisko slimību klasifikāciju (SSK-10) redzes nogurums – dēvē arī par redzes sasprindzinājumu – tiek klasificēts kā „H53.1. subjektīvi redzes traucējumi” (subjective visual disturbancies), kas izpaužas kā redzes diskomforts pēc ilgstoši veicama darba, kas prasa redzes piepūli, un ko raksturo noguruma simptomi: sāpes ap acīm, neskaidra redze vai galvassāpes.

Redzes noguruma definēšanā jāņem vērā sekojoši faktori (Megaw, 1995):Redzes nogurums neparādās tūlīt, bet attīstās, ja noteiktā laika periodā cilvēks tiek pakļauts vieniem un tiem pašiem redzes uzdevuma apstākļiem. Ja cilvēkam ir kāds redzes defekts, piemēram, nekoriģēta refrakcijas kļūda, nogurums var rasties salīdzinoši ātri.Redzes nogurums būtu jāatdala no mentālas darba slodzes, kas saistīta ar uzdevuma informācijas apstrādes un kognitīvajiem procesiem.Redzes nogurumu var pārvarēt, dažkārt arī ļoti ātri, ja atpūšas vai izmaina veicamā uzdevuma apstākļus. Redzes nogurumam nav kaitīga, ilgtermiņā paliekoša efekta, izņēmums, ja indivīdam ir nosliece uz kādu ar nogurumu saistītu nopietnu saslimšanu.Redzes nogurums būtu jāatšķir no redzes sistēmas adaptācijas atbildes, kas ir līdzīga bioloģiskas sistēmas darbības mehānismam, kad notiek adaptācija noteiktiem apstākļiem.Astenopijas simptomi primāri liecina par redzes nogurumu. Taču, lai rastos nogurums, nav noteikti jābūt astenopijai – redzes snieguma samazināšanās var parādīties bez pazīmēm par diskomfortu. Liktos loģiski, ka sūdzības par redzes diskomfortu un mērījumi par redzes snieguma samazināšanos norādītu uz nogurumu. Taču ir pētījumi, kas norāda uz objektīvi iegūtām noguruma parametru izmaiņām bez cilvēka paziņošanas (subjektīvām sūdzībām) par redzes diskomfortu. Redzes nogurumu ietekmē ne tikai redzes aktivitāte, bet var ietekmēt gan apkārtējās vides, gan citi individuāli faktori. Apkārtējās vides faktori, kā putekļi, putekšņi, sauss gaiss, tāpat kā cilvēka redzes refraktīvā kļūda vai lietotie medikamenti var ietekmēt jutību uz redzes nogurumu.

Izmantotā literatūra

Ricci, J.A., Chee, E., Lorandeau, A.L., & Berger, J. (2007). Fatigue in the US workforce: prevalence and implications for lost productive work time.  Journal of Occupational and Environmental Medicine, 49(1), 1-10.

Pannasch S., Helmert J.R., Müller R., & Velichkovsky B.M. (2012). The analysis of eye movements in the context of cognitive technical systems: three critical issues. In Esposito et al. (Eds.): Cognitive Behavioural Systems 2011, LNCS 7403, 19-34.

Laeng, B., Sirois, S., & Gredebäck, G. (2012). Pupillometry: a window to the preconscious? Perspectives on Psychological Science, 7(1), 18-27.

Weisi Lin, & Jay Kuo C.C. (2011). Perceptual visual quality metrics: a survey. Journal of Visual Communication and Image Representation, 22(4), 297–312.

Maino D., & Chase C. (2011). Asthenopia: technoogy induced visual impairment. Review of Optometry, June 15(Part 2), 28-35.

Manu, P., Lane, T. J., & Matthews, D. A. (1992). Chronic fatigue syndromes in clinical practice. Psychoterapy and Psychosomatics, 58, 60-68.

Manu, P., Matthews, D. A., Lane, T. J., Tennes, H., Hesselbrock, V., Mendola, R., & Affleck, G. (1989).Depression among patients with complaint of chronic fatigue. Journal of Affective Disorders, 17, 165-172.

Christodoulou, C. (2005). The assessment and measurement of fatigue. In: DeLuca J. Fatigue as a window to the brain, MIT Press, 19-35.

DeLuca, J. (2005). Fatigue: its definition, its study, and its future. In: DeLuca J. Fatigue as a window to the brain, MIT Press, 319-325.

Megaw, E. D. (1995). The definition and measurement of visual fatigue. In: Evaluation of Human Work: A practical ergonomics methodology, 2nd Edition. (Edit.) Wilson, J. R., & Corlett, E. N., Taylor & Francis, 840-863.